Jā, tātad, es parasti pamanu, kuri koki zied, kādi mākoņi šodien ir debesīs. Es labi ievēroju arī to, kas cilvēkiem ir mugurā. Kas attiecas uz pašiem cilvēkiem, ir divi varianti - vai nu es nepamanu pazīstamos vai arī nepazīstamie skatās uz mani ar izbrīnu un aizdomām. Tas ir tāpēc, ka es neredzu un otrajā gadījumā skatos uz tiem ilgāk nekā mūsu platuma grādos ir pieņemts.
Brilles uzliec uz deguna, pareizi ieteiks man citi. Bet, kā parasti, ir lērums problēmu. Nevienam nepatīk brilles līdz viņš kļūst pieaudzis, tāpēc ilgus jo ilgus gadus es iztiku bez tām. Kontaktlēcas es izmēģināju 18 gados un sapratu, ka es visu dienu domāju tikai par tām. Tā es nevaru. Saka, ka tehnoloģijas progresē, un kontaklēcas pēc izjūtas vairs nav kartupeļu čipši acīs, bet es tik un tā nevaru. Detalizēti apkārt redzēt īsti neko nevajag, vai ne? Tāpēc es dzīvoju ar saviem -3 labajā acī un -1,5 kreisajā un necepjos. Studiju laikā gan izrādījās, ka es neredzu tāfeli un neredzu monitoru. Tad manā dzīvē beidzot ienāca parastās brilles.
Bet tagad ir vasara. Un es turklāt esmu mazliet pūce, tāpēc iet ārā, spožā saulē, turklāt brillēs, kuras mani apžilbina ar spēju smalki redzēt, ir taisns ceļš uz migrēnu. Vēl taisnāks tas kļūst tad, kad man ir jāsēžas pie stūres. Tāpēc pēdējos četros gados es esmu ārkārtīgi izvēlīga pie saulesbriļļu pirkšanas - pirmais un galvenais nosacījums ir iespēja ielikt tajās stiklus ar dioptrijām. Otrais ir piemērotība pārējai garderobei. Trešais ir izmērs, kuram ir nozīme. Es patiesi nesaprotu, kāpēc visas parastās brilles mēdz būt tikai šauras un vēl šaurākas. Nerunājot par to, ka jebkurai sievietei tas liek izskatīties pēc kobras, tas ir reibinoši. Nu, tas, ka tieši priekšā tu redzi, bet visās malās ap brillēm rēgojas miglainā pasaule. Man no tā reibst galva. Tāpēc, izmērs. Ceturtais ir cena. Visu cieņu, ir beigušies tie laiki, kad es varēju brillēm izmest lielāko daļu ienākumu. Naudas man nav. Toties es varu atvēlēt laiku tam, lai sameklētu to, kas ir nepieciešams.
Tāpēc reizi gadā man gadās brilles, kurās es visu redzu. Arī šogad.
Te ir Perritas stāsts par brillēm, saulesbrillēm un kontaktlēcām.
PS Varbūt kāds domā, ka tas par kontaktlēcām, gaismu, izmēru un pārējo ir atrunas, jo milzīgas saulenes ir mans fetišs un es meklēju attaisnojumus būt atšķirīgai no vāverēm, kas vienkārši pērk un nēsā milzīgas brilles? Yepp, tā ir taisnība.
PPS Es nezinu visus savus lasītājus, bet, ja mēs esam pazīstami dzīvē, un es kādreiz uz ielas tēloju, ka jūs neredzu, tad tagad jūs zinat - es netēloju, es tiešām neredzu.
Brilles uzliec uz deguna, pareizi ieteiks man citi. Bet, kā parasti, ir lērums problēmu. Nevienam nepatīk brilles līdz viņš kļūst pieaudzis, tāpēc ilgus jo ilgus gadus es iztiku bez tām. Kontaktlēcas es izmēģināju 18 gados un sapratu, ka es visu dienu domāju tikai par tām. Tā es nevaru. Saka, ka tehnoloģijas progresē, un kontaklēcas pēc izjūtas vairs nav kartupeļu čipši acīs, bet es tik un tā nevaru. Detalizēti apkārt redzēt īsti neko nevajag, vai ne? Tāpēc es dzīvoju ar saviem -3 labajā acī un -1,5 kreisajā un necepjos. Studiju laikā gan izrādījās, ka es neredzu tāfeli un neredzu monitoru. Tad manā dzīvē beidzot ienāca parastās brilles.
Bet tagad ir vasara. Un es turklāt esmu mazliet pūce, tāpēc iet ārā, spožā saulē, turklāt brillēs, kuras mani apžilbina ar spēju smalki redzēt, ir taisns ceļš uz migrēnu. Vēl taisnāks tas kļūst tad, kad man ir jāsēžas pie stūres. Tāpēc pēdējos četros gados es esmu ārkārtīgi izvēlīga pie saulesbriļļu pirkšanas - pirmais un galvenais nosacījums ir iespēja ielikt tajās stiklus ar dioptrijām. Otrais ir piemērotība pārējai garderobei. Trešais ir izmērs, kuram ir nozīme. Es patiesi nesaprotu, kāpēc visas parastās brilles mēdz būt tikai šauras un vēl šaurākas. Nerunājot par to, ka jebkurai sievietei tas liek izskatīties pēc kobras, tas ir reibinoši. Nu, tas, ka tieši priekšā tu redzi, bet visās malās ap brillēm rēgojas miglainā pasaule. Man no tā reibst galva. Tāpēc, izmērs. Ceturtais ir cena. Visu cieņu, ir beigušies tie laiki, kad es varēju brillēm izmest lielāko daļu ienākumu. Naudas man nav. Toties es varu atvēlēt laiku tam, lai sameklētu to, kas ir nepieciešams.
Tāpēc reizi gadā man gadās brilles, kurās es visu redzu. Arī šogad.
Te ir Perritas stāsts par brillēm, saulesbrillēm un kontaktlēcām.
PS Varbūt kāds domā, ka tas par kontaktlēcām, gaismu, izmēru un pārējo ir atrunas, jo milzīgas saulenes ir mans fetišs un es meklēju attaisnojumus būt atšķirīgai no vāverēm, kas vienkārši pērk un nēsā milzīgas brilles? Yepp, tā ir taisnība.
PPS Es nezinu visus savus lasītājus, bet, ja mēs esam pazīstami dzīvē, un es kādreiz uz ielas tēloju, ka jūs neredzu, tad tagad jūs zinat - es netēloju, es tiešām neredzu.
8 komentāri:
Jā, jā, katram ir atrunas... Vāveres pērk un nēsā tāpēc, ka tas ir stilīgi un visas tā staigā, kad pēc gadiem modē nāks šauras brilles, tad tu varēsi izcelties ar savām milzonēm.
Tā kā lielāko daļu savu saulesbriļļu esmu iepircis laikos, kad redze vēl tiešām bija redze, tad jautājiens par sauleņu ar dioptrijām iegādi automātiski atkrita - pārāk jau nu lielu kapitālu izmaksātu lēcu nomaiņa visām manām brillēm, pie tam trijām vai četrām to izdarīt ir vai nu neiespējami vai nu tas maksā kā svaigs jaguārs. Tāpēc lēcas acīs un uz priekšu. Tobiš vienā acī, jo kreisā man nekad nav rādījusi un nekad nerādīs labāk par ķīselī iemestu binokli. Kad tu pierodi pie domas, ka tev kaut kas ir acī un pierodi, tad viss ir ok, jo lēca pati par sevi neko neberž, berž mūsu apziņa.
Savulaik attesās fāteris, paziņoja, ka dodas uz kalniem slēpot un apjautājās, vai nevarētu aizņemties kādas no manām saulenēm. Izvēlējās vienas, tipa sportiska veidola, piemērīja, teica, ka esot labas un tā starp citu apjautājās, cik tad šitādas maksā. Es tā godīgi arī atbildēju, ka neatceros, bet kaut kas pie Ls 80, pēc kā vecais gandrīz nožāvās un es sapratu, ka nevajag teikt, ka šīs ir manas otras lētākās.
P.S. Nevaru izdomāt, ko šogad pirkt - pulksteni vai brilles. Abus gribas, bet nesanāks - gribas kvalitāti, ko piedāvā brends, bet tas ir dārgs prieks.
Es atceros, kad man bija 19, viens svaigi izceptais boifrends taisījās pirkt saulenes un teica kaut ko par kādiem 90 latiem. Es ilgu laiku staigāju, domādama, vai man ar ausīm viss ir labi. Varbūt, deviņpadsmit? Arī nav lēti. Bet deviņdesmit?! Pēc pāris gadiem'tas pats cilvēks teica, ka prātiņ, nāc mājās, pirkt tik dārgas saulenes, kā es to daru. Bet tas jau vairāk pie tega 'human behaviour'...
Laimīgie laiki! Es arī gribētu izvēlēties starp pulsteni un brillēm, bet redzēt man nav vajadzības, laiku zināt vēl mazāk, bet mana reāla izvēle notiek starp Latvijas Gāzes rēķinu un Latvenergo rēķinu. Abus gribas, bet nesanāks. Rīkošu, laikam, loteriju.
Ugu, loterijas kļūst aizvien populārākas, es nevaru izvēlēties starp LMT un savu provaideri. Labi vismaz, ka darbā regulāri par netu maksā.
To štelli par atšķirību starp simt-un-vairāk latus maksājošām saulenēm no tirgus pieclatu varianta neviens nesaprot līdz brīdim, kad piemēra tās dārgās un uzzin, kas ir serviss. Un ja tu vienreiz nopērc tās dārgās, tad uz tirgu vairs neiesi.
Jā, un tad vienā brīdī saproti, ka lielāko daļu no tiem n-tajiem latiem samaksā par leiblu. Un, ja stiklus tik un tā plāno mainīt, tad jau nav vairs vērts, un atkal var izvēlēties lētāku variantu. Nopietni, es fiziski jutu kā vecums vairo loģiku rīcībā, un kā tas atvieglo dzīvi. :)
A ko, LMT neko neiebildīs, ja šomēnes nevinnēs loterijā? Es nekad neesmu izskatījusi opciju nemaksāt viņiem. No otrās puses, tas mani neglābs.
Nu LMT loterijā piedalās a priori kā uzvarētājs, savukārt provaideris pieļāva dažu dienu kavējumu. Tagad viņš, provaideris maita, nomainījis datumu, līdz kuram jāmaksā, līdz ar to aizsteidzies priekšā LMT, kura rēķins atnāk vēlāk.
Labi, ka vismaz tev vecums nāk komplektā ar loģiku, man loģika un saprāts turpina iznesties kā senāk: sēž uz sēž, bet brīdī, kad viņus vajag - izrādās, pīpēt aizgājuši.
Paldies. Kāpēc tu man vienmēr liec smieties balsī.
Bet vispār tāpēc, ka tu (un daudzi citi cilvēki) man patīk priecīgi. Patīk arī tāpat, bet tomēr pašam prieks, ja citam prieks.
Es novērtēju. :)
Ierakstīt komentāru