Viens no šiem zēniem ir advokāts. Un šai meitenei ir divi bērni. Un šī jau ilgus gadus dzīvo Parīzē. Un šī raksta burvīgu dzeju un runā spāniski. Un šī pasniedz itāļu valodu LU. Un viena raksta, un ir Gabēns, es jau teicu. Un lielākā laime viņai ir kad viņu liek mierā. Tad viņa pilnīgā saskaņā ar sevi smaida šo ironiski-šķībo smaidu. Tīra socionikas ilustrācija.
Vispār, nesen runājot par socioniku, es sameloju, ka pēdējos gados es tā smaidu, pavelkot uz augšu vienu lūpu kaktiņu. Nekādos pēdējos gados, vienkārši pirmā izteikti šķībi-smaidīgā bilde man gadījās 2006. gadā. Bet pāris nedēļas atpakaļ draudzene man atnesa 13 gadus vecu iepriekš neredzētu bildi, un ziniet ko?
...
Un 10 gadus vēlāk.
Dažreiz es apšaubu to, ka mīļā Jodi ir Gabēns, bet tad es atceros viņas aizrautīgo stāstu par to, ka viņa ēda Skittles vai kādas līdzīgas končas un beidzot - beidzot! - uzgāja to pareizo pazaudēto salikumu, ko vairs necerēja atkal atrast. Divas dzeltenas tabletes un viena sarkanā. Jā, Gabēna cienīga atklāsme.
UPD Aaaaaaaaaaaa! Gabēns! Gabēns! Nav vairs šaubu. Spožs teikums.
Being a musicgeek involves wearing pants a lot and leaving the house. You have to deal with people and hipsters. I shudder to think. (...) Being a booknerd involves pajamas and oftentimes a blanket. If we don’t count the people in our head, we don’t have to deal with the annoying, unwashed, under-read masses too often. (Jodi)
2 komentāri:
Kāds mums te ir nopietni aizrāvies...
Pats jau kādus gadus mēdzu tā smaidīt (bildi nelikšu - ne man ir, ne es tik labi izskatos), tāpēc ka man patīk efekts - cilvēki ne vien netraucē, bet iet ar līkumu. Un vēl man patīk, ka cilvēkus tracina šī sejas izteiksme - tā kā ikdienā es tā nestaigāju, tad neviens nav pieradis, bet no nezināmā mēs baidamies. A bet takš skaisti!
Redzi, atšķirība ir tāda, ka tu to dari apzināti, bet es ar to esmu piedzimusi. Žēl, nav man bildes ar zīdaiņa-Elizabetes pirmo smaidu, arī droši vien tāds pats.
Ierakstīt komentāru