Valpurģu nakts

Ne mēnesis nepagāja, ka es saņemšos izlikt bildes.

Viss sākās ar to, ka vienu vakaru mēs tupojām Vecrīgā. Jā, mums tā nav ierasta nodarbe. Vīram alu gribējās, tāpēc mēs gājām uz alu. Es (neatceros gan, kāpēc) alu nedzēru un pēc brīža sāku meklēt, kur lai iet dejot. Tas man lika atcerēties, ka parasti jau Vecrīgā viss sākas tikai uz pusnakti, bet mums, pensiņiem, jau 11 gulēt gribas, vai pie kastes sēdēt. Mēs tā konsekventi apstaigājām visas vietas, meklējot kādu ekšenu. Jau ap pusnakti mēs stāvējām 1.Rokkafejnīcā un brīnījāmies, kāpēc tur skan hiphops un vispār... Visu vakaru vīrs uzjautrinājās, ka te mēs arī satiksim Tomu, un tad turies tikai. Stāvam, tātad, brīnāmies, un te mums pretī iznāk... kas? Toms, pareizi. Vot šitāds:

Un tāds:

Tas ir mans pirmais nopietnais boifrends, sākot ar mūsu 15 gadiem mēs kopā pavadījām kādu pusotru-divus gadus. Nu, un pēc tam īpaši tālu nepazaudējāmies.

Un viņiem te esot privātais 'dzejas un dejas vakars'. Es sāku ņaudēt, ka neviens nekur nedejo un vispār... Tomiņš sasolīja, ka būs. BŪS. Tūlīt, 'kundzītes' atnāks atpakaļ un sāksim dejas. Tālāk es apsmejos visa. Ienākam - sēž čupiņa cilvēku, kuru sabiedrībā sāc justies neērti, ka tev nav melni vai sarkani mati un balta āda. Un vispār. Un ka man vīram mati nav gari. Un vispār. Tad Toms sāka noskaņot mūziku, bet tā kā arī gotus vajag triekt ar bomi dejot, tad viņš pats arī sāka hajot. Tomu jau divreiz nav jāaicina. Izskatījās tik ņirdzīgi, ka es gandrīz no krēsla izkritu. Pēc tam teicu vīram, ka 'godīgi goti tagad domā, ka atnāca kaut kādi mietiņi un smejas te par viņu spožāko tēlu'. Bet diemžēl es šo spozāko tēlu pazīstu gandrīz 20 gadus. Un diemžēl es arī protu tā dejot. To es arī gāju darīt un, laikam, pilnībā reabilitējos par savu smiešanos.

Tā arī sanāca, ka mūs uzaicināja uz Valpurģu nakts karnevālu. Tieši tam es centos iekāpt mežģīņu kleitā, un man tas godam izdevās. Un zābaki beidzot noderēja. Domāju, ka nevarēšu tādos pat paiet, bet, laikam, biju viņus galīgi aizmirsusi. Varēja ne tikai paiet, bet arī tīri viegli dejot. Vīrs noīrēja fraku, bet maskas es fiksi izgriezu no tiimari nopirktajām flīsa lupatiņām pusstundu pirms iziešanas.

Tā bilde uz sarkanā dīvāna, starp citu, izcili raksturo gotu pasākumus. Mietiņi! Atnāk, paņem alu un SĒŽ! Es saprotu, alus vēderi krogā, tirliņi-hipsteri Miera ielā, bērnu vecāki jaungada ballē sēž. Bet jūs taču skaitāties neformāļi! Ko jūs sēžat, kundzītes, kad skan superīga jūsu iecienītas mūzikas izlase? Neviens nedejo, neviens! Mēs aizgājām pirmie, balles dejas un ne tikai.

Un tad iznāca Forgotten Sunrise, mēs sākumā slēpāmies blakustelpā, jo es gribēju kā reizi nogaidīt koncertu, un tad iet ālēties. Pēc tam palika garlaicīgi, un mēs iegājām zālē paskatīties. Eu, es biju aizmirsusi, bet man patīk!!!! Vienbrīd likās, ka būs pēc šitā jāiet uz šturmu izārdīties, bet pēc Forgotten Sunrise man vairs to nevajadzēja. Pagrūdu malā stāvošos ...emmm, gotus un aiziet mana pusstunda slavas. Man neienāca prātā, ka tagad tas ir tā - tu ālējies, bet tevi bildē trīs fotogrāfi no visām malām. Sarkanais paklājs kaut kāds. Baigi labi. Un paldies par bildēm, īpaši Dainim Ozolam (pēdējās bildes autors). 

PS Bet uz Šturmu arī kaut kad jāaiziet, vai ne.

Bildes no Daiņa Ozola, Jura Rozenberga, Toma Cepurīša un Ineses Grizānes.