Atvaļinājums II daļaRoadtrip, Prāga un lietus

Un tā, es ielādēju mp3 Kill 'em All un saulainajā svētdienā mēs startējām. Kādu mēnesi pirms atvaļinājuma izmisīgi rakņājos pa bildēm - tā gribējās atcerēties un ar kaut ko iedvesmoties, bet es neko nebiju sabildējusi, jo 'kas tur ko bildēt'. Šoreiz aizsniedzu vīru un viņa telefonu, bet vienalga tāda sajūta, ka nekādu piemiņu nav.

Iepirkām gāzes baloniņu prīmusam, divus saliekamos krēslus, minerālūdeni un mājās aizmirsto karti un izbraucam virzienā uz Bausku. Un tad, kā ierasts: Bauska-Paņeveža-Kauņa-Marijampole-Salaperaugis-Suwalki-Augustow-Lodz-Warsaw, 10 stundas ar pāris apstāšanās reizēm.

Es vēl pasažiera lomā

Pa Lietuvu braucu es, bet vīrs gulēja pie The Four Horsemen uz repeat

Rapsis zied

Un līdz Augustovai arī braucām aši un skaisti. Labi mums pazīstamajā Suvalku Statoilā, kuru katru reizi nākas meklēt, samainījāmies vietām pie stūres, apēdām visas līdzpaņemtās maizītes, pēc kā mani piekāva miegs. Pamodos pirms Augustovas - stāvam. Kā izrādās, jau pusstundu. Es izklaidējos, bildējot un brīnoties, kas notika, jo parasti Augustovā nav tādu sastrēgumu. Tomēr, vainīgi bija riņķi, kuri nevar izlaist cauri to fūru skaitu, kāds brauc caur pilsēteli. Nedaudz nožēloju, ka esam jau paēduši, es biju gribējusi piestāt pie Augustovas kanāla un kuģīšiem, pablisināties ēdot. Bet nu labi.

Bet vasara atkal grib beigties.

Beidzās.

Beidzās vasara un diena, bet Augustova - joprojām nē. Tikai ap deviņiem beidzot izrāvāmies. Ap pusnakti bijām Varšavā. Pa ceļam vīrs gan bija jautājis, kā trāpīt uz superjauno superskaisto šoseju, kura ved viscaur Varšavai, un tādam nolūkam būtu vajadzējis Rožanā griezt uz blakus šoseju, bet galu galā, nolēmām netērēt laiku un mēģināt nogriezties tur, kur vajag pašā Varšavā. Pa nakti tur neviens netraucēs. Aha.

Mums pat izdevās puslīdz trāpīt uz vajadzīgās šosejas Varšavā (vai vismaz mēs domājām, ka tā ir vajadzīgā), bet pēc brīža mēs pazaudējāmies. Uz šis šosejas nebija nekādu norāžu uz, piemēram, Vroclavu, Lodzu, nu kaut kādām lielajām pilsētām. Bija tikai norādes uz Varšavas dzīvojāmiem rajoniem - Belany, Bemowo, Zoliborz, Lomianky. Kamon, vai tiešām varšavietis pats nezinās, kā aizbraukt uz savu Žolibožu, kur viņš kautru dienu brauc tēju dzert, bet iebraucējam nevajag norādes, kur nogriezties? Un tad šoseja tupi beidzās aiz Varšavas uz bezmaz vai grants ceļa. Polija tāda Polija! Situāciju pasliktināja tas, ka mums
1. nebija navigatora
2. es aizmirsu savu lielo ceļu atlantu mājās
3. mans vīrs, kurš iepriekšējos braucienos až kempingus internetā meklējis, stingri aizliedza ieslēgt internetu aiz LV robežām, tā kā arī Here Drive telefonā nebija variants, viņš tupi nezināja, kurš mēs atrodamies!

Ļoti grūti, ziniet, noorientēties uz Varšavas ielām pēc lielās Polijas kartes!

Īpaši, ja visi rajonu nosaukumi kartē ir doti dažādos fontos!

Bet velti man ir ģeogrāfa diploms, vai? Man tas izdevās! Es saskatīju Polijas kartē to piepilsētu, pie kuras mēs izbraucām, atradu nelielu ceļu, kurš ved uz Bemowo rajona pusi (Bemowo es vismaz zinu!), ievedu mūs atpakaļ Varšavā, sameklēju norādi uz Vroclavu un liku braukt uz turieni. Vīrs spītīgi pretojās, jo viņam pa visādam gribējās braukt pa lillā maģistrāli, kura ved uz Vroclavu caur Lodzu un nez kāpēc varētu būt labāka par to otro, sarkano maģistrāli, kura ved uz Vroclavu caur Piotrkow Tribunalski un uz kuras mēs beidzot pēc visām mocībām esam nonākuši. Neliela scēna ar skaļiem lamuvārdiem un žestiem, kur es uzrūcu kā lauva un visādi atteicos meklēt citu ceļu uz Vroclavu. Kamēr mēs braucām pa to šoseju naktsmājas meklējumos, ko es tikai nesaklausījos par šo maģistrāli! Ar ko tikai viņa nav sliktāka par to otru, kuru mans vīrs acīs nav redzējis! Gan nakšņot te nebūs kur (???), gan visas fūres te brauks (kāpēc gan, ja tā otra ir labāka?), gan beigsies viņa ātri (jo šobrīd viņa ir aizdomīgi laba), gan vispār...  Tā nu sanāca, ka Varšavā mēs iebraucām pusnaktī, puslīdz kā plānots, bet vēl stunda tika iztērēta, braukājoties pa pašu Varšavu. Gulēt aizgājām divos naktī lielā un tokšņainā Statoila stāvvietā. Viss kā man patīk.

Pamodos es jau sešos. Sapratu, ka vairs negribas gulēt. Pirmkārt, karsti bezdievīgi. Otrkārt, ēst gribas. Treškārt, huļi, gulēs Prāgā! Par laimi, vīrs neko neiebilda, un mēs aši nocēlāmies no vietas un atkal jau bijām ceļā. Brīžam braucās smuki pa Polijas starppilsētu ceļiem, kuri man tā patīk. Sīkas pilsēteles, kukurūzas lauki, Jaunava Marija, kas tos sargā, reklāmas baneri. Brīžiem nācās arī pastāvēt uz vietas. Šitā. Bet reku, priekšā jau redz Statoilu, tūlīt mēs dzersim kafiju un samainīsimies vietām pie stūres - kamēr diena, braukšu es.

Ne visur braukšana ir braukšana, dažviet tīri stāvēšana.
Apdzīvotā vieta Wielun.

Tieši aiz Wieluna es pagriezos pa labi, Bialas virzienā, lai izbrauktu uz Vroclavu, un mani pēkšņi iznesa uz nopietnas maģistrāles, kuru kartē nemaz nevar redzēt. Izrādījās, ka kartē tā ir atzīmēta kā projekts, ja ieskatās, tad tā nāk no pašas Lodzas, tāda balta.

It kā nepabeigtā šoseja Lodza-Vroclava

Par viņas eksistenci mēs nemaz nezinājām, un labi vien ir, citādi vīrs uzstātu, ka jābrauc pa lillā šoseju, tad pa balto un vispār viss trips pārvērstos par vienu autobānu, bet es gribu braukt caur kukurūzas laukiem, es galu galā esmu atvaļinājumā! Nu jā, no šīs vietas es pāris stundas līdz pašām maģistrāles beigām aiz Vroclavas močīju 140-150 km/h. Ak dies, kāda garlaicība - asfalts, fūres un žogs. 

Vroclavas Vanšu tilts

Tikko tā garlaicība beidzās, mēs apstājāmies pusdienās apmēram pirmajā krogā, kurš trāpījās aiz Vroclavas un atkal samainījāmies, jo man no pusdienām un tās vienmuļās braukšanas uzmetās miegs. Un te jau virsū nāca pirmie Centrāleiropas pakalni un Čehija.

Līdz Hradec Kralove mēs baudījām vasarīgos kalnu skatus, un tad atkal haivejs līdz pašai Prāgai, bet tur jau doma bija viena - ātrāk, ātrāk! No HK līdz Prāgai ir stundas brauciens uz 140. Iepriekš mēs izdomājām, kā tikt iekšā Prāgā, kur būtu jāgriežas un no kā jāorientējas... Es jums teikšu, ka  grūtāk nekā orientēties Polijas galvaspilsētā pēc Polijas kartes ir tikai orientēties pēc Polijas kartes Čehijas galvaspilsētā!

Wanna try?

Tā kā nav nekāds brīnums, ka iebraucot Prāgā 10 minūšu laikā mēs aizmudījām, ietrāpījām milzīgajā iepirkšanās centrā un pazaudējāmies ar galiem. Melnais tilts, wtf??? Ja Varšavas rajonus es puslīdz zinu, tad Prāga man ir pilnīgi tumša bilde. Es noslēpu karti, un mēs sākām grozīties pa ielām vispār bez nekādas saprašanas, uz labu laimi. Bez kartes, bez navigatora, bez pieredzes, bez norādēm, ar vienu tikai vajadzīgās ielas nosaukumu un aptuveno sajēgu, kur kartē tā atrodas. So 90's. 

Vienā vietā es ieraudzīju norādi uz Výstaviště Holešovice. Tur mums ir koncerts! Un no turienes es jau atradīšos! Bet norādes izgaisa ļoti ātri, un mēs atkal pazaudējāmies. Te vīrs kapitulēja - nu nevar takš braukāt pa Prāgu līdz vakaram cerībā trāpīt un vajadzīgās ielas, nemaz nezinot, kāda tā izskatās! Un atļāva uz minūti ieslēgt internetu un vadātāju. Man nemaz minūti nevajadzēja! Un, kā izrādījās, mums paveicās, un mēs bijām nevis pretējā Prāgas galā, bet pavisam tuvu! 10 minūšu laikā mēs nokļuvām līdz zīmei ZOO. Un tas ir aiz mūsu ielas!

Tāda viņa ir, mūsu iela, Trojska. 

Šī ir tāda kempingu ieliņa. Praktiski katras mājas aizmugurē ir iekārtots kempings - dabā viņu ir krietni vairāk nekā šeit kartē. Ielas garumā ir trīs autobusa pieturas, ielas pašā galā, pie Trojas Pils (Trojsky zamek), ir neliels, bet labs veikaliņš (sarkanais krustiņš) ar svaigām bulciņām un visu nepieciešamo. Ja turpina iet pa ielu tālāk - būs zoodārzs.  Bet aiz veikaliņa ir pagrieziens uz gājēju tiltiņu, pa kuru nonāk Královská obora parkā un uz Výstaviště Holešovice (liela izstāžu halle, turpat ir atrakciju parks un visiem zināmas Dejojošās strūklakas) - sarkanā bultiņa. Ja iet uz pretējo pusi, pa lillā bultiņu, iznāk pie 17. tramvaja pieturas un tilta, kas ved uz to pašu Výstaviště Holešovice, kur ir metro (Nadraži Holešovice) un vilcienu stacija (Praha Holešovice) un autoosta. Kājām līdz turienei apmēram 3km. 121. autobuss, kas iet pa Trojska ielu, arī tur pietur. 

Es izpētīju trīs kempingu piedāvājumu, sapratu, ka visi ir puslīdz vienādi un atmetu ar roku - skatīsies uz vietas. Nu tad lūk. Autocamp Trojska - ļoti vizuāli pievilcīgs, sakopts, ar puķītēm izrotāts - es rāvos uz to, bet diemžēl ar telti mūs nepaņēma, jo gandrīz viss bija aizņemts ar kemperiem. Mēģinājām iegriezties blakus Autocamp Hajek - tur bija pārāk pliks un nesmuks, tas man pašai nepatika. Galu galā, es liku vīram braukt uz pēdējo - tur man patika, ka tas ir pēdējais rindā un tāpēc tam ir daudz lielāka teritorija. Tas bija Sokol Troja. 

Lai divas reizes neceltos, uzreiz pastāstīšu par plusiem un mīnusiem: 

+ Liela teritorija, ļoti brīva, kaimiņi uz galvas nekāpj, neviens netraucē

+ Ir virtuvīte - maza, bet viņa ir. Otrajā dienā mums ļoti noderēja.

- Nevar gan teikt, ka lielā teritorija būtu baigi sakopta. Tajā vietā, kur mēs uzcēlām telti (pēc saules - lai no rīta nespīd iekšā un pie galdiņa), bija veca aka, piemētāta ar visādu drazu. Neviens pat nekasījās satīrīt. 

- Ūdens padeve dušās arī ir tādi 90-tie - temperatūru vari noregulēt pats ar rokturi sienā (ārpus dušas telpas!). Es viņu ieraudzīju tikai tāpēc, ka mazgājos pēdējā dušā - ja būtu gājusi pirmajā, kas ir tālāk no sienas, nemūžam to nebūtu uzzinājusi, dabūtu mazgāties aukstā vai karstā ūdenī. Arī uz zīmītes Here you can regulate your water temperature, bija piebilde I could not! It was too hot! Nu jā, attapības uzdevums - ir ne tikai jāpagriež, bet pirms tam jāpiespiež. Pati duša ir tāda - nospied pogu, uz tevis izgāžas apmēram divas glāzes ūdens. Nu, un turpini spaidīt. Es tur apsmejos, bet, piemēram, ar bērnu, būtu īsts izaicinājums. 

