Baltā nakts

Nogarlaikojusies visu pagajušo nedēļas nogali un visu sekojošo nedēļu, pasīvi gaiņājusi trulu migrēnu visu ceturtdienas vakaru, izlējusi rīta kafiju ar saskābušo pienu piektdien, piektdienas vakarā es aizgāju gulēt pilnīgā grūtsirdībā un īgnumā. Bet sestdien man - beidzot! - septiņos no rīta bija iespēja, kad piecēlās bērns, uzvilkt segu uz galvas un gulēt tālāk, aizsūtot atvasi pie tēva un vecmāmiņas. Kad piecēlos, bija svaigs piens, bet grūtsirdība bija pavisam prom. Tomēr, ģimene, tas ir labi.

Neliela jezga izcēlās, kad pirms iešanas ārā no mājas, man pazuda ķemme, bet man patiešām ir ko ķemmēt! Toties autfits man totāli izdevās. Ir tādi autfiti, kurus vāc kopā gadiem ilgi. Samta baletkurpes zilā un smilšu krāsā es nejauši paķēru kādā veicī gadu atpakaļ, bet izstaidzināt vēl nesanāca. Kleita ballējas ar mani kopā jau gandrīz četrus gadus. Smilšu krāsas mēteli ar atlocēm, smalki rūtaino iekšu un birku 'made in Western Germany'(!) kaut kur priekš manis šovasar izķēra mamma. Zilonītis garlaikojās pie manis arī gadus sešus. Un te viņiem visiem izdevās sanākt kopā.

Kas man īpaši patīk - vienkāršos īsos džinsu svārkos, džinsu jakā un augspapēžu kurpēs, ar visām tik vienkāršām tēla sastāvdaļām var izskatīties līdz nemaņai trying too hard. Bet tad, kad patiešām notiek trying too hard, kā es lasu tēlu pa gabaliem desmit gadus, izdodas izskatīties tik vienkārši un laiski, it kā piedzimusi šajās drēbēs. No pirmā skata man mugurā ir, godavārds!, mājas čības un halāts, no kura apakšas rēgojas naktskrekls. Un ko, nē?



Bet tad mēs aizgājām līdz savam pieturpunktam, kur es pārāvu deju kurpes un...

Bildes šovakar izdevās pusizsmērētas, jo mēs paņēmām e-talonu, autobusu un dzērām šampi. Un šausmīgi nožēlojām, ka nepīpējām, jo Mazās Ģildes balkons bija vaļā.


Vēl es pa ilgiem laikiem tiku pavērot dejotājus, un vakarā gaitā man radās nu tik svarīgi novērojumi, ka nevaru ar tiem nepadalīties. Tie gan attiecas tikai un vienīgi uz meitenēm. Pirmkārt, izejamā kleitā... principā, nekādā kleitā nevajag sēdēt, uzliekot elkoņus uz galda un pieliecot plecus uz priekšu. Otrkārt, dejojot (da jebkādā veidā!) turiet ceļgalus kopā, tas ir, soļa laikā celis iet gar celi. 'Nobody wants to see bride's beaver'- teica Marantino no SATC, bet nesakļauti ceļi izskatās tā, it kā jūsu mērķis ir to parādīt, turklāt, ļoti nesmukā veidā. Treškārt, ja jūsu trumpis ir pleci, kakls un mugura, nav ko rādīt kājas no pašas tās vietas, no kuras tās aug! Tas, ziniet, iz personīgās pieredzes. Ļoti jauka kleita, bet es vairs negribu to vilkt, jo visi vakara apmeklētāji tagad atceras mani no apakšas, nevis no augšas, kā es to gribētu.

Es vispār esmu tālu no ideāla. Vakara gaitā es paspēju pirmo reizi mūža nožauties uz grīdas svingojot, nekas, ka ne tāpēc, ka būtu ļoti neveikla. Tur es arī sapratu, ka ballē, kurpēs un uz parketa svingu dejot vairs nerullē. To es gribu darīt kaut kur, kur to neviens negaida. Popsīgo tango (to, kur 'Daphnie, you're leading again!') mans vīrs šovakar izbrāķēja. Nu jā, kāds tur tango, kad šampis rokā. Vīnes valsis gan kārtējo reizi pierādīja sevi par manu mīļāko deju, kaut gan patiesībā mans jaunais noskaņojums un nepareizā kleita prasīja sambu. Turklāt, nevis kaut kādu sambu, bet tāāāādu vasarīgu īstu sambu. Tādu.

Tādas sambas gan tur mums nespēlēja, vīrs arī gan bija uzvalkā, bet tas nekas. Tad mēs izmetām līkumu pa pilsētu, lai izvērtētu mākslu, atradām tikai tos, kas arī meklēja mākslu, un visai apmierināti ar pašu mākslu braucām gulēt. Etc.

Tāda izdevās baltā nakts. Un ko sadarījāt jūs, tīkla kaimiņi?

PS Tomēr, kur ir mana ķemme?