01.05 Ložmetējkalns, pankūkas un brikšņi

Rīt jābrauc uz Raunas rogainingu, bet es uzjautrināju vīru, pasakot, ka mani vēl ložmetēji nav palaiduši, dibens joprojām sāp.

Jā, kalni Ložmetējkalnā tomēr bija ne pa jokam. Savu apsvērumu dēļ organizētāji izveidoja ne pārāk garas distances - man bija 5,8 km, toties ar 25 KP. Rezultātā es, čempione būdama, novazājos vismaz 10. Un, kā parasti, divas stundas. Nav brīnums, ka sāp kājas.

Šoreiz es paņēmu līdz ne tikai vīru, bet arī duālu un bērnu. Bērnu atstājām pie auklītes un visi trīs devāmies distancē, katrs pats pa sevi, uz pārējiem pat neskatoties. Pēc divām minūtēm visi trīs satikāmies aiz kalniņa, kur es tupoju pirmā punkta meklējumos. Tad mēs satikāmies pie otrā, pie trešā, un es sāku domāt, ka līdz bērnu skoliņas sākumam mēs atgriezties nepaspēsim. Vienīgā cerība bija uz vīru, un viņš to attaisnoja, iekļaujoties 1:20 un paņemot priekšpēdējo vietu savā grupā. Mēs ar Mārci un Barbara paņēmām pēdējās. Kāds jau noteikti domā, ko es te tā ar to lepojos, bet nē, es uzjautrinos. Jo kā nekā es uzskatu par gana labu rezultātu to, ka mēs esam spējīgi vispār iziet 25KP distanci, neapmaldīties un daudzmaz kaut ko saburtot. Tas vien jau nav maz, un ātrums ir tikai laika jautājums (no pun intended).

Jā, bet kas ar mums notika. Kā mēs ar duālu noskaidrojām, mērogu mēs sākām lasīt tikai uz pašām beigām. Es vispār nevaru pierast pie 1:7500, un visu laiku paskrienu garām. Bet! Es saprotu, kad esmu paskrējusi garām un protu saprast, ko tālāk.

Man personīgi viss bija ok līdz pat 39. punktam. Tur es skrēju ar pagarinājumu. Paņem azimutu nedaudz ar nobīdi, lai atskrienot līdz piesaistes objektam (šajā gadījumā, grāvim aiz 39.) nav jāzīlē, tagad meklēt pa labi vai pa kreisi. Tāpēc speciāli palaiž vairāk uz vienu pusi, un tad gar grāvi dodas punkta virzienā. Es paņēmu nobīdi pa labi gar to grāvi. Tikai pagarinājums nesanāca pietiekoši garš, laikam. Jo punkts man tomēr neizrādījās pa kreisi. Tur es atkal satiku duālu, sameklējām punktu, un kopā ar mums tur pieskrēja kāds pļāpīgs čalis. Tā, viens duāls vēl tā, bet divi!!! Es no viņiem aizskrēju prom.

Un tad sākās Bumbukalns. Bumbukalns ir mans personīgais apzīmējums mikroreljefa apvidum, kur nekonekoneko nevar saprast. No 40. es pirmo reizi nopietni pašāvu garām, saskaitīju visus mikropaugurus, atradu tomēr 42., paņēmu azimutu galīgi garām, atradu 47. 44. vietā. Tomēr atradu 44. Skrēju uz 45. un nonācu pie grāvja līkuma uz ZA no 44. Te mani pārņēma neliels izmisums - es visu kārtīgi apskatos, atrodu virzienu, bet trāpu ne tur! Nu kā! Atradu 45., pilnīgi sačakarējos ar stigām, kuru virziens negribēja sakrist ar karti, jau gandrīz apraudājos no dusmām, jo likās, ka kompass sabojājies. Un te atklāju, ka sabojājos es, un meklēju ziemeļus dienvidos. Argh!

Ar šo atklājumu palika vieglāk, un līdz pat 54. viss bija štokos. Pie 54. es iekāpu tādās eglēs, ka vārdu trūkst. Tādās lielās un ķepainās eglēs, kas aug pusmetra-metra attālumā viena no otras. Neko neredzu, nevienu nedzirdu, un kā atrast tajā biezoknī KP - nezinu. Izkāpu uz tās plikās stidziņas, kas iet caur to biezokni. Iekāpu atpakaļ eglēs, neko neredzu, rokas kā tīģeris saskrāpējis, paldies, ka acis vietā, argh! Nemāku teikt, kā es viņu atradu - laikam, brīnums.

No 55. izskrējos pa ceļu, tas bija viegli, tad 57., un tur satiku duālu saplēstās biksēs. Vēl pāris brīnumi un finišs. Bērns mežā, vīrs nogaidījies zils. Rezultāts 2:11. Pēc pupiņu zupas finišēja arī saniknots bērns - viņai lika SKRIET! Teiksim tā, mana jaunkundze nav īpaša skrējēja. Balets trīsreiz nedēļā neko vēl nenozīmē. Toties pēc tam bija pankūkas un kakao, tikai tāpēc, lai bērnam no meža paliek jaukas atmiņas, nevis mocības un neizpratne. Un kas ir jaukas atmiņas? Pareizi - pankūkas un brikšņi. Vismaz, kad šodien ielasīju Dienā šo nosaukumu, padomāju, ka raksts par Magnētu. A bet nē - tieši pretēji.

Bilde no Zandas.

Sports aprīlis

Es solīju atgriezties pie nodarbībām? Nu lūk, es to esmu izdarījusi. Aprīlis ir bijis intensīvākais pēdējā gada laikā. Un jā, grūti bija tikai pirmos divus treniņus - vienu JM jogu un vienu izskrējienu. Tagad jau es mierīgi skraidu, cik vajag, un nekas nekaiš.

April April bildēs

Aprīļa sākumā vēl bija sniegs, tāpēc nācās nopirkt zābakus, kuros nav žēl maisīt dubļus un kuri neslīd.

Klauns iet uz baseinu.

Ko vēl es vilku kājās.

Skapis

Skapis pagaidām paliek tukšs, jo tāpat knapi dzīvs. Bet manuprāt, tas izdauzītais stikls un kopējais skapja švakums kopā ar to tērpu, ir pietiekami konceptuāli. Par tērpu - tas es gatavojos otrdien doties uz gotisko karnevālu un beidzot īstenot savu sapni uzvilkt šo kleitu ar tādiem zābakiem. Vīrs ir noīrējis fraku, lai jautrāk.

17.04 Reljefs Jaunogrē

Vakar aizbraucām iemēģināt Reljefa orientēšanās seriālu Ogrē. Laicīgi aizbraucām! Pierīgā man radās iespaids, ka katrs mežs ir ar savu īpatnību - viens atklāts un tīrs kā Lilaste, otrā kāpas kā Vārnukrogā, trešajā brikšņi un purvs kā Carnikavā vai Ulbrokā. Un tikai daži ir tādi, kur ir viss, un laikapstākļi ir labi. Izrādās, Zilie kalni ir tie, kuros ir viss. Un aprīļa vidū tur ir viss arī no seguma viedokļa. Mums trāpījās gan brikšņi, gan purvainas vietas, gan patīkams priežu sils, gan aizaugušās stigas, gan mototrase, jau nemaz nerunājot par kāpām. Kā vīrs izteicās: "Te skrienot ir tas pats, kas slēpojot!" Nē, bet ko tu gaidīji! Izrādās, viņš gaidīja, ka distance būs salikta tā, ka kalnus nevarēs manīt. Bet te ir izdarīts viss, lai orientieristi saprastu, kāpēc tieši to seriālu sauc ne kaut kā nebūt, bet Reljefs.

Arī laikapstākļi bija ļoti daudzveidīgi. Vietām sniegs ir pavisam pazudis, saulīte uzspīdēja, uzplūda siltā gaisa vilnis un sajūta bija kā septembrī rogainingā, īpaši, kad es skrienot iegāzos siltajās mitrajās sūnās. Citās vietās atkal sniegs joprojām ir līdz celim, un no viņa ceļas aukstums. Īpaši, kad es skrienot ieņurkoju kupenā līdz kaklam. Un nē, es nezinu, kāpēc es visu laiku krītu. Vīram pajautāju, vai viņam tā gadās, teica, ka nē. Un es Šmerlī apgāzos četras reizes, bet te - trīs. Skrienot, nevis slēpojot. Varbūt, slēpes nebrauc botas slīd? Vai arī, tam ir tas pats iemesls, kāpēc es ar superlīmi vienmēr salīmēju kopā pirkstus (uz šo jautājumu mans vīrs arī izbrīnījās, kā vispār var salīmēties, ja tev ir vairāk nekā 5 gadi).

Kompasu mums pie starta aizdot nevarēja, tā kā nācās skrietabiem kopā ar manējo. Pat nezinu, labi, ka tā vai slikti. Labi, jo pāris reizes vienam otra palīdzība noderēja, bet slikti atkal tas, ka kopā agri vai vēlu sāc pastaigāties un pļāpāt par Frodo un svešajiem uzvārdiem, nevis skriet. Tāpēc rezultāts divas stundas (it kā man viņš vienai skrienot būtu mazāks!). Bet nākamreiz jāsameklē vēl kāds kompass un jāmēģina tomēr pa vienam.

Kas vēl ļoti patika - tas, ka kalni jau pazīstami, un ne vienu vien mirkli (ļoti skaistu un patīkamu) es iztērēju tam, lai atcerētos, kad mēs te bijām slēpojuši. O, tas ir tas kalns, no kura mēs pirmoreiz braucām lejā! O, tas ir tas, no kura vienu vakaru visi krita uz ledus! Tā taču ir trase, pa kuru mēs gājām uz Ikšķili! O, tā ir tā šaurā vieta starp kokiem, tikai koki jau nozāģēti! Un vispār, sajūta ir kā mājās. Jāiestājās jau beidzot arī kādā klubā (lai varētu apkaunot viņu ar saviem rezultātiem), vai ne?

Krāsas un skapji

Tā kā man mājās mūžīgā remonta turpinājums, es atgādināšu visiem, kas aizmirsuši, ka sienām ir jābūt krāsainām.

No SCHÖNER WOHNEN

Ja kas, man šobrīd visa māja ir klāta ar baltiem putekļiem, istabā nav durvju, bet drēbes ir izmestas no skapjiem un mētājas pa visu māju. Nav tā, ka man nav skapju, 'tieši viņu ir par daudz, bet vieta tiem nav izvēlēta, un tāpēc nav arī kārtības. Tagad es sāku iedzīvoties bērnībā noklausītajā teicienā 'remonts ir stihiska nelaime'.

Bet runājot par interjeriem, es nomainīju arī interjera bilžu kolekciju kompī.

Vispār, šādu skatu es arī mājās gribu, un skapis man līdzīgs tagad ir, tikai tās kleitas vietā varētu kaut ko tādu:

Iešu balto grīdu mazgāt.

The Great Gatsby

Interesanti, kāpēc tāda steiga, un līdz vakaram tulkojumam jau jābūt pārbaudītam un nosūtītam? Pašu filmu pasaule (pat ne Latvija) redzēs tikai 10. maijā.

Vakar duāls pateica, ka vecajai filmai budžets esot bijis 6 miljoni, bet jaunajai - 120 miljoni (vienmēr sajūsminos par cilvēkiem, kas pamanās ievērot visādas cenas, pat filmām). Jautājums, kas no tā tiks man?

Man? Apmēram 50 lati un gandarījums no tā, ka es to laboju. Un redzēju to pirmā Latvijā. Labi, otrā. Pirmā bija tulce, bet viņa neskaitās, jo viņai pat Getsbija vārds uzrakstīts nepareizi. Es jau iedomājos, kādu atzīmi es viņai ielikšu, kauns.

Di Kaprio versija man patīk. Vārdu sakot, aizgāju skatīties.

Pēdējā laikā, bilžu atskaite

Nevar pateikt gan, ka mēs pēdējā laikā tikai ņaudam. Nē, šis tas cits arī notiek.

9. marta puķes. Jā, devītā. Vot nezinu, cik tās neatverušās narcises maksāja svētku dienā, bet nākamajā dienā es tās nopirku par 0,39 par 10 gabaliem. Tāpēc paņēmu 30. Žēl, kad gribēju nākt pakaļ vēl, vairs nebija. Toties nopirktās skaisti atvērās. Nenormāli skaists salikums tas koši dzeltenais un koši zaļais.

Vēl mums ir dzīvnieki, ja atceraties. Šādi:

Bērna mājas redzējums no rīta caur manu telefonu:

Un tas ir tas kafūzis, kur mēs tagad kafiju dzeram otrdienās. A, jā, tas ir Ogrē, Brīvības ielas gājēju posmā, agrāk tur bija kaut kas tur - drēbju bode, laikam. Tagad tur ir retro kafejnīca. Otrdienās es tur izdzeru piecas tases tējas. Piecas, jo man atnes milzīgu tējkannu un maziņu tasīti. Vēl tur ir garšīgas un lētas bulciņas, no tām gan es atturos.

Par to, ka tur viss ir tik labi un beidzot kafja garšīga un atļauj rotaļāties ar retro lellēm, es vienu no tām salaboju - viņai kakls bija noplīsis.

16. februāris, Viešūra, bijušā Lido kalna distanču slēpošanas trase. Es šogad neslēpoju, jo atmiņā palika milzīgie kalni, toties apgāju riņķī divas reizes. Kalni tur ir, es teiktu, ļoti maigi. Varēja slēpot arī. Toties sniega līdz ausīm un klusums stindzinošs.

Un Magnēts Garkalnē.

24. marts, Flamingo uzstāšanās Tukumā. Nē, tur ar parastu aparātu neko normālu nobildēt nevar.

Šis ir labākais, kas varēja sanākt.

Meklēju Barbarai mūzikas gabalu, pie kura tā flamingo deja tiek izpildīta. Atradu, un atradu visu Teiksmas iedvesmas avotu. It's fucking awesome:

Kids are alright

Tā, neskatoties uz sniegu, es domāju, ka pavasaris ir klāt. Jo parkā un pūkainajos ziemas zābakos man ir karsti. Un vispār bieži paliek karsti, jo es atsāku vismaz ātrā gaitā staigāt, jo tas ir vienīgais, ko es šobrīd varu atļauties.

Šoreiz es nebūšu emocionāla, jo gribu runāt tikai par marta notikumu fizisko pusi, sportu un plāniem. Janvārī viss interesantais man beidzās - es palaidu garām Smārdes ziemas rogainingu, senioru peldēšanas sacīkstes Ogrē, Alauksta slēpojumu, neiemācījos slidsoli un vispār slēpoju uzmanīgi un pa špūrīti un tikai plakanajā Uzvaras parkā. Jo man bija citi plāni. Es biju stāvoklī. Marta beigās man bija divas operācijas - apstājušās grūtniecības pārtraukšana un zoba ekstrakcija, abas pirmo reizi mūžā. Viens ar otru nebija saistīts, bet notika ar nedēļas atstarpi, lai maz neliekas. Es taču teicu, ka marts nav mans mīļākais mēnesis.

Ir pagājušas (kā bankas darbinieki saka - respektīvi) divas un viena nedēļa, un pagaidām es vēl nevaru pat lāga paskriet. Toties aizdusa, kas bija ar mani trīs pirmos gada mēnešus, mani ir pametusi, tā kā vismaz elpoju es pilnu krūti. Par visu pārējo nevaru palielīties - tikko vairāk piepūlos, sāk sāpēt bijušais zobs un liek sevi manīt arī otra operācija. Ne tev skriet, ne tev joga, ne tev baseins, ne tev pirts. Ne tev vīns arī. Vēl vairāk tas krīt uz nerviem, jo pārējā laikā es jūtos ļoti labi, praktiski vesela. Un ļoti gribas kustēties, jau dauzu pakavu pret zemi.

Aizvakar izkustējāmies ar duālu uz Magnētu. Skriet diži neskrējām, bet baigi labi divas stundas pastaigājām pa dziļo Garkalnes sniegu punktu meklējumos. Tā kā esmu brīva visai vasarai (atskaitot parasto dzīvi), es jau kaļu izklaides plānus kā no ķēdes norāvusies.

Raunas rogainings (6 vai 12, that is the question)!

Es taču nepavilkšu airēšanas maratonu? Bet atkal, ja nu...

Slapjais kaķis!

Latvijas rogaininga čempionāts (ceru, ka visas 24 stundas)!

Piedzīvojumu sacīkstes! Nu, un tāpat vien laimīgie orientēšanās brīži vasarīgajā mežā.

Nike Riga Run 10 km (un šogad es gribu skriet 10km tā, kā es pagajušogad skrēju 5 - nepiepūloties)!

Nu, un noslēgumā, protams, Tautas rogainings.
Ak jā, un ir vēl balles!

Un ko liegties, Tilu es arī šogad vēl gribu satikt, ja jau tā.

Duāls aktīvi piebalso (atskaitot Slapjo kaķi), bet vīrs klusībā ir priecīgs, ka spiests izklaidēties.
Got to be some good times ahead.

Marts

Principā, par šo periodu man gribas atstāt pēc iespējas mazāk pēdu, bet tomēr atstāšu. Jaungada korporatīvā runājām, ka alkoholu dzer tikai dēļ vīriešiem, dēļ bērniem - uzreiz zāles. Nevaru noliegt. Es šobrīd pat gribētu alkoholu, bet dēļ bērniem drīkst tikai zāles.

Sestdiena.

Zem acs uzmetās piepampums, kas pēc tam pārvērtās par sausu sarkanu pleķi. Un es pat vakar neesmu raudājusi, pirmo dienu kopš pirmdienas. Braucu un komunicēju ar grupu Queen. No rīta pamodos un galvā skaidri skanēja There's no time for us, there is no place for us. Fuck you, Brian May. Tas ir, es saprotu, ka tev arī tas skanēja kādu rītu, bet tā tava dziesma pēkšņi uznāca pleilistē, un tas bija nevietā. Stulbi raudāt, braucot sabtransportā. Ātri pārslēdzu uz nākamo dziesmu, bet tāpat sanāca pāris minūtes elpot ar muti vāļā. Es pēc tam noklausīšos, kad mēs iesim caur mežu un neviens neredzēs. Bet Fredijs tikmēr jau stāstīja, ka viņš esot banānkoks. Oh dear. 

Via frendlenta-10

Kā parasti, ir daži skaisti citāti no frendlentas:

Любовь – мой сегодняшний возраст. Когда чувствуешь себя и свои желания. Не боишься быть уязвимой. Признаешься в вещах, о которых лет в двадцать язык бы не повернулся сказать спокойно, без страха. C одной стороны, просыпаясь каждое утро, не знаешь, что ждет впереди. С другой стороны, кое-что уже видел и по опыту можешь угадать, что последует дальше. И во многом, что происходит, видишь смысл.

http://iz-antverpena.livejournal.com/118703.html

To es no sava šībrīža vecuma gaidīju. Bet tā notiek ar līdzsvarotiem, psihiski veseliem, nesaraustītiem cilvēkiem. Sevi es pie tādiem pieskaitīt nevaru. Es arī no dabas esmu ļoti nemierīga, bet apstākļi mani sarauj vēl vairāk. Rezultātā mans vecums izskatās šādi, un tā ir trīsdesmitgadnieku medaļas otrā puse:

вообще "выматывает" - главное слово последних дней (или недель? я уж и не помню). очень много новой информации, которую надо укладывать и перекладывать слоями. а я, в целом, из тех людей, которые не могут одновременно получать и отдавать. то есть, я либо учусь, либо воплощаю. и если пытаюсь и то, и другое одновременно - дико устаю, и при этом дико же неэффективна. очень хочу повернуть уже куда-нибудь рубильник, но никак не получается

а еще внезапно познакомилась с человеком, который постоянно пытается меня в чем-нибудь переубедить. ну как постоянно. это мне кажется, с непривычки, что постоянно. но боже, сколько же эта деятельность жрет оперативной памяти!

http://paola-maldini.livejournal.com/696058.html

Out of Space

Es te nesen ievēroju, ka baletā bērnu vecāki dažreiz uzmanīgi skatās uz mani, smaida un tad saka 'Sveiki!' Nu tā, ar lielo burtu. Domāju, kas tas ir, a? Tad atcerējos ziemassvētkus un Whooooooooooo Barbra Streisand. Nja, tur bija sieviešu grupiņa, kas dejoja, ieskaitot Teiksmas mammu, un daži atsevišķi pāri. Bet tie pāri tā nedauzījās kā mēs. Es vispār jutu, ka man brīžiem ir 18, un es esmu Pulkvedī.

Atzīšos, es protu dejot Gangnam Style (bērni atnesa uz astes), vienu vakaru ģimeniski dejojām kankanu un nereti ar bērnu un vīru mājās attēlojam I Want To Break Free (es ģimenei atnesu uz astes). Bērns, protams, pretendē uz vietu ar slotu, bet man, protams, sanāk labāk. Es neaimirstu tos mazos solīšus starp divām istabām. Un vasarā Tallinā kāzās augstpapēžu kurpēs ālējos pie Prodigy. Visvairāk tur atrāvos, kā parasti, es ar vīru un viena divu bērnu mamma. Viņa nometa kurpes un skrēja pie cilvēkiem ar laimīgiem kliedzieniem: "Ejam dejot! Man bērns aizmiga!!!!" Kā es viņu saprotu! Un es ar patiesu nostaļģiju atceros tās kāzas un Sirtaki un Prodigy. 

Pēdējie gan joprojām ir ar mums. Man pēdējā laikā sanācis labot čupiņu ar filmām par skeiteriem, breikdenseriem utml. Un es nevarēju noturēties un neiemest aci klasiskajos gabalos. Nu ko, ja pavasaris nenāk pie mums, mēs nākam pie viņa.

14.02 Slash

Un tomēr, par to, kas tur bija, Kauņā. Un kurš kuram vīrs.

Zinat... nav divas nekādas divas grupas. Pietiek apskatīt abas, lai saprastu, ka Slash Akselam nav konkurents. Un ka GN'R nav nepieciešams Sleša cilindrs. GN'R bija šovs (3 stundas, nevis pusotra!), milzīgs ieguldīts darbs (no katra grupas dalībnieka) un izcili nospēlēti gabali. Un te... te bija tupa pazīstamu dziesmu spēlēšana, nekādas izdomas, nekādu ekstru. Pat apģērbā ne. 

Katru reizi, kad sanāk klausīties iesildītājus, es brīnos - nu kāpēc vieni prot sacerēt tādas dziesmas, ka aizmirst nevar, bet citi - dzied, dzied, viss vienmuļš... un kad jau tas beigsies, a? Ne tev vārdi, ne tev mūzika, tikai žavas. Nu tad lūk, kad Sleša kolektīvs izpildīja pašu sacerētās dziesmas, man bija identiska sajūta: kad jau tā garlaicība beigsies? 8 izpildītās GN'R klasiskās dziesmas bija ok. Ok - ne vairāk. Myles ir ok izpildītājs, bet neko īpaši no sevis neielika. Laikam, kontraktā tas nav atrunāts. Nightrain bija otrā vai trešā dziesma, un pēc tam es pie katra jauna gabala sākuma nejauši nodomāju: 'Tā, Nightrain jau bija... Ko tad vēl viņi var nospēlēt?'

Slash: mati - check, cepure - check, giča - check. Nu, tas arī viss.

Atzīšos - man nepatīk, kad ģitārists sāk džemot, spaidīt giču un izsaukt no viņas visādas nesaprotamas skaņas. Tā, varbūt, skaitās meistarība, bet manuprāt, meistarība ir emm.... skaidri jaušama melodija un tās ideāls izpildījums (pašsacerētā - kā tas ir nolamātā Ašbas vai aizgūtā - kā pārējo Aksela ģitāristu, Fortusa un Bumblefoot gadījumā)? Un tās 10 minūtes ar instrumenta spiegšanu un zāģēšanu - ok, whatever, what else you've got? Gar-lai-cī-gi. Es gan arī ar džezu un improvizāciju neesmu nekad draudzējusies, vairāk ar popmūziku. Bet arī Slash sevi nekad nav pozicionējis kā lielo intelektuālu (tas būtu dīvaini no personāža, kuram no 6 koncertā pateiktajām frāzēm 3 ir 'Fucking awesome'). Bet tad ko? Reāli, par cik tur gadiem pašdarbības - viens atpazīstāms rifs, nu, tāds kā Sweet Child vai Welcome to the Jungle vai November Rain vai Mr. Brownstone. Viens - Anastasia. Ģeniāls ģitārists, ou rīli? Interesanti, tie ļaudis, kas YouTube komentos fano par Slešu kā par lielo ģēniju, uz viņa koncertiem ir bijuši? Viņš nav ģeniāls ģitārists, viņš ir ģeniāla frontmena grupas bijušais ģitārists.

Jāsaka, to varēja nojaust vēl pirms koncerta sākuma. Daži var teikt, ka Aksels ir izdvesies, bet viņa koncerti ir izpārdoti, un cilvēki gaida viņu pa 3 stundām. Un, sagaidījuši, nenožēlo. Šeit koncertā bija kūrorts. Es nezināju, kur mēs teritoriāli zālē liksimies, jo zināmu apsvērumu dēļ, pie skatuves spaidīties negribējās. Bet tā kā tautas bija diezgan maz (ar visu to, ka puse bija latvieši, tātad reāls anšlags no divām valstīm, ha!), tribīnes bija vaļā arī tiem, kam bija nopirktas stāvvietas. Rezultātā mēs iesēdāmies pirmajā rindā pēc iespējas tuvāk skatuvei, kur no metra pacēluma redzēt visu varēja mazliet labāk nekā stāvot pie skatuves (ja nestāv pirmajā rindā), vietas hajošanai-dejošanai pilns, var iziet pēc dzēriena (da kaut piknika groziņu nes!) un, ja nogursti vai garlaicīgi, var apsēsties un pasēdēt. Toties, kas interesanti, arī mūs varēja labi apskatīt no skatuves. Tas gan nozīmēja, ja mēs celsimies kājās un fanosim tikai par GN'R dziesmām, mums drīz iemetīs ar kaut ko. Nācās vien atbalstīt arī pārējo materiālu. Vīrs mudināja parādīt pupus otrajam ģitāristam, kurš visu laiku komunicēja uz mūsu pusi. Varbūt, vajadzēja.

Kopumā gan bija baigi labi un relaksēti, nemaz es tik daudz nebiju gaidījusi ne no grupas, ne no sava grūtā stāvokļa. Plus Kauņa plus ķīniešu virtuve - un trips bija fucking awesome.

PS Un vēlreiz, ko visi var ņemties, ka Ašba kopē Slešu? Ašba vispār nav līdzīgs Slešam! WTF.

Humora sleja

Uz to, ka man nelikās smieklīgs kāds plakans joks, duāls teica, ka darbs esot nokāvis man humora izjūtu.

Es tā neteiktu vis. Trīs vakarus pēc kārtas gāju gulēt un gultā skaļi smējos. Vienu vakaru lasīju internetā, kā kurš tiek galā ar nogurumu. Viena teica, ka guļās šavasanā un cenšas iemigt. Gāju skatīties, kas par šavasanu un vai man nevajag. Uzzināju, ka šavasana, vēl pazīstāma kā līķa poza, ir tā poza, kurā es parasti guļu. Vai vismaz eju gulēt. Protams, katru vakaru apguļos līķa pozā un sāku ņirgt.

Citu vakaru draudzene atsūtīja sms par to, ka viņa ir labsirdīgs, ticīgs cilvēks, kas visus tur par 'labajiem cilvēkiem'. Citēju: "Я как Га-Ноцри, всех считаю добрыми людьми". Man pat neprasījās neko komentēt, jo uzreiz sapratu, kā kurš esmu es. Kā tas, kurš teica: "Это ты меня называешь добрым человеком?". Te jau vīrs sāka brīnīties, ko es tur priecājos nakts vidū.

Vakar bērna baleta studija piedalījās deju skatē. Pastāstīju to duālam īsziņā, pretī saņēmu ieteikumu pasveicināt Maiju. Vairākas stundas domāju, kas par Maiju. Kad gāju gulēt, pieleca - Plisecku taču! Un jā, duāl, lūk šis bija labs un smieklīgs joks.

Februāris, digest

Neko es nerakstu, jo pēdējais mēnesis ir bijis ļoti smags - pilns ar riebumu, gripu, nogurumu un nebeidzamu darbu. Par šo riebumu un nogurumu šajā laika periodā raksta daudzas, norakstot to uz depresiju un globālu vienaldzību. Bet es labi zinu, no kurienes riebumam aug kājas, tāpēc palicis paciesties pavisam nedaudz.

Nācu šodien no veikala un domāju par ...veikalu, par agro pavasari un vispasaules plūdiem un gribēju atvērt un pārlasīt vienas frendlentas meitenes ierakstu par ko līdzīgu. Un te pēkšņi man atkal bija klikšķis. Es vienmēr sevi lamāju par frendlentas lasīšanu... nē, labi, 'vienmēr' - tas jau ir par daudz. Dažreiz. Takš var tik daudz visa jēdzīga izdarīt, nevis te tupot. Bet tā nav tupošana. Tā ir - neticēsiet - lasīšana! Kāpēc gan lasīt papīra grāmatu, kurā izklāstītas autora personīgās fantāzijas un viedokļi, ir cēla un laba nodarbošanās, bet darīt to internetā saucas 'tupot'. Ņifiga, es netupoju. Es atceros to, ko lasu. Es atceros tos, ko lasu. Es atceros, ko kurš un kāpēc uzrakstījis. Es atceros domu un atceros sajūtu. To mēs nesaucam 'tupot', atvainojiet. To mēs saucam 'lasīt'. Un tas ir labi.

Turpat komentāros pie ieraksta ieteica: nolako nagus. It kā nekas nebūs mainījies, bet noskaņojums būs labāks. Nolakot, vai? Slinkums. Man ir tāds slinkums, ka man tagad būtu jāņem lapa un jāsastāda saraksts ar tādām lietām:

- mazgāt un veidot matus

- novīlēt nagus 

- 2x dienā smērēt papēžus ar krēmu (citādi viņi jau skrāpējas!)

- izmazgāt grīdu

- sakārtot šausmas uz sava spoguļgalda (tos divus pēdējos ļoti vajag, un labāk izdarīt, nevis ierakstīt, citādi istabā riebjas ieiet)

- vēdināt istabu

- ēst, gulēt, elpot, čurāt

Kauns par tādu sarakstu ar pašsaprotamām lietām, te dažas kā reizi piesauc globālo vienaldzību. Bet es taču zinu, no kurienes viņai aug kājas, vai ne? Patiesībā viņu nesauc vienaldzība, viņu sauc savādāk, un tas pāriet.

Vēl sarakstā derētu tāds punkts kā 'pateikt nē darbam', bet par to es īsti nevaru izdomāt, kā lai izgrozas. Atrodi brīdi uzelpot un novērsties no darba - viņš sakrājās un uzgāžās uz galvas. Neatrodi - viņš tevi lēnām nogalina, katru dienu. Nestrādāsi - arī nebūs labi. Es atceros, 28. janvārī es teicu, ka katru dienu skatos kalendārā, bet tur kā janvāris, tā janvāris - nekas nemainās. Un kad iedomājies, ka jāaizvelk līdz februāra beigām, bet katra diena ir vienas mocības - kaut kā paliek ne īpaši priecīgi. Un bērns vakar teica, ka gribot pabūt pie vecmāmiņas, jo mamma tagad nekad nesmaida un vienmēr ir nogurusi. Es zinu. Es zinu, ka vīram ir sagurusī sieva ar rupjiem papēžiem, kas visu laiku strādā, bet kad nestrādā - krit gultā un ņaud. Es zinu, ka duālam ir īgns norūpējies duāls, kurš nekad nebrauc pastaigāties. Bēt es zinu arī, no kurienes tam aug kājas. Tas pāries. Kas labi - ir pat zināms, kad.