Atvaļinājums I daļaKāpa 2014

Īstais laiks būtu pastāstīt par orientēšanos. Mēs uz to šad tad izbraucam. Par Kāpas orientēšanās trīsdienām mums nejauši ienācās informācija no vīra bijušā latviešu valodas skolotāja (kurš pie reizes ir mana bijušā kursabiedra tēvs). Vīrs bija uz skolas salidojumu un uzzināja, ka šis vispār esot top pasākums visiem orientieristiem, gada hailaits! Un tā mēs tur aizbraucām pagājušogad. Šogad tas jau bija pilnīgi saplānots pasākums.

Kāpa 2014 Tukums

Jāsaka, bez paša lielā tusiņa, tur ir arī vismaz trīs starti mežā. Pagājušogad es godīgi startēju visas trīs dienas un visas trīs skrēju. Un! Orientēšanās sacensībās nav tas pats, kas skriet Magnētā. Atmiņas no pagājušā gada palika visai šaušalīgas. Dziļš ārprātīgi smirdīgs purvs jau pēc pirmā punkta, pilnīgs orientieru iztrūkums - visur tikai purvs un krūmi, un tikai viena juceklīga reljefa forma pa vidu, un kas pats labākais - pilns purvs ar kontrolpunktiem. Bet tie ne tikai nav manējie, bet viņu arī nav manā kartē! Tas ir, izskrien pie KP, saproti, ka nav tavs, un tad tu esi pagalam pazudis, jo tev nav ne jausmas, kur uz kartes ir uzietais KP, un kur tagad varētu būt tavējais. Aaaaa! Prasu palīdzību garāmskrienošai meitenei - šī skatās uz mani, bet neko neatbild un acīs ne mazākas saprašanas. Igauniete! Cita kaut ko jautā man, bet es nesaprotu viņu. Lietuviete! Kā es vispār tiku ārā... Bet es tiku ar rezultātu. Mans vīrs, nezinot, ka ne visi kontrolpunkti uz rajona attiecas uz viņu, uzreiz atzīmējās pie svešā, un tā jau pie pirmā punkta dabūja diskābeli uz visām trijām dienām. 

Šogad bija līdzīgi, atskaitot veselības jautājumus, dēļ kuriem es neskrēju, bet gāju un tāpēc necerēju iekļauties kontrollaikā (120 minūtes), un to, ka par punktu izvietojumu viss bija skaidrs. Nebija arī īpaša purva. Toties bija reljefs un džungļi. Visi teica, ka skrienamais gabals tas pavisam nebija. Maldījos es tur arī ne pa jokam un saskrāpējos visa, no galvas līdz kājām. Finišēju ar skaistu laiku 2:20 un priecīga par to pašu. Vīrs visu izdarīja labi, bet duāls pie pirmā punkta palika bez potītes un bija spiests atgriezties. 

Zem kata daudz bilžu.


Vakarā mazliet izgājām pie tusiņa vietas pasēdēt. Dzert es nedzeru, tāpēc gribējās gulēt.

Neguļam!

A?

Ģimene

Cerams, es dzīvē izskatos kā šajās bildēs, nevis kā daudzās citās. Te man arī radās aizdomas, ka fočējot cilvēkus, viņi bildēs sanāk tādi, kādus tu viņus redzi. Beauty is, tā teikt, in the eye of the beholder. No otrās puses, duāls ir taisījis patiešām briesmīgas bildes ar mani. Droši vien, sagadīšanās. Vai, prozaiskāk, pāris zaudēti kilogrami. 

Un siens, kura mums joprojām pilna telts.

Uģi, sargi maku! Mēs esam Kāpā!

Orientieristu jaunākā paaudze pirms koncerta

Pirmās dienas saulriets

Mongoļu komandas teltis, kurai jau otro dienu mēģina paskaidrot, ka šeit teltis neceļ. Ceļ tālāk. 

Skats uz telšu pilsētiņu

Pa nakti bezdievīgi pārsalām, nolamājām Kāpu, jauno telti, guļammaisus, bet pēc tam izrādījās, ka šī esot bijusi aukstākā 28. jūnija nakts pēdējos gandrīz 100 gados.

Otrajā dienā startēja tikai vīrs, jo es sargāju pulsu, bet duāls - potīti. Beidzot parādījās arī saule, un tam par godu mēs nolēmām izvelties līdz Engures pludmalei. Pagulēt, kafiju padzert, jūru apskatīt.

Engures, tā teikt, centrs. Kafiju tur dabūjām.

caurlaide, romantika

Un te bija jūra!
Un mākoņi.
Un tā kleita man tomēr arī ļoti patīk.

Lūk, šāda.

Woohoo, Engure!

Kuram nu kādas izklaides.

Harlem shake

Kaut kāda dīvaina vasara. Nakts - aukstākā pēdējā simtgadē, pa dienu pienāca vasara. Un šajās trijās vasaras stundās apdegām līdz ādas lobīšanās pakāpei! Sapirkāmies zivis, saldējumu un pretapdeguma krēmu, bet pēc stundas, kad atgriezāmies vakariņās nometnē, vasara jau bija beigusies.

Vasara beigusies.

Duāls visus pabaros. Vai arī es.

Godavārds neredzēju, kur šitās pārdeva. Nākamgad pērku!!! Trīs!!!

Vakarā atkal mazliet pasēdējām ar bezalkoholisko (!!!) rīslingu (jo es vēl biju uz adaptola), tad duāls gāja izgulēt sāpošo muguru, bet mēs cepām smorus uz ugunskura, un es izdedzināju caurumu savā mīļākajā vilnas jakā. Jā, tajā, kurā es visu vasaru staigāju. Ejot tīrīt zobus tumsā, sadzirdēju burvīgu sarunu. Pa ceļu gāja trīs meitenes un pēkšņi apstājās un saka: Šššš...!!! Garām ejošs kreisais čalis viņām nomet: 'Tas ir zemes vēzis". Es te ļoti sapriecājos, jo pati ar viņu iepazinos tikai šogad, staigājot ap Mežaparku un dzerot rīslingu, alkoholisko gan. Apskatieties video, iesaku.

Trešajā dienā es atkal startēju un šoreiz pat iekļāvos kontrollaikā. Galu galā, ar savu uzstāšanos un neuzstāšanos es rezultātu tabulā nefigurēju, toties šoreiz mans vīrs ir tik aptracis, ka rezultātos ir 68. no 93. Šitā turpinās, būs elitē jāstartē. Vienīgi līdz tam brīdim, kad no elites jau būs jāizstājas, diez vai paspēs piešauties orientēties tā, lai nav kauns par startu elitē. Pusdienot nācās zem gāziena, teltī iekšā. Pēc tam kādu brīdi aizņēma brauciens līdz Rīgai, kur mēs paķērām ciemos lūk šādu draudziņu: