Quod Me Nutrit, Me Destruit

Vīrs reiz stāstīja par savu skolas draugu, profesionālu tenisistu - starp mačiem un treniņiem viņš parasti nodarbojās ar to, ka slimoja.

Tik sportiska es nekad neesmu jutusies!

No rīta pamostos, vēl gultā iedzeru Gasec (cerams gan, ka šodien - pēdējo, jo vēdersāpes, kas neaicināti uzmetās virsū, jau ir pārgājušas), tad pieceļos, vannasistabā sasmērēju ar Reparil plecu (kuru sasitu, krītot no riteņa Zilajos kalnos), gurnu (kuru sastiepu skrienot mežā) un celi (kurš es nezinu kāpēc sāp, nekad nav sāpējis). Tad ar Pantenolu sasmērēju brūci (kuru arī esmu dabūjusi no riteņkritiena) un kājas visā garumā zem ceļa, jo tur man ir pilns ar sīkām skrambām un brūcītēm (kuras arī esmu dabūjusi mežā). Man nav naga uz kreisās kājas īkšķa (atstāju 24h rogainā). Kaut gan, labi, nags ir jau gandrīz ataudzis. Samērā nesen esmu nokāpusi no Mildronāta (lai ātrāk atgūtos no pārtrenēšanās) un Adaptola. Šogad esmu apmeklējusi kardiologu, osteopātu, ķirurgu, nodevusi trīs asins analīzes, gaidu uz fizioterapeitu, bet pie ģimenes ārsta (kur es uzskaitē esmu tikai pusgadu) mani drīz pazīs zem koda nosaukuma 'sportiste'.

Kaut gan nē, ne visu es esmu dabūjusi sportojot. Adaptols kā reizi vairāk ir pret to, ko es ar sportu ārstēju - veģetatīvo distoniju un trauksmes lēkmēm. Un arī divas lielākās brūces uz kājas šogad esmu dabūjusi bez jebkāda sporta - suns iekoda un uzskrēju tumsā soliņa čuguna paliekām pagalmā.

Šogad esmu meklējusi tik daudz medicīnas terminu no visdažādākām jomām - un es dakterēju ne tikai sevi, bet arī bērnu un vīru! - ka reklāmas (mēs takš visi zinām, ka gūglis seko visam, ko mēs meklējam?) man piedāvāja iestāties LU.

Jūs sapratāt - viņš vairs nedomā, ka es slimoju, viņš domā, ka es interesējos par medicīnu. Vispār, objektīvi tā tas arī ir. 

Aizvakar balsī zviedzu, kad vīrs pateica: 'Te krekliņu atradu par tavu tēmu'.

Redzat, sports nāk roku rokā ar medicīnu. Tāpēc mums ar duālu sarunās tā medicīna sastāda 50%. Varbūt, pat 75, ja ieskaita arī sportu.

Bet atkal, ir savi labumi. Pirms aizmigšanas es bieži tā vietā, lai skaitītu aitas, detāli atceros kādu rogainingu vai skrējienu. Pirms mildronāta ar adaptolu (jo tad man uz brīdi uznāca riebums pret fizisku slodzi) es mēdzu atcerēties Nordea. Aizver acis un sāc - starts, krastmala, tilts, Statoils, pagrieziens pie parka... Tālāk par Pulkveža Brieža ielu man nekad nav gadījies tikt. Toties laimīgos orientēšanās brīžus vasarīgajā mežā es glabāju atmiņā ilgi un šķirstu bieži. 

Canicule

Atceros, 2010. gadā mēs braucām ar laivām, un es smējos par latviešu sievietēm, kuras prot saģērbties atbilstoši jebkurai zituācijai. Ja uz laivām - tad viņām ir cepure ar nagu, bet vakarā, kad paliek auksti, viņas uzvelk treniņbikses. Es toreiz tinu ap galvu košu lakatu un vilku vīra linu bikses, bet vakarā uz tām biksēm uztinu to pašu lakatu. Nu ko, tagad man ir divi (!) t.s. galvas nagi (bez pašas cepures gan) un piecas (!!!) treniņbikses, kas nemaz nav paredzētas sportošanai, bet nēsāšanai tāpat. Sliktāk, divas no tām es tiešām nēsāju. Bet tas viss tikai tāpēc, ka tagad man ir arī vesels plaukts, piebāzts ar dažādu sporta apģērbu, un to es arī lietoju katru dienu.

Bet izvilkumu es gribēju par ko citu. Man te bija smukās bildes:

Tad es iedomājos pagūglēt tās bildes, lai atrastu pirmavotu. Tagad varu publicēt pilnu sesiju:

Miss Vogue: Canicule — Vogue Paris [Jun 2013] 

Ļoti skaisti raksturo manu šībrīža tuvāko stilu (kaut arī joprojām gribas pateikt 'muti aizver!', jo tas lētais seksaūls te galīgi neiederas). Nja, man ir arī tāds krekls, tādas jostas, tāds tīkliņdžemperis, tādi šorti kā viņai bikses un tāda kleita kā viņai kombinezons. Tāda frizūra, tāds iedegums un tāda seja, tikai muskuļi uz rokām man ir izteiktāki (es labi apzinos, kā man ir veicies ar garo augumu un proporcijām, un to, ka starp manu iekšējo pasauli un izskatu nav nekādas pretrunas).

Un te viena stiliste tieši izskata šī stila pamatus un kā apspēlēt 'stipro sievišķību', kā viņa to sauc. У меня умная голова и жесткий характер, но при этом никакого желания соперничать с мужчинами.

Atvaļinājums III daļa LČ rogainingā Lejasciems 12.-13.06.2014

Varbūt kāds vēlas uzskriet LRČ 24h rogainingu? Tā ap 120km.

(piedāvājums no Magnēta diskusijām)

Trešo atvaļinājuma daļu nebūtu slikti pavadīt skaistajā Latvijas mežā.

Turpceļš uz Lejasciemu.

Ārā bija šitā. Centos kaut ko nobildēt no braucošas mašīnas, tad nodomāju, ka gan jau rīt mežā būs tikpat skaists saulriets.

Čau, Rauna! Šeit mums mūsu pirmajā 6h rogainingā bija dzertuve nē, bet dzirdinātava. Pie šīm mājām, akā.

Pārlaidām nakti teltī, un no rīta plānojam:

Šoreiz sagatavojos labāk nekā pagājušogad - plānošanas šņore bija ar pareizo mērogu, un tā mēs veikli un ātri uzmetām trīs maršrutu variantus un stingri apstājāmies pie viena. Ēdiena šogad arī bija vairāk - 8 siermaizes katram, daudz batoniņu un kaut kādi supersaldie superdārgie supercepumi. Patiesībā, ļoti garšīgi. Tāpēc gan duāls jau bija daļu izēdis, gan paši vēl vairāk. Bet ar batoniņiem (nepārprotiet, nekādi superbatoniņi man nav, parastā fitness ogļhidrātu deva, kuru pārdod jebkurā narvesenā vai rimi) sanāca tā sev. Agrāk ēst gribējās jau ik pēc 4 stundām, bet ik pēc 2 mēs uzēdām batoniņu. Šoreiz man riebums uznāca jau skatoties. Tā kā līdz piknikam pēc 4h es arī neko neēdu. Tur pieēdos siermaizes (graudu rupjmaize un alpu siers) un atkal negribēju redzēt tos batoņinus līdz 9h piknikam. Jau uz nakti apēdu kādu ar šķibu seju (nu riebjas tas saldums!) Vēl atceros, otrajā dienā biju kādu grauzusi. Ja ne vīrs, tad, laikam, gandrīz visus atvestu atpakaļ. Bue. 

Šogad Hash House (kur pa nakti nāk ēst zupu un pārlaist kādu miega stundu, bija nevis nometnē pie starta, bet citur. Tas kaut kā baigi traucēja izveidot maršrutu tā, lai sanāktu gan ēst, gan gulēt, jo gulēt gribējās ar ērtībām teltī. Protams, diennakts rogainings ir īstā vieta, kur parunāt par ērtībām. Galu galā, samierinājāmies ar to, ka jāguļ uz zemes un nosūtījām guļammaisus uz Hash House. Un saskaņā ar to jau plānojām. Nu, ne gluži kā ievadcitātā, bet kādus 70 km gan:

Patiesībā, plāns bija iet 108-81 bez tās ieiešanas vēl pēc diviem punktiem, bet mēs kaut kā virzījāmies ātrāk nekā paredzējām. Pagaidām neesmu atkodusi, vai punkti bija tuvāk savā starpā nekā Baldonē, vai mēs gājām ātrāk. Bet nu, šī ideja paņemt 92-102 piederēja vīram. Un, kā mēs pa ceļam strīdoties sapratām, ka visas sliktās idejas pieder viņam. Nu bet ko, vai tad nē? Arī šī bija slikta ideja! Ceļš uz 102. veda caur fakino purvu līdz jostasvietai, ar zvērīgiem dunduriem un caur garo zāli, kur neko neredz!

Ideja uz nākotni: neņemt šitādus purvainos desmitniekus! Laika tas aizņēma tik daudz, ka izlaižot 102 un ejot pa taisno 92-81 pa taciņu, mēs vēlāk būtu varējuši paņemt 71-80-94-39, tas ir, paņemt 7 punktus vairāk ar to pašu laiku! Un mazāk nomocīties.

Atskaitot šo kļūdu, viss pārējais bija ideāli. Nekur neaizķērāmies, nekur nenomaldījāmies, viss kā pēc kompasa, kaut smejies. Protams, bez skriešanas. Lielākā atšķirība šim gadam no pagājušā, bija tāda, ka mežs bija slapjš. Kājas man izdevās noturēt sausas kādas 4 stundas (laikam). Un šoreiz tas bija principiāli svarīgi - mans Zilo Netīro Stipro skrējienā atsistais zilais nags vairs neturējās pie pamatnes, un es uztraucos, kā viņš uzvedīsies. Galvenais, lai viņš meža vidū nesāktu krist nost un radīt man problēmas. Man, godīgi sakot, nebija pieredzes ar krītošiem nagiem, es nezināju - kā tur apakšā ir, bet ja nu tur plika gaļa? Kā viņai patiks mērcēties purvā. Nagu es tomēr pazaudēju, kaut arī ne mežā, bet nākamajā vakarā, kad centos viņu iztīrīt no purva paliekām, izrādījās, ka tagad tas nags turas tikai vienā pusē no trijām iespējamajām. Otrdien ķirurgs man viņu noņēma, un tagad varu pateikt, ka apakšā ir gluda naga pamatne un smuka jauna āda - nav nekāda gaļas un nav par ko satraukties.

Tomēr, 24h mežā ar slapjām kājām stipri atšķiras no 24h mežā ar sausām kājām. Āda paliek balta un sačokurojas, un tulznas veidojas daudz vieglāk. Turklāt, bez tulznām, kuras veidojas, loģiski, uz tām vietām, kuras apavos guļ neideāli - saspiestas mazo pirkstiņu apakšas, kopā saspiesti mazais un priekšpēdējais pirksts utml. - bez tam tulznas veidojas uz pašas pēdas pamatnes, no tā vien, ka tu tās daudz lieto. Mums gan abiem, laikam, viss bija ok ar apaviem - vīrs, kā parasti, vilka biezās vilnas slēpošanas zeķes un ierastās Vaude orientēšanās kedas, bet man bija plānās sintētiskās Nike zeķītes, kuras izvada visu lieko mitrumu, turklāt, es viņas mainīju vairākas reizes (vairāk dēļ naga un apsēja uz naga). No apaviem man bija izvēle manas lupatās saplēstas lafumas:

Mitrumā viņas vienmēr ir bijušas ideālas, bet tomēr izbrāķēju dēļ tā, ka tomēr tas zilais nags pieskārās pie kedas augšas un iekšpuses. Neberž - pieskārās, bet 24h laikā pieskāriens noteikti pārtaptu par spiešanu un beršanu. Turklāt, tieši viņās es to zilo nagu arī dabūju. Tāpēc vilku manas jaunās:

Mudclaw 333 Inov8

Neskatoties uz to, ka vilku viņas pirmo reizi un uzreiz uz 24h (kaut arī, duāls neieteica tā darīt), esmu ļoti apmierināta! Nekādu saberzumu, nekādu bēdu. Redzat, viņas saucās 'netīrie nagi', un viņām ir tāda elastīga zole un tās pumpiņas virsū. Uz slidena reljefa viņas tur pēdu pie virsmas, bet kad ej pa grants ceļu, akmentiņi (atšķirībā no maniem Timberlendiem) starp pumpām neķeras tieši dēļ elastīgās zoles. Viņa tā kā izplešas un saraujas līdz ar pēdas kustību, un sajūta ir tieši tāda, it kā tev būtu nagi, kurus tu ievelc un izvelc kā kaķis. Kaut arī, klab kā suņa nagi pa laminātu. Super! Ūdeni arī ejot pa slapju zāli uzreiz cauri nelaiž.

Tomēr, no rīta es viņu nomainīju pret timberlendu, bet tikai tāpēc, ka kājām ir ļoti patīkami, kad uzvelc principā citas kurpes. Visi apavi tomēr atšķiras ar to, kā pieguļ pēdai, un uz tā vien var vinnēt komfortu uz vairākām stundām. Turklāt, mani Timberlendi ir vairāk ziemas variants un, kā izrādījās, parasto rasu nelaiž cauri nemaz, tā kā nags bija sausumā.

Iestājoties tumsai, atklājām to, ka lukturītis somā visu šo laiku dega, dega un izdega. Labi, ka duāls bija iedevis rezerves akumulatorus. Un naktī ejot pa mežu sastapām šādus te dabiskos lukturīšus (man šogad vispār ir bioloģiskās atklāsmes viena pēc otrās):

Ap 12, kā paredzēts, mēs bijām pie Hash House. Ieēdām zupu, kura bija garšīga (un kas nav garšīgs pēc 12h soļošanas?), bet diemžēl ne pārāk karsta. man tomēr garšo karsta. Tad bija neliela traģēdija par gulēšanu. Bija iespēja gulēt remontējamā novada bibliotēkā, jo draudēja uzlīt. Mēs arī iegājām meklēt vietu, bet pirmkārt visa grīda jau bija nosēta ar guļošiem rogaineriem, vieta bija tikai caurstaigājamās telpās, otrkārt - iekšā ir stindzinoši auksti un dēļu grīda nemaz nav mīksta. Iedomājieties - atnāc uz nometni sāpošām kājām un pēdām, stāvi un saproti, ka gulēšana būs sāpīgāka par iešanu! Gandrīz asaras pabira. Bez īpašas cerības pajautāju vīram, vai šis negrib gulēt ārā, un - ak laime! - protams, viņš grib! Viņš saprata, ka es gribu iekšā. Ārā zālīte ir mīksta, gaiss ir silts, bet no minimālās smidzināšanas pasargāja koki. Ļoti labi izgulējāmies 4h (un domāju, ka turpmāk vajag mazāk) un 5 no rīta bijām augšā un gatavi iet.

Otrais aplis bija sāpīgāks. Nejūtos tik spraiga kā Baldonē otrajā dienā, bet paiet varēja. Un tad, ja jau varēja, tad nācās vēl un vēl un vēl - četri punkti pēc 43. bija tīra improvizācija. Ja Baldonē otrais aplis aizņēma 4h, tad šoreiz 6h. Uz finišu gan attipinājām uz jēlām pēdām, bet mēs vēl vismaz varējām tipināt. Pa ceļam redzējām komandu, kuras viens dalībnieks centās iet ar koku palīdzību, jo pēdas, laikam, vairs nekalpoja. Te es vīram arī paskaidroju, kāds pluss no tā, ka es pārģērbjos un vispār daru visu, lai nodrošinātu sev zināmu komfortu. Jo sliktāk, kad cilvēks cieš klusu un iet, bet tad pasaka: sorry, čaļi, es izstājos. 

Šajā dienā vīrs sastapa arī alni. Es ar savām vārgajām acīm, kā parasti, neredzēju, bet vīrs stāstīja: 'Skatos, mežā kaut kas melns. Nesās! Domāju - igauņi uz punktu! (te es apgāzos zālē no smiekliem. Šī svētā bijība pret igauņu uzvarētāju monstrkomandu! Uz punktu! 10 no rīta otrajā dienā! Nesās!) A nē, alnis!'

Nu lūk, Lejasciems

skaistie Latvijas meži

Atkal zeltnesī pašā sākumā iekoda dundurs, tāpēc es to zeltu noņēmu, kamēr nesapampa pirksts un iekarināju kompasa striķītī. Kamēr sēdējām pusdienojām, vīrs domīgi uz gredzenu skatījās un teica mūsu parasto joku: 'Es ko, ar precētu sievieti te staigāju?' 'Nē, es teicu, ar Frodo'.

Punkts vienā pamestā mājā

saulriets un nātres

es un nātres

cita komanda iet caur nātrēm

atkal, skaistie Latvijas meži

finišs

Konsekventi pieturos pie stila 'krūšturis redzams'. Labi, ka šogad vismaz ne kaklā.

Kopumā pieveicām vairāk, nekā plānots. Pa taisno 49 km (divos posmos 31+18 km), saskaitījām reālo ceļu ap 70 km. Galu galā savācām 157 punktus, kopvērtējumā 52. vieta no 62. 

Plānošana mums jau ir palikusi par stipro pusi (nu, ja neņem vērā pēkšņas idejas par desmitnieka izvilkšanu no purva) - gājām nedaudz pa priekšu plānotajam maršrutam, kas atļāva paņemt kādu lieku punktu un neložņāt naktī pa sarežģītajiem punktiem. Kas man pašai īpaši patīk - pēc Raunas skarbās pieredzes es obligāti ieplānoju atgriešanos gar kādu lielāku ceļu - noderējusi vai ne, šī taktika man dod drošības sajūtu.

Jāsaka, pēc tam kājām gan bija sāpīgi. Tā diži neko nesaberzu, bet paiet tik un tā grūti. Smeldz kāju muskuļi visā garumā, sāp pēdas, viss ķermenis dūc no neizgulēšanās un pārguruma. Pirms tam biju stāstījusi par šito pasākumu Barbaras peldēšanas trenerei, tad viņa šausminājās un teica, ka viņai draudzene tagad peldot atklātos ūdeņos, un viņa arī par to šausminās "Дура! Зачем?" Voooo. Kad mēs iebraucām Statoilā, tur bija pilns ar skaistiem tīrās glītās drēbēs saģērbtiem cilvēkiem, kam nekas nesāp. Es izkliboju treniņbiksēs no mašīnas basām kājām, jo nekādus apavus uzvilkt nevarēju, dunduru sakosta, ar purvu zem nagiem un ar sāpošu eksistenci (c)Daina, paskatījos uz to visu un nodomāju: "ДУРА! ЗАЧЕМ?"   

Bet tas ātri vien pāriet, pēdas nesāp jau pēc 3 dienām, kājas arī un gribas atkal uz mežu. 

māksla no Erik Johansson

Metallica by Request08.07.2014 Prāga

Atceros, 1996. (laikam) gadā, Metallica taisījās braukt kaut kur tuvās aizsniedzamības robežās - es pieļauju, ka uz Poliju, un visi Veldzes iedzīvotāji sāka kalt plānus par braukšanu uz koncertu. Bet nu, ziniet kā tas ir - sākumā tu klausies Metallica un Megadeth, tad aizej uz smagāku un skaļāku mūziku (kaut arī es esmu teikusi un uzstāju, ka neviena grupa un neviens virziens nav pakāpiens uz nākamo, un Metallica nav nekāds pakāpiens uz Cannibal Corpse), nu galu galā tu klausies (es nē) death vai black, bet tādas metālikas vispār vairs neņem nopietni. Nu lūk. Un kad visi sataisījās braukt uz Metālikas konci, Sinistera (mana toreizējā partnera) māsa pēkšņā apgaismībā pateica: 'Pag, Metallica taču ir sūds! Paši sakāt!' Te Sinisters pagriezās un tā zīmīgi: 'Pati tu esi sūds! Te taču ir katrs sācis ar Metāliku!'

Ar ko vispār sākās šīgada koncertplāni? Laikam, pirmo reizi par Metāliku man atgādināja Vika.

Un tad novembrī kino rādīja Through the Never. Kāpēc gan neaiziet, Metāliku es arī no bērnības labi pazīstu, kaut arī tēma gluži nav mana. Tieši tāpēc, ka nav mana, es kopš detālās iepazīšanās 1995. gadā ar visu viņu darbu līdz Melnajam albumam, vairs arī neesmu ar viņiem komunicējusi. Bet šī būtu laba izdevība iepazīstināt vīru (kurš gan nav dzimis metaļors) ar korifejiem. Ir jau laiks sākt ar Metāliku, kā visi.

Nu ko, vīram šī iepazīšanās bija tikpat spēcīga kā iepazīšanās ar Rammstein, jo viņam visas šīs vīriešiem tuvās tēmas par karu gāja pie sirds daudz labāk nekā man. Un draiva Metālikai kaut ar lāpstu šķūrē. Un es atkal pārliecinājos, ka tie, kas laicīgi atmetuši dzert un narkoties, bet sākuši nopietni strādāt un sportot, arī ir tie, pie kā ir vērts iet uz koncertiem. Es teiktu, es vispār biju šokā. Kaut kā līdz šim neaizdomājos par Metallica klātbūtni savā dzīvē un braukšanu uz viņu šovu kā opciju. Bet te man zibens iespēra. Un pie tuvākās lielās naudas, es jau meklēju tuvāko koncertvietu. 

Pirms braukšanas es noklausījos viņu radošo darbu (atkal tikai līdz Melnajam albumam) un ar izbrīnu konstatēju, ka atceros gandrīz visas populārākās dziesmas, bet Kill 'em All atsevišķi fragmenti (īpaši The Four Horsemen, Motorbreath, Anaesthesia un Metal Militia) manā galvā sāka skanēt vispār bez uzaicinājuma, kad es tos vēl nebiju noklausījusies. 

