Lietus, Prāga un roadtripturpinājums

Ne velti mēs iepriekšējā dienā lauzījām galvu, kur leks saule - no rīta atkal bija vasara. Es nolēmu aiziet līdz stūra veikalam, nopirkt kaut ko garšīgu brokastīm, apnikušas man tās auzu pārslas.  Nāku atpakaļ - trauki nomazgāti, galds uzklāts

mūsu nometne

Pēc brokastīm mēs devāmies atpakaļ uz centru. Tā kā atkal uzausa problēma ar transporta biļetēm, autobuss, kas staigā pa mūsu ielu, nederēja, un mēs gājām kājām uz metro Nadraže Holešovice. Bet ar biļetēm atkal ir tāda lieta, ko es pēc visiem aprakstiem nesapratu. Biļete nav obligāti jāizmanto pusstundas laikā no nopirkšanas brīža! Viņu var izmantot pusstundas laikā no kompostrēšanas brīža! Tātad, vakar metro varēja nopirkt biļeti, kas noderētu šodien. Otra lieta, ko nebiju sapratusi - metro (vai citur) nopirktā 30 minūšu biļete der ne tikai metro, bet VISIEM transporta veidiem, ieskaitot Petržinas funikulieri 30 minūšu laikā. Tātad, nopērc vakarā metro biļeti, no rīta izej no kempinga Troiskas ielā, nokompostrē to autobusā, pie Holešovices, teiksim, pārsēdies uz metro (vai pēc divām pieturām uz tramvaju) un nokļūsti centrā. Galvenais - iekļauties 30 minūtēs, un, lai nokļūtu no Troiskas līdz centram, tieši ar pusstundu arī pietiek. Zinātu es to visu, aiztaupītu kājas šajā dienā.

Bet tā kā mēs nezinājām, devāmies ceļā pa garo Troiskas ielu pie +37. Toties dabūju apskatīt to kalnu, kura aprises tumsā saskatīju tikai apmēram. Iespaidīgs tāds pakalniņš.

Īpaši salīdzinot ar mājām.

Pāri Vltavai

Pārsēšanās stacijā Museum
Ukončete prosím výstup a nástup, dveře se zavírají. 

Izkāpām mēs tieši vecpilsētas sirdī. Trīs gadus atpakaļ riņķoju te kā dulla muša, centos uziet Rātslaukumu, un man tas neizdevās, uzgāju tikai bodes ar uzbāzīgiem pārdevējiem. Toreiz gan arī bija +35 un migrēna. Šoreiz mēs uzreiz izkāpām pie tilta. Un kas, jūs domājat, izkāpa mums līdzi? Pareizi, lietus. Iemetāmies krogā pēc alus, kafijas un wifi. Kad lietus aprima, es tieši biju izdomājusi, kurā virzienā jāiet, lai nonāktu pie tā laukuma. Un šoreiz viss bija pareizi.

Pirmoreiz (tad, kad es redzēju arī Vitu) es Prāgā attapos šajā laukumā. Jā, es zināju, ka pasaulē ir ļoti skaista pilsēta Tallina un vēl dažas citas (būt biju bijusi - ievērtējiet nelatvisko vārdu salikumu! - bet atcerēties neatcerējos). Kaut kā mēs izkāpām no autobusa kaut kur netālu no centra. Pašu brišanu caur tumšo vecpilsētu neatceros, bet atceros pēkšņo - izgaismots lielais Rātslaukums, sniegpārsliņas, Ziemsvētku tirdziņš un torņi. Un Jana Husa piemineklis pa vidu - toreiz vēl visi sēdēja viņam apkārt kā Picadilly Circus apkārt pseidokupidona statujai. Baigi aizraujoši. Tagad gan tā sēdēšana ir pārtraukta. Šogad tas laukums arī bija skaists, jauks, atpazīstams, bet ne tik aizraujošs. Varbūt, tāpēc, ka pie Husa vairs nepasēdēsi?

Pat nebija traki daudz tūristu.

Un mēs gājām klīst apkārt.

Klaiņojumos agri vai vēlu nonāc pie Pulvertorņa

Un tagad īstais laiks atminēties, kāpēc mēs braucām uz Prāgu.
Tā paša iemesla dēļ, kāpēc daudzi citi. Var minēt pēc bildēm:

Ok, ne visiem ir Metallica krekliņi.

Bet būtību tas nemaina. Šodien Holešovicē.

Tikmēr uz Vltavas notiek visai dzīva satiksme.

Un otrā pusē, kā izrādās - dambītis.

Nedaudz piebāzts tas Kārļa tilts vienmēr ir.

Bet ja skatās augšā, nevis lejā, tad var pieciest, jo dikti smuki tomēr.

Kad pūlis uz Kārļa tilta bija apnicis, devāmies ēst. Doma bija aiziet uz ēdnīcu Havelska Koruna (kas uz Havelska ielas 23, ar uzrakstu Česká kuchyně) - tāda prasta čehu ēstuve ar parasto sātīgo cehu virtuvi, pašapkalpošanos un nelaipnajām tantēm. Un vienu mīnusu - maksājumu kartes? nē, neesam dzirdējuši. Neliela niknuma lēkme, jau gājām uz bankomātu (lai ar komisiju noņemtu naudu ēšanai), bet tad es mainīju plānus un gājām uz Krcma (Kostečna 4). Tā kopumā normāli. Man vairāk pašai ar sevi ir problēmas - vienmēr draudu, kā es ēdīšu! Kā es alu dzeršu! Kad jālasa ēdienkarte, tad saprotu, ka es to visu (smagos gaļas ēdienus ar kartupeļiem) ikdienā neēdu un neredzu iemeslu tagad sākt. Es gribētu kaut ko veģetāru, bet Čehijas virtuve nav īpaši pārstāvēta ar gadiem veģetāriem ēdieniem un zivīm un sanāk kā sanāk. Principā, pēdējā gastronomiskā ekstāze man bija ķīniešu virtuve. Tad kāpēc gan man kaut kas garšotu Čehijā? Arī alu varēju izdzert tikai 0,3. Atradusies dižā alus cienītāja, kā tad. Vīrs to Kozel alu novērtēja kā 'ūdens'.   

Tālāk lejā pa Parīzes ielu 17. tramvaja meklējumos. 

Un atkal - tramvajs atradās, biļeti (dārgāk gan) varot nopirkt pie vadītāja (kā praksē izrādījās - nevar), bet sīcenes mums nav! Veikala meklējumos, kur varētu samainīt simtnieku, aizvilkāmies divas pieturas uz priekšu, līdz Štefanikuv tiltam. Te mēs gaidījām zaļo gaismu pie ļoti interesanta luksofora. Nospied pogu, gaidi zaļo. Tikko tas iedegas, tu nepaspēj nokāpt no trotuāra, kā viņš paliek sarkans. Un tad atkal gaidi divas minūtes - es droši zinu, mēs to atkārtojām trīs reizes, jo nevarējām noticēt savām acīm. Es tikmēr bildēju Vltavu - ļoti patika skaidrais tuvplāns un tā migliņa, kas tin torņus uz horizonta.

Krustojums ar dīvaino luksoforu.
Žēl, ka mums nepieleca, ka tie augšā ir Letenske dārzi - tas jau pavisam tuvu no mūsu mājām!

No tā krustojuma dabūjām izskrieties vēl pusotru kvartālu, pagriezties aiz stūra un pieturā secināt, ka tilts pie mūsu kempinga ir slēgts uz remontu, tāpēc mūsu tramvajs tik un tā kursē tikai līdz Holešovice. Tād kāpēc maksāt vairāk (pie vadītāja)? Un mēs gājām uz metro. Nejauši izgājām šādā laukumā:

Tikai metro man pēkšņi uznāca minētā transporta atklāsme - ka ar nopirkt pusstundas biļeti mēs varam ne tikai braukt ar metro, bet arī pārsēsties uz autobusu un aizbraukt līdz pašiem kempinga vārtiem, galvenais ir iekļauties pusstundā. Un nav jāiet vēl 3km. Tā mēs arī darījām. 

Un vēl pēc stundas, bez atpūtas, bez nekā, pa galvu pa kaklu jau skrējām uz Holešovici, jo tur mūs jau gaida. 

Ieeja festivālā

Sadarbībā ar Radegast alu - neko pretīgāku neesmu mēģinājusi. Savu glāzi man izdzert neizdevās.
Zde pivo!

Par koncertu es pastāstīju atsevišķi, tagad piebildīšu tikai, ka uz kempingu atgriezāmies tādā paskatā, it kā būtu ar drēbēm peldējušies Vltavā.

Atpakaļceļā doma bija braukt caur Čehijas-Polijas pierobežas kalniem, dažādības pēc.

Un izbraucam Mlada Boleslav virzienā

Kalni, kā zināms, nav fotogēniski, īpaši, ja bildē ar telefonu. Bet šis tas atmiņām.

Šeit mēs pusdienojām.

Un kamēr apēdām savu vistu, tikmēr šī skata jau nebija - viss pazuda mākoņos, arī ceļš. Tā vispār šitā ir slēpošanas trase. Šo vietu sauc Rejdice, bet Polijā mēs iebraucām īsi pēc šitā, caur Szklarska Poreba, kas, kā izrādās, arī ir diezgan dzīvs kalnu kūrorts. 

Atpakaļceļš pa Poliju caur kukurūzu.

Vīrs iemūžināja, kā es apdzenu.

Augustovu tomēr nolēmām nelaist garām un piestājām pie zilizaļā Augustovas ezera (aiz kanāla no trases pa labi, kad brauc Latvijas virzienā, un tad aiz tilta pa kreisi) paēst un nopeldēties.

Dažas stundas īstu mocību pa Lietuvu - agrāk, es atceros, visi ņaudēja, ka tā Polija ir īstas mocības, ir spējīga izbojāt iespaidus no jebkura Eiropas brauciena utt. Nu nez, man tās mocības ir Lietuva. Tukšas plašas trases, tukši pliki lauki, ne tev pilsētu, ne tev mašīnu, Statoils - tas pats viens vienīgais visā garumā. Kā es tur mocījos - brauc un guli un dibens sāp. Un garlaicīgi!!! Jā, lūk, tad dažas stundas mocību, un mēs esam atpakaļ, pilsētā ar luksoforu.

Home Sweet Home

Nu ko, mums jau uzmetās pēcceļojuma nabadzība, bet es jau gribu atpakaļ. Prāgā neesmu apmeklējusi zoo, Petržinas torni, strūklakas, observatoriju, kā arī neesmu totāli izstaigājusies, un pēc neapmeklēto vietu uzskaites izskatās, ka jāņem līdzi bērns. Čehijā arī daudz ko vēl gribētu redzēt. Vārdu sakot, kaut kā jāsāk plānot arī ceļojumi bez koncerta apmeklējumiem.