Ceriņi

Sūtīgā pēcpusdienā atstāju bērnu baleta treniņā un gāju pa ceriņu apaugušajām Jaunogres ieliņām. Noskaņojums zem nulles - tikko atkal bez redzama iemesla sastrīdējos ar bērnu. Viņa apvainojusies un noraudājusies, es sakaitināta un galīgi izsista no sliedēm. Tāpēc arī aizgāju vazāties, lai kaut mazliet savestu kārtībā noskaņojumu.

Pēc brīža, kad laika palika arvien sūtīgāks, bet ceriņu smarža arvien uzmācīgāka, man jau bija izdevies novērst domas uz kaut ko daudz patīkamāku. Apstājos pie tumšo ceriņu krūma un sāku blenzt ziedlapiņās. Es joprojām ticu piecām ziedlapiņām un katru gadu viņas ēdu, cik ielien. Duālam atzinos, ka ēdu ziedlapiņas. Viņš jautāja, vai palīdz. Nezinu, šķiet, ka palīdz - baigi laba ir tā dzīve. Neesmu gan pārliecināta, vai pie katras jāizdomā vēlēšanās, vai arī tas tikai kopumā uzlabo karmu. Šoreiz gan man ienāca prātā viena vēlēšanās.

Blenzt nācās ilgi - neviens piecu lapu zieds nenāca pretī pats. Un es parasti to arī uztveru kā zīmi. Ja līdz brīdim, kamēr man pārgribas, tas neatrodas, tad nav lemts. Jo izmisumā meklēt, forsēt notikumus un mānīties, meklējot citur, nav manā stilā. Kopš zināma laika nav. Kamēr meklēju, galvā, protams, vārījās visādas domas, jo vēlēšanās gluži nebija tīra. Kāpēc man vispār kaut kas tāds būtu jāvēlās, kas man, kaut kā pietrūkst? Nekā man netrūkst, šo vēlēšanos piepildot, es gribētu tikai vēlreiz sev pierādīt, ka esmu absolūti neatvairāma. Bet patiesībā mana neatvairāmība daudz vairāk vinnētu, ja es iemācītos tikt galā ar savām dusmu lēkmēm, noteikti jau daudz vairāk nekā tas, ko es te ievēlējos. Un te es pagriezos un gāju prom no tā ceriņu krūma.

Pie cita krūma man jau noformulējusies jauna, tīra un skaidra vēlme: lai nekas nesāp un lai mēs ar bērnu nekašķējamies. Pareizā vēlēšanās, un piecu lapiņu zieds noleca no baltā krūma praktiski uzreiz. Un es laimīga devos atpakaļ uz baletu. Bet iela izrādījās nevis taisna, bet lokveida, viņa nemaz neveda pie stadiona un baleta studijas, bet atpakaļ uz galvenās ielas. Un man priekšā atkal bija tas pats tumšo ceriņu krūms. Domas pa galvu vairs nešaudījās, dusmas bija prom, un, pašai nemanot, jau sen smaidīju. Un piecas lapiņas skatījās man tieši sejā. Bet tagad es šaubījos, varbūt jāliek viņas mierā?

Un te lai paliek vieta noslēpumam. Es neteikšu, ko es izdarīju ar to ziedu, pateikšu tikai, ka norāvu un paņēmu viņu līdzi.