Kāpa ir tāds supersportisks pasākums. Sportiskāks par peldēšanas sacensībām. Jo, pirmkārt, peldēt es protu labi (lai gan līdz ar to es varu novērtēt citu peldētāju ielikto atdevi) un otrkārt, uz peldēšanas sacensībām cilvēki pārsvarā atnāk vieni paši, ar komandas biedriem.
Bet Kāpa ir festivāls. Tur es katru reizi satieku tos monstrus, kas pa mežu skrien ātrāk nekā es pa asfaltu varu paskriet uz autobusu. Un tad viņš finišē pie saucieniem "Tēti! Tēti!" Un tālāk iet - vienā rokā ūdens glāze un orientēšanās pribambasi, uz otrās sēž viens bērns, otrs iet blakus, trešais jau uzrāpies uz pleciem. Noteikti vecākais no tiem ir paņēmis augstu vietu M vai W8 grupā, un pārējie divi jau no ratu vecuma skrien marķēto 8 grupu ar vecākiem. Visi šie bērni tikko ir nokāpuši no mātes, kura tūlīt arī startēs mežā, un skrien tikai nedaudz lēnāk par vīru. Turklāt, viņa personīgi ir laidusi pasaulē visus šos topošos čempionus.
Šogad distancē palīdzēju tikai diviem no tiem topošajiem čempioniem, bet parasti ir vairāk. Tas atgadās katru gadu - dziļie džungļi, un kāds bērns jautā, kur viņš atrodas. Vēl izglābu večuku, kur pamanījās izmaldīties no savas kartes ārā un sūdzējās, ka galīgi tajā neko neredz, tik švaka viņam redze. Lūk, Elizabete, cilvēki mežā orientējas pēc taustes!
Tad viņi vāra makaronus uz pārnēsājamās plītiņas, iet peldēties ledainā jūrā, nenogurdināmie bērni un jaunieši spēlē bumbu un skraida (vēl!), otrajā dienā piedalās stafetē un visādi citādi izraisa manī dziļu apbrīnu un tādu nedaudz laimes sajūtu, jo man ļoti patīk redzēt bērnus un jauniešus, kas aug sportā. Kam tas viss ir normāli - kustēties, apspriest rezultātus tikai orientieristiem saprotamā valodā, acu priekšā redzēt gan eliti, gan vecmeistarus, kuriem dzīve sportā nav beigusies arī pēc 70 un pēc 80.
Vakarā daļa sportistu iziet uz karaoke dziedāšanu pirmajā dienā un uz koncertu otrajā. Šeit es vienmēr priecājos par to, ka - labi, liela daļa ir nūģi, kas ārpus skriešanas prot tikai sēdēt pie savas telts - bet vienmēr ir daļa, kura nāk dejot. Sievietes gados vienas pašas ar smaidu uz lūpām, veselas ģimenes ar maziem un lieliem bērniem, jaunu skuķu grupiņas un pat daži čaļi, kas vēl nav sasnieguši 'dejot nav kruta' vecumu.
Kāpa ir ne tikai sporta festivāls. Kāpēc man, neskatoties uz to, ka es tur katru dienu pārgurstu skrienot mežā, pat nenāk prātā atstāt bērnus mājās? Kāpēc man viņiem jāliek gulēt teltī un mašīnā un salt četras dienas no vietas? Tāpēc, ka festivāls. Tāpēc, ka orientieristu bērni izaug Kāpas trīsdienās. Daži no dalībniekiem Kāpā noteikti bija jau 32. reizi. Un viņiem ir 32 gadi. Tāpēc, ka tas ir dzīvesveids - atbraukt pašam un atvest visu ģimeni. Tāpēc, ka es gribu būt daļa no tā visa, es gribu izrādīties, ka man arī ir ģimene, kurā visi startē visas trīs dienas. Un tāpēc, ka es gribu, lai ģimenes jaunākā daļa saprot, ka lūk šis dzīvesveids ir pareizā izvēle, pat ja uz brīdi viņiem tas orientieris noteikti zudīs. Tāpēc, ka mans aicinājums ir intensīvi izklaidēt visus, kas trāpījušies man pa rokai. Pat ja viens trīs dienas kauca par katru sīkumu un prasījās mājās, otrā katru nakti pārsala teltī un visu komentēja, trešais klusu cieta, ceturtais ievēlās atpakaļ alkoholiķos, bet pati es atbraucu mājās pilnīgi izsitusies no spēkiem. Pēc brīža nogurums pazūd, bet atmiņas un piederības sajūtu man neviens vairs neatņems.