Šogad viņi sniedz koncertu pēc pieprasījuma. Tas ir, pērkot biļeti, tu saņem kodu, ar kuru tu vari attiecīgajā koncertā nobalsot par 17 dziesmām. Kurš tad šaubītos, ka saraksts galu galā izskatās apmēram šādi:

Kas bija paredzami. Es gan labrpāt dzirdētu kaut ko no tā, ko spēlē reti, tajā skaitā, no mana mīļotā Kill 'em All. 

No tām trijām dziesmām, kas palika aiz līnijas, ar sms balsošanas palīdzību varēja izvēlēties tieši koncertā. 

Kad mēs ieradāmies, nedaudz smidzināja, bet tas jau nevienam netraucē. Brīdī, kad pēc Alice in Chains mēs gaidījām galvenos viesus, smidzināja jau stiprāk. Vīrs teica, ka šitā mēs būsim galīgi slapji, es vēl atrunājos, ka tik smidzina nedaudz, nu pleci būs slapji, padomāsi. pat kuru jau reizi dzīvē nožēloju, ka lietus mēteli nepaņēmu. Bet, kā visos tajos gadījumos, pēc brīža izrādījās, ka lietusmētelis man arī nebūtu līdzējis. 10 minūtes pirms Metallica iznākšanas jau nopietni gāza. Vīrs atkal sāka uztraukties, vai šie vispār uzstāsies, jo tehniķu slotas no skatuves ūdeni dzen nost spaiņiem. Bet šiem nekas tāds pat prātā nenāca, viņi iznāca tieši astoņos. 

Mēs sākām ar Battery, tad, lai slapjajiem cilvēkiem kaut nedaudz jautrāk, uzreiz laida Master of Puppets. Te atkal vīrs sāka uztraukties, ka ja viņi uzreiz nospēlēs labākos gabalus, lielākā daļa ies mājās pēc piektās dziesmas. Bet nē, tauta Prāgā ir spēcīga, neviens pat nedomāja laisties lapās. Lai gan, mēs nestāvējām vietā, kur pulcējas niknākie fani, arī daži no apkārtējiem neizskatījās traucēti. Bija apmēram šādi: 

Visas bildes no Metclub Prague

Man ļoti patika, ka lietus beidzot pārtrauca šito 21. gadsimta mēri. Neviens nefilmēja ar smartfōnu. Visi skatījās koncertu.

Laik! 

Jau pēc minētā Master of Puppets es (un visi pārējie) biju slapja līdz apenēm, kedās bija purvs, bet viscaur slapjie mati palikuši ļoti ērti vicināšanai. Es, starp citu, iedomājos, ka pašai grupai virs skatuves ir kāds jumts, bet, kā izrādās, viņi ir tādā pašā stāvoklī kā mēs lejā. Un viņi ne tikai iznāca un spēlēja, bet pat nepievērta šai katastrofai ne mazāko uzmanību, spēlēja vien, it kā būtu sauss un saulains. Džeimss neko neteica par īpašajiem laikapstākļiem kaut kur līdz koncerta vidum, tad gan, slaukoties ieminējās, ka 'this is like playing in the swimming pool', bet arī tad tā pavirši izmeta, ka 'it's just water', no kā es izdaru secinājumu, ka viņiem tā ir ne pirmo reizi. 

Šeit es gribētu nodot sveicienus grupai The Killers, kuri draudēja atcelt koncertu dēļ lietus. Neatkarīgi no tā, kurš tur bija vainīgs, es uz viņiem netaisījos, un tagad taisīšos vēl mazāk. Metālikai gan žetons, jo nekas neuzmundrina fanus vairāk nekā apziņa, ka tavi elki neizmanto nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar tevi. Tā gan ir klase.

Vienīgais, kas traucēja, bija tas, ka mēs stāvējām patālu, un tomēr, stāvot tādā attālumā, ka tu koncertu redzi tikai uz ekrāniem, rodas sajūta, ka esi bijis kinokoncertā, nevis dzīvajā. Redzējis it kā esi, bet izjutis neesi, tāpēc es izmantoju momentu, lai izārdītos uz nebēdu, tāpat kā NIN, kur es arī ņifiga nedabūju redzēt. Mūziķu sejas nē, arī tos divus fanus, ko Džeimss aicināja uz skatuves pieteikt nākamo dziesmu, nē. Visādas detaļas arī nē, eh...

Lietus nedaudz arī traucēja ar savu klātbūtni. Hajot un vicināt slapjos matus netraucēja it nemaz, bet, godīgi sakot, bez viņa būtu bijis labāk. Gāza divas stundas bez pārtraukuma, un tikai uz ankōru nomierinājās. Te Džeimss teica 'it stopped raining, let's start all over'. Kruta bija bezdievīgi, grupa ir ļoti profesionāla, ļoti labā formā un zvērīgā noskaņojumā, bet nevaru noliegt, lai kā es censtos neļaut laikapstākļiem sabojāt man vakaru, divi labākie momenti bija kad beidzās lietus un kad beidzās koncerts. 

Jāsāk jau nopietnāk pieiet tiem koncertiem - šogad abos koncertos mūsu izvēlētās stāvvietas bija vienkārši izgāšanās, noilgojos pēc mūziķu tuvuma. Vārdu sakot, es galīgi iešu vēl - tuvākajās rindās un, cerams, bez lietus.  

Lietus, Prāga un roadtripturpinājums

Ne velti mēs iepriekšējā dienā lauzījām galvu, kur leks saule - no rīta atkal bija vasara. Es nolēmu aiziet līdz stūra veikalam, nopirkt kaut ko garšīgu brokastīm, apnikušas man tās auzu pārslas.  Nāku atpakaļ - trauki nomazgāti, galds uzklāts

mūsu nometne

Pēc brokastīm mēs devāmies atpakaļ uz centru. Tā kā atkal uzausa problēma ar transporta biļetēm, autobuss, kas staigā pa mūsu ielu, nederēja, un mēs gājām kājām uz metro Nadraže Holešovice. Bet ar biļetēm atkal ir tāda lieta, ko es pēc visiem aprakstiem nesapratu. Biļete nav obligāti jāizmanto pusstundas laikā no nopirkšanas brīža! Viņu var izmantot pusstundas laikā no kompostrēšanas brīža! Tātad, vakar metro varēja nopirkt biļeti, kas noderētu šodien. Otra lieta, ko nebiju sapratusi - metro (vai citur) nopirktā 30 minūšu biļete der ne tikai metro, bet VISIEM transporta veidiem, ieskaitot Petržinas funikulieri 30 minūšu laikā. Tātad, nopērc vakarā metro biļeti, no rīta izej no kempinga Troiskas ielā, nokompostrē to autobusā, pie Holešovices, teiksim, pārsēdies uz metro (vai pēc divām pieturām uz tramvaju) un nokļūsti centrā. Galvenais - iekļauties 30 minūtēs, un, lai nokļūtu no Troiskas līdz centram, tieši ar pusstundu arī pietiek. Zinātu es to visu, aiztaupītu kājas šajā dienā.

Bet tā kā mēs nezinājām, devāmies ceļā pa garo Troiskas ielu pie +37. Toties dabūju apskatīt to kalnu, kura aprises tumsā saskatīju tikai apmēram. Iespaidīgs tāds pakalniņš.

Īpaši salīdzinot ar mājām.

Atvaļinājums II daļaRoadtrip, Prāga un lietus

Un tā, es ielādēju mp3 Kill 'em All un saulainajā svētdienā mēs startējām. Kādu mēnesi pirms atvaļinājuma izmisīgi rakņājos pa bildēm - tā gribējās atcerēties un ar kaut ko iedvesmoties, bet es neko nebiju sabildējusi, jo 'kas tur ko bildēt'. Šoreiz aizsniedzu vīru un viņa telefonu, bet vienalga tāda sajūta, ka nekādu piemiņu nav.

Iepirkām gāzes baloniņu prīmusam, divus saliekamos krēslus, minerālūdeni un mājās aizmirsto karti un izbraucam virzienā uz Bausku. Un tad, kā ierasts: Bauska-Paņeveža-Kauņa-Marijampole-Salaperaugis-Suwalki-Augustow-Lodz-Warsaw, 10 stundas ar pāris apstāšanās reizēm.

Es vēl pasažiera lomā

Kapteinis Pozitīviņais-2Bet nopietni!

Arī iedošu padomu.
Katru dienu var atrast laiku:

- iziet ārā

- kārtīgi izkustēties

- papļāpāt un pasmieties

- apēst kaut ko saldu

- apgulties uz 10-20 minūtēm

- paklausīties mīļāko mūziku

- ja nav iespējas izklaidēties tā, kā gribas, tad padomāt par to, kā tu to darīsi, kad tiksi pie iespējas

- tas pats par kaut kā garšīga ēšanu, pat ja tas ir tikai vājpiena biezpiens ar tunci, lociņiem un avokado

- izlasīt par kaut ko jaunu

- paglaudīt dzīvnieku

- divas reizes nomazgāt seju un iztīrīt zobus

- uzmest skatienu debesīm

Katru mēnesi var atrast laiku:

- aizbraukt uz mežu tāda vai cita iemesla dēļ

- satikties ar labākajiem draugiem uz vairākām stundām no vietas

- aizbraukt uz citu pilsētu vai jaunu vietu

- iedzert labu kafiju vai kas jums tur garšo, pat ja tas ir nepiedodami dārgs

- nopirkt kaut ko neieplānotu

- izgulēties uz nebēdu

Katru gadu var atrast laiku:

- aizbraukt kaut vai nelielā ceļojumā

- apmeklēt mīļotās grupas koncertu vai kaut ko tādu

- aiziet uz lielāka mēroga pasākumu, kur jāsaģērbjas greznāk nekā parasti

- uz nedēļu mainīt savu rutīnu (nestrādāt un nelasīt internetu)

- apmeklēt obligātos vai nepieciešamos medicīnas speciālistus

- atrisināt vairākas lielas problēmas, un arī radīt dažas

Es ne tikai to rakstu, bet man tas pats par sevi izdodas, bez jebkāda plāna. Un pat pie šādiem apstākļiem man dažreiz ir skumji, grūti un dažreiz es nejūtos vesela vai esmu pārgurusi, tā kā nevajag uztraukties, ja tas atgadās ar jums. 

Atvaļinājums I daļaKāpa 2014

Īstais laiks būtu pastāstīt par orientēšanos. Mēs uz to šad tad izbraucam. Par Kāpas orientēšanās trīsdienām mums nejauši ienācās informācija no vīra bijušā latviešu valodas skolotāja (kurš pie reizes ir mana bijušā kursabiedra tēvs). Vīrs bija uz skolas salidojumu un uzzināja, ka šis vispār esot top pasākums visiem orientieristiem, gada hailaits! Un tā mēs tur aizbraucām pagājušogad. Šogad tas jau bija pilnīgi saplānots pasākums.

Kāpa 2014 Tukums

Jāsaka, bez paša lielā tusiņa, tur ir arī vismaz trīs starti mežā. Pagājušogad es godīgi startēju visas trīs dienas un visas trīs skrēju. Un! Orientēšanās sacensībās nav tas pats, kas skriet Magnētā. Atmiņas no pagājušā gada palika visai šaušalīgas. Dziļš ārprātīgi smirdīgs purvs jau pēc pirmā punkta, pilnīgs orientieru iztrūkums - visur tikai purvs un krūmi, un tikai viena juceklīga reljefa forma pa vidu, un kas pats labākais - pilns purvs ar kontrolpunktiem. Bet tie ne tikai nav manējie, bet viņu arī nav manā kartē! Tas ir, izskrien pie KP, saproti, ka nav tavs, un tad tu esi pagalam pazudis, jo tev nav ne jausmas, kur uz kartes ir uzietais KP, un kur tagad varētu būt tavējais. Aaaaa! Prasu palīdzību garāmskrienošai meitenei - šī skatās uz mani, bet neko neatbild un acīs ne mazākas saprašanas. Igauniete! Cita kaut ko jautā man, bet es nesaprotu viņu. Lietuviete! Kā es vispār tiku ārā... Bet es tiku ar rezultātu. Mans vīrs, nezinot, ka ne visi kontrolpunkti uz rajona attiecas uz viņu, uzreiz atzīmējās pie svešā, un tā jau pie pirmā punkta dabūja diskābeli uz visām trijām dienām. 

Šogad bija līdzīgi, atskaitot veselības jautājumus, dēļ kuriem es neskrēju, bet gāju un tāpēc necerēju iekļauties kontrollaikā (120 minūtes), un to, ka par punktu izvietojumu viss bija skaidrs. Nebija arī īpaša purva. Toties bija reljefs un džungļi. Visi teica, ka skrienamais gabals tas pavisam nebija. Maldījos es tur arī ne pa jokam un saskrāpējos visa, no galvas līdz kājām. Finišēju ar skaistu laiku 2:20 un priecīga par to pašu. Vīrs visu izdarīja labi, bet duāls pie pirmā punkta palika bez potītes un bija spiests atgriezties. 

Zem kata daudz bilžu.

Vasaraaaaaaaaaaaaaaaaa

Gaidāma sākot ar rītdienu ...ko lai velk?