Es te nesen ievēroju, ka baletā bērnu vecāki dažreiz uzmanīgi skatās uz mani, smaida un tad saka 'Sveiki!' Nu tā, ar lielo burtu. Domāju, kas tas ir, a? Tad atcerējos ziemassvētkus un Whooooooooooo Barbra Streisand. Nja, tur bija sieviešu grupiņa, kas dejoja, ieskaitot Teiksmas mammu, un daži atsevišķi pāri. Bet tie pāri tā nedauzījās kā mēs. Es vispār jutu, ka man brīžiem ir 18, un es esmu Pulkvedī.
Atzīšos, es protu dejot Gangnam Style (bērni atnesa uz astes), vienu vakaru ģimeniski dejojām kankanu un nereti ar bērnu un vīru mājās attēlojam I Want To Break Free (es ģimenei atnesu uz astes). Bērns, protams, pretendē uz vietu ar slotu, bet man, protams, sanāk labāk. Es neaimirstu tos mazos solīšus starp divām istabām. Un vasarā Tallinā kāzās augstpapēžu kurpēs ālējos pie Prodigy. Visvairāk tur atrāvos, kā parasti, es ar vīru un viena divu bērnu mamma. Viņa nometa kurpes un skrēja pie cilvēkiem ar laimīgiem kliedzieniem: "Ejam dejot! Man bērns aizmiga!!!!" Kā es viņu saprotu! Un es ar patiesu nostaļģiju atceros tās kāzas un Sirtaki un Prodigy.
Pēdējie gan joprojām ir ar mums. Man pēdējā laikā sanācis labot čupiņu ar filmām par skeiteriem, breikdenseriem utml. Un es nevarēju noturēties un neiemest aci klasiskajos gabalos. Nu ko, ja pavasaris nenāk pie mums, mēs nākam pie viņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru