Vecums nenāk divi

My lights, my show, my years to grow, the time that I spend is fine.

Šodienas frendlentas jaunāko stāstu pērle ir šis. Tiem, kam slinkums lasīt, īsumā pastāstīšu, ka tas ir par dzīvi pirms un pēc bērniem, dažādības pēc no cilvēka, kam bērnu vēl nav. Šim cilvēkam ir teju 26, bet viņai ne tikai nav bērnu, bet nav arī ne mazākās vēlmes tos radīt. Galvenais moments ir, protams, ne jau fakts, ka nav, bet gan iemesli, kas šo faktu baro. Viņa nemīl mazus bērnus, jo līdz šim īsti nevar saprast, vai viņi tiešām nesaprot, ko viņiem saka, vai tikai tā izskatās. Viņa negrib upurēt savu Dikensa lasīšanas laiku bērnu pantiņu lasīšanai. Sliktāk, viņa nobeigšoties kā personība no pantiņu lasīšanas. Tas viss kopumā ir labs iemesls pakoķetēt par tēmu "vai, es pati vēl esmu bērns apenēs ar zaķīšiem!", bet šo iemeslu viņa noslēpa aiz retoriskā jautājuma "vai ir kāda robeža, pēc kuras cilvēks kļūst pieaudzis".

Ir. Tāda robeža ir. Aiz šīs robežas laika līnija atkal apgriežas otrādi, un tev vairs neliekas, ka bērns neko nesaprot. Tieši otrādi, katru dienu tu ar aizrautu elpu konstatē, ka viņš VISU saprot! Palūdz atnest zābaciņus no krēsla virtuvē, un viņš atnes. Gribi paskatīties filmu, bet viņš tev skaidrā cilvēku valodā pasaka "Тёти-дяди неть! Кать!", un tu atkal paklausīgi skaties "Fantadromu". Tā ir absolūti mistiska sajūta, kad tu vēl atceries viņu bāžam mutē visu, ko atrod, un neprotam komunicēt citādi nekā ar brēkšanu.

Aiz šīs robežas tu koķetē ar to, ka esi sieviete, nevis bērns, pat ja mugurā tev ir apenes ar jūras zirdziņiem. Kā domas autore pateica pirmā - tas ir pavisam jauns pieaugšanas līmenis, bet toties es zinu, ar ko tas principiāli atšķiras citiem līmeņiem, no rēķina bankā, personīgā auto un pašpietiekamības sajūtas. Tā ir tava iespēja kādu darīt laimīgu - savu vīrieti, ļaujot viņam apprecēt viņa sapņu meiteni un redzēt kā no jums diviem veidojas trešais; šo trešo, izrādot viņam šo, tev tik pazīstāmo un mazliet apnikušo pasauli, par kuru viņš neviltoti un nepārtraukti sajūsminās; savus vecākus, kas, daži klusēdami, bet daži skaļi jautājot, ir ar nepacietību gaidījuši šo brīdi. Jā, pagajušgad pēkšņi nomira mans krusttēvs un viņa sieva, viņiem mazbērnu vēl nebija. Es vēl joprojām knapi atvelku elpu, domājot "Es paspēju! Es paspēju uzdāvināt vecākiem vienīgo dāvanu, ar kuru patiesi lepojos, un kura patiesi viņus ir darījusi laimīgus."

Jā, šeit ir strikta robežlīnija. Jūs varbūt domājat, ka es savos 26 gados - tadā! - biju gatava bērniem? Varbūt mani tagad nekretinē lasīt "жучка за внучку-внучка за бабку-бабка за дедку-дедка за репку" un skatīties "Fantadroma" sēriju "Piens" septiņas reizes dienā? Es pieļauju domu, ka kādu manas pesonības daļu "Fantadroms" un "Kālis" gan nogalināja, bet izvēloties dzīvi bez bērniem, iet bojā kāda cita cilvēka personības daļa. Izvēle ir līdzvērtīga.

---

Vēl ir mazliet laika pirms man ir jāsāk rakstīt priekš citiem, tāpēc pakomentēšu vēl vienu rakstiņu šodienas tematikai.

(nezinu, cik skaisti es izdaros, citējot to pa tiešo un bez autora norādes, bet es vēl joprojām baidos, ka viņa negrib pārāk daudz apmeklētāju savā blogā. Katrā ziņā, autore, piedod.)

"kurā brīdī mēs pieaugām? Kurā brīdī, tas sākās - Tavai vecuma grupai iesaka krēmu ar kolagēnu, jāmaksā ne tikai telefona rēķins, sapņos nevis Leo tevi skūpsta, bet priekšnieks sapulcē ārdās, iemīlēties nav prātīgi un slavenības "dzeltenajos žurnālos" kļuvušas jaunākas par tevi....
un nav nekāds "izaugšu liels un darīšu kā gribēšu"
tu nenotriec naudu mīļākajos saldumos, smieklīgos krekliņos ar uzrakstiem, un nesapņo vairs par draugu elfu vai vampīru, vismaz... "

Tajā brīdī, kad tavai vecuma grupai vairs neiesaka krēmu pret pumpām, nav pa kluso jāpērk cigaretes, sapņos tevi skūpsta Klūnijs, nevis ārdās klases audzinātāja, iemīlēties ir uzbudinoši, tieši tāpēc, ka nav prātīgi, un tu esi kļuvusi izskatīgāka par slavenībām "dzeltenajos žurnālos"...
Un nav nekāds "izaugšu liels un darīšu kā gribēšu", jo tu tik tiešām dari kā gribi.
Tu vēl joprojām notriec naudu mīļākajos saldumos un smieklīgos krekliņos ar uzrakstiem, bet vari atļauties arī steiku un Armani kostīmu, vismaz vienu, un tev nav jāsapņo par draugu miljonāru vai pasaules apceļotāju vai izpletņlecēju - tev viņš ir.
Kas attiecas uz "vismaz" - vismaz tagad tu vari klausīties "Final Countdown" un teikt, ka tā ir tava mīļākā dziesma, pat liekulīgi nepiebilstot, ka tā ir stulba. Bet puisis no 10B klases nedomās, ka tu esi lose un klausies lošu mūziku. Visdrīzāk viņš par tevi sajūsmināsies.

P.S. Pavisam pieaugušajiem - starp citu, Armani kostīmu, ko tu tagad vari atļauties, tu nepirksi, jo arī to tu vari atļauties.

---

Vecums nenāk viens

Swing as in "Swingers"

Līdz šim nesaprotu, kā var teikt, ka ballēs dejo džaivu! Nu kā džaivs var nonākt kaut kādā ballē, ja tā ir mākslīgi radīta, sintētiska deja, kas paredzēta tikai un vienīgi sacensībām. Tajā nav nekā, atskaitot defilēšanu, ko izrāda citiem. Kā partneri var veltīt uzmanību viens otram, ja viņiem septiņos sviedros ir jālec rok-rok-šasē-šasē kā nepacietībā degošiem apseglotiem zirgiem? Vienīgā versija, ko es atzīstu, ir svings. Un, lai ko stāstītu korifeji, es neuzskatu svingu par balles deju, jo ballei nevar būt laba tā deja, kas vienlaicīgi var būt labs iemesls izrādīt citiem savu gaumi apakšveļas izvēlē. Par to visu, gan pieklājīgākā tonī, es stāstīju svinga vēsturē.

Pirms es biju sākusi mācīties dejot, bet jau pēc tam, kad sāku klausīties Big Bad Voodoo Daddy, kāds no maniem amerikāņu draugiem pieminēja filmu "Swingers". Filma jau tā sev, bet tur bija viena lieliska epizode, pēc kuras man bija viena doma: "Kas man jāizdara, lai es arī tā varētu?" Tā ne tikai parāda Kalifornijas svinga klubus (ko es neatdotu, lai pie mums parādītos kaut viens!), bet arī ilustrē kā jūtas vīrietis, kas neprot dejot, ar partneri, kas prot. Un to, ka neprasme nav neveiksme, ja jūs mēģinat. Un to, kādas sejas ir tiem, kas dabū tikai dzert maliņā. Un to, ka sievietes ies ar jums jebkur, ja jūs labi vadat. Un viskautko vēl.



PS Palielīšanās. Mēs protam ne tikai tā kā priekšplāna pāris, bet arī tā kā fona pāri. :)

Nē melnajam bembim

Vakar bija gara un laba diena. Divas stundas vērojot tenisa maču ar cilvēku, ar kuru visu var komentēt, ko es nenogurstu darīt, ja ir pateicīgs klausītājs. Stundu garā pastaiga pa jūrmalu, kas galā dubultojās, jo izrādījās, ka ir jāiet arī atpakaļ. Man nevajag labākas izklaides! Pēc tam milzīgs sulīgs steiks un stipra tēja. Viss bija labi līdz brīdim, kad viens no nacionālā tenisa varoņiem piedāvāja, lai viņa draugi parauj mūs līdz mājām.

Biedri, tā ir liela laime, ka es vēl joprojām esmu ar jums. Tas ir bmw-seši-un-kādi-tur-vēl-cipari-viņam-ir. Divas vietas priekšā un divas aizmugurē, kur var apsēdināt labi ja suni. Mēs tajā aizgaldā dabūjām sēdēt trijatā, es sēdēju uz tā tur galdiņa pa vidu. --->
Galvu iespedusi pašas padusē un kājas kādam zem dibena. Priekšējais stikls izskatījās biedējoši tuvs, par drošības jostām aizmirstiet, bet blondā vāvere pie stūres nezināja, ko dara. Braucienā no Lielupes līdz Imantai viņa trīs reizes sajauca labo pusi ar kreiso, vienu reizi, griezoties pa kreisi - pretējo braukšanas joslu ar savējo, un 487 reizes pajautaja, ko tagad? Es aizmirsu elpot, aizmirsu, ka man ir notirpušas kājas un aizmirsu, ka man ir pavisam nelabi no šī superauto komforta - pietiktu viņai reiz savā pilnīgā neizpratnē straujāk piebremzēt uz Jūrmalas sošejas, un es ilgi lāpītu savu nedaudz gudro un daudz skaisto galvu.

Es līdz šim nesaprotu, kā sanaca, ka es tiku iesaistīta pontu aksesuāru lietošanā. Kā es tur iesēdos? Zinot, ka divvietīgā bembī šī ģimenīte mēdz braukt četratā, turklāt kopā ar bērnu. Un man bija divas lieliskas biļetes divām lieliskajām vietām lieliskajā elektrovilcienā! Šogad es esmu apņēmusies iemācīties teikt stingru 'nē', un ne tikai tiem, kas sapratīs. Nav izslēgts, ka es ņemsu piemēru no meitas un teikšu tikai 'неть!', jo jāvārds ne pie kā laba nenoved.

Draugi un draudzenes

Šodienas tēma vienā no manis lasītiem blogiem - kurš uzvedās pretīgāk. Vienai blogerei ir draudzene. Draudzenei kādu laiku atpakaļ sāka pievērst uzmanību kolēģis - daži zvani, sarunas pa telefonu, tad puķes... Un tad zvans no kādas sievietes, kas pajautāja "kas pie velna tu tāda?"

Protams, tā bija viņa sieva. Nē, man nav jautājumu, kurš no šiem tēliem manās acīs rīkojās pretīgāk - skaidrs, ka sieva. Es saprotu, pieņemu un gandrīz vai atbalstu visāda veida starpdzimumu attiecības, kam ne vienmēr ir sakars ar laulības apliecību. Es gan nesaprotu, nepieņemu un neattaisnoju rakņāšanos pa svešām mantām un kur nu vēl zvanus svešiem cilvēkiem ar mērķi noskaidrot, kas tie tādi - tas ir vispār aiz jebkāda saprāta robežām. Bet mani interesē kas cits. Blogere, pie kuras to visu izlasīju, par riebēkli uzskata vīrieti. Viņa rīcība jau pamatā esot tik atbaidoša, ka visi izklūpieni par personīgo mantu revidēšanu ir tikai vārga un gļēva pašaizsardzība. Vīņa it nemaz nebrīnās par sievas telefona gājieniem. Viņa pilnībā atbalsta visas sievietes, kas iesaistītas situācijā. Ziniet ko, viņai ir daudz draudzeņu!

Es savukārt uzskatu, ka šajā situācijā abas sievietes ir pašas vainīgas. Manās kāzās ierasto līgavas draudzeņu pulku pārstāvēja trīs vīrieši. "Nudien dīvaina līgaviņa..."- klusi nobrīnījās viesi. "Tu arī esi Elizabetes bijušais draugs?"- jautāja viens no diviem savā starpā pazīstāmiem džekiem trešajam nepazīstamajam pie mana galdiņa.

Līdz 15 gadu vecumam man bija visai attāla nojauta par to, kas ir vīrieši, bet tad viņi pilnībā aizstāja man sievietes un sieviešu draudzību. Es bieži skatos "Seksu un lielpilsētu", kas ir augstākās proves sieviešu draudzības paraugs kinoversijā. Ko dara seriāla varones, kas tām kaut kas nesanāk ar aktuālo džeku? - visu smalki izrunā ar draudzenēm. Un praktiski nekad nemēģina sameklēt pareizo veidu kā runāt ar viņu pašu. Kāds brīnums, ka ar meitenēm viņas tikpat ka saaug kopā, bet no džekiem šķiras un škiras. Un izvairās pat no atmiņām par tiem. Viena no varonēm teica: "I'm not very good with my exes. What am I supposed to do? Stand and chat about weather? For God sake, this man has been in me!" Jā? Es šo apstākli vienmēr esmu uzskatījusi par priekšrocību - ja es šo cilvēku esmu mīlējusi gadiem, tad ar ko viņš ir kļuvis sliktāks pēc tam, kad mūsu nākotnes plāni vairs nesakrita? Turklāt, neviens nepazīst mani labāk nekā viņš. Un viņš. Un vēl viņš. Un viņš arī. Un vēl daži gadījās par draugiem bez iepriekšējās kopdzīves.

Un draudzība ir ieguldīšana. Ar draudzenēm vajag satikties, iet iedzert, spiegt un apkampties, tīt uz dūres viņas asaras, kad viņai ir problēmas, saukt džekus par neliešiem... Aha, šajā momentā es zaudēju jebkādas pacietības paliekas - nav viņi nelieši, tu pati esi muļķe! Nē, man nekas nav pret ieguldīšanu, bet ne sievietēs. Man ir viena relikta draudzene, vēl no skolas laikiem, šo uguntiņu mēs vēl knapi, bet uzturam. Kad viņa man stāsta par saviem džekiem, bāžām un šaubām, es ziloņa mierā simtiem reižu skaidroju, domāju līdzi versijas, stāstu par savu pieredzi, bet, godīgi sakot, līdzi nepārdzīvoju. Šodien viens draugs man arī žēlojās par personīgo dzīvi; "nabaga džeks"- patiesā siltumā domāju es, steidzoties nolikt bērnu gulēt, lai varētu ar viņu izrunāties. Ziniet kas ir tas nabaga džeks? Tas amerikānis, kurš savulaik aizmirsa man pateikt, ka ir precējies. Es ļoti jūtu viņam līdzi, kad viņam bija jāsaka sievai, ka ir laiks šķirties, lai būtu kopā ar citu sievieti, ne ar mani.

"Elizabete muļķe!"- gan jau nodomāja kāda sieviešu dzimtes pārstāve, lasot mani. Bet draudzība ir zināms idiotisms, prasme pievērt acis, tāpat kā laulība. Starp citu, viens draugs uz jebkuru jautājumu par citu vīrieti iedos sakarīgāku atbildi nekā astoņas draudzenes. Un, pavisam jau piedauzīgi, ar bijušajiem sanāk emocionāli un fiziski drošs sekss starplaikos, kamēr abi esat meklējumos.

PS Daudzas sievietes lepni stāsta: "Bērnībā es nespēlējos ar meitenēm, bet gan ar zēniem - kāpu kokos, spēlēju karu..." Tik daudzas, ka es brīnos, kuras meitenes vispār auklēja lelles. Es arī labprātāk pavadīju laiku ar zēniem, tikai es nespēlēju viņu spēles. Viņi spēlēja manējās.

Balles dejas vs sporta dejas

Spec. Anetei. Varbūt vēl kādam noderēs.

Sporta deju skolās apmācības tehnika ir apmēram tāda. Viss sākas ar to, ka katrs mācās pamatsoli un tad figūras viens pats, tad partneri tiek salikti kopā un mēnešiem ilgi drillē vienu un to pašu figūru, kamēr tā ir perfekta. Tad mācās nākamo, bet samācīto kabina kopā. Kā teica viens paziņa, kas mācījās balles dejas sporta deju skolā: "Mēs ar partneri iemācījāmies skaistu kompozīciju." Malači! Diemžēl, perfekti noslīpētā kompozīcija ir noderīga tikai sacensībās tukšā zālē, kur tiesneši skatās virsū.

Balles dejās cilvēki dejo pārī no paša pirmā momenta, un prioritāte ir nevis perfekti soļi, bet prasme izklaidēties dejojot, un pamatā tam ir prasme improvizēt. Tas ir, ķēdītes un kompozīcijas šeit neparādās kā tādas, tāpēc cilvēks var dejot jebkur un ar jebko (ja paveicas). Turklāt, viņš nestreso par to, cik ideāls ir viņa solis. Vienā vārdā - sporta dejas ir sports, bet balles dejas ir izklaide.

Dejas jau protams ir tās pašas, pamatsolis arī, figūras sportā gan ir vērienīgākas un sarežģītākas. Nu tā apmēram. Varbūt skan tāpat kā no "Manieru" foruma pamācībām, bet šeit neko citu nevar izdomāt.

PS Mārci, atbildot uz bāra/pagraba jautājumu, ņifiga, ne vienmēr tie, kas dejot neprot, turas pie bāra. Pat sliktāk, sākumā viņi notusē cik vajag pie bāra un tad iet zālē, dejot. Un viņus nemaz nebaida, ka tur kāds prot, bet viņš - ne. Tā jau, protams, arī cilvēks, bet man ir tiesības besīties.

Valentīndienas balle II daļa Tas pats mūzikas pavadījumā

Par pašu balli Melngalvju Namā tie, kas interesējas, var izlasīt šeit un šeit. Man nagi ir par garu, lai drukātu to, ka, pateicoties sponsoriem, šogad bija lētākas ieejas biļetes, bet nebija loterija, uzstājās jaunie talanti, bet neuzstājās AC/DC, uzstājās manieristi, bet neuzstājās tautas deju dejotāji... Nē, par šo es gan ko pateikšu!

Šogad tā vietā, lai laistu tautas deju jautro vīžu piesitienu, "Manieru" pāris rādīja tango un rumbu. Rumba bija tikai skaista, bet tango bija tik akrobātisks un tik sarežģīts, ka gaiss zālē pilnīgi dīcēja no saspringuma. Tango kaislību tas gan tikai vairoja. Arī tie "Manieru" pāri, kas neuzstājās, bet izklaidējās, bija lielā pārsvarā pār citiem apmeklētājiem. Tikai līdz šim pašam momentam nevaru izdomāt, vai tas ir labi vai ne. Nezinu, ko tur māca citās deju skolās, bet balles deju laukā ir pilnīgs monopols. No vienas puses, tas ir labi, jo visi daudzmaz dejo vienā stilā, un tam tieši tā ir jāizskatās. No otras puses, tik šaurā lokā - vienas sejas, vienas balles, vienas kustības - neviļus aizdomājies vai šeit ir, kā darbatirgū mēdz teikt, izaugsmes iespējas. Tas ir, vai mēs nedejojam tā kā protam tikai tāpēc, ka neko citu neesam redzējuši. Ar "ko citu" es nedomāju sporta deju skolas, bet gan katras atsevišķās dejas dzīvi un pasniegšanu tās dabīgos apstākļos. Pie tā gan es atgriezīšos citreiz, bet šobrīd pateikšu, ka beidzot visi, kas dejot nemācēja, bija nozuduši pagrabā, un es tomēr uzskatu to par lielu panākumu.

Kā noprotat, uz skatuves bija mūziķi, kas sniedza mums pavadījumu. Šogad tā bija grupa, nolāpīts, "Mazā Ģilde", gan ar specnosaukumu par godu lielajai ballei. Ziepēs! Jā, es dzirdēju argumentus, ka viņi spēlē visu veidu melodijas, pie kurām var dejot visas dejas, nevis tikai blūzu vai čaču. Ašmaņa bigbendu un "Bellacord", kas spēlēja trijos iepriekšējos gados, balles deju speci "Manieru" forumā atkal bija nolaiduši zemāk par grīdlisti - redz, nespēlē visu dejām atbilstošo mūziku! Bet es situ kāju pret grīdu, jā, to augstpapēžu kurpē nevis vīzē auto kāju, un atkārtoju vēl un vēl - es labāk ballē iztieku pavisam bez valša nekā dejoju to drausmīgā provinciālā sintiņa "um-pam-pā" pavadījumā. Pastāstīt jums kā reiz šī grupa trīs reizes pēc kārtas nevarēja uzsākt spēlēt Vīnes valsi... tāpēc, ka "umpampā" meldiņš uz sintiņa bija izgājis no ierindas? Par kādu kvalitāti mēs šeit runājam? Tieši tā šikā balle pārvēršas par vakaru tiem, kam pāri 50, tikai lielākai apmeklētāju daļai bija labi ja pāri 30.

Turpat "Manieru" forumā prātīgs cilvēks izteica domu, ka varbūt Ašmanim vajadzētu sastādīt izpildāmo gabalu sarakstu. Varbūt arī ir, bet tikai lai spēlē tie, kas prot. Mūzikai ballē ir jābūt dzīvai. Nē, nevis uz skatuves jāstāv trīs dzīviem cilvēkiem un jālaiž finieris, bet katram ir jāspēlē mūzikas instruments, kas kopā rada skaņu. Citādi nākamreiz es vīram kaklā siešu nevis tauriņu, bet prievīti.

Valentīndienas balle I daļaBig night out

Es patiesi uzstāju, ka ballei viena kleita ir labāks risinājums nekā septiņi kombinēti apģērba gabali, bet man uz šo brīdi ir liela problēma. Lielas krūtis, tas ir skaisti, kad tu ar tām esi piedzimusi un laika gaitā iemācījusies tās nēsāt. Man tādas ir nepilnus divus gadus, un tas ir tikai neērti. Es nemēģinu lepoties ar šo bagātību, nemēģinu to ietērpt skaistā apakšveļā, bet tikai klusi ceru, ka kādreiz tā pazudīs kā parādījusies. Jā, bērni nav joka lieta, kad nevar iespīlēties nevienā balles kleitā. Nu, vismaz tajā, ko gribēju vilkt, nē. Tāpēc es kombinēju un, atzīšos, krāsu salikums manu aci priecē, piegriezums manas skaistākās detaļas demonstrē, bet nelielu neērtību es piecietīšu.



Tā sanāca, ka ap 2006. gada februāra vidu mēs katru brīvu brīdi gulējām gultā, tāpēc jebkura balle bija izdevusies. 2007. un 2008. gados šis pasākums bija kāds bija, līdz īstai izklaidei manā skatījumā tas noteikti neaizvilka. Šogad es stigri apņēmos ballē kārtīgi izklaidēties, it īpaši jau tāpēc, ka Melngalvju Nama administrācija mīlnieku dienu nolēma pārcelt uz piektdienu, 13-to.

Un es izklaidējos! Pirmkārt es paķēru glāzi šampja, padomāju un aizvilku vīru riņķī pēc vēl vienas. Tad nosēdināju viņu sev blakus uz uzstājīgi jautāju vai esmu piedzērusies un piekodināju, lai sargā mani no runāšanas ar cilvēkiem, jo es tomēr esmu piedzērusies. Tad piesējos, vai viņam nav kauns par sievu pālī, uz ko saņēmu atbildi "Nē, man skauž!"

