Šodienas tēma vienā no manis lasītiem blogiem - kurš uzvedās pretīgāk. Vienai blogerei ir draudzene. Draudzenei kādu laiku atpakaļ sāka pievērst uzmanību kolēģis - daži zvani, sarunas pa telefonu, tad puķes... Un tad zvans no kādas sievietes, kas pajautāja "kas pie velna tu tāda?"
Protams, tā bija viņa sieva. Nē, man nav jautājumu, kurš no šiem tēliem manās acīs rīkojās pretīgāk - skaidrs, ka sieva. Es saprotu, pieņemu un gandrīz vai atbalstu visāda veida starpdzimumu attiecības, kam ne vienmēr ir sakars ar laulības apliecību. Es gan nesaprotu, nepieņemu un neattaisnoju rakņāšanos pa svešām mantām un kur nu vēl zvanus svešiem cilvēkiem ar mērķi noskaidrot, kas tie tādi - tas ir vispār aiz jebkāda saprāta robežām. Bet mani interesē kas cits. Blogere, pie kuras to visu izlasīju, par riebēkli uzskata vīrieti. Viņa rīcība jau pamatā esot tik atbaidoša, ka visi izklūpieni par personīgo mantu revidēšanu ir tikai vārga un gļēva pašaizsardzība. Vīņa it nemaz nebrīnās par sievas telefona gājieniem. Viņa pilnībā atbalsta visas sievietes, kas iesaistītas situācijā. Ziniet ko, viņai ir daudz draudzeņu!
Es savukārt uzskatu, ka šajā situācijā abas sievietes ir pašas vainīgas. Manās kāzās ierasto līgavas draudzeņu pulku pārstāvēja trīs vīrieši. "Nudien dīvaina līgaviņa..."- klusi nobrīnījās viesi. "Tu arī esi Elizabetes bijušais draugs?"- jautāja viens no diviem savā starpā pazīstāmiem džekiem trešajam nepazīstamajam pie mana galdiņa.
Līdz 15 gadu vecumam man bija visai attāla nojauta par to, kas ir vīrieši, bet tad viņi pilnībā aizstāja man sievietes un sieviešu draudzību. Es bieži skatos "Seksu un lielpilsētu", kas ir augstākās proves sieviešu draudzības paraugs kinoversijā. Ko dara seriāla varones, kas tām kaut kas nesanāk ar aktuālo džeku? - visu smalki izrunā ar draudzenēm. Un praktiski nekad nemēģina sameklēt pareizo veidu kā runāt ar viņu pašu. Kāds brīnums, ka ar meitenēm viņas tikpat ka saaug kopā, bet no džekiem šķiras un škiras. Un izvairās pat no atmiņām par tiem. Viena no varonēm teica: "I'm not very good with my exes. What am I supposed to do? Stand and chat about weather? For God sake, this man has been in me!" Jā? Es šo apstākli vienmēr esmu uzskatījusi par priekšrocību - ja es šo cilvēku esmu mīlējusi gadiem, tad ar ko viņš ir kļuvis sliktāks pēc tam, kad mūsu nākotnes plāni vairs nesakrita? Turklāt, neviens nepazīst mani labāk nekā viņš. Un viņš. Un vēl viņš. Un viņš arī. Un vēl daži gadījās par draugiem bez iepriekšējās kopdzīves.
Un draudzība ir ieguldīšana. Ar draudzenēm vajag satikties, iet iedzert, spiegt un apkampties, tīt uz dūres viņas asaras, kad viņai ir problēmas, saukt džekus par neliešiem... Aha, šajā momentā es zaudēju jebkādas pacietības paliekas - nav viņi nelieši, tu pati esi muļķe! Nē, man nekas nav pret ieguldīšanu, bet ne sievietēs. Man ir viena relikta draudzene, vēl no skolas laikiem, šo uguntiņu mēs vēl knapi, bet uzturam. Kad viņa man stāsta par saviem džekiem, bāžām un šaubām, es ziloņa mierā simtiem reižu skaidroju, domāju līdzi versijas, stāstu par savu pieredzi, bet, godīgi sakot, līdzi nepārdzīvoju. Šodien viens draugs man arī žēlojās par personīgo dzīvi; "nabaga džeks"- patiesā siltumā domāju es, steidzoties nolikt bērnu gulēt, lai varētu ar viņu izrunāties. Ziniet kas ir tas nabaga džeks? Tas amerikānis, kurš savulaik aizmirsa man pateikt, ka ir precējies. Es ļoti jūtu viņam līdzi, kad viņam bija jāsaka sievai, ka ir laiks šķirties, lai būtu kopā ar citu sievieti, ne ar mani.
"Elizabete muļķe!"- gan jau nodomāja kāda sieviešu dzimtes pārstāve, lasot mani. Bet draudzība ir zināms idiotisms, prasme pievērt acis, tāpat kā laulība. Starp citu, viens draugs uz jebkuru jautājumu par citu vīrieti iedos sakarīgāku atbildi nekā astoņas draudzenes. Un, pavisam jau piedauzīgi, ar bijušajiem sanāk emocionāli un fiziski drošs sekss starplaikos, kamēr abi esat meklējumos.
PS Daudzas sievietes lepni stāsta: "Bērnībā es nespēlējos ar meitenēm, bet gan ar zēniem - kāpu kokos, spēlēju karu..." Tik daudzas, ka es brīnos, kuras meitenes vispār auklēja lelles. Es arī labprātāk pavadīju laiku ar zēniem, tikai es nespēlēju viņu spēles. Viņi spēlēja manējās.
Protams, tā bija viņa sieva. Nē, man nav jautājumu, kurš no šiem tēliem manās acīs rīkojās pretīgāk - skaidrs, ka sieva. Es saprotu, pieņemu un gandrīz vai atbalstu visāda veida starpdzimumu attiecības, kam ne vienmēr ir sakars ar laulības apliecību. Es gan nesaprotu, nepieņemu un neattaisnoju rakņāšanos pa svešām mantām un kur nu vēl zvanus svešiem cilvēkiem ar mērķi noskaidrot, kas tie tādi - tas ir vispār aiz jebkāda saprāta robežām. Bet mani interesē kas cits. Blogere, pie kuras to visu izlasīju, par riebēkli uzskata vīrieti. Viņa rīcība jau pamatā esot tik atbaidoša, ka visi izklūpieni par personīgo mantu revidēšanu ir tikai vārga un gļēva pašaizsardzība. Vīņa it nemaz nebrīnās par sievas telefona gājieniem. Viņa pilnībā atbalsta visas sievietes, kas iesaistītas situācijā. Ziniet ko, viņai ir daudz draudzeņu!
Es savukārt uzskatu, ka šajā situācijā abas sievietes ir pašas vainīgas. Manās kāzās ierasto līgavas draudzeņu pulku pārstāvēja trīs vīrieši. "Nudien dīvaina līgaviņa..."- klusi nobrīnījās viesi. "Tu arī esi Elizabetes bijušais draugs?"- jautāja viens no diviem savā starpā pazīstāmiem džekiem trešajam nepazīstamajam pie mana galdiņa.
Līdz 15 gadu vecumam man bija visai attāla nojauta par to, kas ir vīrieši, bet tad viņi pilnībā aizstāja man sievietes un sieviešu draudzību. Es bieži skatos "Seksu un lielpilsētu", kas ir augstākās proves sieviešu draudzības paraugs kinoversijā. Ko dara seriāla varones, kas tām kaut kas nesanāk ar aktuālo džeku? - visu smalki izrunā ar draudzenēm. Un praktiski nekad nemēģina sameklēt pareizo veidu kā runāt ar viņu pašu. Kāds brīnums, ka ar meitenēm viņas tikpat ka saaug kopā, bet no džekiem šķiras un škiras. Un izvairās pat no atmiņām par tiem. Viena no varonēm teica: "I'm not very good with my exes. What am I supposed to do? Stand and chat about weather? For God sake, this man has been in me!" Jā? Es šo apstākli vienmēr esmu uzskatījusi par priekšrocību - ja es šo cilvēku esmu mīlējusi gadiem, tad ar ko viņš ir kļuvis sliktāks pēc tam, kad mūsu nākotnes plāni vairs nesakrita? Turklāt, neviens nepazīst mani labāk nekā viņš. Un viņš. Un vēl viņš. Un viņš arī. Un vēl daži gadījās par draugiem bez iepriekšējās kopdzīves.
Un draudzība ir ieguldīšana. Ar draudzenēm vajag satikties, iet iedzert, spiegt un apkampties, tīt uz dūres viņas asaras, kad viņai ir problēmas, saukt džekus par neliešiem... Aha, šajā momentā es zaudēju jebkādas pacietības paliekas - nav viņi nelieši, tu pati esi muļķe! Nē, man nekas nav pret ieguldīšanu, bet ne sievietēs. Man ir viena relikta draudzene, vēl no skolas laikiem, šo uguntiņu mēs vēl knapi, bet uzturam. Kad viņa man stāsta par saviem džekiem, bāžām un šaubām, es ziloņa mierā simtiem reižu skaidroju, domāju līdzi versijas, stāstu par savu pieredzi, bet, godīgi sakot, līdzi nepārdzīvoju. Šodien viens draugs man arī žēlojās par personīgo dzīvi; "nabaga džeks"- patiesā siltumā domāju es, steidzoties nolikt bērnu gulēt, lai varētu ar viņu izrunāties. Ziniet kas ir tas nabaga džeks? Tas amerikānis, kurš savulaik aizmirsa man pateikt, ka ir precējies. Es ļoti jūtu viņam līdzi, kad viņam bija jāsaka sievai, ka ir laiks šķirties, lai būtu kopā ar citu sievieti, ne ar mani.
"Elizabete muļķe!"- gan jau nodomāja kāda sieviešu dzimtes pārstāve, lasot mani. Bet draudzība ir zināms idiotisms, prasme pievērt acis, tāpat kā laulība. Starp citu, viens draugs uz jebkuru jautājumu par citu vīrieti iedos sakarīgāku atbildi nekā astoņas draudzenes. Un, pavisam jau piedauzīgi, ar bijušajiem sanāk emocionāli un fiziski drošs sekss starplaikos, kamēr abi esat meklējumos.
PS Daudzas sievietes lepni stāsta: "Bērnībā es nespēlējos ar meitenēm, bet gan ar zēniem - kāpu kokos, spēlēju karu..." Tik daudzas, ka es brīnos, kuras meitenes vispār auklēja lelles. Es arī labprātāk pavadīju laiku ar zēniem, tikai es nespēlēju viņu spēles. Viņi spēlēja manējās.
22 komentāri:
Pēdējais teikums da best! Mani jau sen māc pamatotas bažas, ka nevis vīrieši iepazīstas ar sievietēm, bet sievietes ievēlas, kuri ar viņām iepazīsies. Bet tas mums netraucē sevi iedomāties par izciliem pavedējiem.
Ja neskaita to, ka ne katru, ko mēs ievēlāmies arī izdodas ievilināt, tad jā.
Parasti gan, kad asinis pa degunu, bet izdodas dabūt to, kas iepatikās, viņš izrādās kaut kas tieši preējs iecerētam. Bet tas nav nekāds jaunums.
Aprakstītajā situācijā es neteiktu, ka sieva ir balts jēriņš - rakņāšanās pa tuva cilvēka telefonu ir nožēlojama un nepatīkama abām iesaistītajām pusēm. BET! Manā skatījumā sliktākais tēls šai situācijā tik un tā ir vīrietis, ja vien viņa uzvedība ir pietiekami precīzi un nepārspīlēti atspoguļota. Kamōn, ja precējies vīrietis sit kanti kolēģei, tas nozīmē vien to, ka viņš ir gļēvulis, kurš nevar atrisināt problēmas savā laulībā, tāpēc meklē "ārpakalpojumus", pie tam rokas stiepiena attālumā. Ja reiz ar sievu kopā vairs nav labi, šķiries un tikai tad sāc apstrādāt kolēģes. Ja vēl viņš ir paturējis noslēpumā savu precētības faktu, tad vispār komplektiņš ir pilns.
Par tām draudzeņu būšanām un to, cik daudz jēdzīgāk būtu konsultēties ar vīriešiem, gan piekrītu :)
Ar sievu ne vienmēr ir tā, ka "nav labi", citreiz tas saucās "ar sievu ir savādāk". Tāpēc manā skatījumā arī laulība nav nekāds šķērslis attiecībām ar kolēģiem.
Cita lieta, ka tur cilvēki uztraucās par to, ka nelietis jauc galvu meitenei, kas nav lietas kursā par to vai viņš ir precējies vai ne. Bet manuprāt situācija, kur cilvēks patīk, bet, kad izrādās, ka viņš nav brīvs, vairs nepatīk, ir tikpat divdomīga.
Tas jau normāli, ka katrs attaisno citu cilvēku trīsstūrī, bet man te pēkšņi apgaismība nāca par to, ka tie, ko tu attaisno, arī veido tavu tuvāko draugu loku.
Nu re, jau tā kā uz kašķi velk...
Sliktais tēls vīrietis... Ja sagribās uzēst zivju konservus, tas nenozīmē, ka žāvētā vista jāmet laukā.
Ja sieviete (vai vīrietis) nejēdzīgi uzvedas, tad arī saņem pēc nopelniem citas sievietes (vai vīrieša) izskatā. Tā kā sieva ir rakājusies pa vīra telefonu, tātad viņa ir greizsirdīga, kas nozīmē privātīpašnieciskumu, kas nozīmē pašas zemo pašnovērtējumu.
Ja vīrs sāktu iet uz krogu, lai iepazītos ar zaķiem, tad sieva darītu ko? Pareizi, vilktos pakaļ. Ja viņš kolēģei teiktu, ka ir precējies, tad notiktu kas? Pareizi, vairumā gadījumu nekas.
Par to attaisnošanu trāpīgi teikts. Ja tā padomā, manā draugu lokā ir tikai viens gadījums no sērijas "sakari ar precētu", pie tam es pat neattaisnoju, vienkārši ignorēju šo jautājumu, jo attaisnot nevaru nevienu pusi.
Ne jau tas, ka pēc precētības fakta uzzināšanas mainās patikšana, bet gan tas, ka manā izpratnē precēts ir "ņe trogaj" - vienkārši tiek izslēgta tuvāku attiecību iespēja. Plus, konkrētā situācija cilvēku parāda pavisam no jaunas puses - kā divkosi, kurš grib gan zivtiņu ēst, gan uz locekļa uzsēsties (ņemot vērā sākotnējā situācijā iesaistīto personu dzimumus, protams, nepiemērots izteiciens, bet labāks prātā nenāk :))
Mārci - gan jau ir pasaulē pietiekami daudz tādu kolēģu, ar kurām kaut kas notiktu ij pēc patieso faktu izklāsta. Ar tādām arī tad lai izklaidējas un nečakarē prātu sievietēm, kuras vēlas ko vairāk par fikso kniebienu mašīnā, kamēr sieva aizbraukusi pie friziera. "Maskava asarām netic" esi redzējis? To epizodi otrajā sērijā, kur tjoša klauvē pie durvīm? :)
Man par šādiem trīsstūriem nebija īsta viedokļa kamēr netiku iesaistīta vienā no tiem. Nu jā, kā trešais liekais. Tāpēc -
Anete, mēdz būt arī sarežģītāk nekā vienkāršs kniebiens. Nerunājot jau par to, ka pat vienkāršs tas pats ir labāks tieši ar to, kas patīk, nevis ar to, kas piekrīt. Ne vienmēr arī, ja esi trešais, var palaist atpakaļgaitu pēc tam, kad esi iepazinies ar faktiem.
Mārci, parakstos zem katra vārda. Arī zem pēdējā teikuma, ne ko piebist, ne ko atņemt.
Starp citu, trešās pesonas nereti ir vienīgais veids kā laulību padarīt par ilgtermiņa pasākumu.
Oi, kā es šito gribēju pateikt un aizmirsu!
"Tāpat kā atturībniekam nevar paskaidrot, kāpēc vakar esi skaļi dziedājis, ejot pa ielu, un tad iegāzies miskastē, sievietei nevar izskaidrot kāpēc esi uzvedies kā nelietis. Tas ir testosterons, to nevar kontrolēt."
Vah, tūlīt atzīšos mīlestībā Elizabetei... Piedod, Anet, bet tev šoreiz nē ibo dzīves uztvere nesakrīt.
Principā šī diskusija (triskusija) ir tikpat vērtīga kā mēģinājums piespiest trusīti kniebties tikpat reti kā bruņurupuci - nemaksā sveču.
P.S. Kas ir nelietis? Cilvēks bez lietas?
Var teikt, ka cilvēks bez lietas, ļoti labi sasauksies ar негодяй - никуда негодящий.
Mārci, man nemaz nebija ilūziju par to dzīves vērtības sakrišanu :)
Šādas diskusijas vienīgā vērtība ir atšķirīgu viedokļu izzināšana un akceptēšana, ja diskusijas laikā tie tiek gana korekti, argumentēti un pārliecinoši pasniegti. Attiecību jautājumos pēc definīcijas nav iespējams panākt 100% skaidrību, tad nu atliek iepazīties ar pelēkajiem pustoņiem.
Mums te kā reiz korekta un argumentēta diskusija sanāk, nekāda kašķa. Mārci, tev nav ar mums garlaicīgi?
Kad paliks garlaicīgi, tad tu to uzzināsi, par to neuztraucies.
Kaut kā tā ir sanācis, ka man patīk klausīties sieviešu sarunas (nevis noklausīties, bet klausīties) un arī piedalīties (ja ļauj), jo sievietes-vīrieša dialogs krasi atšķiras no sievietes-sievietes un vīrieša-vīrieša dialoga. Interesanta štelle, kādā brīvbrīdī būs jāuzraksta eseja. Ja kāda neaizsteigsies priekšā...
Ar nepacietību gaidīšu.
Diezgan nožēlojamas tās sievietes, kuras ar draudzenēm var parunāt tikai par kārtējo vīrieti.
Nu kāpēc gan tikai?
Es pieturēšos pie sava temata :) -kamēr runā par jebko, atskaitot intīmas lietas, tās nav draudzenes, bet labas paziņas. Tādas man ir, tālāk gan neaiziet, jo man paliek neinteresanti. Es, droši vien, līdz ar to daudz zaudēju.
Jā, Maijuc, vai nu uzraksti par sieviešu/vīriešu sarunu īpatnībām vai arī pacieties līdz rītam, kad es gatavojos nokļūt mājās un uzrakstīt solīto.
Hmm, tad jau sanāk, ka no ginekologa/urologa sanāk labu labie draugi...
Uhu, un no psihoanalitiķa, jo intīmas lietas glabājas ne tikai tur, bet arī galvā.
Netēlo, Mārci, ka jauc ābolus ar tapetēm.
Diezgan nožēlojamas tās sievietes, kuras ar draudzenēm var parunāt tikai par kārtējo vīrieti.
Starp citu, man diezgan nožēlojamas šķiet arī tās sievietes, kurām ar draugu/vīru kaut kas kopīgs ir tikai tad, kad viņi kopā guļ.
Mīļā sirds, man taču jāatļauj arī tev kaut ko uzrakstīt... Jo pie psihkautkā iet tie, kuri jauc draudzību ar pazīšanos - tad nu ir jāiet pie pseidodrauga, jāmaksā šamam naudiņa un, lai tas neliktos tik nožēlojami, visiem jādeklarē, ka tas ir kruta, cool un vispār duraks tas, kam nav sava psihkāturviņu.
Bet cienītā, takš pārgulēt ir vieglāk kā parunāt! Un pēc tam publiski stāstīt, ka draugs/draudzene vai vīrs/sieva tevi nesaprot, ir vēl vieglāk! Atgriežoties pie vecām senām sarunām: nopirkt jaunus saplēsti lāpītus džinsus ir vieglāk kā pašam plēst un lāpīt.
Vah, pirmajā brīdī nolamāju norvēģus, tad vāciešus un tad amerikāņus, tik pēc tam sapratu, ka browser nav pie vainas. Bet jaunais dizains ir acij un pelei tīkams, man patīk.
P.S. Pēc trīs diennakšu izklaidēm mana reakcija ir stipri palēlināta, to es secināju, kad ielēju krūzē kefīru, izdzēru pusi un secināju, ka tas ir piens.
Es pirmajā brīdī pat nesapratu, ar ko tu tur lamājies. O_o Nu jā, es pārģērbos.
Ierakstīt komentāru