Atvaļinājums III daļa LČ rogainingā Lejasciems 12.-13.06.2014

Varbūt kāds vēlas uzskriet LRČ 24h rogainingu? Tā ap 120km.

(piedāvājums no Magnēta diskusijām)

Trešo atvaļinājuma daļu nebūtu slikti pavadīt skaistajā Latvijas mežā.

Turpceļš uz Lejasciemu.

Ārā bija šitā. Centos kaut ko nobildēt no braucošas mašīnas, tad nodomāju, ka gan jau rīt mežā būs tikpat skaists saulriets.

Čau, Rauna! Šeit mums mūsu pirmajā 6h rogainingā bija dzertuve nē, bet dzirdinātava. Pie šīm mājām, akā.

Pārlaidām nakti teltī, un no rīta plānojam:

Šoreiz sagatavojos labāk nekā pagājušogad - plānošanas šņore bija ar pareizo mērogu, un tā mēs veikli un ātri uzmetām trīs maršrutu variantus un stingri apstājāmies pie viena. Ēdiena šogad arī bija vairāk - 8 siermaizes katram, daudz batoniņu un kaut kādi supersaldie superdārgie supercepumi. Patiesībā, ļoti garšīgi. Tāpēc gan duāls jau bija daļu izēdis, gan paši vēl vairāk. Bet ar batoniņiem (nepārprotiet, nekādi superbatoniņi man nav, parastā fitness ogļhidrātu deva, kuru pārdod jebkurā narvesenā vai rimi) sanāca tā sev. Agrāk ēst gribējās jau ik pēc 4 stundām, bet ik pēc 2 mēs uzēdām batoniņu. Šoreiz man riebums uznāca jau skatoties. Tā kā līdz piknikam pēc 4h es arī neko neēdu. Tur pieēdos siermaizes (graudu rupjmaize un alpu siers) un atkal negribēju redzēt tos batoņinus līdz 9h piknikam. Jau uz nakti apēdu kādu ar šķibu seju (nu riebjas tas saldums!) Vēl atceros, otrajā dienā biju kādu grauzusi. Ja ne vīrs, tad, laikam, gandrīz visus atvestu atpakaļ. Bue. 

Šogad Hash House (kur pa nakti nāk ēst zupu un pārlaist kādu miega stundu, bija nevis nometnē pie starta, bet citur. Tas kaut kā baigi traucēja izveidot maršrutu tā, lai sanāktu gan ēst, gan gulēt, jo gulēt gribējās ar ērtībām teltī. Protams, diennakts rogainings ir īstā vieta, kur parunāt par ērtībām. Galu galā, samierinājāmies ar to, ka jāguļ uz zemes un nosūtījām guļammaisus uz Hash House. Un saskaņā ar to jau plānojām. Nu, ne gluži kā ievadcitātā, bet kādus 70 km gan:

Patiesībā, plāns bija iet 108-81 bez tās ieiešanas vēl pēc diviem punktiem, bet mēs kaut kā virzījāmies ātrāk nekā paredzējām. Pagaidām neesmu atkodusi, vai punkti bija tuvāk savā starpā nekā Baldonē, vai mēs gājām ātrāk. Bet nu, šī ideja paņemt 92-102 piederēja vīram. Un, kā mēs pa ceļam strīdoties sapratām, ka visas sliktās idejas pieder viņam. Nu bet ko, vai tad nē? Arī šī bija slikta ideja! Ceļš uz 102. veda caur fakino purvu līdz jostasvietai, ar zvērīgiem dunduriem un caur garo zāli, kur neko neredz!

Ideja uz nākotni: neņemt šitādus purvainos desmitniekus! Laika tas aizņēma tik daudz, ka izlaižot 102 un ejot pa taisno 92-81 pa taciņu, mēs vēlāk būtu varējuši paņemt 71-80-94-39, tas ir, paņemt 7 punktus vairāk ar to pašu laiku! Un mazāk nomocīties.

Atskaitot šo kļūdu, viss pārējais bija ideāli. Nekur neaizķērāmies, nekur nenomaldījāmies, viss kā pēc kompasa, kaut smejies. Protams, bez skriešanas. Lielākā atšķirība šim gadam no pagājušā, bija tāda, ka mežs bija slapjš. Kājas man izdevās noturēt sausas kādas 4 stundas (laikam). Un šoreiz tas bija principiāli svarīgi - mans Zilo Netīro Stipro skrējienā atsistais zilais nags vairs neturējās pie pamatnes, un es uztraucos, kā viņš uzvedīsies. Galvenais, lai viņš meža vidū nesāktu krist nost un radīt man problēmas. Man, godīgi sakot, nebija pieredzes ar krītošiem nagiem, es nezināju - kā tur apakšā ir, bet ja nu tur plika gaļa? Kā viņai patiks mērcēties purvā. Nagu es tomēr pazaudēju, kaut arī ne mežā, bet nākamajā vakarā, kad centos viņu iztīrīt no purva paliekām, izrādījās, ka tagad tas nags turas tikai vienā pusē no trijām iespējamajām. Otrdien ķirurgs man viņu noņēma, un tagad varu pateikt, ka apakšā ir gluda naga pamatne un smuka jauna āda - nav nekāda gaļas un nav par ko satraukties.

Tomēr, 24h mežā ar slapjām kājām stipri atšķiras no 24h mežā ar sausām kājām. Āda paliek balta un sačokurojas, un tulznas veidojas daudz vieglāk. Turklāt, bez tulznām, kuras veidojas, loģiski, uz tām vietām, kuras apavos guļ neideāli - saspiestas mazo pirkstiņu apakšas, kopā saspiesti mazais un priekšpēdējais pirksts utml. - bez tam tulznas veidojas uz pašas pēdas pamatnes, no tā vien, ka tu tās daudz lieto. Mums gan abiem, laikam, viss bija ok ar apaviem - vīrs, kā parasti, vilka biezās vilnas slēpošanas zeķes un ierastās Vaude orientēšanās kedas, bet man bija plānās sintētiskās Nike zeķītes, kuras izvada visu lieko mitrumu, turklāt, es viņas mainīju vairākas reizes (vairāk dēļ naga un apsēja uz naga). No apaviem man bija izvēle manas lupatās saplēstas lafumas:

Mitrumā viņas vienmēr ir bijušas ideālas, bet tomēr izbrāķēju dēļ tā, ka tomēr tas zilais nags pieskārās pie kedas augšas un iekšpuses. Neberž - pieskārās, bet 24h laikā pieskāriens noteikti pārtaptu par spiešanu un beršanu. Turklāt, tieši viņās es to zilo nagu arī dabūju. Tāpēc vilku manas jaunās:

Mudclaw 333 Inov8

Neskatoties uz to, ka vilku viņas pirmo reizi un uzreiz uz 24h (kaut arī, duāls neieteica tā darīt), esmu ļoti apmierināta! Nekādu saberzumu, nekādu bēdu. Redzat, viņas saucās 'netīrie nagi', un viņām ir tāda elastīga zole un tās pumpiņas virsū. Uz slidena reljefa viņas tur pēdu pie virsmas, bet kad ej pa grants ceļu, akmentiņi (atšķirībā no maniem Timberlendiem) starp pumpām neķeras tieši dēļ elastīgās zoles. Viņa tā kā izplešas un saraujas līdz ar pēdas kustību, un sajūta ir tieši tāda, it kā tev būtu nagi, kurus tu ievelc un izvelc kā kaķis. Kaut arī, klab kā suņa nagi pa laminātu. Super! Ūdeni arī ejot pa slapju zāli uzreiz cauri nelaiž.

Tomēr, no rīta es viņu nomainīju pret timberlendu, bet tikai tāpēc, ka kājām ir ļoti patīkami, kad uzvelc principā citas kurpes. Visi apavi tomēr atšķiras ar to, kā pieguļ pēdai, un uz tā vien var vinnēt komfortu uz vairākām stundām. Turklāt, mani Timberlendi ir vairāk ziemas variants un, kā izrādījās, parasto rasu nelaiž cauri nemaz, tā kā nags bija sausumā.

Iestājoties tumsai, atklājām to, ka lukturītis somā visu šo laiku dega, dega un izdega. Labi, ka duāls bija iedevis rezerves akumulatorus. Un naktī ejot pa mežu sastapām šādus te dabiskos lukturīšus (man šogad vispār ir bioloģiskās atklāsmes viena pēc otrās):

Ap 12, kā paredzēts, mēs bijām pie Hash House. Ieēdām zupu, kura bija garšīga (un kas nav garšīgs pēc 12h soļošanas?), bet diemžēl ne pārāk karsta. man tomēr garšo karsta. Tad bija neliela traģēdija par gulēšanu. Bija iespēja gulēt remontējamā novada bibliotēkā, jo draudēja uzlīt. Mēs arī iegājām meklēt vietu, bet pirmkārt visa grīda jau bija nosēta ar guļošiem rogaineriem, vieta bija tikai caurstaigājamās telpās, otrkārt - iekšā ir stindzinoši auksti un dēļu grīda nemaz nav mīksta. Iedomājieties - atnāc uz nometni sāpošām kājām un pēdām, stāvi un saproti, ka gulēšana būs sāpīgāka par iešanu! Gandrīz asaras pabira. Bez īpašas cerības pajautāju vīram, vai šis negrib gulēt ārā, un - ak laime! - protams, viņš grib! Viņš saprata, ka es gribu iekšā. Ārā zālīte ir mīksta, gaiss ir silts, bet no minimālās smidzināšanas pasargāja koki. Ļoti labi izgulējāmies 4h (un domāju, ka turpmāk vajag mazāk) un 5 no rīta bijām augšā un gatavi iet.

Otrais aplis bija sāpīgāks. Nejūtos tik spraiga kā Baldonē otrajā dienā, bet paiet varēja. Un tad, ja jau varēja, tad nācās vēl un vēl un vēl - četri punkti pēc 43. bija tīra improvizācija. Ja Baldonē otrais aplis aizņēma 4h, tad šoreiz 6h. Uz finišu gan attipinājām uz jēlām pēdām, bet mēs vēl vismaz varējām tipināt. Pa ceļam redzējām komandu, kuras viens dalībnieks centās iet ar koku palīdzību, jo pēdas, laikam, vairs nekalpoja. Te es vīram arī paskaidroju, kāds pluss no tā, ka es pārģērbjos un vispār daru visu, lai nodrošinātu sev zināmu komfortu. Jo sliktāk, kad cilvēks cieš klusu un iet, bet tad pasaka: sorry, čaļi, es izstājos. 

Šajā dienā vīrs sastapa arī alni. Es ar savām vārgajām acīm, kā parasti, neredzēju, bet vīrs stāstīja: 'Skatos, mežā kaut kas melns. Nesās! Domāju - igauņi uz punktu! (te es apgāzos zālē no smiekliem. Šī svētā bijība pret igauņu uzvarētāju monstrkomandu! Uz punktu! 10 no rīta otrajā dienā! Nesās!) A nē, alnis!'

Nu lūk, Lejasciems

skaistie Latvijas meži

Atkal zeltnesī pašā sākumā iekoda dundurs, tāpēc es to zeltu noņēmu, kamēr nesapampa pirksts un iekarināju kompasa striķītī. Kamēr sēdējām pusdienojām, vīrs domīgi uz gredzenu skatījās un teica mūsu parasto joku: 'Es ko, ar precētu sievieti te staigāju?' 'Nē, es teicu, ar Frodo'.

Punkts vienā pamestā mājā

saulriets un nātres

es un nātres

cita komanda iet caur nātrēm

atkal, skaistie Latvijas meži

finišs

Konsekventi pieturos pie stila 'krūšturis redzams'. Labi, ka šogad vismaz ne kaklā.

Kopumā pieveicām vairāk, nekā plānots. Pa taisno 49 km (divos posmos 31+18 km), saskaitījām reālo ceļu ap 70 km. Galu galā savācām 157 punktus, kopvērtējumā 52. vieta no 62. 

Plānošana mums jau ir palikusi par stipro pusi (nu, ja neņem vērā pēkšņas idejas par desmitnieka izvilkšanu no purva) - gājām nedaudz pa priekšu plānotajam maršrutam, kas atļāva paņemt kādu lieku punktu un neložņāt naktī pa sarežģītajiem punktiem. Kas man pašai īpaši patīk - pēc Raunas skarbās pieredzes es obligāti ieplānoju atgriešanos gar kādu lielāku ceļu - noderējusi vai ne, šī taktika man dod drošības sajūtu.

Jāsaka, pēc tam kājām gan bija sāpīgi. Tā diži neko nesaberzu, bet paiet tik un tā grūti. Smeldz kāju muskuļi visā garumā, sāp pēdas, viss ķermenis dūc no neizgulēšanās un pārguruma. Pirms tam biju stāstījusi par šito pasākumu Barbaras peldēšanas trenerei, tad viņa šausminājās un teica, ka viņai draudzene tagad peldot atklātos ūdeņos, un viņa arī par to šausminās "Дура! Зачем?" Voooo. Kad mēs iebraucām Statoilā, tur bija pilns ar skaistiem tīrās glītās drēbēs saģērbtiem cilvēkiem, kam nekas nesāp. Es izkliboju treniņbiksēs no mašīnas basām kājām, jo nekādus apavus uzvilkt nevarēju, dunduru sakosta, ar purvu zem nagiem un ar sāpošu eksistenci (c)Daina, paskatījos uz to visu un nodomāju: "ДУРА! ЗАЧЕМ?"   

Bet tas ātri vien pāriet, pēdas nesāp jau pēc 3 dienām, kājas arī un gribas atkal uz mežu. 

māksla no Erik Johansson