- Transporta biļetes šiem neesot - tiec kā gribi līdz pirktuvei - kājām (kā mēs) vai par zaķi... Ir gan viens mājiens - biļetes var nopirkt vismaz vienā kempingā uz šīs pašas ielas (pirmais) - Dana Camp. Tur es arī domāju apmesties nākamajā reizē. 

- Starp citu, mūsu Sokol Troja bija arī visdārgākais no esošajiem kempingiem. 

+ Toties ar restorānu (ēst neēdām, bet kafija laba) un pieņem maksājumu kartes.

Fīlings uz ieliņas gan ir pilnīgi dienvidniecisks - jo otrā pusē ielai ir kalns. Nu, un temperatūra bija +35. 

Trojska, pretējā puse

Pievakarē sataisījāmies uz pilsētu pāri tiltam. Lietus gan arī uz turieni sataisījās.

Pāri tiltam ir tas Královská obora - liels parks ar dīķiem, kur skrien, skrituļo, brauc ar riteņiem un pastaigājas puse Prāgas. Un pilns ar žagatām. Žagatu Prāgā reāli tik daudz, cik mums vārnu. Atkal, vārnas es tur neesmu redzējusi. Neesmu redzējusi arī parastos pilsētas baložus, toties dzirdēju meža baložus parkos. 

Tajā brīdī, kad sataisījās līt, mēs nokļuvām pie Vasaras pils, kur blakus ir alus bārs. Paņēmām divus alus - viens bija garšīgs, otrs - šausmīgs. Viens bija Plzen, otrs - neatceros nosaukumu. Diemžēl, mēs aizmirsām, kurš bija kurš, tā kā nekādas informācijas par čehu alu mums nepalika. Ļoti dīvains krodziņš - no skata nekā diža, bet tusējas tur ļoti kārtīgi ap-altenatīvi pilsētnieki, tādi, kādi mums Vecrīgā savulaik dzīvojās, Pulkvedī, piemēram. Kas patīkami - visi vietējie.

Blakus bāram ir restaurējama Vasaras rezidence. 

Bez aizsega, pieļaujams, ka izskatās šādi, bet ar aizsegu skaidrs, ka smukāk.

Bilde no praguewelcome.cz

No turienes kalna augšā - un mēs esam rajonā Bubeneč. Plāns ir nokļūt līdz Petržinas kalnam un skatu tornim, uzkāpt, nopriecāties par skatu, vēl pa aliņam atgriezties līdz Sv. Vita katedrālei, cauri pilij un paspēt uz dejojošo strūklaku šovu Holešovicē (tajā vakarā nebija pie Metallica un Scorpions, bet tas nekas). Bet tikko mēs nonācām pilsētā, kā mums virsū uzgāza. Šeit mums sanāca paslēpties un skatīties šovu, kā pretējā mājā trīs cilvēku ģimene bez atslēgām nevar tikt mājā iekšā, jo ceturtais ģimenes loceklis ir acīmredzot aizmidzis vai aizskatījies tv. Tā nu viņi tur minūtes 20 bļaustījās un skraidīja zem gāziena. 

Te jaukie laikapstākļi ir nofilmēti (ne velti es nesen pieminēju lietutiņu!) Tur, uz video vīrs man saka, ejam veikalā. Pagriezos un atklāju, ka veikals nav tāpat vien veikals, bet erotiskais. Pirmie iespaidi par Prāgu  - sekss un alus.

Kad gāziens norima, mēs devāmies meklēt Petržinu vai Vitu - kas atradīsies. Kā jūs atceraties, mums nav kartes, nav interneta un nav zināšanu. Toties es nejauši ieraudzīju Vita torņus un atpazinu viņus (kaut arī redzēju vienu reizi 1999. gadā tumsā)! Uz tiem mēs arī sākām iet. Atkal jau caur kaut kādu parku. Gājām gājām caur parku un iznācām pie burvīgas lapenes, kā izrādījās, Hanavas paviljona. Uzkāpām pie viņas, bet tur... šitā.

Un te es sapratu, ka tie ir Letenske sady - cits kalns, kuru visi ieteica apmeklēt tieši šo skatu dēļ. Petržinu arī var redzēt, augšējā bildē pa labi. Vīrs teica - uz turieni? Kājām? Kas es, rogainingā? Tu ko, traka? Nu labi. Un mēs gājām tālāk, kur deguns rāda nē, bet Vita virzienā. Šis ik pa laikam parādījās un pazuda. Un tā mēs iznācām pie kādas pils neaizslēgtiem vārtiem. Blakus rakstīts, ka kameras visu filmē. Tātad - ir ko skatīties, un mēs ejam iekšā! Kā esmu nopratusi, šī bija karalienes Annas 16. gs vasaras rezidence. Tāda mums visai intuitīva ekskursija pa Prāgu sanāk - visur mēs iemaldāmies nejauši, galvenais - maldīties pareizajā rajonā.

Runājoties par karaļa galma iedzīvi un kā šajā vasarnīcā karaliene salaida ar garnizona priekšnieku, mēs staigājāmies gar dārzu, gar dievnamu, bet Vitu es katram gadījumam no acīm neizlaidu. Vienā vietā pie nebeidzamās Annas pils mēs apsēdāmies, un vīrs teica, ka viņš tagad to Vitu ir jau redzējis. 

Mēs jau nobāžījāmies, ka būs jākāpj nost no milzīgā kalna un jākāpj atkal augšā uz pili, bet no turienes arī veda tilts uz pašu Vita katedrāli, tieši no tās puses, no kuras es gribēju pienākt. No šīs:

Šis skats ir vienīgais, ko es atcerējos no Vita savā pirmajā Prāgas apmeklējumā, kad man bija 19. Mēs izgājām cauri Vita pagalmam jau tumsā, ziemā, un te es atskatījos. Un ieraudzīju šo. Un mute vaļā. Viņš mani tā piespieda, ka visus gadus nebiju viņu aizmirsusi (un negribēju pēc gadiem iet uz turieni ar kursabiedriem, jo kompānija nav īstā), un tieši šī skata meklējumos es gāju uz vārdiem Sv. Vita katedrāle. 

Tālāk - kā pieņemts Prāgā - līdz skatu placim un lejā pa trepēm. Tur mēs nokļuvām pusdesmitos, bija jau satumsis. Strūklakas bija galīgi nokavētas un kaut kā ne īpaši arī gribējās. Pat alu vairs īpaši negribējās. Gan iespaidu, gan pastaigu šodienai jau pietika, rīt būs vēl. Kaut kā vajag nokļūt mājās. Varbūt, būtu tomēr gājuši dzert alu, bet vīrs ieraudzīja metro staciju un davai-davai, braucam!

Viegli pateikt. Prāgā ir tāda sistēma - nopērc biļeti vai 30 minūtēm, vai 90 vai arī visai dienai. Nopirkt viņu var kioskos, sazin kur vēl un metro stacijas aparātos, mums deguna priekšā. Problēma ir tāda, ka visur ir rakstīts, kur biļetes nopirkt, ka tās vajag kompostrēt, ka kontrolieri ir nikni, bet neviens! neviens nekur! neraksta! - ka aparāts pieņem tikai monētas (papīra naudu un kartes - nē), un man šo monētu braucienam šobrīd nepietiek. Pa dienu nebūtu problēmu, bet vakarā metro viss - līdz pat tualetei, bija ciet. Samainīt simtnieku laipnie čehi kafūzī atteicās. Nevienam no retajiem metro pasažieriem, kam es jautāju samainīt, sīcenes nebija. Līdz cikiem metro strādā - mēs nezinām un rakstīts nekur nav (bet ja nu līdz 10? sacēla paniku mans vīrs) Krogu un veikalu apkārt arī nav, bet ja būtu, tad minūtes laikā iztrekterēt alus kausu, lai samainītu naudu, kaut kā ne pārāk. Kafiju uz nakti - arī ne. Labi, ka nejauši uzgājām tējnīcu, kur nopirkām kaut kādu mafinu. Un laimīgi aizbraucām ar metro, kurš, kā vēlāk izrādījās, strādā līdz vieniem naktī. 

No metro mēs izkāpām Nadraži Holešovice stacijā, no kurienes līdz kempingam vēl 3 km. To gan mēs viegli (vai ne pārāk) pieveicām pilnīgā tumsā, un no rīta mums bija jaunas atklāsmes par šo jautājumu un daudziem citiem arī.