Interesanti, kāpēc tāda steiga, un līdz vakaram tulkojumam jau jābūt pārbaudītam un nosūtītam? Pašu filmu pasaule (pat ne Latvija) redzēs tikai 10. maijā.
Vakar duāls pateica, ka vecajai filmai budžets esot bijis 6 miljoni, bet jaunajai - 120 miljoni (vienmēr sajūsminos par cilvēkiem, kas pamanās ievērot visādas cenas, pat filmām). Jautājums, kas no tā tiks man?
Man? Apmēram 50 lati un gandarījums no tā, ka es to laboju. Un redzēju to pirmā Latvijā. Labi, otrā. Pirmā bija tulce, bet viņa neskaitās, jo viņai pat Getsbija vārds uzrakstīts nepareizi. Es jau iedomājos, kādu atzīmi es viņai ielikšu, kauns.
Di Kaprio versija man patīk. Vārdu sakot, aizgāju skatīties.
Nevar pateikt gan, ka mēs pēdējā laikā tikai ņaudam. Nē, šis tas cits arī notiek.
9. marta puķes. Jā, devītā. Vot nezinu, cik tās neatverušās narcises maksāja svētku dienā, bet nākamajā dienā es tās nopirku par 0,39 par 10 gabaliem. Tāpēc paņēmu 30. Žēl, kad gribēju nākt pakaļ vēl, vairs nebija. Toties nopirktās skaisti atvērās. Nenormāli skaists salikums tas koši dzeltenais un koši zaļais.
Vēl mums ir dzīvnieki, ja atceraties. Šādi:
Bērna mājas redzējums no rīta caur manu telefonu:
Un tas ir tas kafūzis, kur mēs tagad kafiju dzeram otrdienās. A, jā, tas ir Ogrē, Brīvības ielas gājēju posmā, agrāk tur bija kaut kas tur - drēbju bode, laikam. Tagad tur ir retro kafejnīca. Otrdienās es tur izdzeru piecas tases tējas. Piecas, jo man atnes milzīgu tējkannu un maziņu tasīti. Vēl tur ir garšīgas un lētas bulciņas, no tām gan es atturos.
Par to, ka tur viss ir tik labi un beidzot kafja garšīga un atļauj rotaļāties ar retro lellēm, es vienu no tām salaboju - viņai kakls bija noplīsis.
16. februāris, Viešūra, bijušā Lido kalna distanču slēpošanas trase. Es šogad neslēpoju, jo atmiņā palika milzīgie kalni, toties apgāju riņķī divas reizes. Kalni tur ir, es teiktu, ļoti maigi. Varēja slēpot arī. Toties sniega līdz ausīm un klusums stindzinošs.
Un Magnēts Garkalnē.
24. marts, Flamingo uzstāšanās Tukumā. Nē, tur ar parastu aparātu neko normālu nobildēt nevar.
Šis ir labākais, kas varēja sanākt.
Meklēju Barbarai mūzikas gabalu, pie kura tā flamingo deja tiek izpildīta. Atradu, un atradu visu Teiksmas iedvesmas avotu. It's fucking awesome:
Tā, neskatoties uz sniegu, es domāju, ka pavasaris ir klāt. Jo parkā un pūkainajos ziemas zābakos man ir karsti. Un vispār bieži paliek karsti, jo es atsāku vismaz ātrā gaitā staigāt, jo tas ir vienīgais, ko es šobrīd varu atļauties.
Šoreiz es nebūšu emocionāla, jo gribu runāt tikai par marta notikumu fizisko pusi, sportu un plāniem. Janvārī viss interesantais man beidzās - es palaidu garām Smārdes ziemas rogainingu, senioru peldēšanas sacīkstes Ogrē, Alauksta slēpojumu, neiemācījos slidsoli un vispār slēpoju uzmanīgi un pa špūrīti un tikai plakanajā Uzvaras parkā. Jo man bija citi plāni. Es biju stāvoklī. Marta beigās man bija divas operācijas - apstājušās grūtniecības pārtraukšana un zoba ekstrakcija, abas pirmo reizi mūžā. Viens ar otru nebija saistīts, bet notika ar nedēļas atstarpi, lai maz neliekas. Es taču teicu, ka marts nav mans mīļākais mēnesis.
Ir pagājušas (kā bankas darbinieki saka - respektīvi) divas un viena nedēļa, un pagaidām es vēl nevaru pat lāga paskriet. Toties aizdusa, kas bija ar mani trīs pirmos gada mēnešus, mani ir pametusi, tā kā vismaz elpoju es pilnu krūti. Par visu pārējo nevaru palielīties - tikko vairāk piepūlos, sāk sāpēt bijušais zobs un liek sevi manīt arī otra operācija. Ne tev skriet, ne tev joga, ne tev baseins, ne tev pirts. Ne tev vīns arī. Vēl vairāk tas krīt uz nerviem, jo pārējā laikā es jūtos ļoti labi, praktiski vesela. Un ļoti gribas kustēties, jau dauzu pakavu pret zemi.
Aizvakar izkustējāmies ar duālu uz Magnētu. Skriet diži neskrējām, bet baigi labi divas stundas pastaigājām pa dziļo Garkalnes sniegu punktu meklējumos. Tā kā esmu brīva visai vasarai (atskaitot parasto dzīvi), es jau kaļu izklaides plānus kā no ķēdes norāvusies.
Raunas rogainings (6 vai 12, that is the question)!
Es taču nepavilkšu airēšanas maratonu? Bet atkal, ja nu...
Slapjais kaķis!
Latvijas rogaininga čempionāts (ceru, ka visas 24 stundas)!
Piedzīvojumu sacīkstes! Nu, un tāpat vien laimīgie orientēšanās brīži vasarīgajā mežā.
Nike Riga Run 10 km (un šogad es gribu skriet 10km tā, kā es pagajušogad skrēju 5 - nepiepūloties)!
Nu, un noslēgumā, protams, Tautas rogainings.
Ak jā, un ir vēl balles!
Un ko liegties, Tilu es arī šogad vēl gribu satikt, ja jau tā.
Duāls aktīvi piebalso (atskaitot Slapjo kaķi), bet vīrs klusībā ir priecīgs, ka spiests izklaidēties.
Got to be some good times ahead.
Principā, par šo periodu man gribas atstāt pēc iespējas mazāk pēdu, bet tomēr atstāšu. Jaungada korporatīvā runājām, ka alkoholu dzer tikai dēļ vīriešiem, dēļ bērniem - uzreiz zāles. Nevaru noliegt. Es šobrīd pat gribētu alkoholu, bet dēļ bērniem drīkst tikai zāles.
Sestdiena.
Zem acs uzmetās piepampums, kas pēc tam pārvērtās par sausu sarkanu pleķi. Un es pat vakar neesmu raudājusi, pirmo dienu kopš pirmdienas. Braucu un komunicēju ar grupu Queen. No rīta pamodos un galvā skaidri skanēja There's no time for us, there is no place for us. Fuck you, Brian May. Tas ir, es saprotu, ka tev arī tas skanēja kādu rītu, bet tā tava dziesma pēkšņi uznāca pleilistē, un tas bija nevietā. Stulbi raudāt, braucot sabtransportā. Ātri pārslēdzu uz nākamo dziesmu, bet tāpat sanāca pāris minūtes elpot ar muti vāļā. Es pēc tam noklausīšos, kad mēs iesim caur mežu un neviens neredzēs. Bet Fredijs tikmēr jau stāstīja, ka viņš esot banānkoks. Oh dear.
Kā parasti, ir daži skaisti citāti no frendlentas:
Любовь – мой сегодняшний возраст. Когда чувствуешь себя и свои желания. Не боишься быть уязвимой. Признаешься в вещах, о которых лет в двадцать язык бы не повернулся сказать спокойно, без страха. C одной стороны, просыпаясь каждое утро, не знаешь, что ждет впереди. С другой стороны, кое-что уже видел и по опыту можешь угадать, что последует дальше. И во многом, что происходит, видишь смысл.
To es no sava šībrīža vecuma gaidīju. Bet tā notiek ar līdzsvarotiem, psihiski veseliem, nesaraustītiem cilvēkiem. Sevi es pie tādiem pieskaitīt nevaru. Es arī no dabas esmu ļoti nemierīga, bet apstākļi mani sarauj vēl vairāk. Rezultātā mans vecums izskatās šādi, un tā ir trīsdesmitgadnieku medaļas otrā puse:
вообще "выматывает" - главное слово последних дней (или недель? я уж и не помню). очень много новой информации, которую надо укладывать и перекладывать слоями. а я, в целом, из тех людей, которые не могут одновременно получать и отдавать. то есть, я либо учусь, либо воплощаю. и если пытаюсь и то, и другое одновременно - дико устаю, и при этом дико же неэффективна. очень хочу повернуть уже куда-нибудь рубильник, но никак не получается
а еще внезапно познакомилась с человеком, который постоянно пытается меня в чем-нибудь переубедить. ну как постоянно. это мне кажется, с непривычки, что постоянно. но боже, сколько же эта деятельность жрет оперативной памяти!
Es te nesen ievēroju, ka baletā bērnu vecāki dažreiz uzmanīgi skatās uz mani, smaida un tad saka 'Sveiki!' Nu tā, ar lielo burtu. Domāju, kas tas ir, a? Tad atcerējos ziemassvētkus un Whooooooooooo Barbra Streisand. Nja, tur bija sieviešu grupiņa, kas dejoja, ieskaitot Teiksmas mammu, un daži atsevišķi pāri. Bet tie pāri tā nedauzījās kā mēs. Es vispār jutu, ka man brīžiem ir 18, un es esmu Pulkvedī.
Atzīšos, es protu dejot Gangnam Style (bērni atnesa uz astes), vienu vakaru ģimeniski dejojām kankanu un nereti ar bērnu un vīru mājās attēlojamI Want To Break Free (es ģimenei atnesu uz astes). Bērns, protams, pretendē uz vietu ar slotu, bet man, protams, sanāk labāk. Es neaimirstu tos mazos solīšus starp divām istabām. Un vasarā Tallinā kāzās augstpapēžu kurpēs ālējos pie Prodigy. Visvairāk tur atrāvos, kā parasti, es ar vīru un viena divu bērnu mamma. Viņa nometa kurpes un skrēja pie cilvēkiem ar laimīgiem kliedzieniem: "Ejam dejot! Man bērns aizmiga!!!!" Kā es viņu saprotu! Un es ar patiesu nostaļģiju atceros tās kāzas un Sirtaki un Prodigy.
Pēdējie gan joprojām ir ar mums. Man pēdējā laikā sanācis labot čupiņu ar filmām par skeiteriem, breikdenseriem utml. Un es nevarēju noturēties un neiemest aci klasiskajos gabalos. Nu ko, ja pavasaris nenāk pie mums, mēs nākam pie viņa.
Un tomēr, par to, kas tur bija, Kauņā. Un kurš kuram vīrs.
Zinat... nav divas nekādas divas grupas. Pietiek apskatīt abas, lai saprastu, ka Slash Akselam nav konkurents. Un ka GN'R nav nepieciešams Sleša cilindrs. GN'R bija šovs (3 stundas, nevis pusotra!), milzīgs ieguldīts darbs (no katra grupas dalībnieka) un izcili nospēlēti gabali. Un te... te bija tupa pazīstamu dziesmu spēlēšana, nekādas izdomas, nekādu ekstru. Pat apģērbā ne.
Katru reizi, kad sanāk klausīties iesildītājus, es brīnos - nu kāpēc vieni prot sacerēt tādas dziesmas, ka aizmirst nevar, bet citi - dzied, dzied, viss vienmuļš... un kad jau tas beigsies, a? Ne tev vārdi, ne tev mūzika, tikai žavas. Nu tad lūk, kad Sleša kolektīvs izpildīja pašu sacerētās dziesmas, man bija identiska sajūta: kad jau tā garlaicība beigsies? 8 izpildītās GN'R klasiskās dziesmas bija ok. Ok - ne vairāk. Myles ir ok izpildītājs, bet neko īpaši no sevis neielika. Laikam, kontraktā tas nav atrunāts. Nightrain bija otrā vai trešā dziesma, un pēc tam es pie katra jauna gabala sākuma nejauši nodomāju: 'Tā, Nightrain jau bija... Ko tad vēl viņi var nospēlēt?'
Slash: mati - check, cepure - check, giča - check. Nu, tas arī viss.
Atzīšos - man nepatīk, kad ģitārists sāk džemot, spaidīt giču un izsaukt no viņas visādas nesaprotamas skaņas. Tā, varbūt, skaitās meistarība, bet manuprāt, meistarība ir emm.... skaidri jaušama melodija un tās ideāls izpildījums (pašsacerētā - kā tas ir nolamātā Ašbas vai aizgūtā - kā pārējo Aksela ģitāristu, Fortusa un Bumblefoot gadījumā)? Un tās 10 minūtes ar instrumenta spiegšanu un zāģēšanu - ok, whatever, what else you've got? Gar-lai-cī-gi. Es gan arī ar džezu un improvizāciju neesmu nekad draudzējusies, vairāk ar popmūziku. Bet arī Slash sevi nekad nav pozicionējis kā lielo intelektuālu (tas būtu dīvaini no personāža, kuram no 6 koncertā pateiktajām frāzēm 3 ir 'Fucking awesome'). Bet tad ko? Reāli, par cik tur gadiem pašdarbības - viens atpazīstāms rifs, nu, tāds kā Sweet Child vai Welcome to the Jungle vai November Rain vai Mr. Brownstone. Viens - Anastasia. Ģeniāls ģitārists, ou rīli? Interesanti, tie ļaudis, kas YouTube komentos fano par Slešu kā par lielo ģēniju, uz viņa koncertiem ir bijuši? Viņš nav ģeniāls ģitārists, viņš ir ģeniāla frontmena grupas bijušais ģitārists.
Jāsaka, to varēja nojaust vēl pirms koncerta sākuma. Daži var teikt, ka Aksels ir izdvesies, bet viņa koncerti ir izpārdoti, un cilvēki gaida viņu pa 3 stundām. Un, sagaidījuši, nenožēlo. Šeit koncertā bija kūrorts. Es nezināju, kur mēs teritoriāli zālē liksimies, jo zināmu apsvērumu dēļ, pie skatuves spaidīties negribējās. Bet tā kā tautas bija diezgan maz (ar visu to, ka puse bija latvieši, tātad reāls anšlags no divām valstīm, ha!), tribīnes bija vaļā arī tiem, kam bija nopirktas stāvvietas. Rezultātā mēs iesēdāmies pirmajā rindā pēc iespējas tuvāk skatuvei, kur no metra pacēluma redzēt visu varēja mazliet labāk nekā stāvot pie skatuves (ja nestāv pirmajā rindā), vietas hajošanai-dejošanai pilns, var iziet pēc dzēriena (da kaut piknika groziņu nes!) un, ja nogursti vai garlaicīgi, var apsēsties un pasēdēt. Toties, kas interesanti, arī mūs varēja labi apskatīt no skatuves. Tas gan nozīmēja, ja mēs celsimies kājās un fanosim tikai par GN'R dziesmām, mums drīz iemetīs ar kaut ko. Nācās vien atbalstīt arī pārējo materiālu. Vīrs mudināja parādīt pupus otrajam ģitāristam, kurš visu laiku komunicēja uz mūsu pusi. Varbūt, vajadzēja.
Kopumā gan bija baigi labi un relaksēti, nemaz es tik daudz nebiju gaidījusi ne no grupas, ne no sava grūtā stāvokļa. Plus Kauņa plus ķīniešu virtuve - un trips bija fucking awesome.
PS Un vēlreiz, ko visi var ņemties, ka Ašba kopē Slešu? Ašba vispār nav līdzīgs Slešam! WTF.
Uz to, ka man nelikās smieklīgs kāds plakans joks, duāls teica, ka darbs esot nokāvis man humora izjūtu.
Es tā neteiktu vis. Trīs vakarus pēc kārtas gāju gulēt un gultā skaļi smējos. Vienu vakaru lasīju internetā, kā kurš tiek galā ar nogurumu. Viena teica, ka guļās šavasanā un cenšas iemigt. Gāju skatīties, kas par šavasanu un vai man nevajag. Uzzināju, ka šavasana, vēl pazīstāma kā līķa poza, ir tā poza, kurā es parasti guļu. Vai vismaz eju gulēt. Protams, katru vakaru apguļos līķa pozā un sāku ņirgt.
Citu vakaru draudzene atsūtīja sms par to, ka viņa ir labsirdīgs, ticīgs cilvēks, kas visus tur par 'labajiem cilvēkiem'. Citēju: "Я как Га-Ноцри, всех считаю добрыми людьми". Man pat neprasījās neko komentēt, jo uzreiz sapratu, kā kurš esmu es. Kā tas, kurš teica: "Это ты меня называешь добрым человеком?". Te jau vīrs sāka brīnīties, ko es tur priecājos nakts vidū.
Vakar bērna baleta studija piedalījās deju skatē. Pastāstīju to duālam īsziņā, pretī saņēmu ieteikumu pasveicināt Maiju. Vairākas stundas domāju, kas par Maiju. Kad gāju gulēt, pieleca - Plisecku taču! Un jā, duāl, lūk šis bija labs un smieklīgs joks.
Neko es nerakstu, jo pēdējais mēnesis ir bijis ļoti smags - pilns ar riebumu, gripu, nogurumu un nebeidzamu darbu. Par šo riebumu un nogurumu šajā laika periodā raksta daudzas, norakstot to uz depresiju un globālu vienaldzību. Bet es labi zinu, no kurienes riebumam aug kājas, tāpēc palicis paciesties pavisam nedaudz.
Nācu šodien no veikala un domāju par ...veikalu, par agro pavasari un vispasaules plūdiem un gribēju atvērt un pārlasīt vienas frendlentas meitenes ierakstu par ko līdzīgu. Un te pēkšņi man atkal bija klikšķis. Es vienmēr sevi lamāju par frendlentas lasīšanu... nē, labi, 'vienmēr' - tas jau ir par daudz. Dažreiz. Takš var tik daudz visa jēdzīga izdarīt, nevis te tupot. Bet tā nav tupošana. Tā ir - neticēsiet - lasīšana! Kāpēc gan lasīt papīra grāmatu, kurā izklāstītas autora personīgās fantāzijas un viedokļi, ir cēla un laba nodarbošanās, bet darīt to internetā saucas 'tupot'. Ņifiga, es netupoju. Es atceros to, ko lasu. Es atceros tos, ko lasu. Es atceros, ko kurš un kāpēc uzrakstījis. Es atceros domu un atceros sajūtu. To mēs nesaucam 'tupot', atvainojiet. To mēs saucam 'lasīt'. Un tas ir labi.
Turpat komentāros pie ieraksta ieteica: nolako nagus. It kā nekas nebūs mainījies, bet noskaņojums būs labāks. Nolakot, vai? Slinkums. Man ir tāds slinkums, ka man tagad būtu jāņem lapa un jāsastāda saraksts ar tādām lietām:
- mazgāt un veidot matus
- novīlēt nagus
- 2x dienā smērēt papēžus ar krēmu (citādi viņi jau skrāpējas!)
- izmazgāt grīdu
- sakārtot šausmas uz sava spoguļgalda (tos divus pēdējos ļoti vajag, un labāk izdarīt, nevis ierakstīt, citādi istabā riebjas ieiet)
- vēdināt istabu
- ēst, gulēt, elpot, čurāt
Kauns par tādu sarakstu ar pašsaprotamām lietām, te dažas kā reizi piesauc globālo vienaldzību. Bet es taču zinu, no kurienes viņai aug kājas, vai ne? Patiesībā viņu nesauc vienaldzība, viņu sauc savādāk, un tas pāriet.
Vēl sarakstā derētu tāds punkts kā 'pateikt nē darbam', bet par to es īsti nevaru izdomāt, kā lai izgrozas. Atrodi brīdi uzelpot un novērsties no darba - viņš sakrājās un uzgāžās uz galvas. Neatrodi - viņš tevi lēnām nogalina, katru dienu. Nestrādāsi - arī nebūs labi. Es atceros, 28. janvārī es teicu, ka katru dienu skatos kalendārā, bet tur kā janvāris, tā janvāris - nekas nemainās. Un kad iedomājies, ka jāaizvelk līdz februāra beigām, bet katra diena ir vienas mocības - kaut kā paliek ne īpaši priecīgi. Un bērns vakar teica, ka gribot pabūt pie vecmāmiņas, jo mamma tagad nekad nesmaida un vienmēr ir nogurusi. Es zinu. Es zinu, ka vīram ir sagurusī sieva ar rupjiem papēžiem, kas visu laiku strādā, bet kad nestrādā - krit gultā un ņaud. Es zinu, ka duālam ir īgns norūpējies duāls, kurš nekad nebrauc pastaigāties. Bēt es zinu arī, no kurienes tam aug kājas. Tas pāries. Kas labi - ir pat zināms, kad.
A, jūs zinat, ka tagad ir divas grupas, ko sauc GN'R? Vismaz divas.
Vienā palicis Aksels un paņemis sev trīs ģitāristus (jo vairak, jo labāk taču!), no kuriem viens ir mazāka, mazliet jaunāka un daudz svaigāka Sleša kopija. Es ar to nedomāju to, ka viņš kopē Slešu, drīzāk to, ka viņa līgumā ir ierakstīta zināma kopēšana. Vienā koncerta ierakstā es redzēju, kā viņš spēlējot tur mutē aizkūpinātu cigareti (dūmus gan viņš nevelk iekšā). Ir tādi, kas tiešām iedomājas, ka kāds prātīgs un talantīgs 40-gadīgs cilvēks, apzināti tādā pakāpē kopē superzvaigzni ar kardiomotoru? Es personīgi domāju, ka tas ir viņa algotais darbs.
Toties Slešam arī ir jauna grupa, un es zinu, kāpēc viņš iecēla sev par vokālistu kādu, kas GN'R dziesmas izpilda ar Aksela intonācijām un vokālajām īpatnībām. Starp citu, viņā paša sarakstītajās dziesmās viņš skan pavisam citādāk, bet Civil War, Nightrain vai Welcome to the Jungle izpildīšana tomēr ir bizness, nevis pašdarbība.
Viņi var arī nerunāt viens ar otru jau kopš cara zirņa laikiem, bet viņi ir viens otra dzīvē un mūzikā, neko nepadarīsi. Un mums, skatītājiem, tas ir tikai labi. Cik es no YouTube sapratu, abas grupas ar superhītiem tiek galā vienādi labi. Un, man liekas, arī gandrīz vienādi. Bet to es drīz zināšu, nevis minēšu, jo būšu redzējusi abas grupas dzīvajā.
PS Es apzināti neliku Sweet Child O'Mine, jo manuprāt, Ašba ar ievadu tiek daaaaaudz labāk par autoru.
Pirmkārt, ņemu atpakaļ savus vārdus par pozētāju. Aksels nav pozētājs, te baigi nopozēju es, kad to pateicu.
Tieši otrādi, reti kurš ir tik smalks, domājošs un iejūtīgs kā Aksels.
Nu, skatieties, dziesmu teksti... Don't Cry, visiem zināma dziesma, ir par līdzjūtību, par nomierināšanu un par paijāšanu pa galvu. Vārdi tik vienkārši, bet tik pareizi. Tajā nav ne druscītiņas autora paštīksmināšanās, kas bieži raksturīga dziesmu tekstiem. Viņš necenšas izlekt ārā no ādas un necenšas pateikt septiņos vārdos to, ko var pateikt trijos. Katru reizi, kad es klausos Guns un brīnos atkal un atkal - tomēr, kāpēc tieši viņi? - es atceros: tāpēc, ka viņu tekstos nav un nekad nav bijis klišeju, novazātu skaļu vai klusu vārdu un zīmēšanās. Viss ir ļoti patiess. Nekādas pozēšanas tur nav. Es teiktu, vienīgā dziesma, kur ir klišejas, jēlības un jēgas iztrūkums, ir Knockin' On Heavens Door, un mēs visi zinam, ka tas nav viņu darbs.
Otrkārt, izskatīsim jautājumu par to, ka Aksels ir mudaks. Mēs visi to esam dzirdējuši.
Nu bet. Tas mudaks, tikko sapratis, ka no viņu darba var sanākt kaut kas ģeniāls, lika Dafam un Slešam aizsiet ar narkotikām un pievērsties darbam. Pirms šie divi nokurvojās tikpat tālu kā Adlers. Reāls mudaks! Un kad grupa (uztaisot pa vidu ģeniālo dubultalbumu) tomēr izjuka - nu skaidrs, kurš ir vainīgs. Tas mudaks, jo citi pie savstarpēju attiecību izjukšanas nav ne vainojami ne atbildīgi. Nu, un to, kā viņš neprot sastrādāties ar citiem, var redzēt no tā, kāda grupa viņam ir šobrīd, un kā tajā strādā viesmākslinieki.
Treškārt, mudaks vienmēr kavē koncertus. Nē, mani kas interesē - nekad, neviens GN'R koncerts nav sācies ātrāk par 23. Ir pat zināmas baumas par to, ka Akselam patīk uzstāties pēc tumsas iestāšanās. Tad kāpēc... Nē, es pat teiktu HUĻI? - huļi visi koncerti tiek izsludināti uz 21? Un kas jau 20 gadus liek gaidīt no viņiem iznākšanu deviņos, ja ne reizi viņi nav parādījušies ātrāk par vienpadsmitiem? Jūs ko, domājat, ka Aksels aizkulisēs teļuku skatās vai pokeru spēlē un domā 'nunu, lai publika vēl pagaida'? Es esmu pārliecināta, ka viņa tur nemaz nav līdz 22.45. Sen jau visiem vajadzētu to pieņemt, nevis katru reizi kā pirmo, apvainoties par to, ka saule aust tikos, cikos aust. Turklāt, ka viņa grupa godīgi strādā pilnas 3 stundas, nevis 2 kā parasti to dara citi. ...bet nu, tas jau gan visiem liekas pats par sevi saprotams, bet Aksels ir mudaks...
Ceturtkārt, kāpēc gan viņam būt tam, kas viņš bija 25 gadus atpakaļ? Daudzi no tiem, kas protestē - emm, teiksim tā - pret to, ka Akselam ir 50, tad kad viņam bija 25, vēl nemaz nebija piedzimuši. Viņš ir izaudzis no sevis 25-gadīga. Un arī no sevis 30-gadīga. Un tagad viņš ir tāds, kāds ir viņa pēdējais albums. Un es netaisos vainot viņu tajā, ka mūsu ceļi vairs nesakrīt, un Chinese Democracy vairs mani tā neķer kā kādreiz Illusion. Jo diezgan tupi teikt, ka kāds ir mudaks tāpēc, ka viņš nav tāds, kādu tev viņu gribētos redzēt.
Aksels man vispār ir kā bijušais vīrs, jo mums ir kopīga pagātne, bet atšķirīga tagadne. Un tā es jūtos arī pirms koncerta - neteiktu, ka degu nepacietībā, bet kā nu tu neiesi - tomēr, radinieks. Bet viņš mani pārsteidza. Ar acīm es viņu redzēju pirmoreiz, bet atpazinu visā. Un viņš man atgādināja, kāpēc mums ir tā kopīga pagātne. Starp citu, man ir viens tāds bijušais vīrs, un es šo tipu pazīstu. Mēs esam pavadījuši kopā laiku no 15 līdz 17 gadiem. Ar viņiem ir grūti - tas ir perfekcionisms plus individuālisms. Viņi (Aksels un viņam līdzīgie) pieprasa to, lai katrs redz un dara visu tieši un tikai tā, kā to dara viņi - citi veidi akceptēti netiek. Vai nu tiek, bet kādā citā vietā. Un pareizi dara, jo daudzi no tiem, kas viņu nosoda, paši publikai parādījuši nav ne pliku neko.
Domājat, Fredijs vai, tur, Morisons nav mudaki? Kā tad. Viņi tikai pratās savlaicīgi nomirt. Aksels ir dzīvs un rullē - kā gan varētu nerasties klišejisks tiražēts uzskats, ka viņš ir mudaks, resns un vispār viņam ir 50! Nu tad lūk, paši vainīgi, un tā jums arī vajag, bet es iešu vēl.
PS Jā, Aksel, bet par to atcelto kinokoncertu - tu tomēr esi mudaks!
Vienu vakaru grozījos un domāju ultrasvarīgas domas - nu par ko gan varētu padomāt pirms gulētiešanas... Kā mēs dzīvosim pēc 20 gadiem? Vai es dzīvošu šajā pašā mājā? Vai man vispār vīrs vēl būs?
Nu, patiesībā sākās tā: bērns negribēja iet gulēt uz savu gultu. Tad es domāju par viņas gultas novietojumu. Tad par topošo bērnistabu un to, cik tālu tā ir no mūsu guļamistabas. Un kurā vecumā bērns ir gatavs gulēt tik tālu no vecākiem. Un kad mums būs vēl bērni, cik minimāla starpība viņiem sanāk. Un cik ilgi bērni dzīvo ar vecākiem. Un cik būs jaunākajam, kad vecākajam būs... cik? Un cik man pašai būs? Un kā mēs dzīvosim pēc 20 gadiem? Vai es dzīvošu šajā pašā mājā? Vai man vispār vīrs vēl būs?
Uz sekundi es sapratu, ka, kā lai nebūtu, bet večukus ballītēs copēt vairs nebūs tik viegli, jo kur viņus vairs ņemt! ...až viegla panika sacēlās. Un tad es atcerējos - sports! Ahaha, ja tu orientējies un slēpo, tad ne 55, ne 65, ne 75 nav vecums. Un tie vīrieši, kas ap to laiku ir palikuši dzīvi un interesējas par vecenēm, notiekti slēpo (citādi, tik ilgi neaizvilksi)! Un vīram būs savs kabinets ar garažu (kur šobrīd ir neapsildamā tumšā garāža un pieliekamais šķūnis) - kā reizi pēc 20 gadiem... Ar atsevišķu ieeju (tas ir jau tagad). O. O!!! Dzīve sāka likties ļoti spoža. Tad es ilgi dalījos savos plānos ar pašu vīru, un viņš palika ļoti apmierināts.
Bet patiesībā mani uztrauc cits jautājums. Kā nēsāt norvēģu džemperi. Man ir tāds smuks -superbiezs, melnbaltā rakstā, bet augšdaļā - oranžas un sarkanas puķītes, speciali, lai man piestāv. Ar metālisku aizdari. Debīlās modes mājaslapas piedāvāja to kombinēt ar plānajiem šifona svārkiem un augspapēžu kurpēm, ar plikām kājām un vispār, vilnas apeņu formā. Vienīgais pareizais komentārs zem tā bija 'vēl var galvu piedurknē iebāzt'. Ilgi lasīju un skatījos bildes, apsmejos visa.
Ko, interesanti, darīt, ja man tuvākais tēls ir šis?
Un tad es atcerējos Miku Astonu ar viņa, kā izrādās, nevis vienu, bet diviem džemperiem. Kā reizi nākamnedēļ būs Time Team!
Nu tad lūk, kas man ir sakrājies pāris gadu laikā. Kaut kur ap 4 ikdienas džinsiem, pāris kleitas (trikotāža vai vilna), vieni, laikam, īsāki svārki. Džemperi, jakas un krekliņi skaitā ap 20-25. Jostas-cimdi - neskaitāmi (patiesībā zem 10, man tas ir šausmas cik daudz). Viss viens ar otru sader, iet kopā, un nekad nav problēmu, ka vienīgie džinsi, pie kā der šī jaka, ir izmazgāti. Pie jebkuriem derēs jebkura jaka, arī krāsās, un man loti patīk košas krāsas - pelēku un melnu es cenšos turēt no sevis pēc iespējas tālāk. Tā apmēram izskatās mana ikdiena (izejamās drēbes, protams, ir mazliet vai (dažreiz) pavisam citas).
Tad ir divas rudens/pavasara perioda jakas. Brūnā elfu jaka (kāpēc elfu, to varēs redzēt zemāk) un parastā zaļā parka (reāli aukstam laikam man ir tāda pati parka, tikai biezāka, lielāka un siltāka). Un pie viņām viss iet klāt. Piemēram, vīnsarkani skinny (džinsi tie nav, tā plāna lupatiņa, bet tas arī labi, jo zeķbikses apakšā netraucē).
Vēl ir visādi parasti zilpelēki un tumšzili džinsi. Par manām džinsu priopitātēm savulaik stāstīju šeit.
Un vēl man ir divi lieli lakati. Patiesībā ir vairāk, bet šie divi ar mani ir katru dienu.
'
Zābakus arī var variēt:
Te, starp citu, var redzēt, kāpēc tā jaka ir elfu. Priekšā tā ir īsāka nekā aizmugurē, turklāt, stipri. Priekšā, tātad, līdz stilba vidum, un aizmurugē tā trijstūra formā sniedzas līdz ceļiem. Un kopumā stipri atgādina šo.
Protams, tā forma prasa atbilstosus apavus - zābaki jā, kedas/botas - nē.
Svārkus es arī nēsāju, ko nu ne. Ar biezām krāsainām zeķbiksēm, šajā gadījumā brūnām vai tumšarkanām.
Soma man vasarā iekrita no mammas, un tas ir, ko dakteris parakstījis. Pietiekami maza, lai nekristu uz nerviem un pietiekami liela, lai ieliktu maku, kartiņas, atslēgas, telefonu, iepirkumu maisiņu un kaut ko, ar ko sevi izklaidēt kamēr kaut kur jāgaida. Atstarotājs vispār rullē.
Pie jautājuma par apaviem. Lūk, šī ir mana rudens perioda armija.
Un šī ir ziemas.
Tie otrie no kreisās zābaki kā reizi ir vienīgie pilsētas glaunie, un pa dubļiem es viņos nevazājos, jo āda tiem par plānu. Toties silti un virs ceļa. Es vispār tagad ļoti novērtēju garo zābaku priekšrocību - viņos ir reāli siltāk un omulīgāk, nekā īsajos!
Vēl man ir daudz rotu. man tās patīk, un es tās nēsāju. Tādas.
Domāju, ir pienācis laiks parunāt par apģērbu. Emm.
Sāksim, varbūt, ar to, ka pirms dažiem gadiem es nonācu pie sartoriālās krīzes, citēju: "Bet es jau divus gadus nevaru atzīt, ka nekur es nelikšos no smilšu kastes un vispār pārsvarā dzīvoju mājās, tāpēc varbūt vajadzētu nopirkt normāla izmēra, SAVAS bikses sava dibena izmērā un izskatītites sakarīgi, nevis ķēmoties ar sazin kādām lupatām, jo, redz, tādam niekam nav ko naudu tērēt. Un tas nieks, pēc visa izskatās, ir mana dzīve permanenti."
Tātad, mana pirmā problēma bija tāda, ka es no rīdzinieces, kas strādā mājās, bet dažreiz iziet ārā iedzert kafiju, pastaigāties ar kavalieri vai uz deju nodarbību, pārvērtos par praktiski laucinieci. Lai to atzītu un tam pielāgotos mana vajadzēja trīs gadus. Sākumā es cerēju, ka tas pāries, un centos izbraukt uz esošo drēbju rēķina. Bet tā kā smukajos svārkos uz smilškasti neiesi, turklāt, dubļi pie mājas līdz celim, tad es izlīdzējos ar ko pagadās - ar vīra drēbēm un ar gadījuma apģērba gabaliem, ko daudzmaz var vilkt laukos. Tas ir, mēģināju noliegt savu esošo dzīvesveidu pašā saknē.
Praktiski, no nepilsētas apaviem man bija gumijnieki (kas ir ļoti neērti) un botas (kas nav staigāšanas apavi). Arī ziemas apģērbs man bija visai nepārdomāts. Man bija garš mētelis (nepraktiski), ādas mētelis līdz celim (auksti) un gaišs plikādas puskažociņš (ne ar ko negāja kopā). Tā arī radās situācijas, kur es esmu melnās skinny velvetenēs, kas knapi iet ciet, pelēkzilajās botās un plikādas puskažociņā. Raudāt gribas, atceroties.
Mana otrā problēma bija tāda, kāda, izrādās, ir daudzām. Cilvēku galvās dalījums ir strikts. Ir elegantais: zīmuļsvārki, blūzītes, kleitas, platās bikses un augspapēžu kurpes, kažoks un mētelis. Un ir sportiskais: botas, t-krekls, džinsi un dūnu jaka. Ja es neeju uz biroju, tad viss - baltās botas kājās un gaišzili šauri džinsi pie viņiem. Bulšits, es jums teikšu! Nākamajā ierakstā es jums parādīšu, kas vēl ir piedāvājumā.
Bet sākumā nodefinēsim, kas es esmu, jo, lai sameklētu atbilstošas drēbes, ir jāsaprot, kam tām jāatbilst.
1. Es dzīvoju mazpilsētas nomalē. Centrā viss smuki un gludi, pie mājas - grants ceļi, kur no oktobra līdz aprīlim ir brūni dubļi vietām līdz potītei.
2. Pārvietojos es pārsvarā kājām. Ikdienā tas nozīmē, ka uz dārziņu es braucu ar mašīnu, atpakaļ nāku kājām, vakarā uz centru eju kājām un atpakaļ ar mašīnu. Dienā saskrien ar 6-7 kilometriem staigāšanas.
3. Strādāju es mājās, tātad biroja apģērbs man nepieciešams nav.
4. Ikdienā apmeklēju pirmsskolas izglītības iestādes, veikalus, baseinu, pastaigājos.
5. Reizi nedēļā-divās es izbraucu uz Rīgu, kur, atskaitot specifiskus pasākumus (sporta un deju), es daru to pašu: pastaigājos nekurienes vidū.
6. Man ir gadrīz gandrīz 33 gadi, maskējamo auguma nepilnību nav.
7. Un, pats galvenais, kā es pati gribu sevi definēt: dabiska puiciska meitene, kas pārvietojas rikšus, patīk piedzīvojumi, pastaigas, mežs un rokmūzika. Komforts vispārpieņemtā nozīmē, manuprāt, ir pārvērtēts, un 33 es uzskatu par agro jaunību (kamon, Magnētā es vēl ietilpstu grupā 21!).