Tas viss notika pirmajā pusstundā, vēl pirmssvinīgajā viesu saigadīšanas daļā. Īsi pēc pašu svinību sākšanās mani jau panāca paģiras. Nezinu, kas tur dīvains, es jau gandrīz trīs gadus nedzeru un nepīpēju. Par laimi svinīgā daļa vienmēr ir saistīta ar dejām. Un es neslinkošu vēlreiz atkārtot, ka mūsdienās sieviete, kas prot dejot pāru dejas, var būt mazliet dīvaini ģērbta un divas glāzes izdzērusi, jo jebkāda vēlme par viņu smīkņāt pazūd pēc pirmā valša. Pēc pāris tango paliek tikai apbrīns un izbrīns. Nu, vismaz man, kad es ko tādu vēroju no malas, tā ir. Ak ja, tas arī ir iemesls kāpēc es vispār sāku mācīties dejot. Nu, un otrais iemesls bija tas, ka es reāli gribēju izklaidēties.

Izklaide ir pirmkārt laba kompānija, un es savējo atradu jau trīs gadus atpakaļ. "Klausītāju vētraino aplausu pavadīta skanēja vijoles spēle un dziesma. Skatītāji sastinguši klausījās brīnišķīgajās skaņās un baudīja fantastisku mirkli,"- tā atskaitījās Ingus. Bet kamēr visi bija brīnišķīgi sastinguši, Elizabete pārsteigta un sašutusi šņāca vīram ausī: "Eu, bet tas taču nav AC/DC!" ...Hardroka trūkumu, pašu balli un tās organizāciju es pakomentēšu otrajā daļā.

Specifiski pozitīvas ziņas

Kārtējo reizi runājot par iepirkšanos, varbūt tas tomēr nav dzimuma jautājums. Es kādu brīdi lauzīju galvu, kāpēc es tik tiešām nepamanīju, ka veikalos ne katru gadu ir līdzīgas kurpes. Tad laikam tāpēc, ka es tik stūrgalvīgi skatos tikai uz to, kas kaut attāli līdzinās tam, ko es gribētu, ka 80% vispār netiek ņemti vērā, vai tie ir ar spiciem purngaliem vai ar apaļiem. Sastādot krāsu/lietu/vienību sarakstu siltajām sezonām, es nonācu pie baltiem apaviem. Un, kā negadās, atradu tādus, ko arī cenas ziņā ticība atļauj iegādāties. Tikai viena lieta...
- Kā domā, tava sieva ir dīvains cilvēks?- jautāju es vīram.
- Tā jau normāls, bet zināmā mērā...
- Es te atradu savus īstos apavus šai vasarai, ar traku atlaidi, protams, no aizvēsturiskas sezonas. Bet uz tiem bija uzlīme "39,40, dažādi".
Vīrs sāka zviegt.
Vai tad apavu pārim ir kāda vaina, ja viens ir mazliet lielāks nekā otrs?

Vēl pirms kāda laika es vīram citēju kādu blogeri, kas par dāvanu, kas viņu īpaši iepriecināja, publiski solijās savam dzīvesbiedram atdoties un mutē paņemt vienlaicīgi. Vīrs noraudzījās uz mani ar interesi, bet laikam saprata, ka manī lielā kulinārijas grāmata tādu sajūsmu neizraisīs. Šodien viņš pārcēla nosprāgušā kompja cieto disku ar visu manu filmu un mūzikas arhīvu uz lietojamā datora. Izgais, driznaks.

Mans draugs šaitans un es

Nu ja, es beidzot tiku pie savas maliņas, kura bija iedomājusies, ka ir kājiene ------> salabošanas. Nē, ne viss ir tik vienkārši. HTML es zinu apmēram tikpat labi kā franču valodu - runāt varu, bet kamēr izrunāju teikumu, visa galva ir salauzta no žokļa līdz pakausim. Vārdu sakot, es vairs nezināju, ko es toreiz pateicu, lai tā maliņa mani neklausa, un tā es arī neizdomāju, pie kā esmu vainīga.

Bija doma pārtaisīt visu template pa jaunu, bet procesā es izdomāju apgreidot visu bloga padarīšanu un tiku pie patērētāju versijas. Nu vairs, ja gribi izdarīt izmaiņas standarta dizainā, nav jāmācās datorvaloda, dators pats ar tevi runā tavā valodā, un aizbrauc tu uz Nepālu, uz Kolumbiju vai uz Burkinafaso, un tur ar tevi arīdzan visi runā tavā valodā. Lai iegūtu linku ar aksesuāriem, man nav jāsaka abrakadabra

li-ahref="http://www.ballesdejas.lv"-BallesDejas.lv-img src=http://lh3.ggpht.com/elizabethneimi/SO-8BnRV1KI/AAAAAAAAAZI/KFgD0KLq2Ng/s144/44-2.JPG"-/a-/li,

bet tik vien ka jānospiež podziņa. Šajā brīdī es fiziski sajutu kā apstājās manas smadzenes.

Reiz Rimi veikalā meklēju mārrutkus. Kaut kā tie nebija ierastā vietā, bet bija pārlikti citā plauktā citā stūrī un vēl aizstumti tālāk no priekšplāna. Kā papagaiļu speciāliste, es uzreiz atcerējos to, ka labs saimnieks papagailim nevis vienkārši dod ēst, bet ietin ēdienu papīrā un to noslēpj, lai papagailis var meklēt. Lai truls nepaliek! Patērētājam šāds prāta vingrinājums arī nekad nenāk par ļaunu. Un te, gatavās pogas bakstot, mēs atkal drīz nonāksim pie mērkaķu stadijas. Mērkaķi ar leptopiem, brīviem no visiem šaitaniem.

PS Tomēr vienīgajā vietā, kur varēja kaut ko ierakstīt svešvalodā, es šo to paeditēju. Un vēl paeditēšu.

PPS Jā, jā. Template, paeditēju, apgreidoju... Darba ietvaros augstākās kastas redaktors teica, ka esmu vainīga gan pie ģermāņu tipa sintakses lietošanas, gan pie tiešiem anglicismu tulkojumiem. Slikti ir tas, ka, atšķirībā no blogošanas, strādājot, es to nedaru tīšām. Labi ir tas, ka viņš mani latviski nav lasījis.

Vēl šis un tas par meistariem-gabēniem (updated)

Viens no šiem zēniem ir advokāts. Un šai meitenei ir divi bērni. Un šī jau ilgus gadus dzīvo Parīzē. Un šī raksta burvīgu dzeju un runā spāniski. Un šī pasniedz itāļu valodu LU. Un viena raksta, un ir Gabēns, es jau teicu. Un lielākā laime viņai ir kad viņu liek mierā. Tad viņa pilnīgā saskaņā ar sevi smaida šo ironiski-šķībo smaidu. Tīra socionikas ilustrācija.

Vispār, nesen runājot par socioniku, es sameloju, ka pēdējos gados es tā smaidu, pavelkot uz augšu vienu lūpu kaktiņu. Nekādos pēdējos gados, vienkārši pirmā izteikti šķībi-smaidīgā bilde man gadījās 2006. gadā. Bet pāris nedēļas atpakaļ draudzene man atnesa 13 gadus vecu iepriekš neredzētu bildi, un ziniet ko?

...

Un 10 gadus vēlāk.

Dažreiz es apšaubu to, ka mīļā Jodi ir Gabēns, bet tad es atceros viņas aizrautīgo stāstu par to, ka viņa ēda Skittles vai kādas līdzīgas končas un beidzot - beidzot! - uzgāja to pareizo pazaudēto salikumu, ko vairs necerēja atkal atrast. Divas dzeltenas tabletes un viena sarkanā. Jā, Gabēna cienīga atklāsme.

UPD Aaaaaaaaaaaa! Gabēns! Gabēns! Nav vairs šaubu. Spožs teikums.

Being a musicgeek involves wearing pants a lot and leaving the house. You have to deal with people and hipsters. I shudder to think. (...) Being a booknerd involves pajamas and oftentimes a blanket. If we don’t count the people in our head, we don’t have to deal with the annoying, unwashed, under-read masses too often. (Jodi)

Googlewhack

Ko tik neuzzini... To sauc par googlewhack, un manējais ir "ābolu īsstāstiņi". Deiva Gormana uz manis nav.

Ne visi

Biju tusiņā, kur paklausījos ārkārtīgi interesantus viedokļus: „Kādas šausmas, melnais prezidents!” un „Čurkas var iedomāties, ka viņi ir viltīgāki, bet mūsu cilvēks jau visur būs pirmais.” Lai pašausminās, tas ir veselīgs adrenalīns. Un lai mierina sevi, ka ir viltīgāks par čurku un par vecmāmiņu, ja jau pats sev liekas tik gudrs un izveicīgs.

Nevajag man jūsu, rasistu kungi, lieliskos argumentus par Āfrikas un Āzijas attīstības līmeni salīdzinot ar Ziemeļameriku un Eiropu. Jūs mīlat nevis argumentēt, bet vispārināt. To arī darīsim.

Visas blondīnes ir dumjas un merkantilas.
Visas tumšmates ir stervozas kuces ar nesakārtotu personīgo dzīvi.
Visi, kas nēsā brilles un, nedod dievs, prot lasīt, ir onanisti ar sasvīdušām plaukstām.
Visi vīrieši, kas prot dejot, ir pediņi.
Īsti vīrieši nedejo, viņi pat staigā ar grūtībām.
Jau nerunājot par to, ka īsti vīrieši nenēsā brilles.
Visi rudmatainie ir jefiņi ne no šīs pasaules.
Visi krievi ir slinki netīri alkoholiķi ar pārmērīgu honoru.
Visi briti ir alkoholiķi ar urīna nesaturēšanu.
Visi itāļi ir alkoholiķi ar seksuālajām problēmām.
Visi amerikāņi ir aptaukojušies un neizglītoti.
Visas sievietes mīl iepirkties.
Visi vīrieši mīl futbolu.
Visi, kas komunicē ar citiem internetā, ir sociopāti, kam nav īstas dzīves.

Turpinām vai jūs jau sevi atradāt? Un ir par vēlu sākt brēkt „ne visi!”. Jo tieši tā – ne visi.
Komentēšana liegta, go fuck yourself.

"Это кать!"*

* citāts iz Barbaras, ar norādi uz saskrāpēto roku.

Kad es dzīvoju viena, es biju pārliecināta, ka nemīlu kaķus, un ļoti gribēju suni. Lielu, spēcīgu, pinkainu suni bez ciltsrakstiem, ar kuru mums būtu milzīga abpusēja pieķeršanās, un ar kuru es justos drošāka par drošu. Toreiz es suni paņemt nevarēju, jo nevarēju viņam nodrošināt sunim nepieciešamo dzīves līmeni. Un tad es apprecējos, mans vīrs ir izspļauts mans suņa sapnis. Man daudzmaz izdodas nodrošināt viņam nepieciešamo dzīves līmeni, bet īstu suni man vairs negribas. Toties dzīvi bez kaķiem es vairs neiedomājos.

Man ir pēdējais brīdis rakstīt eseju politiskajā ģeogrāfijā, bet es jau 10 minūtes blenžu uz kaķi, kas aizsedz monitoru.


UPD Kad tas kaķ apgūlās, es pieķēros politikai un kāda atmiņā palikušā komentāra meklējumos sāku rakties MZGD. Nu ko var zviegt nakts vidū? Vispār, tā dzīve jautra izvēršas, pa nakti es šito lasu, bet pa dienu pie sevis citēju Big Lebowski Goblina tulkojumā. Profilaktiskie antidepresanti.

Vecums nenāk viens

Rakstīt vai nerakstīt komentāru "Tu neesi sieviete", ja tas ir turpinājums šim te?

Un šeit es uzzināju, ka vēl joprojām pastāv mode.

Patiesībā tas ir tik aizraujoši, kad tev ir 23. Un nogurdinoši nu bez gala. Bez piecām minūtēm 30 ir jau tīra relaksācija. Es atzīšos, 20+ un pat 20++ gados es taisīju nopietnu pedikīru reizi nedēļā, veicu vaska epilāciju, šad tad apmeklēju solāriju, kosmetologu sejas tīrīšanai un skropstu krāsošanai un darīju vēl sazin ko, ko tagad pat atcerēties nevaru. Ja toreiz uz sejas man uzmetās pumpa, es vislabprātāk neietu ārā. Tagad es kaut kā skaidri saprotu, ka reti kuru es tik ļoti interesēju, ka viņš pamanīs mana uztraukuma iemeslu. Esmu satikusi daudzus cilvēkus savā dzīvē, daudziem laikam ir bijis pa negludumam uz sejas. Zinat kas par lietu? Es neatceros, kuram un kur tā pumpa ir bijusi. Neviens neatceras.

Šobrīd es izskatos krietni labāk, bet es sen jau neko nevaskēju un netīru, tikai par to pedikīru es šad tad sev pārmetu. Tas nav saistīts tikai ar to, ka "lamatas ir aizcirtušās" un "kam vajag, mani mīlēs arī tādu". Drīzāk ar to, ka ne tikai neviens vīrietis savu mūžu neievēros, ko es novaskēju un ko vienkārši noskuvu, bet arī manu pašapziņu kā tādu daudz vairāk ceļ tas, kas saguļās slāņos manā galvā. Un tur saguļas ne tikai pasaules akadēmiskās gudrības, bet arī sievišķības un skaistuma pamati. Nav tā, ka es nemaz nestrādāju pie sava izskata. Strādāju, ļoti pat cītīgi - šobrīd man notiek tīrīšana. Nē, sejas tīrīšana ne, krāsu tīrīšana.

Viena apbrīnojama stiliste teica, ka īsti stilīgu sievieti visdrošāk var atpazīt traumpunktā nakts vidū. Arī ģērbusies tajā, kas gadījās pa rokai, viņa izskatās lieliski, un tas tiek panākts ar minimumu lupatu, kas ideāli sader viena ar otru un ar aksesuāriem. Vārdu sakot, es šobrīd strādāju pie tā, lai pa rokai gadās tikai tas, ko nav kauns uzvilkt. Un tīru krāsas. Vairāk par sešām man skapī redzēt negribētos. Un pie savas sejas negribētos redzēt tās, kas man totāli nepiestāv. Izrādās, arī man daudz kas nepiestāv, ir reiz laiks to atzīt.

Līdzko tīrīšana būs pabeigta, tieši pienāks laiks strādāt pie lietām, kas jau sen prasa stingrāku roku - balss tembrs, kustības un, tā nedaudz ironiski, manieres. Kur tad te var atrast laiku sejas krāsošanai, skropstu vaksācijai un bikini pedikīram.

Laimīgu-2009