Radi no Amerikas atsūtīja mēnesi vecās meitiņas bildes. Viņas ietērpu es, protams, norakstītu uz cilvēku personīgo gaumi, jo Barbarai arī ir dažas tādas uzdāvinātās kleitas. Bet tas ir vairāk nekā atsevišķu cilvēku gaume, tas ir vairāk nekā milzīgās līgavu kleitas priekš zīdaiņiem. Pasaulē kaut kas notiek.
Es nezinu kā tur ir mūsu bērnudārzos, jo es gan kārtīgus veikalus neapmeklēju, gan sarunas ar cilvēkiem man beidzas stresā. Bet es šad un tad palasu forumus, kur vāveres nodarbojas ar savu vaļasprieku - aprunā citas vāveres. Tajā skaitā svaigi kronētās princeses skolu izlaidumos, kas, nevarēdamas paspērt ne soli savā kleitā-tortē, ceļ to augšā, spiedz, rupjos izteicienos raksturo kleitas ērtumu un skrien ap stūri pīpēt. Bet viņas jau sāk iemācīties to visu nedarīt. Vairāk, es lasu, ka jau pirmsskolas grupiņās meitenes nāk kleitās-tortēs, bet mammas spiedz aiz sajūsmas: "Ai, kādas skaistas princeses sanāca!" Jā, princeses sanāca zīmēt ar guašu, veidot no plastelīna, ložņāt pa šūpolēm un rakņāties pa smilšukasti. Jūs saprotat, kādas kleitas princesēm būs izlaidumā?
Bet progress nestāv uz vietas, un pāris dienas atpakaļ es izlasīju vecās pasakas jauno versiju.
Un tas viss nav par velti. Pāris gadsimtus atpakaļ lielākā daļa sieviešu mācēja ko? Smuki salikt baltās rociņas klēpī. Viņas prata staigāt tajās kleitās, prata uzturēt sarunu pieklājīgā sabiedrībā un nepīpēja. Man izskatās, ka tagad viņu mazmazmazmazmeitas ir mazliet nogurušas nēsāt bikses un prast visu. Un tad viena no nogurušajām apsēdās, salika rokas klēpī, vēl gan ne tik profesionāli, un nolēma audzināt meitu par princesi. Jā, viņas nāk! Viņas ir pat manā šaurā internetā. Un viņu nav maz. Pēc simts-pāris simts gadiem jau visas mācēs tikai salikt rokas klēpī... un nesalikt.
Es nezinu kā tur ir mūsu bērnudārzos, jo es gan kārtīgus veikalus neapmeklēju, gan sarunas ar cilvēkiem man beidzas stresā. Bet es šad un tad palasu forumus, kur vāveres nodarbojas ar savu vaļasprieku - aprunā citas vāveres. Tajā skaitā svaigi kronētās princeses skolu izlaidumos, kas, nevarēdamas paspērt ne soli savā kleitā-tortē, ceļ to augšā, spiedz, rupjos izteicienos raksturo kleitas ērtumu un skrien ap stūri pīpēt. Bet viņas jau sāk iemācīties to visu nedarīt. Vairāk, es lasu, ka jau pirmsskolas grupiņās meitenes nāk kleitās-tortēs, bet mammas spiedz aiz sajūsmas: "Ai, kādas skaistas princeses sanāca!" Jā, princeses sanāca zīmēt ar guašu, veidot no plastelīna, ložņāt pa šūpolēm un rakņāties pa smilšukasti. Jūs saprotat, kādas kleitas princesēm būs izlaidumā?
Bet progress nestāv uz vietas, un pāris dienas atpakaļ es izlasīju vecās pasakas jauno versiju.
Un tas viss nav par velti. Pāris gadsimtus atpakaļ lielākā daļa sieviešu mācēja ko? Smuki salikt baltās rociņas klēpī. Viņas prata staigāt tajās kleitās, prata uzturēt sarunu pieklājīgā sabiedrībā un nepīpēja. Man izskatās, ka tagad viņu mazmazmazmazmeitas ir mazliet nogurušas nēsāt bikses un prast visu. Un tad viena no nogurušajām apsēdās, salika rokas klēpī, vēl gan ne tik profesionāli, un nolēma audzināt meitu par princesi. Jā, viņas nāk! Viņas ir pat manā šaurā internetā. Un viņu nav maz. Pēc simts-pāris simts gadiem jau visas mācēs tikai salikt rokas klēpī... un nesalikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru