Jā, tātad, es parasti pamanu, kuri koki zied, kādi mākoņi šodien ir debesīs. Es labi ievēroju arī to, kas cilvēkiem ir mugurā. Kas attiecas uz pašiem cilvēkiem, ir divi varianti - vai nu es nepamanu pazīstamos vai arī nepazīstamie skatās uz mani ar izbrīnu un aizdomām. Tas ir tāpēc, ka es neredzu un otrajā gadījumā skatos uz tiem ilgāk nekā mūsu platuma grādos ir pieņemts.
Brilles uzliec uz deguna, pareizi ieteiks man citi. Bet, kā parasti, ir lērums problēmu. Nevienam nepatīk brilles līdz viņš kļūst pieaudzis, tāpēc ilgus jo ilgus gadus es iztiku bez tām. Kontaktlēcas es izmēģināju 18 gados un sapratu, ka es visu dienu domāju tikai par tām. Tā es nevaru. Saka, ka tehnoloģijas progresē, un kontaklēcas pēc izjūtas vairs nav kartupeļu čipši acīs, bet es tik un tā nevaru. Detalizēti apkārt redzēt īsti neko nevajag, vai ne? Tāpēc es dzīvoju ar saviem -3 labajā acī un -1,5 kreisajā un necepjos. Studiju laikā gan izrādījās, ka es neredzu tāfeli un neredzu monitoru. Tad manā dzīvē beidzot ienāca parastās brilles.
Bet tagad ir vasara. Un es turklāt esmu mazliet pūce, tāpēc iet ārā, spožā saulē, turklāt brillēs, kuras mani apžilbina ar spēju smalki redzēt, ir taisns ceļš uz migrēnu. Vēl taisnāks tas kļūst tad, kad man ir jāsēžas pie stūres. Tāpēc pēdējos četros gados es esmu ārkārtīgi izvēlīga pie saulesbriļļu pirkšanas - pirmais un galvenais nosacījums ir iespēja ielikt tajās stiklus ar dioptrijām. Otrais ir piemērotība pārējai garderobei. Trešais ir izmērs, kuram ir nozīme. Es patiesi nesaprotu, kāpēc visas parastās brilles mēdz būt tikai šauras un vēl šaurākas. Nerunājot par to, ka jebkurai sievietei tas liek izskatīties pēc kobras, tas ir reibinoši. Nu, tas, ka tieši priekšā tu redzi, bet visās malās ap brillēm rēgojas miglainā pasaule. Man no tā reibst galva. Tāpēc, izmērs. Ceturtais ir cena. Visu cieņu, ir beigušies tie laiki, kad es varēju brillēm izmest lielāko daļu ienākumu. Naudas man nav. Toties es varu atvēlēt laiku tam, lai sameklētu to, kas ir nepieciešams.
Tāpēc reizi gadā man gadās brilles, kurās es visu redzu. Arī šogad.
Te ir Perritas stāsts par brillēm, saulesbrillēm un kontaktlēcām.
PS Varbūt kāds domā, ka tas par kontaktlēcām, gaismu, izmēru un pārējo ir atrunas, jo milzīgas saulenes ir mans fetišs un es meklēju attaisnojumus būt atšķirīgai no vāverēm, kas vienkārši pērk un nēsā milzīgas brilles? Yepp, tā ir taisnība.
PPS Es nezinu visus savus lasītājus, bet, ja mēs esam pazīstami dzīvē, un es kādreiz uz ielas tēloju, ka jūs neredzu, tad tagad jūs zinat - es netēloju, es tiešām neredzu.
Brilles uzliec uz deguna, pareizi ieteiks man citi. Bet, kā parasti, ir lērums problēmu. Nevienam nepatīk brilles līdz viņš kļūst pieaudzis, tāpēc ilgus jo ilgus gadus es iztiku bez tām. Kontaktlēcas es izmēģināju 18 gados un sapratu, ka es visu dienu domāju tikai par tām. Tā es nevaru. Saka, ka tehnoloģijas progresē, un kontaklēcas pēc izjūtas vairs nav kartupeļu čipši acīs, bet es tik un tā nevaru. Detalizēti apkārt redzēt īsti neko nevajag, vai ne? Tāpēc es dzīvoju ar saviem -3 labajā acī un -1,5 kreisajā un necepjos. Studiju laikā gan izrādījās, ka es neredzu tāfeli un neredzu monitoru. Tad manā dzīvē beidzot ienāca parastās brilles.
Bet tagad ir vasara. Un es turklāt esmu mazliet pūce, tāpēc iet ārā, spožā saulē, turklāt brillēs, kuras mani apžilbina ar spēju smalki redzēt, ir taisns ceļš uz migrēnu. Vēl taisnāks tas kļūst tad, kad man ir jāsēžas pie stūres. Tāpēc pēdējos četros gados es esmu ārkārtīgi izvēlīga pie saulesbriļļu pirkšanas - pirmais un galvenais nosacījums ir iespēja ielikt tajās stiklus ar dioptrijām. Otrais ir piemērotība pārējai garderobei. Trešais ir izmērs, kuram ir nozīme. Es patiesi nesaprotu, kāpēc visas parastās brilles mēdz būt tikai šauras un vēl šaurākas. Nerunājot par to, ka jebkurai sievietei tas liek izskatīties pēc kobras, tas ir reibinoši. Nu, tas, ka tieši priekšā tu redzi, bet visās malās ap brillēm rēgojas miglainā pasaule. Man no tā reibst galva. Tāpēc, izmērs. Ceturtais ir cena. Visu cieņu, ir beigušies tie laiki, kad es varēju brillēm izmest lielāko daļu ienākumu. Naudas man nav. Toties es varu atvēlēt laiku tam, lai sameklētu to, kas ir nepieciešams.
Tāpēc reizi gadā man gadās brilles, kurās es visu redzu. Arī šogad.
Te ir Perritas stāsts par brillēm, saulesbrillēm un kontaktlēcām.
PS Varbūt kāds domā, ka tas par kontaktlēcām, gaismu, izmēru un pārējo ir atrunas, jo milzīgas saulenes ir mans fetišs un es meklēju attaisnojumus būt atšķirīgai no vāverēm, kas vienkārši pērk un nēsā milzīgas brilles? Yepp, tā ir taisnība.
PPS Es nezinu visus savus lasītājus, bet, ja mēs esam pazīstami dzīvē, un es kādreiz uz ielas tēloju, ka jūs neredzu, tad tagad jūs zinat - es netēloju, es tiešām neredzu.
