Man, ziniet, ir liela māja. Un mājai bija nepieciešams zināms remonts. Tiem, kas šādās avantūrās iesaistās nelabprāt - remonts stihiskās nelaimes mērogos: ar betonēšanu, slīpēšanu, betona, metāla, flīžu un citas drazas griešanu, ar sienu un griestu veidošanu, ar elektrības vadu vilkšanu, ar tapešu līmēšanu 150 kvadrātmetru platībā, grīdas segumu izvēli un tā joprojām. Toties augstākie spēki ir sargājuši mani no jautriem ravšaniem, jo vēl man ir tehniski un saimnieciski izcila prāta vīrs un vīratēvs, abi ar zelta rokām, no kurām vienas ir profesionālas. Labi, ja man būtu vīrs, kas nemaina izdegušās spuldzītes, jo negrib beigt savu dzīvi nokritot no krēsla, es nekad nepirktu māju. Vēl man ir liels kredīts, jā. Tas nozīmē, ka ja vajag divas lietas, tad abas uzreiz nevar nopirkt, bet vienu var tagad un otru - pēc mēneša, tāpēc process bija ilgs. Bonuss: māju mēs nopirkām mēnesi pirms bērna piedzimšanas. Kopsummā: gads divatā ar zīdaini praktiski bez jebkādas palīdzības milzīgā mājā toreiz vēl ar malkas apkuri, kur permanenti notiek remonts un kura ir, starp citu, jākopj. Tā nebija liela kļūda, bet pārdrošs lēmums noteikti. Tiem, kas neiedzīvojās situācijā, paskaidroju: ar zīdaini labāk dzīvot komunālajā paradīzē bez rūpēm un klapatām, turklāt vienā istabā, nevis četrās.
Vēl man ir ģimene. Liela, labsirdīga, mīloša un entuziasma pilna. Un katrs zin' kā labāk vaj'g. Rezultātā ne viss virzījās tadā secibā un tajā virzienā kādā gribēju. Cik asaru izliets par to, ka es pat nesapratu kā kārtējo reizi sanāca tā, ka viss izskatās pat ne attāli tā kā es biju domājusi. Brīžiem likās, ka šī māja ir reāli cietums, ne cietoksnis.
Bet vakar nejauši uzduros ar skatienu uz... tīri vai kompozīcijas. Lietišķās mākslas skolu savulaik atstāju pusceļā, jo nejūtos gana māksliniece. Bet varbūt pārsteidzos, jo daži stūri šajā mājā ir, nebaidos to pateikt, īsta māksla. Apmēram kā manas kāzas.
Bildēs varat pārliecināties.
Īstas sievietes īstie darāmie darbi ir nojaukt māju, nocirst koku un izaudzināt meitu. Viens no darbiem man ir procesā, citu es pagaidām atlikšu. Trešais gan piepildīsies kad manā mājā ienāks motorzāģis. Tad es iziešu dārzā un nomušīšu to nolāpīto aličas koku, zem kura šogad rāpoju drudžaini vācot to centneri plūmju, lai paspētu pirms to izdarīs bērns. Bet nākamgad gan gaidāma ābolu katastrofa.
Vēl man ir ģimene. Liela, labsirdīga, mīloša un entuziasma pilna. Un katrs zin' kā labāk vaj'g. Rezultātā ne viss virzījās tadā secibā un tajā virzienā kādā gribēju. Cik asaru izliets par to, ka es pat nesapratu kā kārtējo reizi sanāca tā, ka viss izskatās pat ne attāli tā kā es biju domājusi. Brīžiem likās, ka šī māja ir reāli cietums, ne cietoksnis.
Bet vakar nejauši uzduros ar skatienu uz... tīri vai kompozīcijas. Lietišķās mākslas skolu savulaik atstāju pusceļā, jo nejūtos gana māksliniece. Bet varbūt pārsteidzos, jo daži stūri šajā mājā ir, nebaidos to pateikt, īsta māksla. Apmēram kā manas kāzas.
Bildēs varat pārliecināties.
Īstas sievietes īstie darāmie darbi ir nojaukt māju, nocirst koku un izaudzināt meitu. Viens no darbiem man ir procesā, citu es pagaidām atlikšu. Trešais gan piepildīsies kad manā mājā ienāks motorzāģis. Tad es iziešu dārzā un nomušīšu to nolāpīto aličas koku, zem kura šogad rāpoju drudžaini vācot to centneri plūmju, lai paspētu pirms to izdarīs bērns. Bet nākamgad gan gaidāma ābolu katastrofa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru