Baigā problēma patiesībā, jo man visas dienas paliek atmiņā smalkās detaļās. Nu, izņemot tās, kuras 'darbs un ūdens'. Bet nu labi, paņemsim šo.
Man vispār ir vissiltākās jūtas pret Baltijas jūru, neskatoties uz tās temperatūru. Es esmu redzējusi viņu gan no šīs puses - auksto un oļaino Jūrkalnē, Liepājā un Ventspilī, laukakmeņaino Tūjā un Vitrupē, noaugušu zaļu Ainažos, rupjajām smiltīm Vidzemes jūrmalā, manām mīļākajām smalkajām smiltīm Jūrmalas pusē, un arī nedaudz no Skandināvijas puses. Bet šeit es viņu nepazinu, kaut arī tikko trīs dienas nodzīvojām turpat netālu Miķeļtornī.
Šajā rītā mēs pamodāmies Sīļu kempingā pie Pāvilostas, kurā iebraucām vēlu vakarā, un nolēmām aiziet līdz jūrai, tur stāvkrasts esot. Un kad atnācām, tā nebija mana Baltijas jūra - tik tālu lejā, tik nikna un tik zaļa! Tie vilnīši patiesībā bija ļoti pat spēcīgi- peldēties es te ietu nu tā, uz jūs. Un tas zilizaļums un šalkoņa. Uzreiz atausa atmiņā Tūves Jansones 'Tētis un jūra', stāsts, kurā mani vienmēr izbrtīnīja tas, ka jūra ne vienmēr ir prieka un iedvesmas pilna, kā man pašai licies. Viņa var būt arī ļoti auksta, apnicīga un vientulīga. Nu lūk, šeit izskatījās ļoti ticami - tā šalkoņa nebija nomierinoša, bet trauksmaina un depresīva. Ļoti gribējās kaut kā tikt ātrāk prom.
Tomēr lejā bija simtmiljardi olīšu, un mēs ar bērnu uz kādu stundu iekritām lasīšanas orģijā. Es ļoti mīlu akmeņus, un arī šoreiz atvedu pāris spaiņus. Tagad man ir skatāmie un taustāmie izvēlētie olīši un vesels trauciņš smalku, jūras noslīpētu, plakanu akmentiņu, kuras es izmantoju akmeņu terapijai - grābju saujā un spaidu. Kā es tikai bez tiem biju dzīvojusi.
(te es mazliet aizrāvos, jo šie visi ir no Karkles (pie Klaipēdas), bet jūra vienalga tā pati, un ceļojums tas pats, tā kā).
Pēc tam mēs ar bērnu gājām kempinga dušā (1 lats un ne mazākās poņas, kur iemest žetonu, jo viss tāpat strādā) un braucām uz Liepāju. Liepāja sākās ar K-Rautu, kur steidzami bija jāpērk kaut kas jukošā vagoniņa lāpīšanai) un ar bļāvieniem 'gribu uz Lunaparku!!!!!!' Nolādētās vecāku lamatas - visu laiku klausījos par to Lunaparku, ibio. Bet paši runājām par to, ka Liepājas mērs, atšķirībā no Lemberga, savā pilsētā neko nav izpagānījis, tāpēc viņa vārdu medijos neviens nav locījis. Laikam, tā agrāk varētu būt izskatījusies tā Ventspils. Šķūnis uz šķūņa, krams uz krama. Neko diži interesantu neatradām. Liepāja ir no to īpatnējo pilsētu skaita, kurām ir savs gars, kuru viņa neatklāj kuram katram. Atbraukt divatā uz vairāku dienu specpasākumu, kas iekļautu vazāšanos pa pussabrukušo pilsētu būtu labi, bet ar bērniem izbaudīt īsti nav ko. Aizbēgām.
Pieveicām 70 km līdz Palangai. Kaut kur esmu lasījusi, ka Palanga ir Jūrmala Jaunā viļņa laikā - nu, precīzāk arī nepateiksi. Pretīgāk par pretīgu. Pārdevēji nelaipni, šansons bļauj no katra kafūža, cenšoties pārbļaut kaimiņu, uz ielas visu laiku uzbāžās te ar puķēm, te vēl ar kaut ko, jau nemaz nerunājot par 'lamatām vecākiem'. Zinat lamatas? Cukurvate, kukurūza, krāsainais saldējums, popkorns, baloni, vilcieniņš, atrakcijas, mašīnītes - visa daudz un vienlaicīgi, un bērnam visu gribas reizē, pat ja viņš ir atēdies tās izklaides jau iepriekš. Un kā vecākiem to visu drazu gribas pirkt, ojā! Rezultāts diezgan histērisks - bērnam liekas, ka nekas nav izbaudīts, vecāks noguris atrisināt visu mierīgā ceļā. Vēl viens mīnuss pilsētas kontā. Principā, ja te dzīvo nedēļu, tad šo problēmu var risināt ar pakāpenisku patērēšanu - šodien saldējums, rīt kukurūza, bet ja tas ir viens vakars - tad ir bēda.
Otrs mīnuss - stāvvietas kemperiem nepastāv kā klase. Novietot kaut kur var tikai vieglo auto. Man gan tieši tajā dienā pietika prāta taupības nolūkos izlemt nakšņot nevis kempingā, bet ārā uz ielas. Palangā to darīt nevajag! Jo nav nevienas nomaļākas stāvvietas, bet nakšņot uz ielas nozīmē ko - traukus izmazgāt nevar, zobus iztīrīt nav, pačurāt aiziet nav kur. Izbraucām uz šosejas, izdarījām visu un atgriezāmies pilsēta. No rīta tā pati bēda - pamosties, bet tualetes nav! Nācās braukt klajā laukā brokastot un ģimeniski čurāt krūmos. Bet, domājams, tiem, kas nežēlos naudu kempingam, nebūs arī tādas problēmas. Es tikai atgādinu, ka Palanga nav īstā vieta eksperimentiem. Aizbēgām.
Toties Palangā ir garš mols, un jūra tur bija tikpat zaļa un nikna. Mans bērns visu ceļu baidījās, ka tas mols iebruks, toties citi tur nēsājās rikšodami. Aizstaidzinies līdz mola beigām, pablenz uz viļņiem un dodies atpakaļ, bet tur jau cilvēki iekārtojušies uz speciālajiem soliņiem ar segām - gaida saulrietu. Jā, šeit ir speciāla vieta saules pavadīšanai. Atkal uzausa jautājums - vai saule vienmēr visur riet jūrā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru