Putekļaini zilā zamšāda

Tā vietā, lai aplaimotu TV vergus ar brīņišķīgiem tulkojumiem, es pavadu rītu pie spoguļa, pielaikojot sava drēbju skapja jauno pavēlnieci. Runājot par vesti, es nebiju pienācīgi novērtējusi tās nepieciešamības mērogus, kā arī laikam savus pozitīvos šopinga bioritmus uz momentu. Rezultātā ceturtdien pēc galvassāpes veicinošās sapulces darbā es iemetos veikalā, kur pielaikoju 15 pārus džinsu, 7 vestes un 4 kreklus. Un aiznesu vīna sarkano linu krekliņu, kurā es izskatos divus izmērus mazāka (meitenes sapratīs). Un vesti. Un apgāzos slimot ar migrēnu, tad strādāt, tad gulēt, tad dzert un apsveikt vīru.

Šorīt es beidzot uzmetu aci pirkumiem. Visa mana garderobe vicināja piedurknes un sauca urā par godu vestei un man. Tas bija ne visai tas, ko biju iecerējusi, bet tieši tas, kas man pietrūka. Mums visiem. Un tām zolīdi-huligāniskām melnajām biksēm, un tiem visiem krekliem, lielajiem un mazajiem, kas gaida jau ilgus gadus, un garajai pērļu virtenei, un ne mazāk huligāniskiem skolnieču svārkiem ar izšūtām puķītēm, un visiem tumši zilajiem džinsiem, kuri vēl pie manis nedzīvo, bet vieta tiem jau ir atbrīvota, un īpaši jau šai zilajai blūzītei, kas izrotā saimnieci, bet kurai līdz šim nebija partnera. Pilnīgs simtprocentīgs jumtu nonesošs bingo gan piegriezumā, gan materiālos, gan krāsās. Slavas moments pielaikošanas kabīnē, kas tu ar aprautu elpu saproti, ka jūs esat viens vesels. Protams, bildes ir mūsu ideālās saderības vārgs atspulgs.

PS Mandarīni vēl nav pieejami. Nopirku apelsīnus, visu vakaru spļaudījos.

Oktobris

Lai atkal iet kalendāra citēšana!

"Oktobris ir tas rudens mēnesis, kad var viskrasāk izjust dabas mainīgumu un skaistumu.
(...) Un vēl oktobris man saistās ar ģimeni un mājām, jo oktobrī ir dibināta mana ģimene."

Nevaru nepiekrist, šajā mēnesī ir ļoti krasi un gandrīz nepārtraukti izjūtu savas dabas mainīgumu un skaistumu, o jā. Mana ģimene arī ir dibināta oktobrī, to mēs arī svinējām mēneša sākumā. Un tagad man te pilnīgi nejauši ir gadījies pa rokai balzāms, Dr.Pepper un ģimenisks, tā teikt, noskaņojums. Šovakar arī nedaudz pasvinēsim.

Vēlmes piepildās

Vēl piektdien mans wishlist sastāvēja no kino 'Laika ceļotāja sieva' apmeklējuma. Un, ziniet, aiziet uz kino, kad laika nav īpaši daudz, ir īsts izaicinājums. Filmas rāda pa divām nedēļām un tad meklējiet kur gribat, tā es jau uz vienu filmu šogad aizgāju, kā tad... Svētdien 11.30 mana vēlme piepildījās. Šobrīd ir pusdivi naktī, un pēc divām tabletēm, atkārtotas stiprās tējas dzeršanas, atkārtota miega un dušas es gandrīz esmu tikusi vaļā no migrēnas, ko man izraisīja filma.

Tā ir uzņemta pēc Nifferengeres grāmatas, bet - what an amazing observation! - grāmata ir cits formāts. Tāpēc pati novele atstāja uz mani ļoti patīkamu iespaidu - izsmalcinātas garšīgas detaļas, varoņu īpatnējs šarms un mazliet skumjas, bet tīri laimīgas beigas. Un aiz visādām smalkām un patīkamām detaļām neredz stāsta kopējo traģismu. Filmā detaļām nav ne laika, ne vietas, ne vajadzības, un sanāk skatāmgabals, pēc kura skatītājus vajag atkopt kuru ar drinku, kuru ar ibumetīnu, kuru ar validolu. Visa zāle gāja laukā ar mutautiņiem rokās, bet man, kurai vispār citreiz patīk kādu asaru nobirdināt, acis nebija sausas, šķiet, nevienu brīdi. 'Pēc šitā tu saki, ka ES lasu sliktās grāmatas un skatos sliktās filmas?'- sašutis jautāja vīrs, liels kara šedevru fans.

Aizgāju uz kino, vārdu sakot. Tagad vēl nevaru izpūst ārā.
Bet es gribu vēl. Vēl es gribu:

- ēst zilo sieru, olīvas, marinētu gurķi, dzīvas dilles mandarīnus
- braukt uz Rīgu, uz Sanktpēterburgu, uz Tallinu, uz Romu, uz Londonu uz Prāgu
- iegādāties īpašumā tumši zilus džinsus 10 gab., baltus kreklus 20 gab., strīpainas garzeķes 18 gab., šņorzābakus  melnu kostīma vesti
- dzert zaļo tēju, sarkanvīnu, campari, balzāmu tekilu
- un vēl nestrādāt, strādāt vairāk, neskatīties bēdīgas filmas, lai nesāp galva, klausīties U2 b-sides, pastaigāties ar bērnu, ziemassvētkus sniegu...

Jā.

Lielā baltā krekla kristības

Nevaru atturēties no apdeita pie iepriekšējiem jautājumiem...

Jautājot par to, ar ko vīriešu krekls - 1.brīvs un neapspīlēts 2.garš un piesedzošs un 3.nav tā, ka man zem krekla nav NEKĀ, tās gan ir kāda fantāzijas - ir nepiedienīgāks par mikrošortiem un mikrotopu.

Paskaidrojums bildēs. Ja es iztestos pie ciemiņiem vai uz ielas kaimiņu priekšā šādā paskatā...

neviens ne uzaci ne paraustītu.

Bet kad es atļaujos parādīties šādi....

Tad sarunas apraujas pusvārdā. Nē, ne tad, kad es apsēžos, paskatos un vēl muti pavēru kā tā otrā meitene, tā gan es ar radiem un kaimiņiem nedaru. Ar tiem es drīzāk kā tā pirmā. Nu what?

Mazās melnās kleitas bēres

Aleutie ir nolēmusi nopublicēt savu veco rakstu par mazo melno kleitu, tas ir, par vēl joprojām dzīvo mītu par to. Visām planētas sievietēm vajadzētu to izlasīt, ja ne citādāk, tad vismaz informācijas pēc. Kas ir brīdināts, ir apbruņots.

LBD is captious and makes you look bad. If it was a person you wouldn’t make it your friend. But the most important thing: it is so boring and lacking of individuality. LBD is a uniform for women without imagination. It says “I have no clue how to dress myself and frankly I don’t want to learn, because it involves risk and I am a coward”. If you wear one to the party, the chances are there will be a whole bunch of single gals of your age in LBDs, looking like sad clones, mourning for good old days when they still had hope. LBD is a safety net for fashion cripples an urban camouflage for dating veterans.

At the beginning, LBD wasn’t classic, it was hip. Can you imagine how daring it was at that time – to dress women in black for the work and for the party? The significant, tabooed color of mourning became a color of edgy socialites. This was a stroke of genius. Well, it was 1926. Get over it!

Little Black Dress Must Die

---

Lai nav jāceļas otro reizi, man arī ir pāris stila un ētikas jautājumi. Nu, mēs taču nesen diskutējām, ko vilkt mugurā ir neētiski pret paģirainiem un arī veselīgākiem cilvēkiem sabiedriskajā transportā...

Pirmkārt, vai septiņus izmērus lielāks vīriešu kostīmkrekls ir neētisks apģērbs attiecībā pret kaimiņiem, draugiem un radiem, kas ierodas agri no rīta? Pēc pāris dīvainiem skatieniem es nolēmu pieģērbt klāt bikses. Ko es pateikšu savā aizstāvībā. Pirmkārt, man visi tie krekli, kā jau es teicu ir konkrēti par lielu, tā kā tie piesedz krietni vairāk nekā citām meitenēm šorti vasarā. Otrkārt, uzģērbusi bikses, es izskatījos tieši tāpat kā pirms tam, mīnus seksapīls plus seksīga nevīžība. Kamon, kaut gan es to labi apzinos, mans mērķis nebija izskatīties seksīgi! Tādā gadījumā, kā jūs atšķirat, kāds mērķis ir tai meitenei šortos un vai viņa izskatās ētiskāk?

Otrkārt, tieši pretēji, vai ir ētiski nēsāt bikses, kas man ir divus izmērus par lielu? Uz galvaspilsētu braucot, es lielākoties "pārģērbjos par sievieti", kā saka vīrs, bet tepat es vienmēr vazājos pašļukušās biksēs. Man nav citu attaisnojumu bez tā, ka tas ir ērti... un man tās ir, nav jāpērk. Precizējums, tās ir vīriešu bikses, tāpēc skats ir pavisam citādāks nekā vienkārši bikses, kas ir par lielu. Parasti, ar visu pārējo ekipējumu kopā tas izskatās tā... vīrs noteica "mana sieva ir eiropiete (pretstatījumā amerikānietei vai krievietei), es nevaru saprat, viņa izskatās dīvaini, šausmīgi, stilīgi, seksīgi vai viss kopā". Es piekrītu. Bet kā jums tas patiktu sabiedriskajā?

Pērles-5 Zini vai mini

Šonakt filmas skripta topā abreviatūras.

RMP  RAP   FIT  ...zini vai mini...

Tulka versija līdzinās abreviatūrai ХЗ, grozies kā gribi. Apglabājiet mani aiz grīdlistes.

PS Atsevišķs paldiesiņš mīļajam cilvēkam, kas skriptā rakstīja visu, ko saka jaunzēlandieši, vārds vārdā. Tas patiesi atvieglo darbu.

Sensorā režīma kolonija

"Был у вас расслабленный режим, а теперь будет дисциплинированный."

Es jums pateikšu, ka mājā, kur dzīvo spēcīgs iracionāls sensoriķis, disciplinēta režīma nebūs, kamēr viņš ir dzīvs. Man ir ļoti aptuveni noteikumi, cikos jāiet gulēt, cikos jāceļas un kad ir jāstrādā. Es reti lietoju vārdu 'nedrīkst!', vēl mazāk es to daru konsekventi. Toties es konsekventi lietoju vārdu 'pajāt'. Reti kurai mantai ir stingra vieta, tā parasti atrodas tur, kur pa rokai. Vai arī kur tā roka garāmejot gadījās. Visa sadzīve ir pakļauta 'let go' principam. Nē, nevajag teikt, ka daudziem tā ir. Protams, ka daudziem. Protams, ka visi mēdz gulšņāt pusi no dienas un laiski teikt "Vajadzētu celties un sākt darīt to un to". Tikai pusei gulšņāšana izraisa vainas sajūtu, bet citai pusei - neslēpjamu baudu. Šodien mums ir tāda izteikti rudenīga sensorā diena. Piecēlāmies mēs ļoti vēlu, kas nozīmē, ka pusdienu atkal negulēsim, mati neķemmēti, muti arī mazgājušas neesam un nekur arī neiesim. Līst lietus, no paša rīta ir ieslēgta galda lampa un apkure, skan The Cure, lielā meitene slaistās gar kompi, mazā - demolē māju, uz dīvāniem gulšņā ruņči. Kaķis ir visiem sensoriķiem sensoriķis.

Es, protams, arī. To pašu jau tagad droši varu pateikt par bērnu. Tādi apzīmējumi kā 'skaists' mums vēl tagad nav lielā apgrozībā. Toties no pusotra gada vecuma viņa prot man pateikt, ka ir auksti, karsti, slapji, neērti, vai sāp un kur sāp. Neievērot, ka pūš vējš? Tā nevar būt. Aizmirst noslaucīt rokas pēc mazgāšanas? Ko jūs! Nokrist un vienkārši skriet tālāk? Var acīmredzami saņemties un pieciest, bet neievērot, ka sāp - nevar. Gulēt, kad spilvens stāv neērti? Aizmirstiet! Šis bērns ir sensoriķis. Arī lellei ir sajūtas, par to Barbara ir pārliecināta. Bet vai lelle ir skaista - a vai nav vienalga?

Četri sensoriķi vienā mājā ir šķērslis vienam disciplinētam racionālam intuītam. Mans vīrs ne visai atbalsta laisko režīmu. Viņš teju vai slims paliek, kad es lēnām taisos kaut kur braukt. 'Kad iziesim?' Nu, divpadsmitos... Ja vajag, būšu divpadsmitos. Ja nedeg - čammāšos līdz sešiem. Es nopietni taisīšos iet kaut kur. Iztīrīšu zobus - aiziešu uzlikt tējkannu. Sākšu ķemmēt matus - piesēdīšos pie kompja. Izvilkšu kleitu - izkrāmēšu pusskapi, pielaikošu, pagozēšos pie spoguļa, uzdziedāšu un uzdejošu. Uzkrāsošu vienu aci - nosnaudīšos. Kaut kad jau... Es slima palieku, kad mani rausta, spiež un steidzina. Šajās reizēs kašķis ir tik liels, ka šķiet tikai dzimtsarakstu nodaļa to var atrisināt. Bet pa trīs gadiem, kuru jubileju svinējām vakar, vīram radās nojausma, ka sievu raustīt nevajag. Bet sievai - ka nevajag izrādīt vīram savu izlaidību. Gan jau vēl gadiem pēc desmit iemācīsimies pievērt uz to acis, bet pēc trīsdesmit paši sāksim pārņemt uzvedības paraugus no otrā.

Bet es tālu aizrunājos. Mani te Džeina no rīta ar picu iedvesmoja. Es, godīgi sakot, neieredzu taisīt ēst. Ēst mīlu, bet tā - nē. Kaut gan, gatavoju es labi, samācījos laikā, kad tā bija izklaide. Jo, kad blakus stāv viens liels cilvēks, viens mazs cilvēks un divi ņaudoši cilvēki, tad gan rodas naids pret virtuvi un visiem, kas nepārtraukti rij. Bet picu es taisu labprāt, ļoti sensoru picu.

Mīkla ir vienkāršākais, ko var iedomāties. Ēdamkarote olīveļļas, milti un silts ūdens pēc izjūtas. Nekādas sāls, nekāda cukura, vispār nekā. Sanāk gan kā kuro reizi, noteicošo faktoru vēl neesmu atradusi, varbūt, noskaņojums un pievēršanās procesam. Bet pēdējā laikā piemetu mazliet rauga un atstāju siltā vietā uz stundiņu, tad katru reizi sanāk ideāli. Nekad neizrullēju, bet ar rokām izmīdu pa trauku - jo plānāk, jo labāk. Virsū klāju apceptus sīpolus biezā slānī, un plānā slānī tunci savā sulā vai malto gaļu, atkarībā no tā, kas ēdīs. Sakapātus tomātus un sagrieztu sieru. Tad nāk viss, kas ir pa rokai, mans mīļākais sastāvs ir: bekons, ananāsi, paprika, zaļās olīvas un zilais vai baltais siers. Tad vēl nāk riņkos sagriezti tomāti un dzeltenais siers, kā sagriezīsies, tā labi - biezi-plāni, nav būtiski. Nekādas tomātu pastas, garšvielu un pārējā. Nav vajadzības, vienīgais, kur ieberu sāli, ir sīpolu/gaļas pamatne. Tuncī parasti arī sāls ir klāt. Citas sastāvdaļas arī pašas pa sevi ir sāļas, ar to pietiek. Pirms to ēda arī bērns, es mēdzu piebērt čili, tagad vairs ne. Nu jā, minūtes 15-20 un viss ir gatavs.

Yepp, tā izjūk rokās, to neēd no šķīvja, to neēd kā apaļo picu, kožot no sausā gabala. To ēd ar rokām, ar dakšu, ar karoti, ar varu atņemot to paplātei, apdedzinot muti un kaucot no sajūsmas. Pēc tam neceļas no galda un nemazgā traukus. Pēc tam laiski atmetās uz dīvāna, pieglaužas viens otram, dzer sarkanvīnu, pīpē, runā, smejās, ēd vīnogas, skatās pa logu, skatās labas filmas un jūtas laimīgi. Sensorā paradīze saucas.

Sekss ar Alisi Mucenieci

Nevarēju saprast pēdējās dienās, ko man gribas paklausīties, gribējās jau mazliet dažādot savu mūžīgo Hair Flare interneta radio dziesmu klāstu. Pavisam cita skanējuma mūzika neprasījās, kaut gan bija dažas dienas, kad klausījos gan Depeche Mode, gan The Cure, gan U2 b-puses. Viss pārējais tika izslēgts pēc pirmajām piecām minūtēm. Motley Crue lielos daudzumos arī neaizgāja, pat Whitesnake nē - pārāk vienmuļi priekš nepazīstamiem albumiem. Es pateikšu, ko tieši man gribējās... Kaut ko, ko zinu no galvas, kas nav apnicis, kas ideāli iekļaujas manā tekošajā mainstream mūzikas klāstā, kaut ko... kaut ko... Un tad es noriskēju un novilku 'Trash' un 'Hey Stoopid' - galu galā es vēl neesmu aizmirsusi pašierakstīto kaseti ar pašas zīmēto vāciņu, kuru 12 gadus atpakaļ biju noklausījusi līdz caurumiem. Es gan necerēju, ka arī tagad liksies pietiekoši labi.

Tas tik bija pārsteigums! Piever acis uz visādām dziesmelēm kā 'Feed My Frankenstein'... oi, Elis, vecais, liecies mierā, tev taču sanāk tādas pērles, kad tu netēlo monstru! Jāsaka, ka 12 gadus atpakaļ tomēr mana anglene bija daudz švakāka, gogles arī vēl nebija, tāpēc šoreiz daži teksti mani notrieca no kājām. Bed of Nails. Little By Little. Spark In the Dark. Dangerous tonight. Ooooooooooooooooooo! Jā, nevaru noliegt, šajos tekstos ir dažas jēlības, bet izpildījums to absolūti atsver. Var tās jēlības saskatīt arī izpildījumā, bet tas lai paliek kritiķiem. Un es esmu klausītājs - nē, klausītāja! - un mani šīs dziesmas aizķer ne mazāk spēcīgi kā kad Sykes no Whitesnake ar čella lociņu izpilda Still Of The Night rifu. ...jā, es zinu, ka tas arī ir paredzēts, lai aizķertu! Tur jau ir tā lieta!

Pirms kāda brīža pajautāju vienam savam amerikāņu draugam, lielam mūzikas nerdam, kāpēc šādas mūzikas klausīšanās ir sliktas gaumes pazīme. Daudz bija atbilžu... Vienkārša mūzika - ūja? Vienkārši teksti, bez metaforas - ūūūja? Metafora ir nepieciešama tavai sarežģītajai dvēselei, bet meiteni tu ar to nepavedināsi. Starp citu, neesmu ievērojusi, ka manis iekarošanā viņš pats toreiz izmantotu metaforas. Viņš bija vienkāršs un tiešs kā glam metal, kā reiz laikā. Pateikšu vairāk - ja mūzika tiek taisīta tieši tā, lai patiktu, es neredzu iemeslus, kāpēc tas, ka man arī patīk, būtu slikti. Ja vīrietis intīmos apstākļos izpilda noteiktas darbības ar noteiktu mērķi, tas, ka viņš panāk rezultātu, tagad skaitās slikti? Man vajadzētu tam pretoties? Tad jau nevajag lieki pūlēties, pietiks ar vienu metaforu gultā, lai rezultāts būtu pavisam vienāds ar nulli. Grrr... Atkal mani velk uz taisnošanos par to, ka man patīk tas, kas patīk. Yes, it touches my soul and it is charming. Period.

Bet nav jau tur viens tikai sekss - vēl bija 'dziesmiņa par Marsu', kura arī atgādināja man sen aizmirstās izjūtas: 'You turned my world into a dark and lonely place, like a planet lost in space' - man jau ļoti sen tā nav bijis, bet es labi atceros KĀ tas ir. Un vēl burvīgais Hell Is Living Without You.

Starp citu, kad klausies līdzīgas tematikas tekstus no meitenes, kura izskatās šādi,

kaut kā vienmēr uznāk neliels kašķis: "Nu ko viņa var par to zināt!" Metaforas, laikam...

Bet kad tas nāk no vīrieša, kas izskatās šādi,

tad nekāda vaina. Ooh, he is sexy!

Vārdu sakot, Alice Cooper, if you're dangerous, I totally love you tonight.

Septembris

Varbūt, esat ievērojuši, ka es vairs necitēju slaveno kalendāru. Vienkārši roka neceļas drukāt visas tās jēlības par gladiolām, asterēm, skolnieku smaidīgajām sejām, gājputniem un atvasaru. Bet, nevaru noliegt, atvasara ir klāt, un es katru reizi palecos aiz prieka, kad atceros, ka ir gandrīz rudens. Un var staigāt jakā vai mētelī. Un kedās. Un kurpēs. Šis ir pirmais gads, kad man līdz riebumam ir apnikušas iešļūcenes. Un pirmās dienas gadā, kad prasās pēc smaržām.

Vēl šīs ir mēnesis, kad cilvēku sabiedrības trūkums manā dzīvē beidzot ir radis piepildījumu. Bērna kopšanas atvaļīnājums, dzīve ārpus lielpilsētas un darbs no mājām galu galā katru var iedzīt stāvoklī, kur sāk likties, ka pasaulē esi viens. Mammas parasti veido smilšukastes kopienas. Nevaru pateikt, ka man tas der. Citas ienirst forumos un tad atkal veido smilšukastes kopienas. Umm, retākos gadījumos, citu interešu kopienas. Man... nav interešu. Man ir šaura pasaule, kurā es paretam ielaižu kādu svešinieku. Un iedodu svešiniekam citu vārdu. Bet draugiem ir tendence arī iziet ārā no dzīves. Nē, nevis pavisam pazust, bet attālināties: it kā nav nekādu lielo iemeslu komunicēt, jūsu dzīves nav tik cieši saistītas, jums nav tik lielas nepieciešamības vienam pēc otra, un tā jūs sazvanāties vai sarakstāties pa reizei pusgadā, solaties satikties un atliekat. Draudzība stand by režīmā.

Un ir pretējs process, ne vairs skumīgs, tieši otrādi - priecīgs, smalks, trausls un satraucošs - lēnās savstarpējās pieķeršanās process. Jo tas ir lēnāks, jo tas ir skaistāks, trauslāks un satraucošāks. Līdzīgi skaists periods ir, kad starp diviem cilvēkiem veidojas parastās starpdzimumu attiecības. Jo interesantāk man tas ir šoreiz, kad tas ir pavisam kas cits. Man nav jāliek nekādas likmes, man nav lielo cerību - starpdzimumu jomā man jau ir viss, plus vēl mazliet. Man viņš nav jāizskata kā potenciāls partneris. Tomēr, ja starp divām sievietēm, kas iepazīstas un sāk draudzēties, parasti nav divdomību, tad starp sievieti un vīrieti, kas atrodas šajā punktā, vienmēr ir kāda nenoteiktība. Uz pirmo tikšanos ārpus virtuālās pasaules atnāc ar nelielu bang bang iekšā, kā uz pirmo randiņu. Ar piebildi, ka tas nav pirmais. Un tas nav randiņš. Laikam, tieši šī pelēkā zona, pustoņi un sasprindzinājums ir tas, kādēļ daži noliedz starpdzimumu draudzības esamību, un tieši tas, kādēļ es to nevis noliedzu, bet aktivizēju un dievinu.

Mājās arī ir iestājies īpašs abpusējas uzmanības un dziļu un dvēselisku pārrunu periods. Cik viegli katram no jums ir samierināties ar skarbo patiesību, ka laulātajam draugam jūs varat būt vienīgais, bet nevarat būt viss vienā? Cik iejūtīgam un gudram ir jābūt jūsu dzīvesbiedram, lai ne tikai saprastu, kas notiek gan paša, gan jūsu dvēselē, bet lai mācētu izskaidrot to jums? Cik stipram un gudram ir jābūt jums pašam, lai uzklausītu, saprastu un nepārprastu? Es kārtējo reizi piebildīšu, ka mans vīrs ir vīrietis ar lielo V, kuru nevar novirzīt no ceļa, kurš redz savas sievas būtību un kurš to pieņem bez visiem izņemot.

Septembris, mans otrs mīļākais mēnesis, ir izdevies silts un laimīgs. Un mēs vēl joprojām šūpojāmies.

Vēsture atkārtojas

Radi no Amerikas atsūtīja mēnesi vecās meitiņas bildes. Viņas ietērpu es, protams, norakstītu uz cilvēku personīgo gaumi, jo Barbarai arī ir dažas tādas uzdāvinātās kleitas. Bet tas ir vairāk nekā atsevišķu cilvēku gaume, tas ir vairāk nekā milzīgās līgavu kleitas priekš zīdaiņiem. Pasaulē kaut kas notiek.

Es nezinu kā tur ir mūsu bērnudārzos, jo es gan kārtīgus veikalus neapmeklēju, gan sarunas ar cilvēkiem man beidzas stresā. Bet es šad un tad palasu forumus, kur vāveres nodarbojas ar savu vaļasprieku - aprunā citas vāveres. Tajā skaitā svaigi kronētās princeses skolu izlaidumos, kas, nevarēdamas paspērt ne soli savā kleitā-tortē, ceļ to augšā, spiedz, rupjos izteicienos raksturo kleitas ērtumu un skrien ap stūri pīpēt. Bet viņas jau sāk iemācīties to visu nedarīt. Vairāk, es lasu, ka jau pirmsskolas grupiņās meitenes nāk kleitās-tortēs, bet mammas spiedz aiz sajūsmas: "Ai, kādas skaistas princeses sanāca!" Jā, princeses sanāca zīmēt ar guašu, veidot no plastelīna, ložņāt pa šūpolēm un rakņāties pa smilšukasti. Jūs saprotat, kādas kleitas princesēm būs izlaidumā?

Bet progress nestāv uz vietas, un pāris dienas atpakaļ es izlasīju vecās pasakas jauno versiju.

Un tas viss nav par velti. Pāris gadsimtus atpakaļ lielākā daļa sieviešu mācēja ko? Smuki salikt baltās rociņas klēpī. Viņas prata staigāt tajās kleitās, prata uzturēt sarunu pieklājīgā sabiedrībā un nepīpēja. Man izskatās, ka tagad viņu mazmazmazmazmeitas ir mazliet nogurušas nēsāt bikses un prast visu. Un tad viena no nogurušajām apsēdās, salika rokas klēpī, vēl gan ne tik profesionāli, un nolēma audzināt meitu par princesi. Jā, viņas nāk! Viņas ir pat manā šaurā internetā. Un viņu nav maz. Pēc simts-pāris simts gadiem jau visas mācēs tikai salikt rokas klēpī... un nesalikt.

Par bailēm

Ierunājāmies te par bailēm. Es droši nepateikšu, no kā es baidos. Nu, es esmu piesardzīga ar svešiem dzīvniekiem, ar nemargotām malām, ar braucošām mašīnām, ar cilvēkiem, ar ūdeni... bet tikai piesardzīga. Man daudzreiz ir gadījies lekt no 10-metrīga tramplīna baseinā, par paraplāniem es jau stāstīju, bet par ūdeni es sameloju. Man šķiet, ka no ūdens es nebaidos un nebaidīšos ne pie kādiem apstākļiem.

Man nav intereses sevi izklaidēt ar bīstamām spēlēm un riskēšanu. Man nešķiet īpaši uzbudinoši kādam kaut ko pierādīt vai darīt par spīti. Nav tā, ka darot kaut ko tādu, es nejutu bailes vai satraukumu. Un nu pavisam nav tā, ka šīs bailes vai satraukums man būtu patīkami. Man pašai būtu grūti saprast, kāpēc es to daru, ja ne fakts, ka principā man viens zvans pa telefonu ir līdzvērtīgs vienam lecienam no desmitmetrīgā tramplina. Es sevi šad un tad piespiežu izdarīt kaut ko neierastu. Ne tāpēc, ka pēc tam es justos labāk, bet tāpēc, ka to nedarot, es noteikti jutīšos sliktāk. Jo mazāk es sevi satraukšu, jo mazāk man gribēsies to darīt, un tad galu galā es vairs nedaru neko. Mierā ir tik viegli noslīkt.

Kā runa aizgāja par bailēm, es atcerējos šo klipu. Man, kā, nešaubos, vairumam no jums, tas ir kā piedziedājums pa dzīvi.

Es tikai vairs neatskatos uz savām bailēm ar uzvaras pilnu skatienu, jo mana rīcība ir tikai zāles. Vai profilakse.

Baltā nakts

Nogarlaikojusies visu pagajušo nedēļas nogali un visu sekojošo nedēļu, pasīvi gaiņājusi trulu migrēnu visu ceturtdienas vakaru, izlējusi rīta kafiju ar saskābušo pienu piektdien, piektdienas vakarā es aizgāju gulēt pilnīgā grūtsirdībā un īgnumā. Bet sestdien man - beidzot! - septiņos no rīta bija iespēja, kad piecēlās bērns, uzvilkt segu uz galvas un gulēt tālāk, aizsūtot atvasi pie tēva un vecmāmiņas. Kad piecēlos, bija svaigs piens, bet grūtsirdība bija pavisam prom. Tomēr, ģimene, tas ir labi.

Neliela jezga izcēlās, kad pirms iešanas ārā no mājas, man pazuda ķemme, bet man patiešām ir ko ķemmēt! Toties autfits man totāli izdevās. Ir tādi autfiti, kurus vāc kopā gadiem ilgi. Samta baletkurpes zilā un smilšu krāsā es nejauši paķēru kādā veicī gadu atpakaļ, bet izstaidzināt vēl nesanāca. Kleita ballējas ar mani kopā jau gandrīz četrus gadus. Smilšu krāsas mēteli ar atlocēm, smalki rūtaino iekšu un birku 'made in Western Germany'(!) kaut kur priekš manis šovasar izķēra mamma. Zilonītis garlaikojās pie manis arī gadus sešus. Un te viņiem visiem izdevās sanākt kopā.

Kas man īpaši patīk - vienkāršos īsos džinsu svārkos, džinsu jakā un augspapēžu kurpēs, ar visām tik vienkāršām tēla sastāvdaļām var izskatīties līdz nemaņai trying too hard. Bet tad, kad patiešām notiek trying too hard, kā es lasu tēlu pa gabaliem desmit gadus, izdodas izskatīties tik vienkārši un laiski, it kā piedzimusi šajās drēbēs. No pirmā skata man mugurā ir, godavārds!, mājas čības un halāts, no kura apakšas rēgojas naktskrekls. Un ko, nē?



Bet tad mēs aizgājām līdz savam pieturpunktam, kur es pārāvu deju kurpes un...

Bildes šovakar izdevās pusizsmērētas, jo mēs paņēmām e-talonu, autobusu un dzērām šampi. Un šausmīgi nožēlojām, ka nepīpējām, jo Mazās Ģildes balkons bija vaļā.


Vēl es pa ilgiem laikiem tiku pavērot dejotājus, un vakarā gaitā man radās nu tik svarīgi novērojumi, ka nevaru ar tiem nepadalīties. Tie gan attiecas tikai un vienīgi uz meitenēm. Pirmkārt, izejamā kleitā... principā, nekādā kleitā nevajag sēdēt, uzliekot elkoņus uz galda un pieliecot plecus uz priekšu. Otrkārt, dejojot (da jebkādā veidā!) turiet ceļgalus kopā, tas ir, soļa laikā celis iet gar celi. 'Nobody wants to see bride's beaver'- teica Marantino no SATC, bet nesakļauti ceļi izskatās tā, it kā jūsu mērķis ir to parādīt, turklāt, ļoti nesmukā veidā. Treškārt, ja jūsu trumpis ir pleci, kakls un mugura, nav ko rādīt kājas no pašas tās vietas, no kuras tās aug! Tas, ziniet, iz personīgās pieredzes. Ļoti jauka kleita, bet es vairs negribu to vilkt, jo visi vakara apmeklētāji tagad atceras mani no apakšas, nevis no augšas, kā es to gribētu.

Es vispār esmu tālu no ideāla. Vakara gaitā es paspēju pirmo reizi mūža nožauties uz grīdas svingojot, nekas, ka ne tāpēc, ka būtu ļoti neveikla. Tur es arī sapratu, ka ballē, kurpēs un uz parketa svingu dejot vairs nerullē. To es gribu darīt kaut kur, kur to neviens negaida. Popsīgo tango (to, kur 'Daphnie, you're leading again!') mans vīrs šovakar izbrāķēja. Nu jā, kāds tur tango, kad šampis rokā. Vīnes valsis gan kārtējo reizi pierādīja sevi par manu mīļāko deju, kaut gan patiesībā mans jaunais noskaņojums un nepareizā kleita prasīja sambu. Turklāt, nevis kaut kādu sambu, bet tāāāādu vasarīgu īstu sambu. Tādu.

Tādas sambas gan tur mums nespēlēja, vīrs arī gan bija uzvalkā, bet tas nekas. Tad mēs izmetām līkumu pa pilsētu, lai izvērtētu mākslu, atradām tikai tos, kas arī meklēja mākslu, un visai apmierināti ar pašu mākslu braucām gulēt. Etc.

Tāda izdevās baltā nakts. Un ko sadarījāt jūs, tīkla kaimiņi?

PS Tomēr, kur ir mana ķemme?

Blue monday

Pirmdiena sākās pagajušopirmdien. Klasiska piecu dienu nedēļa mājās ar bērnu. Rotaļu laukums, veikals, dārzs, ielas, mežs, multenes, pilnmēness, zobu tīrīšana, brokastis, kompis naksnīgajā hallē pie omulīgas galda lampas gaismas. Viss bija ierasti un labi līdz piektdienai. Jo kas ir piektdiena? Citiem laiks tusēties apkārt līdz nemaņai, citiem laiks, kad rodas cerība novelt daļu pienākumu uz citiem ģimenes biedriem un pagulēt no rīta stundu vai divas ilgāk. Piektdienas pēcpusdienā arī plānojām braukt ciemos.

Brīdī, kad jau izgājām uz ielas gaidīt tos, pie kā taisījāmies braukt, es saņēmu īsziņu, ka šodien pasākums tiek atcelts. Un es speciāli bērnam neko neteicu līdz pašam pēdējam brīdim! Brīdim pirms saņēmu īsziņu. Jūs esat mēģinājuši divgadniekam iestāstīt, ka pie draudzenes nebrauksim, ja pirms minūtes laimīgi paziņojāt "brauksim pie draudzenes!"?

Pēc tam piezvanīja vīrs un pateica, ka brīvdienās būs jāstrādā. Un šajā brīdī es sapratu, ka līs lietus, sarunbiedri būs prom visas brīvdienas, un būs garlaicīgi kā nekad. Jo, kad izjūk viens plāns, tā var būt nejaušība, bet, kad izjūk divi plāni vienlaicīgi, tas nozīmē, ka ir iestājies zilais skumjais periods. Man bija taisnība. Lija lietus, visi 14 virtuālie sarunbiedri bija prom, frendlenta gandrīz nepapildinājās (jo! lielākā daļa raksta blogus!! darbā!!!), un bija garlaicīgi kā nekad. Divas brīvdienas pavadīju kā divas darbdienas mīnus internets, bet svētdienā uzliku internetam un pusnakti skatījos melnbaltu filmu ar zaļo tēju un zilo sieru.

Pirmdienas rīts iezīmējās ar bērna vēdersāpēm, un mani piecēla divos, tad piecos, tad pusseptiņos. Un tad pusvienpadsmitos. Pusdienu negulējām, mājās pat grīdu izsūknējām, rotaļu laukumā trīs stundas. Jūs esat mēģinājuši divgadniekam iestāstīt, ka, atskaitot sausiņu, tēju, jogurtu un kartupeli neko ēst nedrīkst? Arī ābolu šūpuļtīklā ne.

Šī ir vēl joprojām tā pati nedēļa? Varbūt, tā pati pirmdiena? Ceru gan atspēlēties šajās brīvdienās.

Pērles-4 Калифорния на острие атаки

Pāris naktis atpakaļ atkal laboju vienu no tām tulkotajām filmām, kas kļūst par maniem maziem šedevriem. Tas notiek kad filmas saturs ir pārsātināts ar man nepazīstamām tehniskām detaļām, turklāt tās detaļas nav pazīstamas arī tulkotājam. Rezultātā man nākas pārrakstīt praktiski visu, bet, pats galvenais, pirms pārrakstīt, man nākas izlasīt pusinternetu, lai kaut mazliet saprastu, KO rakstīt. Šajos brīžos mans vīrs parāda ka arī viņā ir zudis ģeniāls, tehniski pakavots redaktors. Un kā sevi parādīja tulkotājs, spriediet paši.

По закону мы должны снизить уровень выброса парникового газа на 1990 уровней к 2020-ому году. А это приблизительно на 30 процентов ниже, чем мы реально смогли бы продвинуться до этого времени.

Atmetot komentārus par sintaksi, jūs esat lietas kursā, kas tie tādi par 1990 līmeņiem? Gan jau, ka ne. Mājiens.

By law we have to get our greenhouse gas emissions in the state down to 1990 levels by 2020. And that’s something like a, almost a thirty percent reduction from where we would normally have been by 2020.

Vārdu sakot...

По закону к 2020-ому году мы должны снизить выброс парниковых газов до уровня 1990-го года. А это приблизительно на 30 процентов ниже, чем могло бы быть.

Nākamais šedevrs tapa pateicoties dažām kļūdām oriģinālajā filmas skriptā, jo arī tos citreiz raksta mudītes, bet tomēr, vai ir grūti paklausīties, ko saka pašā filmā? Es speciāli ievietoju visu jau izrediģētu rindkopu, lai redz, par ko ir runa. Slīprakstā izcelts O_o teikums, tulkotāja versija.

Взглянем на сам бак, который находится в багажнике. Конкретно этот бак вмещает четыре килограмма водорода, он весит 159 килограммов. Это интересно, у него наполовину освещённое основание двигателя с девятью сантиметрами углеродного волокна. Баки невероятно прочные.

Mūsu ģimenes versija pēc daudzkārtējas fragmenta noskatīšanās.

Взглянем на сам бак, который находится в багажнике. Конкретно этот бак вмещает четыре килограмма водорода, он весит 159 килограммов. Что интересно, корпус бака состоит из 4-х сантиметрового слоя алюминия и 9-ти сантиметрового слоя углеродного волокна. Баки невероятно прочные.

Un tālāk es uzskrēju viena krievu valodas teiciena dīvainībai. Pamatteiciens skan tā: "Как аукнется, так и откликнется." (Kā mežā sauc, tā atskan.) Ja grib izteikt to, ka agrāk veiktā darbība nelāgi atsaucās jums vēlāk, saka "это нам аукнулось". Lieta tāda, ka būtībā šeit vajadzētu būt "это нам откликнулось", jo tagad - vēlāk, tas ir, tas taču mums atsaucās nevis mežā sauca. Tas bija arī tas, ko uzrakstīja tulkotājs. Loģiski tas ir pareizi, idiomātiski tas ir garām. Аукнулось, конечно. Tie ir mani mīļākie momenti darbā.

Otrā prioritāte

Spriežot pēc tā, ka rakstīt es sāku četros gados, tā ir mana pirmā prioritāte. Zīmēt es sāku mazliet agrāk un nodarbojos ar tām divām lietām paralēli visus skolas gadus. Vienīgie divi priekšmeti, kur es nezīmēju komiksus un nerakstīju romānus, bija ģeogrāfija un fizkultūra. Tāpēc es nezinu algebru, ģeometriju un visu, kas tiem līdzīgs, slikti orientējos vēsturē un švaki atceros literatūru. Valodas kaut kā palika iekš manas galvas pašas. Ap vienpadsmit gadiem es noteikti zināju, ko darīšu pa dzīvi, atlika tikai izvēlēties - labāk ilustrēt grāmatas vai zīmēt multenes.

Piecpadsmit gados es sāku stāties lietišķajos, un tie visu sabojāja. Ja pirms tiem es vēl šo to zīmēju, tad pēc tiem - nekad un neko. Mani neiedvesmoja zīmuļi, pilspalvas, krīts, ogle, sēpija, krāsas un jebkas cits. Līdz brīdim, kad manās rokās nonāca bērnu flomasteri. Šobrīd tā ir laikam vienīgā nodarbe, kurā es kopā ar bērnu ne tikai vairāk kā labpāt iesaistos, bet bērnam ir man jāatgadina, ka ir laiks noapaļoties. Ja zīmēšanas stils ataino cilvēka iekšējo pasauli, tad ko es cenšos pārliecināt ka man ir grūta dzīve?


Вот два петуха,
Которые будят того пастуха,
Который бранится с коровницей строгою,
Которая доит корову безрогую,
Лягнувшую старого пса без хвоста,
Который за шиворот треплет кота,
Который пугает и ловит синицу,
Которая ловко ворует пшеницу,
Которая в темном чулане хранится
В доме,
Который построил Джек.

Un vēl viens, tiem, kas nekad nav redzējuši.