Šodien ir starptautiskā autisma diena, un šajā sakarā man ir ko teikt. 38 gadu vecumā es izdarīju lielo atklāsmi. Man ir Aspergera sindroms. Autisma vieglā forma.
Ja bērnībā es būtu dzīvojusi tajā valstī, kur šis termins jau bija ieviests, mani diagnosticētu aši un bez aizķeršanās. Jo es esmu kanonisks, klasisks aspītis.
Testā es ieguvu 151 punktu no 200, bet tajā bija jautājumi par cilvēku uzvedības modeļu izpratni un izturēšanos cilvēku starpā. Uz tiem es mācēju atbildēt, jo šis ir mans lauciņš. Es jau 30 gadus pētu cilvēku uzvedības modeļus. Tā kā, ja ne informācija, ko es gadu gaitā esmu ievākusi, es atbildētu uz tiem citādāk. Un tad man, droši vien, būtu 200 no 200. Starp citu, cilvēku uzvedības modeļus es sāku pētīt tieši, lai iekļautos viņu sabiedrībā, citādi es vienmēr nedaudz esmu jutusies kā citplanētietis.
Testā es ieguvu 151 punktu no 200, bet tajā bija jautājumi par cilvēku uzvedības modeļu izpratni un izturēšanos cilvēku starpā. Uz tiem es mācēju atbildēt, jo šis ir mans lauciņš. Es jau 30 gadus pētu cilvēku uzvedības modeļus. Tā kā, ja ne informācija, ko es gadu gaitā esmu ievākusi, es atbildētu uz tiem citādāk. Un tad man, droši vien, būtu 200 no 200. Starp citu, cilvēku uzvedības modeļus es sāku pētīt tieši, lai iekļautos viņu sabiedrībā, citādi es vienmēr nedaudz esmu jutusies kā citplanētietis.
Katatoniska nespēja uzturēt sīksarunas - tagad jautāšanas ceļā es esmu atklājusi, ka cilvēki sarunājas ne tikai ar savējiem un dara to tāpēc, ka viņiem tas patīk. Es parunājos ar svešu cilvēku, un, ja esmu uzzinājusi ko jaunu, palieku ļoti apmierināta. Ja nē, tad... Tad neko. Bet es nebiju iedomājusies, ka var sarunāties ar kolēģiem sarunas pēc, nevis lai apmainītos ar informāciju. Ka tā ir izklaide. Jo man tas ir darbs.
Dusmu, pašpārmetumu un skumju lēkmes, saskaroties ar loģikas trūkumu citu cilvēku uzvedībā. Teorētiski es zinu viņu motivāciju, bet es joprojām atsakos ticēt, ka viņus vada vēlme sāpināt līdzcilvēkus, likt tiem justies vainīgiem, glaudīt savu ego un darīt tā, lai citi nepadomātu to, ko nevajag.
Sociālo normu ignorēšana. Ja es nespļauju uz ielas un nestaigāju plika - tad man ir citi, savi iemesli to nedarīt. Es tiešām nevados no tā, ko cilvēki padomās. Labākajā gadījumā - lai padomā, tas ir veselīgi. Sliktākajā... viņu nav manā interešu redzeslokā.
Nespēja runāt tā, lai neviens nejustos aizskarts. Ok, ir viens veids, kā es to varu nedarīt. Klusēt. Tāpēc vairumā gadījumu es vai nu runāju to, no kā cilvēki paliek neizpratnē, vai nu klusēju un nesakarīgi kaut ko mauju - tad viņi domā, ka es domāju par viņiem to sliktāko, bet nesaku.
Nespēja fiziski izrādīt emocijas. Es neapskaujos, nebučojos, man ir nepatīkami aiztikt cilvēkus (atskaitot savus bērnus un vīru), es praktiski nelietoju cilvēku personvārdus (man liekas, ka tie neko neizsaka) un vēl mazāk deminutīvus (atkal, tikai pret bērniem un dzīvniekiem).
Regulāra sensorā pārslodze - vīrs zina miljonu gadījumu, kad es lielveikalā pēkšņi zaudēju savaldību, sāku riņķot kā dulla muša, palieku dezorientēta un nevaru atcerēties, ko gribēju. Tas pats notiek, kad man krīt cukura līmenis asinīs. Es vienkārši neko nesaprotu. Gribu prom, tumsā un apgulties.
Tas ir tāds ļoti sekls ieskats, un, kā izrādās, šīs nav manas personīgās vainas. To visu es uzskatīju par audzināšanas, savaldības un disciplīnas iztrūkumiem, pie kuriem man būtu jāstrādā, bet izrādījās, ka tās ir, tā teikt, neiroloģiskās iedzimtās īpatnības. Nedaudz atšķirīgas neironu saiknes smadzenēs. Nedaudz hello, Mars. Ir gan arī labas lietas.
Netipiska atmiņa. Es atceros sarunu virknes vārds vārdā. Es atceros sevi no 2 gadu vecuma. Cilvēki ar mani strīdas. 'Tas bija kaut kur 1995. gadā' 'Nu kādā 95.? Es atceros precīzu datumu, kad tas bija. 3. augusts 1998. gads, es atbraucu uz tikšanos pa taisno no Bulduriem, kur es biju ar KB, dj no Pulkveža, ar kuru es ietusēju iepriekšējā vakarā. Man mugurā bija kargo bikses smilšu krāsā, krekliņš ar sekcijām trijās krāsās - dzeltenā, baltā un tumšpelēkā..." Ir cilvēki, kas man joprojām netic, ka es to visu atceros. Ka es zinu no galvas tūkstošiem dziesmu tekstus, arī daudzas no tām, kuras man nemaz nepatīk. Zinu to dziesmu autorus, kad, kas un kā. Tas nav speciāli, un es nezinu, kam man šī informācija. Vīrs mani jauc uz gūgli. Ja ir jautājums, sākumā viņš jautā man. Ja es precīzi nezinu, rīt pateikšu. Nolasīšu lekciju, jo...
Ja mani kaut kas ir ieinteresējis, es veltu tam visu iespējamo laiku. Parasti ilgi. Tik ilgi, ka visiem sen jau ir apnicis. Būtībā es pārceļos uz dzīvi citā pasaulē, tajā manu interešu pasaulē. Tāpēc es esmu ļoti precīza detaļās un neciešu paviršību. Tāpēc man ir šķietami daudz talantu, bet es vienkārši ieguldu laiku un dvēseli tajā, ko daru.
Es redzu cēloņsakarības tik skaidri, it kā manā galvā būtu cilvēku uzvedības pasaules karte. Un es neslinkoju un nežēloju laiku tās izskaidrot tiem, kam ir grūtības ieraudzīt, kas un kāpēc. Tikai mani skaidrojumi parasti ir diezgan sausi un lietišķi, arī par mīlestību, jā. Atšķirībā no Holmsa es to neuzskatu par bīstamu kļūdu, jo es to pazīstu, bet īpašu romantiku no manis sagaidīt arī nesanāk. Toties ar mani var jauki, bez liekas kautrības un aplinkiem parunāties par mīlu, seksu, krāpšanu, nodevību, piedošanu un visu šo sakarību cēloņiem, sekām un uzbūvi. Un uzzināt daudz ko jaunu. Nevajag domāt, ka cilvēka, tā saucamā dvēsele, ir kaut kas mistisks un neizskaidrojams.
Starp citu, par aspīšiem saka, ka viņiem ir grūtības uztvert citu cilvēku noskaņojumu. Par laimi, ar percepciju es neesmu apdalīta (lai gan, nojaušu, ka tas ir apzināts ieguvums - es to iemācījos). Divi cilvēki, kas uz mani apvainojas regulāri, ir duāls un mamma. Es nolasu jūsu apvainošanos attālināti, man pat nevajag ar jums runāt. Es varu to saprast no diviem teikumiem vatsapā vai no zvanu intervāliem. Un jūs vēl apvainojaties? Jums abiem reāli ir daudz pazīstamu cilvēku, kuri nolasa jūsu noskaņojumu no īsziņas vai sasveicināšanās? Tad es jūs apsveicu. Es gan priecātos, ja kāds tā pazītu un saprastu mani. Un es lūdzu jūs abus pieņemt šo manu pieticīgo silto jūtu izpausmi no manis. Jo diemžēl, kā tas aspīšiem raksturīgi, es visu saprotu, bet īsti nezinu, ko darīt ar iegūto informāciju.
Dusmu, pašpārmetumu un skumju lēkmes, saskaroties ar loģikas trūkumu citu cilvēku uzvedībā. Teorētiski es zinu viņu motivāciju, bet es joprojām atsakos ticēt, ka viņus vada vēlme sāpināt līdzcilvēkus, likt tiem justies vainīgiem, glaudīt savu ego un darīt tā, lai citi nepadomātu to, ko nevajag.
Sociālo normu ignorēšana. Ja es nespļauju uz ielas un nestaigāju plika - tad man ir citi, savi iemesli to nedarīt. Es tiešām nevados no tā, ko cilvēki padomās. Labākajā gadījumā - lai padomā, tas ir veselīgi. Sliktākajā... viņu nav manā interešu redzeslokā.
Nespēja runāt tā, lai neviens nejustos aizskarts. Ok, ir viens veids, kā es to varu nedarīt. Klusēt. Tāpēc vairumā gadījumu es vai nu runāju to, no kā cilvēki paliek neizpratnē, vai nu klusēju un nesakarīgi kaut ko mauju - tad viņi domā, ka es domāju par viņiem to sliktāko, bet nesaku.
Nespēja fiziski izrādīt emocijas. Es neapskaujos, nebučojos, man ir nepatīkami aiztikt cilvēkus (atskaitot savus bērnus un vīru), es praktiski nelietoju cilvēku personvārdus (man liekas, ka tie neko neizsaka) un vēl mazāk deminutīvus (atkal, tikai pret bērniem un dzīvniekiem).
Regulāra sensorā pārslodze - vīrs zina miljonu gadījumu, kad es lielveikalā pēkšņi zaudēju savaldību, sāku riņķot kā dulla muša, palieku dezorientēta un nevaru atcerēties, ko gribēju. Tas pats notiek, kad man krīt cukura līmenis asinīs. Es vienkārši neko nesaprotu. Gribu prom, tumsā un apgulties.
Tas ir tāds ļoti sekls ieskats, un, kā izrādās, šīs nav manas personīgās vainas. To visu es uzskatīju par audzināšanas, savaldības un disciplīnas iztrūkumiem, pie kuriem man būtu jāstrādā, bet izrādījās, ka tās ir, tā teikt, neiroloģiskās iedzimtās īpatnības. Nedaudz atšķirīgas neironu saiknes smadzenēs. Nedaudz hello, Mars. Ir gan arī labas lietas.
Netipiska atmiņa. Es atceros sarunu virknes vārds vārdā. Es atceros sevi no 2 gadu vecuma. Cilvēki ar mani strīdas. 'Tas bija kaut kur 1995. gadā' 'Nu kādā 95.? Es atceros precīzu datumu, kad tas bija. 3. augusts 1998. gads, es atbraucu uz tikšanos pa taisno no Bulduriem, kur es biju ar KB, dj no Pulkveža, ar kuru es ietusēju iepriekšējā vakarā. Man mugurā bija kargo bikses smilšu krāsā, krekliņš ar sekcijām trijās krāsās - dzeltenā, baltā un tumšpelēkā..." Ir cilvēki, kas man joprojām netic, ka es to visu atceros. Ka es zinu no galvas tūkstošiem dziesmu tekstus, arī daudzas no tām, kuras man nemaz nepatīk. Zinu to dziesmu autorus, kad, kas un kā. Tas nav speciāli, un es nezinu, kam man šī informācija. Vīrs mani jauc uz gūgli. Ja ir jautājums, sākumā viņš jautā man. Ja es precīzi nezinu, rīt pateikšu. Nolasīšu lekciju, jo...
Ja mani kaut kas ir ieinteresējis, es veltu tam visu iespējamo laiku. Parasti ilgi. Tik ilgi, ka visiem sen jau ir apnicis. Būtībā es pārceļos uz dzīvi citā pasaulē, tajā manu interešu pasaulē. Tāpēc es esmu ļoti precīza detaļās un neciešu paviršību. Tāpēc man ir šķietami daudz talantu, bet es vienkārši ieguldu laiku un dvēseli tajā, ko daru.
Es redzu cēloņsakarības tik skaidri, it kā manā galvā būtu cilvēku uzvedības pasaules karte. Un es neslinkoju un nežēloju laiku tās izskaidrot tiem, kam ir grūtības ieraudzīt, kas un kāpēc. Tikai mani skaidrojumi parasti ir diezgan sausi un lietišķi, arī par mīlestību, jā. Atšķirībā no Holmsa es to neuzskatu par bīstamu kļūdu, jo es to pazīstu, bet īpašu romantiku no manis sagaidīt arī nesanāk. Toties ar mani var jauki, bez liekas kautrības un aplinkiem parunāties par mīlu, seksu, krāpšanu, nodevību, piedošanu un visu šo sakarību cēloņiem, sekām un uzbūvi. Un uzzināt daudz ko jaunu. Nevajag domāt, ka cilvēka, tā saucamā dvēsele, ir kaut kas mistisks un neizskaidrojams.
Starp citu, par aspīšiem saka, ka viņiem ir grūtības uztvert citu cilvēku noskaņojumu. Par laimi, ar percepciju es neesmu apdalīta (lai gan, nojaušu, ka tas ir apzināts ieguvums - es to iemācījos). Divi cilvēki, kas uz mani apvainojas regulāri, ir duāls un mamma. Es nolasu jūsu apvainošanos attālināti, man pat nevajag ar jums runāt. Es varu to saprast no diviem teikumiem vatsapā vai no zvanu intervāliem. Un jūs vēl apvainojaties? Jums abiem reāli ir daudz pazīstamu cilvēku, kuri nolasa jūsu noskaņojumu no īsziņas vai sasveicināšanās? Tad es jūs apsveicu. Es gan priecātos, ja kāds tā pazītu un saprastu mani. Un es lūdzu jūs abus pieņemt šo manu pieticīgo silto jūtu izpausmi no manis. Jo diemžēl, kā tas aspīšiem raksturīgi, es visu saprotu, bet īsti nezinu, ko darīt ar iegūto informāciju.
Tas viss ir tiešām liels atklājums - ne tikai kaut kāda leibla iegūšana. Tā nav socionika, horoskopi vai temperamenta tips. Autisms, arī vieglā formā, ir samērā strikti - diagnoze. Protams, vairāk vai mazāk, bet tas ietekmē tavu dzīvi līdz detaļām. Tas ir kā piedzimt ar vienu kāju, visu mūžu mācīties staigāt, saņemt palamas par to, ka dari to tiešām slikti. Tad pakāpeniski iemācīties staigāt, tad skriet. Saprast, ka joprojām skrien lēnāk un citādāk nekā visi. Piemontēt mākslīgo kāju. Skriet gandrīz kā visi, bet mocīties no kājas svešādības un tulznām, ko tā uzberž. Nievāt sevi par to, ka nevari saņemties, slinkā govs, iemācīties skriet tikpat ātri un viegli, netrenējies pietiekami, nemācies pietiekami, nedari visu, ko vari. Visi var paskriet, bet tu nē? S l i n k ā g o v s! Un tad atklāt, ka tu neesi slinka vai sliktāka par citiem. Tev vienkārši ir viena kāja, bet vairākumam cilvēku - divas. Oh.
Domāju, ka daudzi mani gadu gājuma draugi, boifrendi, skolotāji un citi cilvēki, kam ir bijusi ilgstoša saskarsme ar mani, uzzinot, ka man ir Aspergers (un kas tas tāds ir), pateiktu: "Oooo, tas daudz ko izskaidro".
Protams, uz 40 gadiem es jau esmu apguvusi mīmikrijas mākslu un gandrīz vai protu uzvesties tā, ka cilvēki neko nenojauš. Tikai domā, ka esmu kautrīga vai nedaudz dīvaina. Bet patiesībā es neesmu nedaudz dīvaina, es esmu ĻOTI dīvaina. Un es neesmu kautrīga, es vienkārši negribu rādīt jums savas īpatnības, jo ne jums interesanti, ne man patīkami. Es esmu iekārtojusi savu dzīvi tā, lai pēc iespējas mazāk saskartos ar cilvēkiem, lai izvairītos no sensorās pārslodzes un lai manas smadzenes ir izklaidētas. Pat ja šis darbs netiek ļoti labi apmaksāts. Protams, man ir migrēnas, VD un trauksmes - visas blaknes, raksturīgas aspīšiem. Katra diena ārpasaulē man ir grūts darbs ar sevi. It's okay. Welcome to the world, I hope you like Ibuprofen. And Mebicarum.
Es turpmāk pamēģināšu uzrakstīt nelielu ieskatu tajā, kā sadarboties ar aspīšiem, lai neviens necieš. Bet pagaidām es gribu nocitēt to, kas raksturo galveno mūsu attiecībās ar ārpasauli. "Tu kādam pastāsti, ka tu esi īpatnējs, viņš pasaka: "Ai, nu beidz, tu esi pilnīgi normāls, neizdomā lūdzu". Un tad pēc brīža viņš jautā: "Kāpēc tu nevari saprast, ka tā nedara, un nevari darīt normāli???" Bet es taču tev teicu, kāpēc. Tu neticēji".
Ja kādam pēkšņi aktuāli, iemetīšu pagaidām trīs linkus.
Синдром Аспергера: 50 фактов про то, каково иметь "лёгкий" аутизм
