Sensorā režīma kolonija

"Был у вас расслабленный режим, а теперь будет дисциплинированный."

Es jums pateikšu, ka mājā, kur dzīvo spēcīgs iracionāls sensoriķis, disciplinēta režīma nebūs, kamēr viņš ir dzīvs. Man ir ļoti aptuveni noteikumi, cikos jāiet gulēt, cikos jāceļas un kad ir jāstrādā. Es reti lietoju vārdu 'nedrīkst!', vēl mazāk es to daru konsekventi. Toties es konsekventi lietoju vārdu 'pajāt'. Reti kurai mantai ir stingra vieta, tā parasti atrodas tur, kur pa rokai. Vai arī kur tā roka garāmejot gadījās. Visa sadzīve ir pakļauta 'let go' principam. Nē, nevajag teikt, ka daudziem tā ir. Protams, ka daudziem. Protams, ka visi mēdz gulšņāt pusi no dienas un laiski teikt "Vajadzētu celties un sākt darīt to un to". Tikai pusei gulšņāšana izraisa vainas sajūtu, bet citai pusei - neslēpjamu baudu. Šodien mums ir tāda izteikti rudenīga sensorā diena. Piecēlāmies mēs ļoti vēlu, kas nozīmē, ka pusdienu atkal negulēsim, mati neķemmēti, muti arī mazgājušas neesam un nekur arī neiesim. Līst lietus, no paša rīta ir ieslēgta galda lampa un apkure, skan The Cure, lielā meitene slaistās gar kompi, mazā - demolē māju, uz dīvāniem gulšņā ruņči. Kaķis ir visiem sensoriķiem sensoriķis.

Es, protams, arī. To pašu jau tagad droši varu pateikt par bērnu. Tādi apzīmējumi kā 'skaists' mums vēl tagad nav lielā apgrozībā. Toties no pusotra gada vecuma viņa prot man pateikt, ka ir auksti, karsti, slapji, neērti, vai sāp un kur sāp. Neievērot, ka pūš vējš? Tā nevar būt. Aizmirst noslaucīt rokas pēc mazgāšanas? Ko jūs! Nokrist un vienkārši skriet tālāk? Var acīmredzami saņemties un pieciest, bet neievērot, ka sāp - nevar. Gulēt, kad spilvens stāv neērti? Aizmirstiet! Šis bērns ir sensoriķis. Arī lellei ir sajūtas, par to Barbara ir pārliecināta. Bet vai lelle ir skaista - a vai nav vienalga?

Četri sensoriķi vienā mājā ir šķērslis vienam disciplinētam racionālam intuītam. Mans vīrs ne visai atbalsta laisko režīmu. Viņš teju vai slims paliek, kad es lēnām taisos kaut kur braukt. 'Kad iziesim?' Nu, divpadsmitos... Ja vajag, būšu divpadsmitos. Ja nedeg - čammāšos līdz sešiem. Es nopietni taisīšos iet kaut kur. Iztīrīšu zobus - aiziešu uzlikt tējkannu. Sākšu ķemmēt matus - piesēdīšos pie kompja. Izvilkšu kleitu - izkrāmēšu pusskapi, pielaikošu, pagozēšos pie spoguļa, uzdziedāšu un uzdejošu. Uzkrāsošu vienu aci - nosnaudīšos. Kaut kad jau... Es slima palieku, kad mani rausta, spiež un steidzina. Šajās reizēs kašķis ir tik liels, ka šķiet tikai dzimtsarakstu nodaļa to var atrisināt. Bet pa trīs gadiem, kuru jubileju svinējām vakar, vīram radās nojausma, ka sievu raustīt nevajag. Bet sievai - ka nevajag izrādīt vīram savu izlaidību. Gan jau vēl gadiem pēc desmit iemācīsimies pievērt uz to acis, bet pēc trīsdesmit paši sāksim pārņemt uzvedības paraugus no otrā.

Bet es tālu aizrunājos. Mani te Džeina no rīta ar picu iedvesmoja. Es, godīgi sakot, neieredzu taisīt ēst. Ēst mīlu, bet tā - nē. Kaut gan, gatavoju es labi, samācījos laikā, kad tā bija izklaide. Jo, kad blakus stāv viens liels cilvēks, viens mazs cilvēks un divi ņaudoši cilvēki, tad gan rodas naids pret virtuvi un visiem, kas nepārtraukti rij. Bet picu es taisu labprāt, ļoti sensoru picu.

Mīkla ir vienkāršākais, ko var iedomāties. Ēdamkarote olīveļļas, milti un silts ūdens pēc izjūtas. Nekādas sāls, nekāda cukura, vispār nekā. Sanāk gan kā kuro reizi, noteicošo faktoru vēl neesmu atradusi, varbūt, noskaņojums un pievēršanās procesam. Bet pēdējā laikā piemetu mazliet rauga un atstāju siltā vietā uz stundiņu, tad katru reizi sanāk ideāli. Nekad neizrullēju, bet ar rokām izmīdu pa trauku - jo plānāk, jo labāk. Virsū klāju apceptus sīpolus biezā slānī, un plānā slānī tunci savā sulā vai malto gaļu, atkarībā no tā, kas ēdīs. Sakapātus tomātus un sagrieztu sieru. Tad nāk viss, kas ir pa rokai, mans mīļākais sastāvs ir: bekons, ananāsi, paprika, zaļās olīvas un zilais vai baltais siers. Tad vēl nāk riņkos sagriezti tomāti un dzeltenais siers, kā sagriezīsies, tā labi - biezi-plāni, nav būtiski. Nekādas tomātu pastas, garšvielu un pārējā. Nav vajadzības, vienīgais, kur ieberu sāli, ir sīpolu/gaļas pamatne. Tuncī parasti arī sāls ir klāt. Citas sastāvdaļas arī pašas pa sevi ir sāļas, ar to pietiek. Pirms to ēda arī bērns, es mēdzu piebērt čili, tagad vairs ne. Nu jā, minūtes 15-20 un viss ir gatavs.

Yepp, tā izjūk rokās, to neēd no šķīvja, to neēd kā apaļo picu, kožot no sausā gabala. To ēd ar rokām, ar dakšu, ar karoti, ar varu atņemot to paplātei, apdedzinot muti un kaucot no sajūsmas. Pēc tam neceļas no galda un nemazgā traukus. Pēc tam laiski atmetās uz dīvāna, pieglaužas viens otram, dzer sarkanvīnu, pīpē, runā, smejās, ēd vīnogas, skatās pa logu, skatās labas filmas un jūtas laimīgi. Sensorā paradīze saucas.