Nesen vīra māsīca feisbukā ielika bildi, un es tajā ieraudzīju viņas vecomāti. Un arī vīra vecomāti, viņas māsu. Un draudzene nesen teica, ka viņai sejā ir parādījies kaut kas no mātes. Es teiktu, viss no viņas! Un savās bildēs es arvien biežāk ievēroju, ka daudzās līdzinos mammai, bet tēvam arvien mazāk. Es pat teiktu, izdeevušās bildēs es joprojām esmu līdzīga tēvam vai nevienam, bet neizdevušajās - mātei. Un es varu pateikt, kāpēc.
Tas ir vecumdienas klāt vecums. Kamēr cilvēks jauns, tikmēr viņam ir pašam sava seja, bet pēc 30 katra sieviete sāk sevi atpazīt vecākajās radiniecēs. Ne obligāti mātē, tas gan kā kurai. Bet tas, ko mēs atpazīstam, ir ne cik sejas vaibsti paši par sevi, bet ģenētski pārmantotas novecošanas pazīmes. Mēs piedzimstam dažādas, arī iekš vienas dzimtas, bet novecojam vienādi. Es esmu līdzīga tēvam, bet, būdama sieviete, sāku novīt kā māte. Kaut gan, būtu es vēl 10kg vieglāka, nevar zināt, vai es nesāktu izskatīties pēc sava kārnā tēva. Un mans vīrs savos 30 sāk izskatīties pēc mana vectēva. Mana.
30 gados tas parādās tikai statiskos attēlos, kustībā to vēl tik ļoti ievērot nevar. Kas tālāk, pat runāt negribu, un šo domu apraušu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru