Pēdējā laikā neesmu bijusi pārāk cītīga rakstniece, jo ar vīru vakaros iegāzāmies skatīties Bortko "Meistaru un Margaritu". Ziniet, es kaut ko atkal nesaprotu. Tik daudz esmu dzirdējusi atsauksmes "komercija, lētais seriāls, pelnīšana ar Bulgakova vārdu". Nepriekrītu nevienā punktā, it nemaz.
Tātad, par filmas trūkumiem, ko ir sameklējuši citi:
1. Aktieru sastāvs.
Manuprāt, gana labs. Но, вишь, не гоже это: "Какой же это Иешуа? Это ж Саша Белый!" Tas kaut ko liecina par režisoru? Vabūt, par aktieri? Man jau tā vairāk liekas, ka par skatītāju...
Jums ir kādreiz ienākusi doma, ka katrs, kurš lasa romānu, varoņus iedomājas pēc sava prāta? Es domāju, ka ne, jo internets sprāgst no pretenzijām "Margaritai nav gari mati! Volands nav vecs! Pilats nav vārgulis!" utt. Mīļais, nu bet ņem un uzņem kā tu to redzi, ko tad, Bortko vajadzēja tautas aptauju veikt pirms filmēšanas? Te arī visa filmēšana būtu beigusies, jo reti kurš tautā prot izteikt, kur nu vēl pamatot savu viedokli. Toties katrs zin kā labāk vaj'g. Un tā, ļaujot tautai vēlēt valdību, neliels kodols gudru cilvēku nonāk atkarībā no dumjā nevaldāma pūļa viedokļa. Bet es novirzījos no temata.
2. Specefekti.
Jā, ir daži momenti, kas man mazliet spiež - dažas sekundes ievilktas garumā, kad parādās Gella, pārāk daudz zaļās gaismas acīs, daži cilvēka pirksti ārā no kaķa ķepām - negludi. Pieņemts. Margaritas pārvērtībām un lidojumam gan nav ne vainas, varat oponēt.
3. Margaritas balles tērps.
Lasīju daudz sašutuma par visu šito sado-mazo tērpu, ko viņai uzstiepa mugurā. Margarita ballē esot bijusi kaila. Bet tagad, kā vidēji statistiskam skatītājam iestāstīt, ka Margarita nav ballē vis izklaidējusies, bet smagi cietusi un strādājusi? Ja Anna Kovaļčuka stāvētu kaila un viebtos cik spara, vidēji statistiskais skatītājs nodomātu, ka viņai čurāt gribas. Ja viņa vienkārši ielaistu acīs svētas skumjas, skatītājs nodomātu, ka tā aktrise nu nežēlīgi garlaicīga. Tā kā lai skatītājam labi pielec, viņu vajadzēja ieaut dzelzs kurpēs un uzlikt uz galvas tonnu smagu kroni. Viena manis cienijāma sieviete, turklāt, teātra kritiķe, salīdzinājumam piesauca Hēpbernu "Romas brīvdienās", kura savā ne visai jautrajā ballē dzelžos iekalta nebija, bet savas ciešanas līdz skatītājam aiznest pamanījās. Bet, redz, Hēpbernai vajadzēja notēlot ciešanas no garlaicības un apjukuma tādēļ, ka, princese būdama, viņa oficiālajā daļā pazaudēja kurpi. Kovaļčukai ciešanu pakāpe bija jātēlo jaušami augstāka.
