Rīt jābrauc uz Raunas rogainingu, bet es uzjautrināju vīru, pasakot, ka mani vēl ložmetēji nav palaiduši, dibens joprojām sāp.
Jā, kalni Ložmetējkalnā tomēr bija ne pa jokam. Savu apsvērumu dēļ organizētāji izveidoja ne pārāk garas distances - man bija 5,8 km, toties ar 25 KP. Rezultātā es, čempione būdama, novazājos vismaz 10. Un, kā parasti, divas stundas. Nav brīnums, ka sāp kājas.
Šoreiz es paņēmu līdz ne tikai vīru, bet arī duālu un bērnu. Bērnu atstājām pie auklītes un visi trīs devāmies distancē, katrs pats pa sevi, uz pārējiem pat neskatoties. Pēc divām minūtēm visi trīs satikāmies aiz kalniņa, kur es tupoju pirmā punkta meklējumos. Tad mēs satikāmies pie otrā, pie trešā, un es sāku domāt, ka līdz bērnu skoliņas sākumam mēs atgriezties nepaspēsim. Vienīgā cerība bija uz vīru, un viņš to attaisnoja, iekļaujoties 1:20 un paņemot priekšpēdējo vietu savā grupā. Mēs ar Mārci un Barbara paņēmām pēdējās. Kāds jau noteikti domā, ko es te tā ar to lepojos, bet nē, es uzjautrinos. Jo kā nekā es uzskatu par gana labu rezultātu to, ka mēs esam spējīgi vispār iziet 25KP distanci, neapmaldīties un daudzmaz kaut ko saburtot. Tas vien jau nav maz, un ātrums ir tikai laika jautājums (no pun intended).
Jā, bet kas ar mums notika. Kā mēs ar duālu noskaidrojām, mērogu mēs sākām lasīt tikai uz pašām beigām. Es vispār nevaru pierast pie 1:7500, un visu laiku paskrienu garām. Bet! Es saprotu, kad esmu paskrējusi garām un protu saprast, ko tālāk.
Man personīgi viss bija ok līdz pat 39. punktam. Tur es skrēju ar pagarinājumu. Paņem azimutu nedaudz ar nobīdi, lai atskrienot līdz piesaistes objektam (šajā gadījumā, grāvim aiz 39.) nav jāzīlē, tagad meklēt pa labi vai pa kreisi. Tāpēc speciāli palaiž vairāk uz vienu pusi, un tad gar grāvi dodas punkta virzienā. Es paņēmu nobīdi pa labi gar to grāvi. Tikai pagarinājums nesanāca pietiekoši garš, laikam. Jo punkts man tomēr neizrādījās pa kreisi. Tur es atkal satiku duālu, sameklējām punktu, un kopā ar mums tur pieskrēja kāds pļāpīgs čalis. Tā, viens duāls vēl tā, bet divi!!! Es no viņiem aizskrēju prom.
Un tad sākās Bumbukalns. Bumbukalns ir mans personīgais apzīmējums mikroreljefa apvidum, kur nekonekoneko nevar saprast. No 40. es pirmo reizi nopietni pašāvu garām, saskaitīju visus mikropaugurus, atradu tomēr 42., paņēmu azimutu galīgi garām, atradu 47. 44. vietā. Tomēr atradu 44. Skrēju uz 45. un nonācu pie grāvja līkuma uz ZA no 44. Te mani pārņēma neliels izmisums - es visu kārtīgi apskatos, atrodu virzienu, bet trāpu ne tur! Nu kā! Atradu 45., pilnīgi sačakarējos ar stigām, kuru virziens negribēja sakrist ar karti, jau gandrīz apraudājos no dusmām, jo likās, ka kompass sabojājies. Un te atklāju, ka sabojājos es, un meklēju ziemeļus dienvidos. Argh!
Ar šo atklājumu palika vieglāk, un līdz pat 54. viss bija štokos. Pie 54. es iekāpu tādās eglēs, ka vārdu trūkst. Tādās lielās un ķepainās eglēs, kas aug pusmetra-metra attālumā viena no otras. Neko neredzu, nevienu nedzirdu, un kā atrast tajā biezoknī KP - nezinu. Izkāpu uz tās plikās stidziņas, kas iet caur to biezokni. Iekāpu atpakaļ eglēs, neko neredzu, rokas kā tīģeris saskrāpējis, paldies, ka acis vietā, argh! Nemāku teikt, kā es viņu atradu - laikam, brīnums.
No 55. izskrējos pa ceļu, tas bija viegli, tad 57., un tur satiku duālu saplēstās biksēs. Vēl pāris brīnumi un finišs. Bērns mežā, vīrs nogaidījies zils. Rezultāts 2:11. Pēc pupiņu zupas finišēja arī saniknots bērns - viņai lika SKRIET! Teiksim tā, mana jaunkundze nav īpaša skrējēja. Balets trīsreiz nedēļā neko vēl nenozīmē. Toties pēc tam bija pankūkas un kakao, tikai tāpēc, lai bērnam no meža paliek jaukas atmiņas, nevis mocības un neizpratne. Un kas ir jaukas atmiņas? Pareizi - pankūkas un brikšņi. Vismaz, kad šodien ielasīju Dienā šo nosaukumu, padomāju, ka raksts par Magnētu. A bet nē - tieši pretēji.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru