26.2.12

Slēpošana

Izmantojot pēdējo sniegu izgājām Zilajos kalnos. Un es nemaz nezināju, ka mums tādi prieki ir tepat, pie sāna. Nē, nu labi, zināju, bet pamēģinājuši gan mēs nebijām ne reizi. Šodien izvazājāmies divas stundas, gan normāli paskrējām, gan kalnā uzrāpāmies, gan mazliet apmaldījāmies, novirzījušies no iemītās takas. Jā, iemaldījāmies mēs galu galā lielā kalna augšā. Un visas slēpju pēdas ved tikai augšā! Vot jā, augšā kāpj, lejā nebrauc. Nu labi, brauca viens-otrs, cik var redzēt, bet tur lejā bail pat skatīties - mēs galu galā esam slēpotāji-wannabe, nevis profiņi. Uz dibena braukt lejā negribas, ņemt nost slēpes un kāpt kājām - nesportiski... Nu neko, maucam. Trīs tur bija tādi nobraucieni, ka sniegs acīs ielipa un elpa aizrāvās.

Viss būtu labi, ja divos no tiem nebūtu lejā aizsalušās peļķes - te es atkal sāku darīt to, ko sezonas sākumā Lido kalna trasē - domāt, oi, tūlīt es kritīšu un sēsties zemē. Nu neko, pāris reizes sagrābu sniegu biksēs, noilgojos pēc sava slēpošanas kombinezona, bet kopumā ļoti apmierināta.

Ko es nesaprotu - kāpēc man neliekas laba ideja paņemt kalna slēpes un apzināti braukt no kalna. Brrrr.... Toties uzkāpt kalnā ar distancenēm un braukt no turienes ar minimālu pieredzi un prasmi - bail tikai salauzt īrētās slēpes. Visādi citādi, atšķirībā no kalnu slēpošanas, tā braukšana neliekas ne bīstama, ne bezjēdzīga. Cilvēku dīvainības. 

Kopumā šogad slēpošanā ir tādi panākumi:
- slēpes man vēl gluži nav kāju turpinājums, bet vairs nav tā, kā bija pagajušogad pēc 20 gadu pārtraukuma - slēpes kaut kur brauc, bet es te neko, nāku līdzi.  
- slidsolis man vēl pārāk nepadodas, bet es to arī neesmu mācījusies piemērotā vietā (būs sniegs un sals tagad, mēģināsim parkā). Toties klasiskajā es skraidu kā tāds somu skolnieks.
- es vairs nebaidos no visiem kalniem pēc noklusējuma. Pagajušogad, un arī šogad pirmo reizi, es pie katra nobrauciena tā nobijos, ka tūlīt nokritīšu, ka nemēģināju noturēties, bet gāzos brīvprātīgi. Pāris reizes to neizdarot, sapratu, ka var arī nenogāzties. Vairs es to nepraktizēju.

Un plāni uz nākamo gadu:
- iemācīties normāli to slidsoli
- varbūt dieviņš sūtīs slēpes mūsu saimniecībai - tad izvazāties pa Zilajiem kalniem krustu šķērsu, cik vien varēs.

Jājā, protams, nākamgad nebūs sniega.

PS Kurš jautājums mani nodarbināja šodien. Es saprotu, kapēc pēc dabas slinkais cilvēks ņem kalna slēpes vai dēli un brauc lejā, ka ausīs vējs svilpo. Nu kā - adrenalīns, ātrums, pats sajūties varonis, piepūle neliela, augšā jākāpj nav. Tur man viss ir saprotams, kāpēc viņš to dara. Bet kāpēc cilvēks brīvprātīgi uzkāpj uz garajām slēpēm un sevi fiziski nogurdina, cenšoties tikt uz priekšu? Tomēr, distanču slēpošana ir grūts darbs, īpaši sākumā. Ar mani viss skaidrs, mani adrenalīns neinteresē, toties sevi mocīt - ļoti. Mazohisms to sauc. Un kāpēc to dara citi? Anete, jautājums arī tev.

3 komentāri:

Anonīms teica...

Nu vo, būtu zinājusi, varētu kopā uzslēpot, mēs vakar kā reiz bijām. Bet izturējām vienu apli, jo es spītīgi gribēju braukt klasikā, nevis slidsolī, savukārt, dārgais netrāpīja ar pēdas smēru un rezultātā divreiz dabūjām kasīt no slēpēm kaudzi sniega, ar to arī pietika :)
Par praktisko - Tu taču zināji, ka ar vienām un tām pašām slēpēm nevar slēpot slidsolī un klasikā, ja? Noīrēsi pareizās slēpes, un es drusku varu ierādīt slidsoli; klasikā man pašai ir jāmācās, un vispār OZK klasikai nav piemērotas trases, tur gar špūres malām ir tik irdens sniegs, ka nav iespējams pareizi izpildīt atgrūdienu. Slidsolī gan varētu slēpot, it īpaši labi iemācīties braukt pret kalnu :)

Par to, kāpēc cilvēki mokās ar distanču slēpošanu - nu, man visi sporta veidi ir saistoši ar to, ka es iemācos pārvaldīt tehniku un no tā gūstu baudu. Galu galā, ir daudz lielāks gandarījums pašai tikt kalnā un tad braukt lejā, nevis tupa uzvilkties ar pacēlāju :) Plus svētīga fiziskā slodze, kas kalnu slēpošanā ir daudz mazāka. Btw, es pagājušogad arī iepēros tais kalnainajās stigās ar klasikas slēpēm, biju nelaimīga, jo no tik stāviem kalniem braukt man arī ir bail.

Anete

Liz teica...

Nezinu, vai tur kaut kā savādāk var, bet pret kalnu es tikai slidsolī arī varu. Nu tādā, ļoti lēnā slidolī :D Par to, ka slēpes atšķiras, to es zinu, bet vīrs kaut kā vakar ar klasiskajām (vai tās bija kaut kādas kombi) pamanījās ļoti smuki iet slidsolī, kamēr es mazliet pamocījos un iekāpu atpakaļ špūrē.

Vīrs man gan ir slēpojis vienu reizi par mani vairāk, bet tā viena reize viņam gadījusies Uzvaras parkā, no viņa vārdiem es sapratu, ka tur, uz lidzenas virsmas, cita lieta mācīties, ne tā kā pret kalnu rāpot, kad kājas vēl īsti nedara tā, kā vajag.

Nu jā, man motivācija ir identiska. Tāpēc mani izbrīna, ka vispār cilvēki vēl ar to nodarbojas, jo pašai sugai nav raksturīgi sev likt piepūlēties. :)

Nu, un kā tiki lejā no tiem kalniem?

Anonīms teica...

No kalniem lejā tiku, drosmīgi ievelkot elpu un turoties špūrē :) Gandrīz uzbraucu virsū vienam vīrietim, kuru palaidu pa priekšu, lai redzētu, vai tur vispār var nobraukt.

Ar slēpēm ir tā - kvalitatīvi un pareizi var braukt ar attiecīgajam solim paredzētām slēpēm, jo slidsoļa slēpes ir cietākas par klasikas slēpēm. Attiecīgi, braucot ar mīkstām slēpēm slidsolī, to vidusdaļa spiežas pie zemes un slēpe pareizi neizslīd, bet gan šļūc uz sāniem. Klasikas slēpei atspēriena brīdī ir pilnībā jāpieguļ pie sniega, bet slidsoļa slēpei šāds atspēriens nav paredzēts. Pret kalnu klasikā drīkst tikai iet skujiņā, slidsolī drīkst izslidināt slēpi. Bet nu tas jau uz sacensību noteikumiem attiecas, atpūtnieki drīkst slidināt arī klasikas slēpes (tiesa, ja ir pareizi uzziesta pēda, tad nekāda dižā izslīdēšana nesanāk).

Es teiktu, ka vislabāk mācīties ir Biķerniekos, kur gan pietiekami plata trase, gan ir drusku kalniņi. Zilie kalni pirmajām reizēm ir drusku par kalnainu :) Btw, es rītvakar taisos uz Biķerniekiem, var pievienoties.

A.

LinkWithin

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...