Uz to, ka man nelikās smieklīgs kāds plakans joks, duāls teica, ka darbs esot nokāvis man humora izjūtu.
Es tā neteiktu vis. Trīs vakarus pēc kārtas gāju gulēt un gultā skaļi smējos. Vienu vakaru lasīju internetā, kā kurš tiek galā ar nogurumu. Viena teica, ka guļās šavasanā un cenšas iemigt. Gāju skatīties, kas par šavasanu un vai man nevajag. Uzzināju, ka šavasana, vēl pazīstāma kā līķa poza, ir tā poza, kurā es parasti guļu. Vai vismaz eju gulēt. Protams, katru vakaru apguļos līķa pozā un sāku ņirgt.
Citu vakaru draudzene atsūtīja sms par to, ka viņa ir labsirdīgs, ticīgs cilvēks, kas visus tur par 'labajiem cilvēkiem'. Citēju: "Я как Га-Ноцри, всех считаю добрыми людьми". Man pat neprasījās neko komentēt, jo uzreiz sapratu, kā kurš esmu es. Kā tas, kurš teica: "Это ты меня называешь добрым человеком?". Te jau vīrs sāka brīnīties, ko es tur priecājos nakts vidū.
Vakar bērna baleta studija piedalījās deju skatē. Pastāstīju to duālam īsziņā, pretī saņēmu ieteikumu pasveicināt Maiju. Vairākas stundas domāju, kas par Maiju. Kad gāju gulēt, pieleca - Plisecku taču! Un jā, duāl, lūk šis bija labs un smieklīgs joks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru