Kāpa-2018

Un īsumā bildēs. Šis ir mūsu virtuves dēlis, kur brīžiem ir prāta vētra par to, kas mums priekšā. Kāpas bukletam katru gadu ir noteikta bilde ar apvidu, ieturēta vienā stila, te es centos uzminēt, kāda būs šogad. Jūru zīmēja jaunietis.

Bet es neuzminēju. 

Un šogad mēs trīsdienas nolēmām uztaisīt par četrdienām un braukt nevis pirmā starta dienā, piektdien, bet jau ceturtdien. Ar pieturu Kuldīgā.

Tad tu uz to Kuldīgu nevari sataisīties 25 gadus, un tad sāc braukāt katru gadu. Pat ne gluži tīšām. Šogad Kāpa bija Pāvilostā, un braucienu būtu loģiski sadalīt divās daļās, ar vienu pieturu pa vidu. Kas bija svētīgi, neskatoties uz dusmām un bļāvieniem pie upes un ņemšanos pa veikalu, un to, ka mašīna salūza, kad mēs vēl neizbraucām no Rīgas.

Jā, tur tikai tā var pārvietoties, un tikai ar čībām kājās.

Nopeldoties Ventas rumbā, gandrīz vai tvaikus nolaidu pa ausīm, un ceļš līdz Pāvilostai bija lielisks. Droši vien tādēļ, ka jaunietis gulēja, bet es aizmugurē sēdēju nevis pa vidu diviem bērniem, bet lepni malējā sēdeklī.

Vienu brīdi - jā, tad kad mašīna salūza vēl Rīgā, un tad arī pamodās jaunākais bērns, kuram bija paredzēts gulēt līdz Kuldīgai - viss izskatījās samērā bezcerīgi. Kur mēs, kur Pāvilosta, un kā vispār būt. Bet pagāja nieka 5-6 stundas, un lūk, kempings Sīļi (now Hortus), kurā no 2013. nekas daudz nav mainījies. Niknā zaļā jūra šogad ir rāma un jauka, saulriets ir jumtu nonesošs, un vakars liekas visas tās dižās noņemšanās ar braukšanu vērts.

Vakars vēl ar vājajiem dzērieniem.

Un nākamajā dienā, protams, Cirpstene. 

Sarežģīti bija nenormāli pat ar visu to, ka liktenis nosprieda man skriet visas trīs dienas DIR3 (atklātā grupā, garā distance ar atvieglotu navigāciju). Uz mikroreljefa, ziniet, navigāciju atvieglot nevar! Vienu punktu meklēju 20 minūtes, vēl vienu - 11.  2. un 3. dienās arī atradās pāris punkti pa 20-25 minūtēm. 

Brīžiem bija tieši (identiski!!!) šādi. Lai gan, prieks redzēt, ka ne tikai es esmu tāda idiote, bet arī tie, kas reāli sauc sevi par orientieristiem, nav neko labāki. 

Bet es tik un tā ar visu tiku galā (visas trīs dienas), un pat neizmantoju visu atvēlēto kontrollaiku pa maksimumu (pietuvojos 3. dienā ar 1:39).

Un braucot atpakaļ no Pāvilostas. Sūtu caurejas starus visiem gudriniekiem, kas uzskata, ka ceļa remonta luksofori uz viņiem neattiecas, un kad visi jefiņi stāv rindā, viņiem jābrauc tiem garām un jātraucē pretīmbraucējiem (kuriem gan deg zaļais!). Es ceru, viņi apzinās, ka rindas pie luksoforiem veido viņi paši, nevis luksofori? Diez vai.

Un vakarā, tradicionāli...

Šogad vakara tusiņi totāli izdevušies. Nu, cik tusēšanās var izdoties ar divgadnieku pa rokai. Un ar duālu ar Martell rokā. Un ar Barbaras komentāriem. Bet tas jau pieder pie lietas. No otrās puses, ja no rīta atkal starti, tad paldies vien tam divgadniekam, ka 12 visi jau bija gultā.

Otrajā dienā jūra bija atkal manāmi nikna. Vispār, jūra man ļoti patīk, bet te... Es atcerējos visu, ko teicu 2013. gadā.  Trauksmaina, depresīva šalkoņa, dusmīgi viļņi un saulriets jūrā. Ok, pēdējais ir labi. Bet mēs tik un tā gājām peldēties (mazgāties) - ar spiegšanu un reālām bailēm, ka viļņi ievilks jūrā. Ūdens arī diennakts laikā bija palicis neciešami auksts. Vējš ne tikai rāva matus nost no galvas, bet otrajā vakarā es pārliku mašīnu stāvvietā, kas ir tālāk no meža, jo priedes šūpojās tā, ka es reāli sāku uztraukties, ka uzkritīs pa nakti uz galvas.

Vilnīši izskatās maziņi? Tas no 25 metru augstuma.

Jaunietis četras dienas kauca un ņaudēja, ka grib mājās, bet pēdējās dienas apbalvošanā teica, ka mējās "Ņi naaadaaaa!!!" Mēs gan viņu neklausījām un aizbraucām. Un negaidīti labi tikām līdz mājām, lai gan es nedaudz raustījos, kā mēs atkal pievarēsim šo gaisa gabalu.

Bilžu autori ir jauktā secībā es, duāls un, laikam, divām - Ojārs Millers.