akar, stāvot sastrēgumā, es klausījos SWH Rock un viebos cik spara. Izlutināta ar Launchcast Hair Flare, es vairs nevaru to klausīties. Onkas, īdētāji un skūtie rūcēji. Un no piecām grupām, kuras es gribu klausīties nepārtraukti, spēlē tikai vienu.
Jā, man šobrīd ir izveidojies tāds top5. Nevaru noliegt savu bezgalīgo mīlestību uz drūmi-romantisko Skid Row, uz "Born To Be My Baby" noskaņojuma Bon Jovi, uz Twisted Sister un Quiet Riot klasiski-pārgalvīgiem gabaliem un neatkārtošos jau par visu laiku elkiem Scorpions, bet tomēr piecas. Man patīk cipars pieci.
1. Motley Crue
2. Ratt
3. Whitesnake
4. Firehouse
5. Poison
Nevienu no šīm grupām savā pusaudžu matu metāla laikā es kaut kā nebiju klausījusies. Trīs no tām negrozījās ap mani pat nosaukumu līmenī. Divas citas es zināju, bet, būdama konservu jaunkundze, nekad nesaņēmos klausīties. Baidījos, ka nepatiks, vai? Bet piespiest neviens nepiespieda. Tagad radiostacija man īpaši neprasīja, vai es gribu, un, lūk, rezultāts!
Zināmā mērā, protams, "rezultāts" ir mana emocionālā stāvokļa atspoguļojums. Mūzikāls tests var teikt. Kas šiem pieciem bendiem, nu, vismaz, tiem gabaliem, ko es dienu dienā klausos, ir kopējs, tas ir draivs. Draivs, kas ir enerģija plus ritms. Mani Lušera testa aktuālie rezultāti to pilnībā apstiprina.
P.S. Principā nav ko brīnīties, kāpēc es te vecumdienās sāku klausīties 80-to gadu roku. Augstākminētais Whitesnake tika minēts kādas filmas (vai seriāla, droši nepateikšu) epizodē, kur tīņi runā about the music "mommies and daddies listen to." Ololo. Nu tagad var gulēt mierīgi, man viss ir savās vietās, bet bērniem ir neslikti vecāki
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru