Un tad, galu galā, kas sanāca no maniem lielajiem plāniem Prāgā? Tas, kas sanāk, kad... jā.
Es jums teikšu, Rīgas lidostā iekāpšanas zonā ir vienkārši ideāls bērnu laukumiņš! Mums pat nebija tik daudz laika, lai pilnībā par to izpriecātos. Mīksts, drošs visiem vecumiem, daudz ko darīt, ar skatu uz lidmašīnām un tieši blakus Narvesens. Viss, ko var vēlēties. Mūsu iekāpšana arī bija tieši blakus. Ņa!
Uz Prāgu lido mazie jaunie Bombardīri. Ļoti glītas lidmašīnas, un ērtas arī.
Līdz Prāgai 2,5 stundas lidojuma.
Meita ik pēc soļa videoblogo par savu ierašanos, un jaunietis pēta čehu visai anatomiski detalizētu mākslu.
Kad atlidojām, visi jau nedaudz mira badā, man jau pavisam bija migrēna. Tāpēc, kā bija ieplānots (lai gan, vīrs ar meitu nekādi nevarēja sameklēt to ēdnīcu, bet es ar Instagramā izmakšķerētām norādēm atradu uz viens-divi). Lēts Lidiņa tipa ēdināšanas iestādījums (pa 15 eiro uz četriem pieēdāmies, ka nu tikai), strādā visu diennakti, atrodas Terminālī 1 otrajā stāvā, saucās Restaurace Praha. Biļetes transportam arī nopirkām lidostā, mūsu gadījumā visērtāk bija ņemt katram dienas biļeti uz katru dienu plus 30 min biļeti braucienam līdz viesnīcai.
119. autobuss līdz pieturai Vypich, un pēc brīža esam pilnīgā tumsā pie lielceļa. Par laimi, es precīzi zinu, kur jāiet. Vienīgais, kas nav labi - jaunietis autobusā nosnaudās, bet tagad, pamostoties, nejauki klepo ik pēc pāris metriem un vispār ir dikti neapmierināts ar dzīvi.
Viesnīca mūs sagaidīja ar milzīgu istabu un šokolādi katram - kā naglai uz galvas.
No rīta izēdām visu, ko atradām brokastīs (labi, es pārspīlēju, bet badā galīgi nesanāca palikt), sazagāmies vēl bulciņas un gājām ārā. Te ir mūsu viesnīcas pagalms (kur bērni saskatīja pat zaķi!).
Pēc plāna grasījāmies ņemt tramvaju no šīs te pašas pieturas un doties gar Strahovas klosteri uz Petrinas kalnu (kā ir aprakstīts šeit), bet ārā līst. Ok, tad dodamies uzreiz uz Lauksaimniecības muzeju, kurš bija paredzēts vakarā. Ar 12. tramvaju… protams, aizbraucam galīgi ne tur, kur es iedomājos!!! Viss jau būtu pareizi, bet gāja viņš ne pa tām ielām, kur es gaidīju, bet pa kaut kādu neciešami tūristiski-glezniecisku maršrutu. Visu laiku ir jāblenž pa logu, pilnīgi nav laika orientēties. Skati uz apkārtējiem kalniem ir pilnīgi elpu aizraujoši, bet tad tas tramvajs ņem un izgriež uz terases, no kuras paveras skats uz Prāgas centru. Vārdu sakot, attapāmies izlekt ārā knapi pirms tas devās pāri tiltam uz pretējo krastu, kur mums nevajag.
Un no Strosmaijera laukuma kājām devāmies uz muzeju. Jaunietis joprojām klepo, es sapņoju, ka varētu aptiekā iepirkt Laringochups (čupa-čupus ar pretklepus efektu), jo tas izklausās šobrīd efektīvākais risinājums. Čalis aptiekā par manu čupa-čupu jautājumu ļoti priecājas un brīnījās, kad es pateicu, ka tas nav mans izgudrojums, bet reāli eksistējoša lieta. Labi, dabūjām kaut kādu vismaz klepus sīrupu, un turpinājām ceļu. Ja ne tas klepus, citādi varētu teikt, ka ļoti labi pavadījām laiku, apskatot skatlogus un apkārtējās ēkas.
Par abiem muzejiem, Lauksaimniecisko un Tehnisko, sīkāk ir šeit. Atkārtošos - superīgs skats no jumta un daudz labu izklaižu pirmsskolas vecuma bērniem ir l/s muzejā, tehniskais vairāk būs derīgs pieaugušajiem un lielākiem bērniem, kurus interesē, kas kā ir uztaisīts.
Tālāk, pēc plāna, Pho U Letne ar austrumu virtuvi. Jaunietis, kurš diezgan labi jūtās muzejā un pat aizmirsa klepot, palicis pavisam niķīgs - ēdienam uzkliedza "nē!" un arī man ēst neļāva. Tāpēc ātri iebāzu mutē, cik paspēju, un vedu šo laukā. Kamēr gājām līdz Letenskiem dārziem (5 min), viņš atslēdzās man uz pleca. Atbrauca vīrs ar meitu, ielikām šo ratos, un caur Letenskiem dārziem, kur skrien, pastaigājas ar bērniem un tāpat, brauc ar riteņiem un vingro puse Prāgas (otra puse to dara pāri ielai, Královská obora parkā) un nav neviena paša tūrista, devāmies uz Piecu tiltu skatu punkta (kur gan ir daudz tūristu!!!). Beidzot Barbara sāka redzēt kaut ko no Prāgas, un ir pārlaimīga.
Starp citu, ārā šajā brīdī bija +17 un cepināja saule (marta sākums). Toties atkal uzmodās Filips, un es sapratu, ka šim ir temperatūra. Reāli, brauciet ceļot ar bērniem! (Tartu mēs pievēmām visu pagastu, Kāpā arī bija tāds pats starpgadījums, Prāgā arī ir jāsaslimst aaargh!!!) Katrā ziņā, skaidrs, ka jādodas atpakaļ uz viesnīcu. Atstājām vīriešus gulēt, bet pašas devāmies uz centru.
Prāgas pils, Nerudova iela, Starbakss un metro.
Vakariņas Klasterni Šenk un mierīgs vakars viesnīcā, saprotot, ka jaunietim ir nosliece uz laringītu (tāds ir tas klepus) un ka pēc divām dienām mums būs jālido ar lidmašīnu (kas visdrīzāk arī izraisīja lēkmi). Lieta tāda, ka uz to brīdi viņam bija ļoti palielināti adenoīdi (no kuriem tikām vaļā pāris nedēļas vēlāk), bet sausais gaiss un spiediens lidmašīnā veicina vēl lielāku gļotādu tūsku, tāpēc mazais to visu panesa sliktāk nekā mēs (lai gan, neko nesūdzējās, Barbara gan raudāja, kā sāpēja ausis). Es jau sāku celt nelielu paniku par to, kā mēs lidosim atpakaļ un ko darīt, ja gaisā šim uznāks laringīta lēkme. Katrā ziņā, izlēmām no rīta doties apskatīt Motol slimnīcu (šis ir medicīniskā rakstura padoms!) ar bērnu ātrās palīdzības nodaļu. Par laimi, tā atradās divas pieturas aiz mūsu viesnīcas (kā zināju!).
Un tā, otrās dienas rītā mēs ar Filipu pavadījām apmēram četras stundas krašņi izkrāsotā pieņemšanas nodaļā. Lūk, zemāk onkulim uz čemodāna ir uzlīmes, kur viņš ir bijis - Parīzē, Londonā, Everestā un Motol slimnīcā! ...gandrīz kā mēs, vai ne. Vēl šeit var nopirkt Kurmīti un visus viņa draugus un, protams, visu pārējo iespējamo. Daktere runāja angliski, bija ļoti pretimnākoša, noteica, ka lidot nav baigi labā doma, bet ja nav izvēles - tad var, izrakstīja speczāles sausajam klepum un svecīti, ko likt dibenā, ja jaunieti piemeklē rejošs laringīta klepus. Par vizīti samaksāju 40 eiro, ko Swedbank apdrošināšana bez iebildumiem un uzreiz atgrieza.
Tikmēr vīrs ar meitu aizbrauca uz centru, kur ēda saldējumu, dzēra kafiju un iestāstīja viens otram, ka bija uz Kārļa tilta. Ahaha!
 |
| Kārļa tilts, really??? Tas arī uz šiltītes rakstīts! |
Ap pusdienlaiku satikāmies pie viesnīcas, jau četratā atkal izēdāmies Klasterny Šenk krogā un devāmies uz centru. Iekāpām tramvajā, pēc pāris pieturām kāds saprata, ka aizmirsa maku. Izkāpām no tramvaja, bet tur - Angelato, kuru es tā arī neapmeklēju. Nu ko, kamēr vīrs brauca pakaļ mantām uz viesnīcu, mēs ēdām saldējumu. Vienīgais, kas man nepatika, ir pārāk liela izvēle tas, ka tautas daudz un jālemj dikti ātri, bet uzraksti ir čehiski! Nē, es esmu spējīga lasīt un saprast jebkurā valodā, bet ne tādā ātrumā. Tā arī sanāca, ka mums ienācās mango saldējums (kuru negribēja meita, lai gan pati esot mango fane, un tas tika vīram), ingvera saldējums (kuru ņēmu sev, jo man garšo viss, kas ir dīvains, bet to man noņēma jaunietis un neko neiebilda pret dīvaino garšu) un parastais vaniļas saldējums (kuru biju paredzējusi jaunietim, bet pievāca viņu meita - tika tam, kurš prot runāt un pamatot savu domu). Jā, un man palika tikai kafija. Kuru es gandrīz pilnu aizmirsu uz letes, kad skrējām uz tikko piebraukušo tramvaju.
Šovakar nolēmām apmeklēt to pāvu dārzu. Atkal sadalījāmies - vīru sūtīju uz vienīgo tuvumā esošo aptieku, kas strādā svētdienā mēs tikmēr - pie putniem. Sākumā iztrenkājām zili-zaļos. Man palika žēl jau gan putnu, gan sava dēla, kuram vienalga, ka pats vēl nav tik vesels, un skraida vienā laidā.
Un tāpat, sešos mūs palūdza dārzu atstāt. Pārgājām pāri pie gulbjiem. Te es sapratu, ka es negribētu, lai viņš tagad kā traks skraida pakaļ baltajiem putniem - pirmkārt, tie mēdz būt agresīvi (lai gan, ne Prāgā), otrkārt, tie tomēr tusē ūdenī un pie ūdens. Bet jaunietis saprata, ka te onka pūš burbuļus. Pofig putni, un stundu kā raks skraidīja pakaļ burbuļiem.
Tikmēr nolaidās visai vēss marta vakars un, uztraucoties par mūsu slimo kaklu, savācu burbuļmīli un nesu viņu prom. Pa ceļam mums gadījās nereāls suvenīru veikals. Tur bija viss, viss košs, kā mums patīk, un mēs visu gribētu izpētīt un nopirkt. Bet līdz slēgšanai ir 10 minūtes, man jātur ciet Filips, lai viņš arī neizpēta visas krūzītes un flīzītes. Galu galā, nolēmām, ka atnāksim rīt (cerams!) un skrējām tālāk.
Izmisumā ieskrēju kādā sīkā kafūzī, kas pie reizes ir ļoti sīka viesnīca (Pohadka - un mēs ar Barbaru iepriekšējā vakarā vēl smējāmies par nosaukumu!). Tur deva karsto dzērienu ar vairākām garšām (brūkleņu un ingvera un vēl kaut kādu), ar ko mēs arī laimīgi sildījāmies, kamēr atbrauca vīrs. Kamēr sēdējām, sapratu, ka šī ir mūsu glābējkafejnīca ne tikai šodien. Tieši šeit pirms četriem gadiem pirkām mafinu, lai samainītu naudu priekš biļešu automāta desmitos vakarā.
Vakaru pavadīju, ķerot stresu par gaidāmo lidojumu, bērna veselību un to, ka nav iespējams iznomāt mašīnu, lai aizbrauktu no vienas valsts uz citu. Vai vismaz, tas prasa necilvēcīgu drošības depozītu (ap 1000 eiro). Vairākas stundas čukstus strīdējāmies, pētījām autonomas piedāvājumus un iespējas braukt ar vilcienu. Meita pielēja eļļu ugunī, iebilstot, ka negrib lidot nepilnā sastāvā. Galu galā, nolēmām no rīta doties katrs uz savu staciju un noskaidrot katrs savu lietu (auto noma, vilcienu saraksts).
Trešajā dienā apskatīju jaunieti, šis izskatījās samērā vesels. Nolēmām iestucīt pirms lidojuma šim to dakteres piešķirto pretlaringīta svecīti (protams, pirms tam izlasīju instrukciju par tās pielietošanu un darbību), sapilināt degunā Nasivin - spēcīgākus pilienus, ko parasti ar visu adenoīdu traucēto gulēšanu nelietoju, un riskēt lidot.
Bet tikmēr, var sekot 3. dienas plānam un braukt uz Fifty-Fifty. Nē, nevar sekot plānam, jo ārā gāž kā no spaiņa. Brauksim uz Palladium iepirkšanās centru Republikas laukumā, kur atstāsim vīru un Filipu (gan jau, tur būs kāda rotaļu istaba). Pārsteigumi atkal - nav te nekādas rotaļu istabas!!! Labi, tad dariet, ko gribat, ka tikai iekštelpās (vot kad vajadzēja doties uz muzeju!!!) Mēs tikmēr aizejam līdz metro un aizbraucam uz Jiřího z Poděbrad. Smuks skvērs!
Ejam pēc plāna, un zināt ko??? Tur nav tā veikala, un nav pat to ielu, kas ir manā kartē! Iestājas neliels izmisuma brīdis (lai gan, tagad šo braucienu atceros ar dziļu patiku). Man pa rokai ir rati ar četrām pilnām somām (jo t/c to visu nevar atstāt, ar bērnu un somām tusēt pa t/c nav variants, tāpēc rati un somas brauca ar mums), līst kā no spaiņa, Barbara ir viscaur slapjā mētelī, un es - viscaur slapjā dūnu jakā. Veikala nav, kāpēc mēs esam te - nav skaidrs. Labāk būtu gājušas atpakaļ uz to kurmīša veikalu!
Pukstot aiz dusmām, gāju atpakaļ uz metro, man pakaļ gāja mans nelaimīgs vecākais bērns. Aizgājām līdz tam pašam skvēram, kur izkāpām, un tur man beidzot pieleca, ka karte man bija kājām gaisā. Aši aizsoļojām līdz meklētajam veikalam, un ko? Mums viņš totāli nepatika. kaut kādi cilvēki internetos rakstīja, ka šī esot īpaši izmeklētā humpala, kur saimniece pati izvēlās labākās un unikālākās lietas... Nu jā, padomju laika omju un opju skapjos. Aizgāju vēl niknāka, nekā... labi, nē, niknums jau pārgāja. Palika tikai pārliecība, ka plānošana ir pats svarīgākais. Atlikušo laiku mēs pazaudējām, meklējot transportu, jo sākotnējais plāns 3. dienas taču bija pavisam cits! Nācās nokāpt līdz Miera laukumam un tur atkal paņemt metro.
Toties Republikas laukumā es jau uzreiz piemeklēju mums vajadzīgo tramvaju, kas aizvedīs uz Centrālo Staciju, no kurienes iet Airport Express, un nopirku bērnam trdeļņiku, citādi kas tā par Prāgu, ja trdlo neesi ēdis?
Uz Vytopna restorānu ar vilcieniņiem negājām, lai gan viņš tepat bija, bet pēc visiem piedzīvojumiem īsti vairs neko negribējās. Apēdām pa porcijai visprastāko makaronu no plastmasas šķīvja pa restorāna cenu, nospļāvāmies un bēgām uz staciju. Stacijā, skrienot uz aizejošo Airport Express, nokritu ar visu bērnu rokās. Par laimi neviens nesatraumējās, toties ekspresis bija jau aizbraucis, un mums bija laiks novērtēt vecās stacijas ēkas skaistumu, kas manos plānos nebija ietilpis.
Un tālāk jau viss bija ok. Garš brauciens pa lietaino Prāgu, ātra un nesāpīga reģistrācija, lielisks suvenīru veikals, kur atradām visus kurmīšus, ko atstājām centra veikalā, ātrs lidojums pat bez turbulences, jaunākais bērns neizrādīja nekādas slimības pazīmes, vecākais tikai sūdzējās par ausīm. Atlidojām ap 11 vakarā, iekāpām mašīnā, kas pacietīgi gaidīja mūs lidostas stāvvietā un laidām mājās ēst pelmeņus, kas nopirkti turpat diennakts veikalā.
PS Godīgi sakot, neskatoties uz to, ka pilnīgi viss gāja ne pēc plāna, no 5 reizēm Prāgā, visvairāk sajūta, ka esmu tur bijusi, palika pirmajā reizē, kur tumsā un ziemā gandrīz neko neredzēju un vēl dzērumā Letenskos dārzos lidoju no žoga, un tagad. Lai gan, lai tā īsti pateiktu, vajadzētu vēl reizes 10... dažādos apstākļos.