Citi atkal teiktu, ka viņa pārtēlo. Tas jau arī tika teikts. Bet es skatos un redzu ne viņa ko pārtēlo, ne pārspīlē. Visa šī rūkšana un trakā smiešanās viņai parādījās tikai pēc pārvēršanās par raganu. Sieviete, kas beidzot atbrīvojās no ciešanu un bezizejas nasta, atguvusi cerības un turklāt ieguvusi tik jaunu un uzbudinošu statusu, kas ir teju katras sievietes slēptais sapnis - es arī tā smietos. Turklāt, citāts no romānā: "На тридцатилетнюю Маргариту из зеркала глядела от природы кудрявая черноволосая женщина лет двадцати,
безудержно хохочущая, скалящая зубы." "Маргарита
взвизгнула от восторга и вскочила на щётку верхом." "Венчающая список надпись "Дом драматурга и литератора" заставила Маргариту испустить
хищный задушенный вопль." -Латунский!-
завизжала Маргарита." "Тут она сообразила, что рубашка ей ни к чему не нужна и,
зловеще захохотав, накрыла ей голову Николая Ивановича." И вслед ей полетел совершенно обезумевший вальс." (Здесь захохотала я.) Būs jau gana, lai ieraudzītu, ka viss ir patiesība, ne režisors piedomāja klāt, ne aktrise pārtēloja ko lieku.
4. НКВД
Esmu dzirdējusi, ka šie momenti filmā ir attēloti ne pārāk pārliecinoši. Nevaru neko teikt, ar šo organizāciju tikties nav nācies.
5. Mūzika
Divi mūzikas gabali pavadījumā vien bija. Neesmu dižais mūzikas pārzinējs, internetā gan kāds deva mājienus uz to, ka "mūzika kaut ko atgādina". Nezinu kas ar to bija domāts, bet viens no gabaliem ne tikai atgādina, bet ir Vīnes valsis, un valsis ir izcils. Gribēju sev to par kāzu valsi, bet toreiz saundtreku neizdevās sameklēt. Tas otrs monumentālais gabals arī ir labs. Vietām labs, bet vietām tas "tirli-dirli" man mazliet krīt uz nerviem, varēja iztikt bez šī improvizētā teksta, citādi nav slikti.
6. Izlaistie momenti
Retorisks jautājums - vai tad var uzņemt kino pēc romāna vārds vārdā tam sekojot? Būtība ir tajā, ka nevajag izmest, kā es tos saucu, atslēgas momentus un nevajag piedomāt klāt pārāk daudz no sevis. Bortko nav grēkojis nevienā no šiem aspektiem, visu cieņu.
Vārdu sakot, te es lasīju
ļoti artikulētu viedokli par to, ka laba grāmata (vai šajā gadījumā kino) ir tas, kas sakrīt ar Jūsu intelektuāliem, intuitīviem un emocionāliem bioritmiem (mana brīvā interpretācija) un vispār kultūras kodiem (viedokļa autora interpretācija, es piekrītu). Tad, lūk, man ar Bortko sapas.
Tiem, kam nesapas, varu pateikt, ka jūs neatrodaties savā unikālajā viedoklī, bet tik vien kā pretējā nometnē - antagonistu nometne vienmēr ir tikpat plaša, cik piekritēju nometne. Ziniet, es domāju
unikālais seriāls par Šerloku Holmsu arī tika savulaik kritizēts un kājām spārdīts: "bu-bu-bu, Holmss nebija nemaz simpātisks, bu-bu-bu, Holmss bija kokaīnists, bu-bu-bu, Rīga nevar tēlot Londonu", tomēr, tas ir zelta vērts. Un, lai cik daudz filmas pēc šiem stāstiem tiktu uzņemti, ordeni no Lielbritānijas karalienes par Holmsa tēlošanu ir saņēmis tikai Ļivanovs (tie arī ir viņa vārdi). Un labāku filmu pēc "Meistara un Margaritas" uzņemt principā nevarēja.
Un vēl, tāpat kā ar "Gredzenu pavēlnieku", kā es gribētu, lai šī burvīga, meistarīga, patiešām laba filma nekad netiktu uzņemta! Jo īstus fanus, tos, kas ne reizi vien ir lasījuši grāmatu un vadās no tās, tagad kretinē tas, ka tagad jebkurš analfabēts, noskatījies šo filmu, iedomājas, ka viņš kaut ko zina par pašu literāro darbu! Bet tā jau nav gluži pretenzija filmai.
Ko domā citi kinomāni,
nedaudz komentāru pie tā paša raksta vecajā blogā.
