Mūsu Prāgas realitāte un daži medicīniskā rakstura padomi

Un tad, galu galā, kas sanāca no maniem lielajiem plāniem Prāgā? Tas, kas sanāk, kad... jā. 

Es jums teikšu, Rīgas lidostā iekāpšanas zonā ir vienkārši ideāls bērnu laukumiņš! Mums pat nebija tik daudz laika, lai pilnībā par to izpriecātos. Mīksts, drošs visiem vecumiem, daudz ko darīt, ar skatu uz lidmašīnām un tieši blakus Narvesens. Viss, ko var vēlēties. Mūsu iekāpšana arī bija tieši blakus. Ņa!

Uz Prāgu lido mazie jaunie Bombardīri. Ļoti glītas lidmašīnas, un ērtas arī. 

Līdz Prāgai 2,5 stundas lidojuma. 

Meita ik pēc soļa videoblogo par savu ierašanos, un jaunietis pēta čehu visai anatomiski detalizētu mākslu.

Un ko mēs darījām tālāk, 30% no iecerētā.

Kāpa-2018

Un īsumā bildēs. Šis ir mūsu virtuves dēlis, kur brīžiem ir prāta vētra par to, kas mums priekšā. Kāpas bukletam katru gadu ir noteikta bilde ar apvidu, ieturēta vienā stila, te es centos uzminēt, kāda būs šogad. Jūru zīmēja jaunietis.

Bet es neuzminēju. 

Un šogad mēs trīsdienas nolēmām uztaisīt par četrdienām un braukt nevis pirmā starta dienā, piektdien, bet jau ceturtdien. Ar pieturu Kuldīgā.

Tad tu uz to Kuldīgu nevari sataisīties 25 gadus, un tad sāc braukāt katru gadu. Pat ne gluži tīšām. Šogad Kāpa bija Pāvilostā, un braucienu būtu loģiski sadalīt divās daļās, ar vienu pieturu pa vidu. Kas bija svētīgi, neskatoties uz dusmām un bļāvieniem pie upes un ņemšanos pa veikalu, un to, ka mašīna salūza, kad mēs vēl neizbraucām no Rīgas.

Jā, tur tikai tā var pārvietoties, un tikai ar čībām kājās.

Nopeldoties Ventas rumbā, gandrīz vai tvaikus nolaidu pa ausīm, un ceļš līdz Pāvilostai bija lielisks. Droši vien tādēļ, ka jaunietis gulēja, bet es aizmugurē sēdēju nevis pa vidu diviem bērniem, bet lepni malējā sēdeklī.

Vienu brīdi - jā, tad kad mašīna salūza vēl Rīgā, un tad arī pamodās jaunākais bērns, kuram bija paredzēts gulēt līdz Kuldīgai - viss izskatījās samērā bezcerīgi. Kur mēs, kur Pāvilosta, un kā vispār būt. Bet pagāja nieka 5-6 stundas, un lūk, kempings Sīļi (now Hortus), kurā no 2013. nekas daudz nav mainījies. Niknā zaļā jūra šogad ir rāma un jauka, saulriets ir jumtu nonesošs, un vakars liekas visas tās dižās noņemšanās ar braukšanu vērts.

Vakars vēl ar vājajiem dzērieniem.

Un nākamajā dienā, protams, Cirpstene. 

Sarežģīti bija nenormāli pat ar visu to, ka liktenis nosprieda man skriet visas trīs dienas DIR3 (atklātā grupā, garā distance ar atvieglotu navigāciju). Uz mikroreljefa, ziniet, navigāciju atvieglot nevar! Vienu punktu meklēju 20 minūtes, vēl vienu - 11.  2. un 3. dienās arī atradās pāris punkti pa 20-25 minūtēm. 

Brīžiem bija tieši (identiski!!!) šādi. Lai gan, prieks redzēt, ka ne tikai es esmu tāda idiote, bet arī tie, kas reāli sauc sevi par orientieristiem, nav neko labāki. 

Bet es tik un tā ar visu tiku galā (visas trīs dienas), un pat neizmantoju visu atvēlēto kontrollaiku pa maksimumu (pietuvojos 3. dienā ar 1:39).

Un braucot atpakaļ no Pāvilostas. Sūtu caurejas starus visiem gudriniekiem, kas uzskata, ka ceļa remonta luksofori uz viņiem neattiecas, un kad visi jefiņi stāv rindā, viņiem jābrauc tiem garām un jātraucē pretīmbraucējiem (kuriem gan deg zaļais!). Es ceru, viņi apzinās, ka rindas pie luksoforiem veido viņi paši, nevis luksofori? Diez vai.

Un vakarā, tradicionāli...

Šogad vakara tusiņi totāli izdevušies. Nu, cik tusēšanās var izdoties ar divgadnieku pa rokai. Un ar duālu ar Martell rokā. Un ar Barbaras komentāriem. Bet tas jau pieder pie lietas. No otrās puses, ja no rīta atkal starti, tad paldies vien tam divgadniekam, ka 12 visi jau bija gultā.

Otrajā dienā jūra bija atkal manāmi nikna. Vispār, jūra man ļoti patīk, bet te... Es atcerējos visu, ko teicu 2013. gadā.  Trauksmaina, depresīva šalkoņa, dusmīgi viļņi un saulriets jūrā. Ok, pēdējais ir labi. Bet mēs tik un tā gājām peldēties (mazgāties) - ar spiegšanu un reālām bailēm, ka viļņi ievilks jūrā. Ūdens arī diennakts laikā bija palicis neciešami auksts. Vējš ne tikai rāva matus nost no galvas, bet otrajā vakarā es pārliku mašīnu stāvvietā, kas ir tālāk no meža, jo priedes šūpojās tā, ka es reāli sāku uztraukties, ka uzkritīs pa nakti uz galvas.

Vilnīši izskatās maziņi? Tas no 25 metru augstuma.

Jaunietis četras dienas kauca un ņaudēja, ka grib mājās, bet pēdējās dienas apbalvošanā teica, ka mējās "Ņi naaadaaaa!!!" Mēs gan viņu neklausījām un aizbraucām. Un negaidīti labi tikām līdz mājām, lai gan es nedaudz raustījos, kā mēs atkal pievarēsim šo gaisa gabalu.

Bilžu autori ir jauktā secībā es, duāls un, laikam, divām - Ojārs Millers.

Kāpas trīsdienas

Kāpa ir tāds supersportisks pasākums. Sportiskāks par peldēšanas sacensībām. Jo, pirmkārt, peldēt es protu labi (lai gan līdz ar to es varu novērtēt citu peldētāju ielikto atdevi) un otrkārt, uz peldēšanas sacensībām cilvēki pārsvarā atnāk vieni paši, ar komandas biedriem. 

Bet Kāpa ir festivāls. Tur es katru reizi satieku tos monstrus, kas pa mežu skrien ātrāk nekā es pa asfaltu varu paskriet uz autobusu. Un tad viņš finišē pie saucieniem "Tēti! Tēti!" Un tālāk iet - vienā rokā ūdens glāze un orientēšanās pribambasi, uz otrās sēž viens bērns, otrs iet blakus, trešais jau uzrāpies uz pleciem. Noteikti vecākais no tiem ir paņēmis augstu vietu M vai W8 grupā, un pārējie divi jau no ratu vecuma skrien marķēto 8 grupu ar vecākiem. Visi šie bērni tikko ir nokāpuši no mātes, kura tūlīt arī startēs mežā, un skrien tikai nedaudz lēnāk par vīru. Turklāt, viņa personīgi ir laidusi pasaulē visus šos topošos čempionus. 

Šogad distancē palīdzēju tikai diviem no tiem topošajiem čempioniem, bet parasti ir vairāk. Tas atgadās katru gadu - dziļie džungļi, un kāds bērns jautā, kur viņš atrodas. Vēl izglābu večuku, kur pamanījās izmaldīties no savas kartes ārā un sūdzējās, ka galīgi tajā neko neredz, tik švaka viņam redze. Lūk, Elizabete, cilvēki mežā orientējas pēc taustes!

Tad viņi vāra makaronus uz pārnēsājamās plītiņas, iet peldēties ledainā jūrā, nenogurdināmie bērni un jaunieši spēlē bumbu un skraida (vēl!), otrajā dienā piedalās stafetē un visādi citādi izraisa manī dziļu apbrīnu un tādu nedaudz laimes sajūtu, jo man ļoti patīk redzēt bērnus un jauniešus, kas aug sportā. Kam tas viss ir normāli - kustēties, apspriest rezultātus tikai orientieristiem saprotamā valodā, acu priekšā redzēt gan eliti, gan vecmeistarus, kuriem dzīve sportā nav beigusies arī pēc 70 un pēc 80. 

Vakarā daļa sportistu iziet uz karaoke dziedāšanu pirmajā dienā un uz koncertu otrajā. Šeit es vienmēr priecājos par to, ka - labi, liela daļa ir nūģi, kas ārpus skriešanas prot tikai sēdēt pie savas telts - bet vienmēr ir daļa, kura nāk dejot. Sievietes gados vienas pašas ar smaidu uz lūpām, veselas ģimenes ar maziem un lieliem bērniem, jaunu skuķu grupiņas un pat daži čaļi, kas vēl nav sasnieguši 'dejot nav kruta' vecumu. 

Kāpa ir ne tikai sporta festivāls. Kāpēc man, neskatoties uz to, ka es tur katru dienu pārgurstu skrienot mežā, pat nenāk prātā atstāt bērnus mājās? Kāpēc man viņiem jāliek gulēt teltī un mašīnā un salt četras dienas no vietas? Tāpēc, ka festivāls. Tāpēc, ka orientieristu bērni izaug Kāpas trīsdienās. Daži no dalībniekiem Kāpā noteikti bija jau 32. reizi. Un viņiem ir 32 gadi. Tāpēc, ka tas ir dzīvesveids - atbraukt pašam un atvest visu ģimeni. Tāpēc, ka es gribu būt daļa no tā visa, es gribu izrādīties, ka man arī ir ģimene, kurā visi startē visas trīs dienas. Un tāpēc, ka es gribu, lai ģimenes jaunākā daļa saprot, ka lūk šis dzīvesveids ir pareizā izvēle, pat ja uz brīdi viņiem tas orientieris noteikti zudīs. Tāpēc, ka mans aicinājums ir intensīvi izklaidēt visus, kas trāpījušies man pa rokai. Pat ja viens trīs dienas kauca par katru sīkumu un prasījās mājās, otrā katru nakti pārsala teltī un visu komentēja, trešais klusu cieta, ceturtais ievēlās atpakaļ alkoholiķos, bet pati es atbraucu mājās pilnīgi izsitusies no spēkiem. Pēc brīža nogurums pazūd, bet atmiņas un piederības sajūtu man neviens vairs neatņems.  

Prāga 3. diena

1. Un tā, trešajā dienā ar visām panckām ar metro dodamies līdz pieturai Jiřího z Poděbrad, kur (ar sarkano aplīti atzīmētie) blakus atrodas vismaz divi bērnu laukumi. Plāns ir atstāt vīru ar jaunieti tur, un ar Barbaru aiziet līdz second-hand veikalam Fifty-Fifty, kuru internetā visi slavēja (bet man galīgi nepatika!!!)

Vinohrady (no tripadvisor)

2. Tad caur Vinohrady rajonu (ļoti smuku, starp citu) līdz IF Cafe iestiprināties ar kafiju un ātrajiem ogļhidrātiem (labi, ka netikām, atsauksmes iekš FB neuzrunā nemaz).

3. Tad caur Namesti Miru aiziet līdz Vaclavakam (viņš arī Wenceslas Square), kur pablandīties, paskatīties uz mājām un uz veikaliem, apēst pusdienas - varianti:
- Jizera (tradicionālais čehu)
- Da Tarquinio (picērija)
- Vytopna (pabs ar vilcieniņu piegādi)

4. Un tur arī sagaidīt momentu līdz Airport Express atiešanai no Hlavni Nadraži (Centrālstacija).

Nu ko, teikšu kā ir - gandrīz nekas neizdevās. Nakamajā postā es uzrakstīšu, ko mums izdevās apskatīt tā vietā.

Prāga, 2. diena

Prāga, 1. diena

Decembra braucienā uz Tallinu man viss bija izplānots līdz detaļām (un tik un tā gandrīz nokavējām autobusu uz Rīgu). Ejot pa Vecpilsētu, jautāju meitai, vai viņai tā patīk, kad viss pēc plāna. Jo tomēr, kur tas ceļojuma spontānums palika? Un tad pati sapratu, ka man reti kad patīk tie spontānie pasākumi. Parasti tas izvēršas bezjēdzīgā skraidīšanā apkārt, cenšoties - noparkot mašīnu - atrast, kur paēst - iegādāties transporta biļetes - un tamlīdzīga sadzīves draza, kuras man tepat ir vairāk, nekā gribētos. Protams, ja brauc tikai pāris pieaugušie, īpaši, ja tie nav ierobežoti līdzekļos, tad var arī eksperimentēt. Bet kad tev ir, piemēram, divas dienas, 50 eiro un divi bērni, tad gan der izdomāt visu iepriekš. Lai gan, divu bērnu apstāklis parasti nozīmē to, ka pieturēties pie plāna sanāk uz apmēram 20 procentiem.

Vispār, ir trīs pilsētas (neskaitot Rīgu), kur es visu laiku atgriežos - Tallina (esmu bijusi neskaitāmas reizes), Prāga (5 reizes) un Londona (2 reizes, baisi sen, bet Londona vienmēr ir man kabatā). Un lūk, pagājušogad mums instagramā acīs iekrita Prāga.

vetrana - tik izcilas bildes, ka ja pēc to redzēšanas jums negribas braukt uz Prāgu, tad pārbaudiet pulsu, mož, jūs neesat dzīvs?

vovanovaque - Prāgas lifestyle blogeris un neparasto maršrutu gids

praguetoday - arī daudz noderīgā

Tik ļoti iekrita, ka es jau vasarā zināju, ka izvēles nav - nāksies saņemties uz aizbraukt. Nē, nu trīs gadus jau nav būts! Doma bija braukt trijatā ar vīru un lielo bērnu. Bet, tā sagadījās, ka vīramāte (mana galvenā auklīte) tajos pašos datumos tika uzaicināta uz kāzām. Arī b/d auklītei sīci nesanāca piespēlēt, tā nu sanāca, ka jābrauc vien visiem.

Un tā, papildus plānošana. Vīrs jau procesā sāka satraukties, ko es tur tādās detaļās zīmēju un vai es pēc tam skandalēšu, ja viss neies pēc izstrādātā plāna. Nope. Plānošana ir nepieciešama, lai tajā momentā, kad divgadniekam ir laiks ēst vai gulēt, mēs nesākam tikai meklēt, kur to izdarīt. Tā, lai maršruts neietver tikai nebeidzamu staigāšanu, jo vienā brīdī divgadnieks gribēs lekt ārā no ratiem un skraidīt, bet mēs gribēsim tajā brīdī sēdēt un atpūsties. Un tā, lai tas viss iet caur apskates vērtiem objektiem un nesanāk, ka visu laiku esam pavadījuši tikai rotaļu laukumos. Lai visas maršruta daļas ir savstarpēji maināmas un, ja viss neiet, kā paredzēts, tik un tā mēs dabūtu kaut ko redzēt. Tā arī bija. No visa ieplānotā mēs izpildījām mazāk kā pusi, bet man noteikti nepalika sajūta, ka neesam bijuši Prāgā. Un pavisam jau noteikti jebkurš brauciens ir šo te laimīgo acu vērts.

Zemāk var apskatīt visu smalko ceļvedi pa Prāgu ar bērniem, ko esmu izstrādājusi. 

Brokastis-2

Bija taču laiki, kad es sev skaisti servēju brokastis un pat bildēju tās kā tavs Instagrama blogers. Jo, cik zinu, visvairāk cilvēkus interesē tava vēderprese un tavs šķīvis.

Un tik viegli atpazīt, kur uz šķivja ir vasara un kur ziema!

Tagad es brokastis noēdu, stāvot virtuvē uz vienas kājas un vēl brīnos, ka nav nekāda fana. Bet, laikam, būs atkal jāķeras klāt servēšanai. Un bildēšanai.  

The Great Six

Man tā patīk sastādīt topus, jūs takš zināt. 

So, my favourite six in BBC Sherlock

1. The Empty Hearse

Pēc šīs sērijas iznākšanas 2014. gadā daudzi bija palikuši ļoti neapmierināti, pārsvarā ar izskaidrojumu, kā Šerlokam izdevās palikt dzīvam. Man ar pašu izskaidrojumu it kā jautājumu nebija, bet... kaut kas niezēja, un es ilgi nevarēju saprast, kas tieši man nepatika. Ar otro sezonas sēriju, ar The Sign of Three, man vajadzētu jau saprast. Un ar trešo nu jau pavisam!!! Acīmredzot, mans prāts gan to saprata un noglabāja informāciju bēniņos. Un tā izleca tajā momentā, kad es pati nezinot, kāpēc, šogad ar kautrīgu roku gūglē ierakstīju Johnlock. To manu roku vadīja lūk šī informācija.

Man, un, varbūt, arī lielai daļai citu skatītāju (bet viņu prāts neko nenoglabāja, tikai ieslēdza sarkano signālu), nepatika ne tas, kā Šerloks izglābās. Bet tas, ka Džons viņam tā arī nepiedeva divus gadus klusuma. Šerloks tā arī nemācēja ne atvainoties, ne izstāstīt, kāpēc tā (un tās ir viņa personīgās īpatnības, es varu saprast, ka Džonam ar tām ir baisi grūti). Par saviem mēģinājumiem viņš trīs reizes dabūja pa seju (hello, donde estas Yolanda!), ko es gan atbalstu, jo tas liecina par Vatsona patieso emociju kāpumu, tas tev ne ģībonī krist kā tādai viktoriāņu jaunkundzei. Tad Šerloks tajā vagonā ar spridzekli izdarīja vēl vienu, vēl sliktāku mēģinājumu. Un es tā arī neieraudzīju patiesu piedošanu no Džona puses. Ar prātu viņš to pieņēma un puslīdz piedeva. Bet emocionāli - tā arī nē.

Toties sērija ir pilna asprātīgu joku un ņirgāšanās par fandomu. Un man nekad neapnīk pazviegt.

Būtībā, sitkomisku izpausmju ziņā ar šo epizodi var konkurēt tikai divas nākamās epizodes manā personīgajā topā. Var taču redzēt, ka es izvēlējos sešas smieklīgākās, vai ne? Es teicu, ka man patīk pazviegt. The Empty Hearse ieņem pirmo vietu tikai tāpēc, ka hahaha+donde estas Yolanda? Drāma ir labi. Smieklīga drāma ir vēl labāk.

BBC faktiskās kļūdas

Moftiss, es zinu, ka jūs lasāt manu blogu, tāpēc es gribu pievērst uzmanību sīkām detaļām, par kurām man dikti gribas piesieties.

Vienu es jau esmu minējusi agrāk, tad ir Irēnas vecums:

1. Kāpēc Šerloks 2. sezonas 1. sērijā, cenšoties atkost Irēnas seifa kodu, saka viņai: 'Astotnieku metam ārā - visu cieņu, bet jūs esat dzimusi 80-jos, un astotnieks nekad nav aiztikts'. Es šito nevaru uzstiept uz galvas jau cik sen. Ja darbība norisinās 2011., tad lielākais, kas 80-jos dzimušajiem sanāk, ir 31. Kur loģika? Sanāk, viņš grib teikt ko? 'Atvainojiet, ka saku jums šo, bet es redzu, ka jums ir knapi 30'? Tipa, 'jūs esat gudra, bet es redzu, ka jūs neesat tik pieaugusi kā gribat izrādīt'? Un otrkārt, šī Irēna neizskatās jaunāka par 30, nekādā gadījumā, kur nu vēl uz 21 (ja viņa būtu dzimusi 90-jos). Šeit vajadzētu būt '...jūs esat dzimusi 70-jos' (un viņai ir no 32 uz augšu). Un tad viss būtu savās vietās.

Protams, ir tādi sīkumi, kā gan Šerloks varēja zināt viņas pupu apkārtmēru, ja viņš nekad nav interesējies par pupiem, bet tas tā. Stāsts par astotnieku gan velk uz reāli faktisku kļūdu.

2. Ka Šerloks vispār 21. gadsimtā lieto smagā gala narkotikas, un ne tikai tad, kad tas ir nepieciešams darba ietvaros (un pie reizes ir pavisam slikti viņa dzīvē). Konandoila personāžs to ir darījis, bet 19. gadsimtā, kad cilvēki īsti vēl neapjēdza morfija un opija destruktīvo darbību un pat pieļāva domu, ka nelielā kontrolētā daudzumā tie ir lietderīgi. 21. gadsimtā, kad gandrīz vai pretlikumīgi ir ne tikai pīpēt, bet arī ēst cukuru - kokaīns, lai veicinātu darbaspējas? Kamon.

Moftiss ir labi izspēlējuši to pirmajā sērijā ar nikotīna plāksteriem, un būtu daudz sakarīgāk tālāk redzēt, kā Šerloks, Vatsonam šausminoties, iztempj piecas espresso krūzes, lai kompensētu divas negulētās naktis. Vai iemet sauju ar ibuprofēnu, lai tiktu vaļā no pāris neparocīgiem gripas simptomiem, kad steidzami ir jāstrādā, un tā iedzīvojas plaušu karsonī. Starp citu, šis ir iemesls, kāpēc viņš ilgiem periodiem neēd - no ibuprofēna viņam sāp kuņģis un vieglāk caurām dienām pārtikt no siera, cepumiem, tējas un, iespējams, šokolādes (tomēr, nepieciešamā glikoze), kas arī neuzlabo situāciju. Un, protams, viņš nekad nenokāpj no mūsdienīgiem trankiem, tādiem kā mebikārs, kas ļauj viņam aizmigt, kad nepieciešams, un turēt zem kontroles savas emocijas - arī, kad nepieciešams. Nu, dažreiz, varbūt, viņš iedzer ne vienu kapsulu, bet četras, jo ir pavisam neizturami... Tas ir 21. gadsimts kā viņš ir!

3. Kas pie velna notika ar Džonu starp trešo un ceturto sezonu? Nākotni apmeklēja? Pagāja apmēram pusgads, Šerlokam ir 36, kā paredzēts, un arī pēc skata, bet Vatsonam plus desmit gadi pēkšņi. Tas vēl pirms viņu visi tā nomocījuši.

Season 3

Season 4, da fuck?

4. Džons un Mērija TST epizodē ir īsteni old school parauga vecāki - ieliek divus mēnešus vecu bēbi gulēt vienu atsevišķā istabā un cer izgulēties? Kas te vispār ko komentēt? Vatson, tu pagūglēji Šerloku pirms skatīties dzīvokli, nu tak pagūglē, kā apieties ar mazuļiem!

High 2

High by Claire Campbell

Pēc pavasara noteikti pienāks arī vasara. Kas dīvaini, iepriekšējo High setu, kad es to publiskoju, man gribējās visu izkrāsot krāsainu. Tagad man gribas nēsāt visu kā ir, melnu. Un, lai gan melnais periods man joprojām nav beidzies, vasara pieprasa citas krāsas. Un man beidzot ir apnikuši džinsu šorti. Par svārkiem un kleitām es stipri šaubos, jo šobrīd es jūtos arvien mazāk sievišķīga, bet... Man varētu rasties vēlme tos nēsāt ar linu biksēm un ar džinsiem. Vēl saspraust tos ar spraužamadatu negaidītās vietās. Nopirkt bikšturus. Un, protams, basenes arī vajadzēs. Un kedas. Īpaši mani uzrunā tas, kā samērā izejams tērps šeit tiek papildināts ar iešļūcenēm.

Nez kāpēc sagribējās atcerēties šos manus ierakstus:

Ārpustirgus sievišķība

Tomboy
Stila noteikšana

Ienīstu Rīgas rogainingu

Rīgas rogainings galvenais sauklis allaž ir "iepazīsti negaidītus Rīgas nostūrus". Un, neskatoties uz to, ka es pati esmu publicitātes nolūkos esmu to izmantojusi, es ciest nevaru Rīgas rogainingu. Tieši šo iemeslu dēļ. Acis manas neskatītos uz tiem nostūriem! Redzot visas pamestās ēkas, piemēslotu pamežu un šausmu filmu cienīgas teritorijas manā dzimtajā pilsētā, man negribas ne tikai tur ložņāt, bet pat atzīt to esamību. Uzdzen fizisku nelabumu. Vīrs mācēja komentēt: "Tas dēļ bērniem. Kad tu esi jauns, neapbērnojies un nemirstīgs, šīs vietas kutina tikai tavu ziņkārību, nevis bailes".   

Bet nu jā, piedalījāmies pavasara rogainingā. Plānot sākām 20 minūtes pirms starta. Es jau biju uzmetusi vienu puslīdz sakarīgu maršrutu, kad vīrs pielaikoja skrējienu ap ezeru. Šņores gandrīz (gandrīz!!!) pietika, 85 punkti, ohoho, ņemam šo. Laika izpētīt ieplānoto sīkāk gan nebija, un sanāca tā, ka pēc 2h mēs nonācām Juglas ezera pretējā pusē, un tur ņifiga nebija tiltu pāri upēm, kam (atšķirībā no ezera) arī ledus virsū vairs nebija. Un tā mums nācās apskriet upes apkārt (daudzi kilometri bez neviena punkta), sasist kājas, izmest visu otro maršruta pusi un nokavēt 24 minūtes.

63-24=39 punkti. 29 km, apskrietais stulbais ezers. Epic fail.

Bet jāsaka, kad feils kļūst acīmredzams jau pusē maršruta, tas nav tik sāpīgi, kā visu perfekti izplānot, noskriet un tad beigās krist vilinājumā paņemt piecīti un pakāst visu iegūto (hello, Vaidava!)

And this is what you should have done.

~25 km, 75 punkti. 

PS Brauciet uz rogainingu laicīgi.

Apsveicu, man ir Aspergera sindroms!

Šodien ir starptautiskā autisma diena, un šajā sakarā man ir ko teikt. 38 gadu vecumā es izdarīju lielo atklāsmi. Man ir Aspergera sindroms. Autisma vieglā forma.

Ja bērnībā es būtu dzīvojusi tajā valstī, kur šis termins jau bija ieviests, mani diagnosticētu aši un bez aizķeršanās. Jo es esmu kanonisks, klasisks aspītis.

Testā es ieguvu 151 punktu no 200, bet tajā bija jautājumi par cilvēku uzvedības modeļu izpratni un izturēšanos cilvēku starpā. Uz tiem es mācēju atbildēt, jo šis ir mans lauciņš. Es jau 30 gadus pētu cilvēku uzvedības modeļus. Tā kā, ja ne informācija, ko es gadu gaitā esmu ievākusi, es atbildētu uz tiem citādāk. Un tad man, droši vien, būtu 200 no 200. Starp citu, cilvēku uzvedības modeļus es sāku pētīt tieši, lai iekļautos viņu sabiedrībā, citādi es vienmēr nedaudz esmu jutusies kā citplanētietis.

Katatoniska nespēja uzturēt sīksarunas - tagad jautāšanas ceļā es esmu atklājusi, ka cilvēki sarunājas ne tikai ar savējiem un dara to tāpēc, ka viņiem tas patīk. Es parunājos ar svešu cilvēku, un, ja esmu uzzinājusi ko jaunu, palieku ļoti apmierināta. Ja nē, tad... Tad neko. Bet es nebiju iedomājusies, ka var sarunāties ar kolēģiem sarunas pēc, nevis lai apmainītos ar informāciju. Ka tā ir izklaide. Jo man tas ir darbs.

Dusmu, pašpārmetumu un skumju lēkmes, saskaroties ar loģikas trūkumu citu cilvēku uzvedībā. Teorētiski es zinu viņu motivāciju, bet es joprojām atsakos ticēt, ka viņus vada vēlme sāpināt līdzcilvēkus, likt tiem justies vainīgiem, glaudīt savu ego un darīt tā, lai citi nepadomātu to, ko nevajag.

Sociālo normu ignorēšana. Ja es nespļauju uz ielas un nestaigāju plika - tad man ir citi, savi iemesli to nedarīt. Es tiešām nevados no tā, ko cilvēki padomās. Labākajā gadījumā - lai padomā, tas ir veselīgi. Sliktākajā... viņu nav manā interešu redzeslokā.

Nespēja runāt tā, lai neviens nejustos aizskarts. Ok, ir viens veids, kā es to varu nedarīt. Klusēt. Tāpēc vairumā gadījumu es vai nu runāju to, no kā cilvēki paliek neizpratnē, vai nu klusēju un nesakarīgi kaut ko mauju - tad viņi domā, ka es domāju par viņiem to sliktāko, bet nesaku.

Nespēja fiziski izrādīt emocijas. Es neapskaujos, nebučojos, man ir nepatīkami aiztikt cilvēkus (atskaitot savus bērnus un vīru), es praktiski nelietoju cilvēku personvārdus (man liekas, ka tie neko neizsaka) un vēl mazāk deminutīvus (atkal, tikai pret bērniem un dzīvniekiem).

Regulāra sensorā pārslodze - vīrs zina miljonu gadījumu, kad es lielveikalā pēkšņi zaudēju savaldību, sāku riņķot kā dulla muša, palieku dezorientēta un nevaru atcerēties, ko gribēju. Tas pats notiek, kad man krīt cukura līmenis asinīs. Es vienkārši neko nesaprotu. Gribu prom, tumsā un apgulties.

Tas ir tāds ļoti sekls ieskats, un, kā izrādās, šīs nav manas personīgās vainas. To visu es uzskatīju par audzināšanas, savaldības un disciplīnas iztrūkumiem, pie kuriem man būtu jāstrādā, bet izrādījās, ka tās ir, tā teikt, neiroloģiskās iedzimtās īpatnības. Nedaudz atšķirīgas neironu saiknes smadzenēs. Nedaudz hello, Mars. Ir gan arī labas lietas.

Netipiska atmiņa. Es atceros sarunu virknes vārds vārdā. Es atceros sevi no 2 gadu vecuma. Cilvēki ar mani strīdas. 'Tas bija kaut kur 1995. gadā' 'Nu kādā 95.? Es atceros precīzu datumu, kad tas bija. 3. augusts 1998. gads, es atbraucu uz tikšanos pa taisno no Bulduriem, kur es biju ar KB, dj no Pulkveža, ar kuru es ietusēju iepriekšējā vakarā. Man mugurā bija kargo bikses smilšu krāsā, krekliņš ar sekcijām trijās krāsās - dzeltenā, baltā un tumšpelēkā..." Ir cilvēki, kas man joprojām netic, ka es to visu atceros. Ka es zinu no galvas tūkstošiem dziesmu tekstus, arī daudzas no tām, kuras man nemaz nepatīk. Zinu to dziesmu autorus, kad, kas un kā. Tas nav speciāli, un es nezinu, kam man šī informācija. Vīrs mani jauc uz gūgli. Ja ir jautājums, sākumā viņš jautā man. Ja es precīzi nezinu, rīt pateikšu. Nolasīšu lekciju, jo...

Ja mani kaut kas ir ieinteresējis, es veltu tam visu iespējamo laiku. Parasti ilgi. Tik ilgi, ka visiem sen jau ir apnicis. Būtībā es pārceļos uz dzīvi citā pasaulē, tajā manu interešu pasaulē. Tāpēc es esmu ļoti precīza detaļās un neciešu paviršību. Tāpēc man ir šķietami daudz talantu, bet es vienkārši ieguldu laiku un dvēseli tajā, ko daru.

Es redzu cēloņsakarības tik skaidri, it kā manā galvā būtu cilvēku uzvedības pasaules karte. Un es neslinkoju un nežēloju laiku tās izskaidrot tiem, kam ir grūtības ieraudzīt, kas un kāpēc. Tikai mani skaidrojumi parasti ir diezgan sausi un lietišķi, arī par mīlestību, jā. Atšķirībā no Holmsa es to neuzskatu par bīstamu kļūdu, jo es to pazīstu, bet īpašu romantiku no manis sagaidīt arī nesanāk. Toties ar mani var jauki, bez liekas kautrības un aplinkiem parunāties par mīlu, seksu, krāpšanu, nodevību, piedošanu un visu šo sakarību cēloņiem, sekām un uzbūvi. Un uzzināt daudz ko jaunu. Nevajag domāt, ka cilvēka, tā saucamā dvēsele, ir kaut kas mistisks un neizskaidrojams.

Starp citu, par aspīšiem saka, ka viņiem ir grūtības uztvert citu cilvēku noskaņojumu. Par laimi, ar percepciju es neesmu apdalīta (lai gan, nojaušu, ka tas ir apzināts ieguvums - es to iemācījos). Divi cilvēki, kas uz mani apvainojas regulāri, ir duāls un mamma. Es nolasu jūsu apvainošanos attālināti, man pat nevajag ar jums runāt. Es varu to saprast no diviem teikumiem vatsapā vai no zvanu intervāliem. Un jūs vēl apvainojaties? Jums abiem reāli ir daudz pazīstamu cilvēku, kuri nolasa jūsu noskaņojumu no īsziņas vai sasveicināšanās? Tad es jūs apsveicu. Es gan priecātos, ja kāds tā pazītu un saprastu mani. Un es lūdzu jūs abus pieņemt šo manu pieticīgo silto jūtu izpausmi no manis. Jo diemžēl, kā tas aspīšiem raksturīgi, es visu saprotu, bet īsti nezinu, ko darīt ar iegūto informāciju.  

Tas viss ir tiešām liels atklājums - ne tikai kaut kāda leibla iegūšana. Tā nav socionika, horoskopi vai temperamenta tips. Autisms, arī vieglā formā, ir samērā strikti - diagnoze. Protams, vairāk vai mazāk, bet tas ietekmē tavu dzīvi līdz detaļām. Tas ir kā piedzimt ar vienu kāju, visu mūžu mācīties staigāt, saņemt palamas par to, ka dari to tiešām slikti. Tad pakāpeniski iemācīties staigāt, tad skriet. Saprast, ka joprojām skrien lēnāk un citādāk nekā visi. Piemontēt mākslīgo kāju. Skriet gandrīz kā visi, bet mocīties no kājas svešādības un tulznām, ko tā uzberž. Nievāt sevi par to, ka nevari saņemties, slinkā govs, iemācīties skriet tikpat ātri un viegli, netrenējies pietiekami, nemācies pietiekami, nedari visu, ko vari. Visi var paskriet, bet tu nē? S l i n k ā g o v s! Un tad atklāt, ka tu neesi slinka vai sliktāka par citiem. Tev vienkārši ir viena kāja, bet vairākumam cilvēku - divas. Oh.

Domāju, ka daudzi mani gadu gājuma draugi, boifrendi, skolotāji un citi cilvēki, kam ir bijusi ilgstoša saskarsme ar mani, uzzinot, ka man ir Aspergers (un kas tas tāds ir), pateiktu: "Oooo, tas daudz ko izskaidro".

Protams, uz 40 gadiem es jau esmu apguvusi mīmikrijas mākslu un gandrīz vai protu uzvesties tā, ka cilvēki neko nenojauš. Tikai domā, ka esmu kautrīga vai nedaudz dīvaina. Bet patiesībā es neesmu nedaudz dīvaina, es esmu ĻOTI dīvaina. Un es neesmu kautrīga, es vienkārši negribu rādīt jums savas īpatnības, jo ne jums interesanti, ne man patīkami. Es esmu iekārtojusi savu dzīvi tā, lai pēc iespējas mazāk saskartos ar cilvēkiem, lai izvairītos no sensorās pārslodzes un lai manas smadzenes ir izklaidētas. Pat ja šis darbs netiek ļoti labi apmaksāts. Protams, man ir migrēnas, VD un trauksmes - visas blaknes, raksturīgas aspīšiem. Katra diena ārpasaulē man ir grūts darbs ar sevi. It's okay. Welcome to the world, I hope you like Ibuprofen. And Mebicarum.

Es turpmāk pamēģināšu uzrakstīt nelielu ieskatu tajā, kā sadarboties ar aspīšiem, lai neviens necieš. Bet pagaidām es gribu nocitēt to, kas raksturo galveno mūsu attiecībās ar ārpasauli. "Tu kādam pastāsti, ka tu esi īpatnējs, viņš pasaka: "Ai, nu beidz, tu esi pilnīgi normāls, neizdomā lūdzu". Un tad pēc brīža viņš jautā: "Kāpēc tu nevari saprast, ka tā nedara, un nevari darīt normāli???" Bet es taču tev teicu, kāpēc. Tu neticēji".

Ja kādam pēkšņi aktuāli, iemetīšu pagaidām trīs linkus.

Синдром Аспергера: 50 фактов про то, каково иметь "лёгкий" аутизм

Аспи-девочки

Аспи в большом городе: синдром Аспергера у женщин