Tātad, pēc Nike Riga Run siltumdūriena es gatavojos mūsu pirmajam 24h rogainam, viņš arī mūsu ceturtais rogains kopsummā. Gatavojos es tam galvenokārt, gaidot izlecienus no savas sirds un asinsvadu sistēmas puses.
Preambula:
Pirmdiena - pampst kājas, lauž visu ķermeni, neesmu izgulējusies.
Otrdiena - mazliet pampst kājas, jūtos labāk, bet visu laiku liekas, ka neelpoju ar pilnu krūti.
Trešdiena - aizeju līdz dārziņam un atpakaļ 6km vidējā ātrumā. Mazliet pampst kājas, aizdusa un reibonis.
Ceturtdiena - aizeju līdz dārziņam 3km, mazliet aizdusa un reibonis, mazliet pampst kājas. Atklājas paaugstināts asinsspiediens. Sirdsdarbību uzlabojoši pilieni, hepagels. Piecreiz pajautāju vīram, vai viņš mani nepametīs mežā, ja es nevarēšu iet ātri. Nu labi, pamešana būtu mazākais. Es vairāk uztraucos par to, vai viņš mani nelamās par to, ka neesmu formā. Galu galā, izvedu vīru no pacietības.
Piektdiena - asinsspiediens normāls, mazliet reibonis. Jo vairāk psihoju, jo vairāk reibst. Jo vairāk reibst, jo vairāk psihoju. Apzvanu trīs ārstus ar dīvaniem jautājumiem, jo ļoti ļoti negribu dzirdēt ieteikumu atcelt piedalīšanos rogainā. Kardiologs telefoniski teica, ka skriet nevajag, bet iet var, tikai jāskatās, lai nepaliek slikti. Ja kas - validolu, uz nometni un pie ārsta. Eju pa saulīti, runāju ar vīru pa telefonu un saprotu, ka man pat pie tādas, tā teikt, slodzes pietrūkst elpas. Vēl sāk sāpēt galva, toties kājas nepampst. Pēc pārbrauciena līdz Rīgai vieglas galvassāpes pāraug monumentālā migrēnā. Asinsspiediens normāls. Paracetamols, pusstunda miega, vesela.
Sestdiena - rogaina diena. 9 stundas miega, absolūti vesela. Tikai visu laiku gribas saklausīt sāpes krūšu kreisajā pusē, kas atsistos rokā. Un, jūs zinat, jo vairāk gribas, jo drošāk var saklausīt to, ko gribas. Pat kafiju neatļāvos iedzert, hipohondriķe nolāpītā.
Visādi citādi, sagatavojos priekšzīmīgi. Paiku iepirku: 10 enerģijas batoniņi, 8 graudu maizītes ar sieru (vēl gribēju nodrošināties ar vistas fileju, bet to nozaga un apēda kaķi, rogaineri palika bešā, jo vairs nebija laika neko domāt), 4 pudeles izotoniskā dzēriena, 3 litri ūdens plus 0,7 pudelīte. Plānošanai dabūju krāsainas adatiņas, samērīju diegu un sasēju uz tā mezglus ik pa 10 km, apdomāju visu kārtīgi pāris-trīs reizes, aptieciņu ar plāksteriem, ibumetīnu un sirds pilieniem neaizmirsu (aizmirsīsi te, kā tad!).
Par laimi, šogad LČ rogainingā bija mums pie mājām, Baldonē. 30 minūtes un komanda Kapteinis Bremze ir uz vietas. Laicīgi, pat neticās. Ja kāds neatceras, komandas nosaukums ir veltījums vienam no maniem varoņiem, Džeimsam Mejam (a.k.a. Captain Slow). Laiks silts, saulains, bet bez liekā karstuma, sirds sitas normāli, rokā nedur (es nopietni).
Karti saņemam arī laicīgi, sadurām adatiņas, apmēram šādi - katrai punktu vērtībai sava krāsa (10-melna, 9-sarkana, 7-8- zaļa utt. Dzeršanas punkti - zili), ar diegu pamēram. Pirmajā dienā plānots staigāties līdz 11 vakarā un noiet apmēram 50km. Vismaz, 5km/h bija mūsu ierastais ātrums citos rogainos. Ņemot vērā iepriekšējās kļūdas, uzreiz ieplānojam arī atpakaļceļu, lai nav naktī jālien pa brikšņiem. Tātad plāns tāds: līdz 11 vakarā tikt līdz 109KP, un tad atgriezties nometnē pa ceļu. Tad atpakaļceļā var paņemt tos, kas ir gar ejamo ceļu, bet var arī neņemt, nav liela bēda. Pie 98KP ir 20 kilometru atzīme. No 109KP līdz finišam pa ceļu - 8 kilometri. Ar zilo uzzīmēto pagaidām neņemiet vērā.
Karti saņemam arī laicīgi, sadurām adatiņas, apmēram šādi - katrai punktu vērtībai sava krāsa (10-melna, 9-sarkana, 7-8- zaļa utt. Dzeršanas punkti - zili), ar diegu pamēram. Pirmajā dienā plānots staigāties līdz 11 vakarā un noiet apmēram 50km. Vismaz, 5km/h bija mūsu ierastais ātrums citos rogainos. Ņemot vērā iepriekšējās kļūdas, uzreiz ieplānojam arī atpakaļceļu, lai nav naktī jālien pa brikšņiem. Tātad plāns tāds: līdz 11 vakarā tikt līdz 109KP, un tad atgriezties nometnē pa ceļu. Tad atpakaļceļā var paņemt tos, kas ir gar ejamo ceļu, bet var arī neņemt, nav liela bēda. Pie 98KP ir 20 kilometru atzīme. No 109KP līdz finišam pa ceļu - 8 kilometri. Ar zilo uzzīmēto pagaidām neņemiet vērā.
Te man atkal sākas veselības halucinācijas - visu laiku liekas, ka kreisajā pusē kaut kas nav labi. Tā kā visāda veida neiralģija man ir ļoti tuva, es novelku krūšturi (atvainojiet par detaļām, bet tas ir smieklīgi), lai tas nespiež un neizsauc maldinošas sajūtas un... uzkarinu to kaklā, ja nu vēl noder. Saprotu, ka tagad daļa dalībnieku mani atcerēsies kā 'to tur, ar krūšturi kaklā'. Atskan starta signāls... Rogaininga starts gan izskatās pēc pilnīga haosa, Brauna molekulu kustības:
Bet komanda Kapteinis Bremze (pašā vidū, indivīdi lillā un sarkanajā kreklā) savu nosaukumu attaisno un mieru nezaudē - visi skrien, bet mēs pastaigājamies kā pa bulvāri (un kas man kaklā...):
Un tā mēs vieglā bulvāra solī gājām līdz pašam 51KP. Vīrs ik pa laikam ironiski apjautājās, kā mana sirds. Grrrr. Skaists priežu mežs, pilns ar brūklenēm, kas mūs visu laiku aizkavēja. Soļojas braši, bet lēnu, pat pulss nepaaugstinājās. 51KP paņēmās vieglāk par vieglu, tikai ceļš līdz viņam aizņēma 45 minūtes - jau gandrīz aizmirsām, pēc kā uz mežu gājām. Tikpat viegls un maigs bija 59KP. Pirms 97KP. pārlecām pāri pirmajam mūsu grāvim. Grāvji gan visi sausi un dubļaini. Rogainings joprojām liekas pastaiga.
Bet komanda Kapteinis Bremze (pašā vidū, indivīdi lillā un sarkanajā kreklā) savu nosaukumu attaisno un mieru nezaudē - visi skrien, bet mēs pastaigājamies kā pa bulvāri (un kas man kaklā...):
 |
| Bildes no šejienes |
Pēc 97KP sākās uzartās stigas un dubļainu grāvju skaitīšana. Tieši pirms 107KP vajadzēja griezt no stigas uz punktu. Avenājos. Niknajos cilvēka auguma avenājos. Ja punktam ir vērtība 10, tas vienmēr ir attaisnoti. Toties avenēm ir otrā raža, laikam - tik daudz un tik garšīgas šovasar vēl avenes nebija. Kaut kur krūmu dziļumos atradās arī punkts. Vēl pusstundu drāzāmies ārā no avenājiem, lai tiktu uz meža takas. Tur mums bija ieplānota pirmā apstāšanās, jo viens jau jautāja pēc pusdienām tādā tonī, it kā man plīts būtu līdzi.
Pirms 60KP pasēdējām, apēdām siermaizes, pa batoniņam, pa diviem cepumiem, salējām jaunu ūdeni, izkratījām skujas no kedām (es, atkal es pārģērbjos!) un devāmies tālāk. Par 60KP un 84KP grēks būtu sūdzēties - pastaiga turpinās, bet man jau ir radusies neliela problēma. Es aizmirsu apgriezt kāju nagus. Es to biju izdarījusi pirms Slapjā kaķa un ļoti ļoti par to priecājos, un biju gribējusi izdarīt arī tagad. Bet ar visu to spiedienu, darbu, bērnu un pārējo jezgu pavisam aizmirsu. Un tagad visu laiku jutu spiedienu uz īkšķa un uz prieksšpēdējā pirksta, kuri ir vistuvāk manas LaFumas purngaliem. Riņķī tikai 4 stundas. Vai arī riņķī jau 4 stundas. Te es sapratu, cik ļoti tomēr gada laikā pieauga mūsu izturība. Pirms gada mēs piedalījāmies 4h Tautas rogainingā, un tās četras stundas bija ļoti pat pietiekami, lai es nejustu kājas, bet te es pat nepaspēju ievērot, kā palidoja laiks. Noguruma nebija nemaz. Kā sirds? Labi. Tikai sāp nagi.
Pirms 104KP punkta bija neliels pārsteigums. Smuki gājām pa taciņu, šķērsojām sarežģīto taku krustojumu, turpinājām kustēties pa savu ieplānoto taku... un tur, kur es atzīmēju ar sarkano, viņa pēkšņi pagriezās, kur viņai nevajadzētu iet. Paejam uz priekšu uz ziemeļiem - tur viņa pēc brīža izbeidzas pavisam. Iespējams, tā ir stiga, kas tur ir iezīmēta, tikai stiga tāda lokana padevusies. Panākam atpakaļ, pa kreisi, kur vajadzētu iet takai, priekšā grāvis, kura kartē nav, un aiz viņa taka neturpinās. Garām paskrien vēl viena komanda, dzirdam viņu izbrīna pilnos saucienus. Aha, jūs arī ievērojāt? Čaļi pazūd mežā, mēs vēl brīdi domājam. Vīrs iesaka iet atpakaļ līdz pazīstamai vietai. Vispār, šī parasti ir mana piesardzīgā metode, bet es šoreiz piedāvāju noriskēt, pieņemt, ka tā lokanā ir tomēr stiga, kas apraujas, un no tās griezt uz rietumiem mežā iekšā. Tā izdaram, uzbrienam mežā virsū sausam grāvim, vīrs atkal krīt panikā, es uzstāju, ka jāiet uz ziemeļiem līdz tam grāvim, kas ir uz Z aiz punkta. Viņu mēs atrodam, padodam atpakaļ, un ir arī punkts. Ne tas, ka es būtu izglābusi komandu, bet mazliet laika mums ietaupīju gan.
Ejot uz 99KP atkal gadās domstarpības, jo no ceļa cenšamies ieraudzīt grāvi, gar kuru varētu iet uz punktu, bet viņu nevar redzēt. Galu galā laužamies mežā pirms stigas (kur es atkal atzīmēju ar sarkano), uzejam sauso grāvi un brīdi strīdamies, vai tas var būt tas, kas ved uz punktu, vai nē. Vīrs atkal uzstāj, ka jāiet atpakaļ uz ceļa un jāmēģina vēlreiz atrast īsto. Es saku, ka nav vērts - tuvāk būs iet uz rietumiem vēl kādu minūti un nonākt pie perpendikulārā grāvja un gar viņa malu meklēt jaunaudzi, pēc kuras atrast punktu. Pēc pusminūtes esam jau atraduši grāvi. Pēc azimuta gan sanāk, ka tas nav garais perpendikulārais, bet īsais lokveida. To gan ierauga mans vīrs, viņš ierauga arī rogaineru iemītu taku. Cūkas laime un 'jūsu magnētā visi skrien pakaļ viens otram' (c). Šajā gadīijumā nenoliedzami.
92KP atrodam viegli, visas takas uz jaunaudzes ir savās vietās. Sāp nagi, visu laiku sapņoju par to, kā nometnē paprasīšu kādam šķērītes. Vēl, kas mani sāk uztraukt - nedaudz sāp kaut kas uz kreisā apakšstilba, kājas priekšā. Kāds muskulis varbūt. Bet iet vēl netraucē, kustamies uz 72KP pie ezera, pie nākamā būs jau 20km, atpūtas brīdis plānojams pie 78KP, pie dzirdināšanas. Pagājušas jau 8,5 stundas, un ir skaidrs, ka kustamies lēnāk nekā ieplānots, arī punkti izvietoti retāk nekā Raunā un Maltuves purvā.
Braši soļojam pa ceļu, bet tas muskulis sāp arvien vairāk un sāk atdoties celī. Piedāvāju uztaisīt pitstopu pie ezera. Paņemam punktu, apsēžamies un ieplānojam pusstundu nekustēties. Es visu daru pēc prāta - izklāju jaku, novelku kedas, kārtīgi izpurinu smiltis un netīrumus, izdauzu pēdiņas, izkratu zeķes, jo visas bēdas ir no slinkuma. 'Nekas, ka skuja kedā beržas, tik ļoti jau netraucē', bet pēc stundas tur ir asiņaina tulzna, kā tad. Sazieķēju kājas ar hepagelu, uzmetu viņas uz koka, atguļos. Mierīgi sakošļāju trīs mazus auzu cepumus ar ķibrju sēklām un rozīnēm, aizveru acis un piespiežu sevi atslēgties. 10 minūtes sekla snaudiena, uzlīmēju plāksteri tur, kur man liekas, tūlīt sāks berzt, uzvelku atpakaļ zeķes un apavus, novelku no kakla krūšturi, jo kļūst skaidrs, ka iztikšu bez viņa, pavelku apakšā termokreklu ar garajām piedurknēm, jo sāk palikt vēss, apēdu batoniņu, uzpildu ūdeni un dodamies. Tās 10 minūtes bija MILZĪGA atpūta un enerģijas uzpildījums. 98KP un 78KP paņemam smaidīgi un laimīgi. 78KP atrodas slaloma trases virsotnē, riet saule un vispār super.
Skats no augšas, es arī šeit esmu redzama!
Skats no trases augšas uz leju, uz dzirdītavu:
Tikai kāpjot lejā saprotu, ka muskulis atkal sācis sāpēt, un kāpšana lejā ir ļoti apgrūtināta. Augšā vēl var tikt, bet lejā kāpju tiešām kā uz slēpēm, sāniski. Un visi nākamie punkti līdz pašām šodienas riņķa beigām ir uz virsotnēm. Au. 104KP atrodam jau mijkrēslā, vīrs ieslēdz lukturi. Un te nu bija. Mums viņš ir viens. Tas gan nekas, jo vīrs iet pirmais, un es redzu to, kas viņam zem kājām. Viss būtu labi, ja man nesāpētu kāja. Ļoti sāpīgi kāpt lejā no kalna, brikšņos, kur ik pa laikam kāds zars sāpīgi uzsit pa savainoto vietu, turklāt katru reizi, kad iekāpju bedrītē, viegli iekaucos. Nelielas šausmas uzdzen doma par 8 kilometru noiešanu pa ceļu, kad būsim paņēmuši vēl 3 punktus. Man jau tagad ir ļoti sāpīgi. Nagus jūtu katru sekundi, mazliet kaut kas kņūd pēdas apakšā, un vēl tas muskulis, aaaaaaaaaa.
Nokāpjam uz ceļa un soļojam tālāk. Te vīrs man pievērš uzmanību: "Sieva, tu ko, KLIBO???" Jā. Kājas, protams, cieš, bet naktī mežā ir tik superīgi, ka tas traucē ne tik ļoti. Paliek auksti, iebāžu rokas kabatās, augšā zvaigznes, smaržo pēc vasaras un nakts. Soļojam uz priekšu, es domāju par to, cik labi tādam kontrolfrīkam kā es, dažreiz neko nekontrolēt, tikai sekot fīreram. Mans fīrers atkal runā par to, cik labi soļot tumsā pa ceļu ar izslēgtu lukturi un zināt, ka vēl kādu gabaliņu nevajadzēs līst brikšņos. 93KP vīrs skaisti paņem pēc azimuta. Lienam kalnā augšā caur brikšņiem un izejam tieši uz pamestā pagraba, uz kura sakrituši lieli koki. Naktī grandiozi skaista un dīvaina vieta.
Soļojot pa stigu uz 89KP, vienu brīdi nākas apsēsties, jo kājas vairs neiet, bet mani māc bailes, ka es nekur neaiziešu šodien. Un rīt vēl mazāk. Sasmērēju sāpošo vietu ar hepagelu un uzsienu virsū lenti, ko parasti sienu ap galvu, jo kāja arī salst, un no tā ir vēl nepatīkamāk. Izvelku zolītes no kedām, lai paliek vairāk vietas un tik ļoti nesāp nagi. Kamēr sēžam, garām paskrien priecīgi čaļi, paziņojot, ka ir izdarījuši maršruta korekciju. Labi būt veselam! Toties, visas manas aizdomas par sirdi, roku un kreiso pusi uzreiz atkrita, kad kaut kas sāka sāpēt pa īstam. Klibojam tālāk, draudzene. Pie 89KP uz kalna vīrs atkal rāda kompasa pārvaldīšanas brīnumus, uzejam atkal tieši uz punkta. Pēc tam brienam pāri laukam, vīrs tumsā ierauga stirnu, es gan tikai sadzirdu. Iesaku kustēties pa lauka maliņu, bet vīrs dusmīgi attrauc, ka lai tik saimnieks iznāk, viņš pajautās, vai viņš te ko ir stādījis. Un aiziet saruna par Eiropas naudu, pļaušanu un nestādīšanu. Un latviešu biznesu ar koku ciršanu un eksportu. Pēc kartes var redzēt, cik smuki meži pārdodas.
Un tad, laikam, vīram nosēdās baterija. Izgājām uz takas, kas uz ZA pie 89KP, gājām pa to, gājām... un apmaldījāmies. Varbūt, pagriezām ne tur brīdī, kad vīrs runāja pa telefonu, varbūt, savā starpā aizpļāpājāmies, varbūt, aiz noguruma... bet apkārtne vairs neatbilst kartei. Es esmu pārliecināta, ka esam uz tās takas, kas iet vairāk uz Z no 109KP, bet mums bija jābūt uz tās, kura vairāk uz dienvidiem. Mana pārliecība nāk no tā, ka tas, ko paspēju brīžiem sazīmēt vīra kartē, ideāli atbilst apvidum - jaunadžu novietojums, takas līkumi, ieplaka pa labi no mums (vai drīzāk mūsu atrašanās kalna nogāzē). Esmu pārliecināta, ka kalns ar visu punktu ir mums pa kreisai rokai. Vīrs gan uzstāj, ka pēc azimuta neatbilst neviena no takām, kas ir kartē, bet domāju, novirzījies bija viņa iekšējais azimuts. Līst tumsā brikšņos, kad īsti pārliecības par debespusēm tomēr nav, kaut kā šķiet slikta doma. Ejam taisni pa taku, es joprojām esmu pārliecināta, ka tā ir Z taka, bet klusībā baidos, ka, ja nē, tad mēs riskējam neatrast ceļu, pa kuru gribējām atgriezties. Un lukturis arī jau sāk nodot pozīcijas. Un kāja sāp zvērā. Tomēr izejam uz lielā ceļa. Stāvam un blisināmies kartē, cenšoties izdomāt, kura taka tad tā bija, un te iepīkstās vīra pulkstenis - ir pusnakts.
Un tad, laikam, vīram nosēdās baterija. Izgājām uz takas, kas uz ZA pie 89KP, gājām pa to, gājām... un apmaldījāmies. Varbūt, pagriezām ne tur brīdī, kad vīrs runāja pa telefonu, varbūt, savā starpā aizpļāpājāmies, varbūt, aiz noguruma... bet apkārtne vairs neatbilst kartei. Es esmu pārliecināta, ka esam uz tās takas, kas iet vairāk uz Z no 109KP, bet mums bija jābūt uz tās, kura vairāk uz dienvidiem. Mana pārliecība nāk no tā, ka tas, ko paspēju brīžiem sazīmēt vīra kartē, ideāli atbilst apvidum - jaunadžu novietojums, takas līkumi, ieplaka pa labi no mums (vai drīzāk mūsu atrašanās kalna nogāzē). Esmu pārliecināta, ka kalns ar visu punktu ir mums pa kreisai rokai. Vīrs gan uzstāj, ka pēc azimuta neatbilst neviena no takām, kas ir kartē, bet domāju, novirzījies bija viņa iekšējais azimuts. Līst tumsā brikšņos, kad īsti pārliecības par debespusēm tomēr nav, kaut kā šķiet slikta doma. Ejam taisni pa taku, es joprojām esmu pārliecināta, ka tā ir Z taka, bet klusībā baidos, ka, ja nē, tad mēs riskējam neatrast ceļu, pa kuru gribējām atgriezties. Un lukturis arī jau sāk nodot pozīcijas. Un kāja sāp zvērā. Tomēr izejam uz lielā ceļa. Stāvam un blisināmies kartē, cenšoties izdomāt, kura taka tad tā bija, un te iepīkstās vīra pulkstenis - ir pusnakts.
Vīrs ir kategoriski pret atkārtotu 109KP meklēšanu, man gan ir nedaudz žēl, jo es esmu gandrīz pārliecināta par mūsu atrašanās vietu, bet neuzstāju, jo kāja tomēr sāp. Un te uz ceļa parādās vēl viena komanda (kā pēc tam izrādījās, VSK Noskrien meitenes), kas kustās pretējā virzienā, uzreiz skrienu jautāt, vai viņas nedodas uz vai no 109KP. Četratā atgriežamies tur, kur mēs iznācam, ejam līdz jaunaudzei, iegriežam mežā, kalns tur ir, ir arī punkts, man bija pilnīga taisnība par mūsu atrašanos. Un tagad tas bija pilnīgs čujs, jo karte un kompass, kā jūs atceraties, bija rokās vīram. Šķiramies no mūsu glābējam, jo mums jādodas uz nometni. Kāpjot lejā no kalna tumsā no visa spara uzskrienu ar savu sāpīgo vietu uz nokritušā stumbra, aaaaaaaaaaaa - dzirksteles pa acīm! Priekšā 8 kilometri, divas stundas. Spēki ir beigušies, beidzies ir arī ēdiens un lukturis. Apsēžamies uz minūti, es atkal izkratu apavus, uzvelku divas zeķes, pastiepju kājas un pakratu tās gaisā, tad vīrs mani pieceļ, jo viņam salst. Izslēdzam visu un soļojam nometnes virzienā divreiz ātrāk nekā gājām visu dienu. Pēc brīža saprotu, ka muskulis vairs nesāp, vai, drīzāk, es viņu vairs nejutu, jo kājas ir kokainas visā garumā. Nejutu arī nagus. Neko vairs nejutu. Aizmirstiet tos 3 punktus, kas mētājas gar ceļu. Mēs pat nesarunājamies, lai īsinātu laiku. Vīrs mieg ciet ejot, un viņu brīžiem sanes ceļmalā. Es skaitu soļus pa desmit līdz simtam un atpakaļ, pēc katra piecdesmitā soļa iedzeru malku ūdens. Ir tik ļoti vienalga... Sirds nesāp? Man nav sirds. Ceļš liekas nebeidzams, ka es pilnīgi neticu, kad pieveicam lielāko daļu un sākam skatīties pēc taciņas uz nometni. Reāli neticu, jo pēdējās 2 stundas bija absolūts murgs, kaut kāds ceļš uz Orodruīnu.
Nometne, soļanka. Pirmajā šķīvī praktiski ieņurkoju, jo ēst gribas jau stundas četras, ĻOTI. Otrajā jau sajuti garšu. Salda tēja, maize, banāns un iekrītam mašinā saklātā gultā gulēt. Šī ir pirmā reize daudzu gadu laikā, kad eju gulēt neiztīrījusi zobus, toties sasmērējusi kājas ar hepagēlu. Es esmu dzīva, mani neatveda ar ātro palīdzību, man nav piepampušas kājas, nekas nesāp (atskaitot nagus un muskuli), mēs pat esam pieveikuši visu, ko šodien plānojām. Ļoti gan baidījos, ka aiz pārguruma atkal nevarēšu aizmigt, un tā būs katastrofa, bet pabaidījos minūtes 5, un tad jau (pēc 4 stundām) sāka skanēt modinātājs, un vīrs teica, ka jāiet. Es nomurmināju, ka viss sāp, nē. Tad neatverot acis aptaustīju pēdas - nekāda vaina nav atrasta. Izlocīju, izapļoju - strādā. Muskulis atpūties un vispār nesāp. Toties gulējusi esmu ar kompasu, cik aizkustinoši. Pieceļos un paziņoju, ka man ir domas.
Domas ir tādas, ka man līdzi ir skriešanas apavi. Viņi ir trešdaļu izmēra lielāki par meža LaFumu un 10x mīkstāki. Skaidrs, ka mežā tādos neiet, bet LaFumā šodien pat par naudu nekāpšu. Paņemu no vīra mīkstās garās zeķes, ielienu savos adidasos un piedzimstu no jauna. Zupa, kafija, izotoniskais dzēriens. Mēs vakar nostaigājām 14 stundas? Nu nē taču, to murgu uz ceļa es nosapņoju, tas nebija ar mani, es jūtos ideāli. Saplānojam maršruta otro daļu uz 3,5 stundām un dodamies. Es uzvedos kā labradora kucēns pavasara pļaviņā. Cik saulaini, cik silti, cik skaisti, aaaaaaaaaaaaaaaa cik labi ir mežā! Cik ļoti nekas nesāp! Cik es esmu svaiga! Cik smukas priedes! Cik smuks tornis!
Kā sirds? Sirds iet! Un ejam mēs, un ne tikai ejam, bet pat lasam sēnes! Vīrs gan visu laiku kliedz 'Neņem!', bet nu ja viņas pašas skrien virsū, stāvot ceļmalā, neies jau atstāt! Turklāt, ka sāka viņš! Paņemam pat vienu punktu vairāk nekā plānots (61KP bija improvizācija) un laicīgi atgriežamies.
Kopā 152 punkti pa 17,5 stundām. Distance pa taisno - 43.7 km, reālā varētu būt ap 60.
Esam 67. no 77 komandām. Un tas ir viss, ko šogad no sevis būtu varējuši izspiest, jo, reāli, nepalika ne kripatiņas spēka. Bet salīdzinot ar pagajušo gadu, gan izturības, gan attapības ziņā esam veikuši milzīgu progresu. Atceraties Bumbukalnu 2012. gada maijā, kur mēs paņēmām vienu KP un apmaldījāmies ar galiem? Atceraties 2012. gada Tautas rogainingu, kur nokavējām finišu un pazaudējām gandrīz visus savāktos punktus? Ir daudz ko atcerēties. Domāju, šajā LČ esam nopietni pastrādājuši.
Svētdienā visu atlikušo dienu ēdu un gulēju gultā. Aizmigt nevarēju, bet arī piecelties nevarēju. Naktī gan izslēdzos uz savām deviņām, un no rīta biju jau gana spraiga. Arī kājas vairs nesāpēja. Otrdien jau esmu uztaisījusi svaigu pedikīru ar apgrieztiem nagiem.
Un, kā parasti, secinājumi pozitīvi un ne pārāk:
+ Ar plānošanu šoreiz viss bija ok.
+ Saklāta gulta, kas gaida nometnē ir ģeniāls gājiens. Malacis.
+ Kājas vajag pāraut un skujas izkratīt uzreiz, negaidot, kad tās pārvērtīsies par milzīgām tulznām. Jo dies' ar to distanci, bet uz nometni tevi arī neviens nenesīs. Rēķinoties ar to visu, arī pārējam veselības stāvoklim jāseko līdzi. Malacis.
+ Ir labi, ja ir rezerves apavi, jo apavi savā starpā atšķiras pietiekami, lai uz brīdi radītu komfortu. Malacis.
+ Hepagels un siltums palīdz traumētām kājām. Tas palīdz arī vēnām, ja ir tendence uz pampšanu. Lietot regulāri. Malacis.
- Manas LaFumas, šķiet, uzvedās daudz patīkamāk, kad slapjas. Kad sausas, viņas ir nu ļoti cietas un nedraudzīgas. Magnētam saies, bet uz nākamo 24h es nopietni domāšu par citiem apaviem.
- Nagus vajag apgriezt!!!! Man ir aizdomas arī, ka tas sāpīgais muskulis bija neiralģija no sāpošiem nagiem. Jo no rīta un pēc tam viņš vairs nelika sevi manīt. Reāli stulbene.
- Zeķes vajag ņemt ne tikai daudz, bet arī dažādas. Man ļoti kārojās garu mīkstu zeķu, kuras bija palikušas mājās, un līdzi man bija tikai īsās plānās zeķītes, kas toties izvada ūdeni. Bet slapjas kājas šoreiz tieši nebija.
- Četras siermaizes, 10 cepumi un 10 batoniņi uz diviem uz 14 stundām ir par maz. Rīmas.
- Lukturi vajag uzlādēt nevis 'mazliet no rīta', bet kārtīgi, vai ne, dārgais?
Paldies organizatoriem par izcilu darbu, milzīgs paldies par zupu un tēju! Tas mūs (un daudzus citus) vispār izglāba! Un arī par superdraudzīgu meža izvēli un jauku distanci. Vinnēja galu galā igauņu viesi: "Один пункт два разза взялли!"
Rezultāti
Rezultāti
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru