Principā, par šo periodu man gribas atstāt pēc iespējas mazāk pēdu, bet tomēr atstāšu. Jaungada korporatīvā runājām, ka alkoholu dzer tikai dēļ vīriešiem, dēļ bērniem - uzreiz zāles. Nevaru noliegt. Es šobrīd pat gribētu alkoholu, bet dēļ bērniem drīkst tikai zāles.
Sestdiena.
Zem acs uzmetās piepampums, kas pēc tam pārvērtās par sausu sarkanu pleķi. Un es pat vakar neesmu raudājusi, pirmo dienu kopš pirmdienas. Braucu un komunicēju ar grupu Queen. No rīta pamodos un galvā skaidri skanēja There's no time for us, there is no place for us. Fuck you, Brian May. Tas ir, es saprotu, ka tev arī tas skanēja kādu rītu, bet tā tava dziesma pēkšņi uznāca pleilistē, un tas bija nevietā. Stulbi raudāt, braucot sabtransportā. Ātri pārslēdzu uz nākamo dziesmu, bet tāpat sanāca pāris minūtes elpot ar muti vāļā. Es pēc tam noklausīšos, kad mēs iesim caur mežu un neviens neredzēs. Bet Fredijs tikmēr jau stāstīja, ka viņš esot banānkoks. Oh dear.
