Vakar aizbraucām iemēģināt Reljefa orientēšanās seriālu Ogrē. Laicīgi aizbraucām! Pierīgā man radās iespaids, ka katrs mežs ir ar savu īpatnību - viens atklāts un tīrs kā Lilaste, otrā kāpas kā Vārnukrogā, trešajā brikšņi un purvs kā Carnikavā vai Ulbrokā. Un tikai daži ir tādi, kur ir viss, un laikapstākļi ir labi. Izrādās, Zilie kalni ir tie, kuros ir viss. Un aprīļa vidū tur ir viss arī no seguma viedokļa. Mums trāpījās gan brikšņi, gan purvainas vietas, gan patīkams priežu sils, gan aizaugušās stigas, gan mototrase, jau nemaz nerunājot par kāpām. Kā vīrs izteicās: "Te skrienot ir tas pats, kas slēpojot!" Nē, bet ko tu gaidīji! Izrādās, viņš gaidīja, ka distance būs salikta tā, ka kalnus nevarēs manīt. Bet te ir izdarīts viss, lai orientieristi saprastu, kāpēc tieši to seriālu sauc ne kaut kā nebūt, bet Reljefs.
Arī laikapstākļi bija ļoti daudzveidīgi. Vietām sniegs ir pavisam pazudis, saulīte uzspīdēja, uzplūda siltā gaisa vilnis un sajūta bija kā septembrī rogainingā, īpaši, kad es skrienot iegāzos siltajās mitrajās sūnās. Citās vietās atkal sniegs joprojām ir līdz celim, un no viņa ceļas aukstums. Īpaši, kad es skrienot ieņurkoju kupenā līdz kaklam. Un nē, es nezinu, kāpēc es visu laiku krītu. Vīram pajautāju, vai viņam tā gadās, teica, ka nē. Un es Šmerlī apgāzos četras reizes, bet te - trīs. Skrienot, nevis slēpojot. Varbūt, slēpes nebrauc botas slīd? Vai arī, tam ir tas pats iemesls, kāpēc es ar superlīmi vienmēr salīmēju kopā pirkstus (uz šo jautājumu mans vīrs arī izbrīnījās, kā vispār var salīmēties, ja tev ir vairāk nekā 5 gadi).
Kompasu mums pie starta aizdot nevarēja, tā kā nācās skrietabiem kopā ar manējo. Pat nezinu, labi, ka tā vai slikti. Labi, jo pāris reizes vienam otra palīdzība noderēja, bet slikti atkal tas, ka kopā agri vai vēlu sāc pastaigāties un pļāpāt par Frodo un svešajiem uzvārdiem, nevis skriet. Tāpēc rezultāts divas stundas (it kā man viņš vienai skrienot būtu mazāks!). Bet nākamreiz jāsameklē vēl kāds kompass un jāmēģina tomēr pa vienam.
Kas vēl ļoti patika - tas, ka kalni jau pazīstami, un ne vienu vien mirkli (ļoti skaistu un patīkamu) es iztērēju tam, lai atcerētos, kad mēs te bijām slēpojuši. O, tas ir tas kalns, no kura mēs pirmoreiz braucām lejā! O, tas ir tas, no kura vienu vakaru visi krita uz ledus! Tā taču ir trase, pa kuru mēs gājām uz Ikšķili! O, tā ir tā šaurā vieta starp kokiem, tikai koki jau nozāģēti! Un vispār, sajūta ir kā mājās. Jāiestājās jau beidzot arī kādā klubā (lai varētu apkaunot viņu ar saviem rezultātiem), vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru