Ir cilvēki, kas mūžīgi cenšas sakārtot visu pasauli - izglītības sistēmu tur, ziniet... Es parasti sakārtoju tikai savu iekšējo pasauli un to, kas ir tās tuvumā, tāpēc no sarunas par sistēmu es izkritu pusceļā, kad saruna tiešā veidā aizskāra šo manu pasauli.
Vakar rotaļu laukumā Barbaras vienaudža mamma stāstīja par skolu un vasaras uzdevumiem. Viņas pirmais bērns ir tikko beidzis otro klasi. Šausmas, ak šausmas, jo bērniem ir uzdevuši lasīt! 30 grāmatas! Tūve Jansone! Tūve. Jansone. Kā gan trešklasnieks var to izlasīt un saprast! Jūras terminoloģija! Burvja cepure! Zobu protēzes jūras žurkai! Kā nu gan trešklasnieks to visu var zināt... Man jau tā liekas, nevajag zināt, kā reiz no grāmatām to uzzina. Vismaz jūras terminoloģija manā bagāžā lielākoties ir Tūves Jansones ieguldījums. Un nekas nav labāks bērnam vecumā no 6 līdz 10 nekā trollīši Mūmini. Jo 15 gadu vecumā - tad, kad šī mamma uzskata ir laiks lasīt Mūminus - es jau ar seksu nodarobojos. Un paralēli lasīju Mūminus, jā, viens otram netraucē.
Es pieļauju domu, ka ir tādi cilvēki, kuri tik tiešām nelasa. Ir arī tādi bērni, kas nelasa vai nesaprot, ko ir izlasījuši. Viņus neinteresē jūras terminoloģija, zobu protēzes un burvju cepures. Toties šim bērnam ir 9 matemātikā. Man, piemēram, ir 2. Tāpēc es saprotu, ka ne visiem interesē un ir dots viens un tas pats.
Tas, ko es nesaprotu, ir tas, kāpēc citi to nesaprot. Mani mazliet izsit no sliedēm šī pārliecinātība un patiess sašutums, kuru pauž vecāki attiecībā uz Mūminiem priekš deviņgadniekiem. Man vajadzētu saprast, atbalstīt un skaļi piekrist, nav divu domu. Nav tās otrās domas, ka man tā literatūra patīk, un es varētu uzskatīt tos, kam nepatīk, par aprobežotiem analfabētiem. Viņiem, mietiņiem, vienmēr ir taisnība visos jautājumos, bet tie, kas, nedod dies, ir lasījuši Jansoni jau piecu gadu vecumā, ir pilnīgi noteikti nenormāli. Interesantākais ir tas, ka es nekad neizrādu savu sašutumu ne par ko un klusi tīksminos par domu, ka mietiņiem ir taisnība. Viņi tik tiešām arī ir pareizie un normālie, bet es nē.
Un tā viņš arī ir labāk, es vispār neko neteiktu, ja vien nebūtu tā apvainojusies par Tūvi Jansoni un norūpējusies par to, ka visi viņas darbu nenovērtē tikpat kaislīgi, cik es.
Vakar rotaļu laukumā Barbaras vienaudža mamma stāstīja par skolu un vasaras uzdevumiem. Viņas pirmais bērns ir tikko beidzis otro klasi. Šausmas, ak šausmas, jo bērniem ir uzdevuši lasīt! 30 grāmatas! Tūve Jansone! Tūve. Jansone. Kā gan trešklasnieks var to izlasīt un saprast! Jūras terminoloģija! Burvja cepure! Zobu protēzes jūras žurkai! Kā nu gan trešklasnieks to visu var zināt... Man jau tā liekas, nevajag zināt, kā reiz no grāmatām to uzzina. Vismaz jūras terminoloģija manā bagāžā lielākoties ir Tūves Jansones ieguldījums. Un nekas nav labāks bērnam vecumā no 6 līdz 10 nekā trollīši Mūmini. Jo 15 gadu vecumā - tad, kad šī mamma uzskata ir laiks lasīt Mūminus - es jau ar seksu nodarobojos. Un paralēli lasīju Mūminus, jā, viens otram netraucē.
Es pieļauju domu, ka ir tādi cilvēki, kuri tik tiešām nelasa. Ir arī tādi bērni, kas nelasa vai nesaprot, ko ir izlasījuši. Viņus neinteresē jūras terminoloģija, zobu protēzes un burvju cepures. Toties šim bērnam ir 9 matemātikā. Man, piemēram, ir 2. Tāpēc es saprotu, ka ne visiem interesē un ir dots viens un tas pats.
Tas, ko es nesaprotu, ir tas, kāpēc citi to nesaprot. Mani mazliet izsit no sliedēm šī pārliecinātība un patiess sašutums, kuru pauž vecāki attiecībā uz Mūminiem priekš deviņgadniekiem. Man vajadzētu saprast, atbalstīt un skaļi piekrist, nav divu domu. Nav tās otrās domas, ka man tā literatūra patīk, un es varētu uzskatīt tos, kam nepatīk, par aprobežotiem analfabētiem. Viņiem, mietiņiem, vienmēr ir taisnība visos jautājumos, bet tie, kas, nedod dies, ir lasījuši Jansoni jau piecu gadu vecumā, ir pilnīgi noteikti nenormāli. Interesantākais ir tas, ka es nekad neizrādu savu sašutumu ne par ko un klusi tīksminos par domu, ka mietiņiem ir taisnība. Viņi tik tiešām arī ir pareizie un normālie, bet es nē.
Un tā viņš arī ir labāk, es vispār neko neteiktu, ja vien nebūtu tā apvainojusies par Tūvi Jansoni un norūpējusies par to, ka visi viņas darbu nenovērtē tikpat kaislīgi, cik es.
3 komentāri:
Man ir tradīcija reizi gadā kvalitatīvi pielieties un aizbraukt uz radu pulcēšanās pasākumu, kur skaļi izteikties par radu izteikumiem, pārtraukt ikvienu ar saviem komentāriem un vispār radīt priekšstatu, ka cilvēks, kurš labprātīgi ir noskuvis matus, nav normāls, pieklājīgs un visādi citādi labi audzināts. Bet katru gadu aicina atkal. Grib pāraudzināt?
Protams, ka viņiem ir taisnība, jo normāls cilvēks strādā normālu darbu pa dienu, bet naktī guļ, ciena vecākos un ar dziļu bijību uzklausa jebkuras par patiesību atzītas muļķības. Protams.
Un nekas viņus nepārliecinās par pretējo. Bet divas lietas pilsoņmietus tracina vienādā apmērā - dzēlīgi nevainīgas piezīmes un jauki ironisks smīns.
Tu esi mans elks. :)
Ja nopietni, to ir vērts atļauties sabiedrībā, kurai nav iespēju no tevis tikt vaļā, tāpēc viņi kaut kā pieņem tevi arī tādu. Nu, ar tuvākajiem radiem man nav problēmu, viņi rēķinās ar to, ka es esmu dīvaina. Varbūt līdz bērna skolas vecumam es uzdrīkstēšos un arī pārējiem vecākiem nāksies mani uzklausīt.
Nu ja arī pēc skolas vecuma neuzdrīkstēsies, tad vismaz šeitan būs ko ierakstīt.
Tēva radi no manis jau ir tikuši vaļā, neaicina ciemos tāpat kā vairums paziņu, savukārt tie daži draugi, kuri aicina - tie mani pazīst un pieņem. Kad vienam no šiem draugiem apnīk mīļotās centieni padarīt viņu jauku, pareizu un mietīgu, tad mēs divatā aizbraucam uz kādu no kaimiņzemēm gastroļos, pēc kam viņš atkal kādu laiku ir mierīgs.
Bet nu jā - tu esi mana mūza. :)
Ierakstīt komentāru