Twitter fever digest

- Боголюбов Алексей Петрович -> Aleksejs Bogoļubovs. Tas ir tieši tik, cik es esmu spējīga sevi piespiest iztulkot. I am totally not inspired.

- Man vajadzēja 30 gadus, lai saprastu, ka man nepatīk peldēties. Upēs un ezeros ūdens ir auksts un slapjš. Nevaru pateikt, ka jūrā un baseinā tas ir kaut kādā mērā sausāks, bet katrā ziņā man šķiet, ka mazāk slapjš.

- Sapnis ar kāda dalību pilnībā izmaina manas emocionālās pasaules ainu. Iracionāļa galvā sapņiem ir reāli lielāka nozīme nekā īstenībai. Sapnī mans ex-american boifrends ne bez sekām atlidoja uz Rīgu. Es nemaz neuztvēru kā problēmu to, ka šī garā blondā dāma ir Roberts.

- Bijām pie upes. Tie vecāki ir tik nervozi, viss ko bērni parasti dzird ir "Neej tālu!" un "Nāc ārā!" Un nav mazliet jokaini lietot tādus vārdus kā "ninna", runājot ar 4(!)-gadīgu bērnu?

- Nav nekāds lielais atklājums, bet internets ir ļoti šaurs. Es šeit visus pazīstu. Un visi, ko es pazīstu atsevišķi, ir pazīstami savā starpā. Toties es nepazīstu nevienu no sava vīra pat draugu draugu draugiem.

- Agrāk, vazājoties pa Jūrmalu, es vienmēr blenzu uz vienaudžiem. Ko es novēroju savas brīvības gados - brīvie puiši izskatījās pēc tēviņiem skatē. Brīvās meitenes izskatījās cita par citu karstākas un koptākas. Puiši gatavajos pāros izskatījās nelaimīgi un notrenkāti. Tā vietā, lai blenztu uz skaistiem dibeniem, viņiem tagad ir jāpilda sava regular basis fuck pavēles. Īpaši viņiem ir žēl par to, ka savējā izrādās nepavisam ne labākais piedāvājums ķermeņu tirgū. Meitenes gatavajos pāros ir ļoti vērīgas, jā, jo konkurence ir liela. Tagad es pārsvarā skatos uz bērniem. Nez, ar ko tas varētu būt saistīts?

- Pārdzīvodāma par to, ka vairs nestaigāju, kā to darīju agrāk, es pirmajā dienā aizgāju no Bulduriem līdz Majoru manas bērnības spotam, tad pēc pāris stundām parāvu no Majoriem līdz Lielupei. Otrajā dienā es uzreiz gāju no Lielupes līdz Majoriem, bet tur apgāzos smalkajās smiltīs un sapratu, ka vairs nevaru. Un tas ir labi, jo Jūrmala jāpamet, braucot no Majoru stacijas upes krastā, meditatīvi vērojot vilciena kustību no pašiem Jaundubultiem.

- Es izdzēru jau trīs campari un iešu pēc ceturtā. Kāpēc es agrāk dzēru sarkanvīnu un tad visu atlikušo dienu mocījos ar migrēnu, kāds man var pateikt? Ikdienā campari pa rokai negadās, un es esmu pasākusi dzert kafiju vairākas reizes dienā. Viss ļaunums nāk no tā, ka pīpēt gribās, bet sadūšoties nevaru.

Virtuāli izkaisītā (tribute to Džeina)

Ai, ziniet ko... Es padevos vilinājumam un uzsāku šito moderno tvitera-vītera fišku. Un tad spēj tik čekot blogspotu, LJ, tviterus, draugus un visu pārējo, kas krīt no citiem resursiem. Sajūtos kā vilks, kas mūsu bērnības elektroniskajā spēlītē ķer olas groziņā - ziniet, tajā brīdī, kad no katras laktiņas sāk krist pa trijām reizē.

Vārdu sakot, mums visiem labi pazīstamais draugiem.lv apvieno sevī tviteri, blogu un e-pastu. Bet, nē, to nevarlietotlietotnevar, jo tas nav stilīgi. Katrs, kuram ir kaut mazliet stila izjūtas lieto facebook, klab, twitter un gmail. Go figure. Bet nē, go fuck yourself. Es saprotu tos, kuri fiziski un garīgi dzīvo ārpus LV, bet es gan dzīvoju šeit. Vienīgais, kam es bieži vien paklanos, ir US. Tāpēc manās adresēs parādās tādas galotnes kā yahoo un blogspot. Visam citam man pietiks ar vienu nacionālo apvienojumu, jo katrs stilīgais, kas iesaka nelietot draugiem.lv, pats tur karina visas savas pēdējās aktivitātes. Tāpēc es svītroju ārā tviteri un izmantošu dienasgrāmatu tur, forever.

Vienīgais, kas mani draugos mazliet mulsina, ir tā pietuvinātība reālai dzīvei. Ja blogspotā, LJ un citos resursos man nav problēmu sekot nepazīstamiem cilvēkiem un pieņemt viņu sekošanu, tad lūk, kaut gan vairumā gadījumu es viegli izdibinu svešinieku intereses saknes un ceļus, draugos viņu interese man ne vienmēr šķiet patīkama. Kur nu vēl es uzmāktos viņiem pati! Bet tas, droši vien, ir tikai ieraduma jautājums. Es pateicu.

Смешарики

Šie te Krievijā jau sen ir top populāri. Nu, kad jau man pa rokai ir bērns, es arī sev novilku. Ar pirmo es paraustīju plecus, ar otro ieinteresējos, ar trešo nolēmu, ka bērniem - ok. Ar ceturto man gandrīz vai patika. Ar nākamo man likās, ka dziesmu izpilda Šnurs no Ļeņingradas. Respect.



Pēc tam es tusējos virtuvē, bet vīrs ar bērnu skatījās. Es sadzirdēju kaut kādu traki ugunīgu sambu, Bītlus, Rammstein... bitīt matos, kas tur notiek? Protams, viss muzikālais pavadijums nav oriģināls, bet ir tāda stilizācija par bītliem, ramštainiem, šnuriem un citiem, bet tas arī padara saundtreku izcilu. Un tas vēl nav viss - šīs multenes ir piebāztas ar tādu fona informācijas daudzumu, ka bērnam veidojas vismaz pamats, uz kā klāt turpmākās zināšanas. Ziniet, kad tu kaut ko sadzirdi un ieinteresējies, jo tu jau esi to dzirdējis multenē, kas tev ļoti patīk. Es zinu par ko runāju, tieši tādā veidā es angleni iemācījos! Starp citu, šīm multenēm nepiemīt ierastā arī pamācošā nots, tā vietā ir smalka ironija. Un humora izjūta bērnos ir jāaudzina. Der absolūti visiem vecumiem, visiem steidzami skatīties un rādīt bērniem!

Šo epizodi skatoties, pat muti vienā brīdī aizmirsu aizvērt.

Jūlijs

Gandrīz aizmirsu. Tā kā tā tiešām ir vasara, TV ir atkārtojumu laiks un darba nav daudz, es šomēnes pavisam esmu izsitusies no spēkiem rakstīt šeit. Toties radiostacijās dažas dziesmas ir nākušas klāt. Tieši tās, kuras man pietrūka.

Pērles-3 Dirty

Tā kā life got me, un man būtu jāstrādā, vēl mazliet par darbu. Viens cilvēks te internetā iesaka vārdus, vārdu salikumus, izteicienus un citu drazu, ko vajadzētu izmest no teksta, lai to uzlabotu. Man tas ir oi cik aktuāli.

"Tоржественно запрещаю себе следующие слова: изысканный роскошный невероятный удивительный великолепный отличный превосходный изящный". Всё заменяется на >>охуенный<<.

Mani šajā kantorī ilgi atcerēsies.

UPD

Šodien, mērojot ierastos 55 kilometrus starp Imantu un Ogri, man tikpat ka darba ietvaros iztulkojās brīnišķigais Samantas no SATC izteiciens: "Bad guys can screw you and good guys can screw you. And the rest don't know how to screw you." Nenormatīvā krievu leksika. >>Равно тебя может наебать и плохой, и хороший парень. А все остальные вообще не знают, как тебя ебать.<< Un beidziet jau, cilvēki, braukt virsū tulkiem, kas netulko filmas tā, kā tajās runā. Angļu valodā neķītrības skan daudz politkorektāk un nevainīgāk nekā jebkurā citā valodā. Visiem jau nav atļauts būt Gobļiniem.

Vieglā valodniecība

Pārrunās uz manu aktuālo vietu man uzdeva loģisku jautājumu "no kurienes jums ir angļu valodas zināšanas?" Godīgi sakot, velns viņu zina! Pati pielipa, kā bērnam smilškastē pielīp citu bērnu vārdiņi. Skolā man to sāka pasniegt 9.klasē, bet es jau tad runāju angliski. Bērnībā man bija lielā angļu-krievu vārdnīca, kuru es tā, starp citu, lasīju. Vēlāk bija viena skolas līmeņa anglenes mācību grāmata, ko es vairākas reizes izlasīju no vāka līdz vākam un katru angļu valodā doto gramatikas piemēru modificēju sev atbilstošā tematā. Sanāca viens vienīgs pusaudžu līmeņa sekss un rokenrols.

Mana moderno valodu izglītība turpinājās līdz ar visvisādiem dziesmu tekstiem un pašas ziņkārību. Sarunvaloda pieslīpējās komunicējot ar priekšnieku-islandieti. Un tad bija internets, čats un amerikāņu angļu valoda. Tā ir mana vismīļākā valoda vēl joprojām - bezkaunīga un veikla, intīma un iejūtīga, kompakta un neobligāta. Man tieši laikā, nekur nespiež. Divu gadu laikā es iemācījos vairāk nekā visa mūža garumā. Tāpēc šobrīd es snobiski smīkņāju par tulkotājiem, kuri pat ar multitrana palīdzību ne vienmēr ir spējīgi izlobīt jēgu no vārdu salikumiem 'booty call', 'give head' vai 'golden shower'. Nē, nē, es tur ne tikai neķītrības samācījos, bet arī dažas veiklas gramatiskās formas, prievārdus un saikļus. Tomēr, atšķirībā no runāšanas, lasīt nopietnus tekstus angliski man vēl bija grūti. Viegli palika tikai tagad, kad jau pusgadu es to daru vairākas reizes nedēļā.

Bet ir vēl viens veids kā ieslīpēt valodu. Skatīties filmas. Vai, labāk, filmu. Oriģinālvalodā, tik ilgi, kamēr izruna, sintakse un iedzimtie izteicietni ieaug tevī. Es daudzas reizes esmu redzējusi visas Seksa un lielpilsētas sezonas, kas tikai vairoja manas valodas zināšanu specifiku. Vakar man no torenta nejauši pa otrai kārtai iekrita filma 'Vieglā uzvedība'. Es jau to biju redzējusi dublētu un paliku ne pārāk apmierināta. Iemetu aci jaunielādētajā kopijā un sapratu, ka tur tulkojums ir cits. Labāks. Voice talent aka ierunātāja balss gan dažreiz nejauki iespiedzās. Nav pilnības pasaulē.

Tā kā šī filma arī ir tas, ko man dakteris izrakstīja, es iešu uz kino, kad tā būs uz ekrāniem, un novērtēšu to, ka pie mums filmas demonstrē nevis dublētas, bet oriģinālvalodā ar subtitriem. Tos es paspēju izlasīt abās valodās. Natālija Gribešoka, kuras vārds parādās pēc katras filmas mūsu kinoteāros, iedveš man patiesi lielu cieņu. Vēl lielāku cieņu iedveš viņas neredzamie redaktori. Jā, tas būs labs pamats, lai pēc tam paturētu filmu kolekcijā jau tikai angliski un nepazaudēt no tās nevienu vārdu.

A, recenzija. By Barkis, who else.

Nu, un filmas fragments. Smejos katru reizi.

Kārtīgi bēniņi-2 Get a life

мне давно интересно. вот люди, которые геймерам, ролевикам, сериал-аддиктам, музыкальным фанатам и пр. говорят get a life - они что имеют в виду под life? чем таким более стоящим они занимаются, что ради этого стоит бросать halo 3 или the big bang theory?

Ahaha. Plus komentāri.

Citreiz get a life pieņem pavisam marasmātiskas formas. Pāris gadus atpakaļ skatījos filmu Sliver. Tur mājas īpašniekam bija tāds labs ieradums vērot visu savu īrnieku privāto dzīvi caur kamerām. Viņa mīļākās pēdējā frāze pirms iziet laukā pa durvīm bija tieši šī. Ziniet, viņi abi tur tā drātējās un gaiņāja manjaku pa trepēm, ka es nevaru iedomāties, ko vēl no tās reālās dzīves var vēlēties.

Music: PF Project, Choose life

Manieres

Sargies, aksesuāri!

Biju lielpilsētā, daudz skatījos apkārt.

Ir viena lieta, par kuru fano lērums sieviešu. Kurpes. Viņas fano, pērk, ģērbj, saskaņo un spīdzina pašas sevi. Un kā spīdzina! Un kādēļ? Kurpes ir tieši tas, kas var sabojāt visu ansambli un pat ne ar to, ka tās nav pieskaņotas visam pārejam, par to es pat runāt negribu. Es gribu runāt par to, ka tik daudz kā papēži atšķir pašpietiekamu un stilīgu meiteni no overdressed. Jā, es zināmā mērā esmu manjaks. Man rokassprādze sasaucās ar somu, soma ar biksēm, bikses ar kleitu (jā, jā!), kleita ar auskariem, bet noslēgt šo riņķi un saskaņot somu ar apaviem es negribu, jo tieši tas pārāk pievērsīs uzmanību visai saskaņotībai un mēģinās pavēstīt to, kā nav. Jo es tomēr neesmu manjaks, vienkārši atsevišķi apģērba gabali manā garderobē ir saauguši viens ar otru, tie nevar neuzrunāt viens otru. Neviens taču nerunā par labās acs pieskaņotību kreisajai. Tāpēc es labāk tā, iešļūcenēs...



Bet kopā ar mani mikriņā brauca viena izcila saskaņotāja. Viņai mugurā bija skaista kleita, skaista šalle, skaista soma, skaista sprādze skastos matos, skaistas brilles un pa virsu visam skaistas kurpes. Jā, vēstījums pasaulei ir tieši tāds - man ir kleita!man ir kurpes!man ir brilles... Okay, so you're a rocket scientist? That don't impress me much.

Tieši tāpēc, un vēl ērtības dēļ, kurpes es velku tikai uz balli. Kad man mugurā ir tikai kleita. Tikai. To pašu es daru ar smaržām - šīs divas nianses, kas izsenis tiek turētas par galvenajām sievišķības pazīmēm, nevar sadzīvot ar visu pārējo manu aksesuāru orģiju. Kad tur piedalās brilles, kurpēm vietas vairs nav. It sevišķi jo manuprāt sievišķība ir vieglā gaitā un apģērbā, kas mugurā izskatās pēc otrās ādas.

Atgriezīšos pie bikšu-svārku kombinācijas. Es atceros 98. gada modi, kad pa virsu biksēm un pat džinsiem vilka īsus svārciņus. Tas bija tikai mazliet labāk par šitā sviesta uzplaukumu šogad.

Nezinu kāds šī apģērba gabala valkātājām ir messidž, bet es lasu tikai "karsti, gribas uzvilkt svārkus, bet man šķiet, ka manas kājas ir par tizlu". Tas manās acīs nav nekāds bikšu/svārku salikums.

Toties šis ir.


Uz ielas es arī redzēju ko līdzīgu. Tās apenes ne, kā to balto apakšveļu sauc, tās mežģīņotā mala rēgojās tikai centimetrus piecpadsmit no sīkajās puķītēs rotāto svārku apakšas. Viennozīmīgs jā. Sīkā man arī nereti zīmējās džinsos un trikotāžas kleitiņā. Es pati nēsāju platas linu bikses garumā mazliet virs potītes kopā ar šauru linu kleitu garumā plaukstu virs ceļa. Es domāju, ka bikšu/svārku kombinācija man kaut ko atgādina... Kā tik ne šo te...



Un, ak jā, brilles. Tā izskatās eurotrash pēc tam, kad es izvēlējos stikliem vajadzīgo krāsu un briļļu meistars ir pielicis savu roku.
-2 un -3 atbilstoši. Lēnām, bet progresē.

Woman of action

Labi, lietussarga man nav, mājās es netieku, tā kā parakstīšu kaut ko jums par prieku. Paturpināsim to aicinājumu tematu.

Uz katru lepnu "tu man pusgadu nezvanīji" vienmēr var atbildēt, ka "arī tu nezvanīji". Un arī nekad neuzzināt īsto iemeslu.

Reiz, kad man bija 18, es vienā krogā nomakšķerēju ideālu džeku. Vārdu trūkst, lai pateiktu kā man viņš iepatikās. Mēs lieliski izklaidējāmies turpat krogā, tad pie viņa - viss, vienkārši viss kliedza pēc tā gadījuma, kad tas ir no pirmā acs uzmetiena un uz ilgu laiku. Un abpusēji. Maza dzīve vienas nakts garumā. Bet nākamajā dienā, kad pienāca laiks atvadīties, man bija tik sāpīgi pieļaut kaut mazāko iespēju, ka viņš varētu domāt savādāk... ka uz viņa jautājumu es atbildēju: "Protams, telefonu es tev iedošu. Procesa pēc." Viņš nesaprata kāda tāda "procesa pēc". "Tāpat jau nezvanīsi, vai ne?" Viņš nekad nepiezvanīja. Es tiešām ļoti pārdzīvoju.

Trīs mēnešus vēlāk es satiku viņu Pulkvedī. Bija ļoti neveikli, tāpēc viņš piedāvāja iet dejot, bet tā, ne īpaši uzstājīgi. Negribēdama atsaukties uz "aicinājumiem", es atburkšķēju mūsu ar draudzeni tekošo joku, ko lietojām pret visādiem uzlūdzējiem: "Desmit lati." Ouch.

Pēc četriem gadiem viņš uzradās kazino, kur es inspektora krēslā izrādīju savas kājas. Es neko nesamelošu, kad pateikšu, ka bija vēl neveiklāk kā toreiz Pulkvedī. Viss jau bija savādāk, un nevienam no mums nebija vietas otra dzīvē. Un abiem bija žēl. Es atgādināju, ka viņš tā arī nekad nepiezvanīja. "Bet tu man skaidri pateici atšūties". Priekškars.

Patiesībā ta ir tieši zemā pašnovērtējuma problēma. Tagad es saprotu, ka, ja cilvēks jautā "vai tu visiem, kas uzaicina, brauc līdzi?", tas ne vienmēr nozīmē "tu esi vieglas uzvedības meitene". Citreiz viņš tikai grib uzzināt vai kaut mazliet atšķiras no pārējiem džekiem, kas vijas tev apkārt. Un tagad es zinu, ka pareizā atbilde bija un ir "nē, tu esi vienīgais".

PS Es gan domāju, ka mums tāpat nesanāktu nekas vairāk par parasto bailuļu sviestu. Tomēr, es vairāk cienu vīriešus, kuri, ja meitene tiešām patīk, zvanīs. Zvanīs, pat ja skaidri pateica atšūties. Šeit tikai ir jāprot noturēt robežu starp nelielu uzdrīkstēšanos un domāšanu, ka jebkurš sievietes 'nē' ir maskēts 'jā'.

Vecums nenāk trīs

Viena meitene, ko es labprāt lasu, šodien pūkojās par uzspēlētu apjautāšanos par draugu darīšanām. Nu kāpēc gan būtu jājautā vai tev ir atrisinājusies situācija, kura, pats zini, uz šo brīdi nu nekādā veidā nav varējusi atrisināties. Vai tā ir induļģence sev pašam - kāds es balts un pūkains un rūpējos par draugu, vai sava baltuma un pūkainības izrādīšana tam pašam draugam.

Yep, kad man bija mazliet pāri divdesmit es par to arī spļāvu uguni, tiesa. Bet tad es kaut kad paspēju iepazīties ar mmmm.... es teiktu, pieklājību. Jo es noteikti apjautātos, pat ja zinātu, ka jautājuma subjekts nevarēja būt atrisinājies. Pirmkārt, eu, bet ja nu tiešām ir? Otrkārt, jā, es pasvītroti izrādu savu interesi, un no tā, ka es to izrādu, tā nav mazāk patiesa. Šāds jautājums no jebkā - no svešinieka, no drauga, no partnera - tagad mani neizbesītu. Toties traki izbesī cilvēki, pat tuvākie, pat tie, ar kuriem es esmu viens vesels, kas nez kāpēc iedomājas, ka man ir jāatceras katrs sīkums iz viņu dzīves un jāatceras, kurā tieši brīdī par to drīkst apjautāties. Tagad šādas prasības saucu nevis par tuvas draudzības, nevis par kopā saaugšanas rādītāju, bet par klaju egocentrismu, un cieņas pret citu cilvēku laiku un vietu viņa bēniņos trūkumu.

Ja tu esi man draugs, tad man ir tiesības šo to piemirst. Tev ir tiesības šo to piemirst. Es nebeigšu ar tevi komunicēt, ja tu aizmirsīsi, kurā datumā es iešu pie ārsta un uzzināšu diagnozi. Pat ja aizmirsīsi apsveikt mani dzimšanas dienā. To visu es tev pati pastāstīšu un atgādināšu. Toties, ja tu man esi draugs un sauc manu bijušo amerikāņu boifrendu par memberu, neatkarīgi no tā, kur es ar viņu iepazinos; ja tu jautā, cik naudas viņš uz mani ir iztērējis; vai es neuztraucos, ka manam vīram varētu patikt viņa kolēģes dibens, es noteikti uzlūkošu tevi ar aizdomām, jo tik daudz tev vajadzētu par mani zināt. Kaut gan ne, arī tad es tikai izbrīnīšos un novērtēšu tavas pasaules šaurību, tas arī viss.

Patiesībā, sākumā es to pieklājību gribēju nosaukt par taktiskumu, bet tā nav taisnība. Takstisks cilvēks sapratīs, ka šim te viņa draugam, kas mēdz apvainoties, pieklājības jautājumus uzdot nedrīkst. Atšķirībā no pieklājības, taktiskums ir iedzimts. Un man tas nepiemīt, man piemīt tolerance.

PS Es vēl neesmu pat pietiekami pietuvojusies savai trīsdesmitajai dzimenei, bet mani plīvojošiem matiem ienesa šajā vecuma kategorijā un iespieda tik spēcīgi, ka elpa aprāvās. Spriežot pēc "vecums nenāk viens" temata stāstu daudzuma, man galīgi ir trīsdesmitgadnieces krīze. Un tas ir ļoti patīkami, jo es arvien tuvojos savam ideālajam vecumam - 60.

Randiņš

Šonakt pusčetros naktī mājās satiku vīru. Viņš cēlās uz darbu. Es kā reiz gāju gulēt.

Holmss ieradās neaicināts

Smējos, kad viņa par to pastāstīja.

Smējos līdz asarām, kad noskatījos
Sherlock Holmes - official trailer.

Vadīšana

- Viņi iemācījās skaistu kompozīciju, bet tad viņiem viss izjuka, jo gadījās domstarpības vadīšanas jautājumos.
- Viņš laikam gribēja viņu pavest. Bet viņa nevedās.

Un tas iepriekšējais par man of action loģiski noved pie vadīšanas, dejā un dzīvē. Jau sen gribēju par to parunāt.

Viens puisis, kas sevi iztēlojas par brīnišķīgu, ja ne dejotāju, tad partneri, ar mani nodejojis vienu valsi, teica manam vīram: "Ar viņu gan ir grūti tikt galā." Ja tā būtu mana sieva, par ko tā teica, es atbildētu: "Bet tu, draudziņ, štruntīgi vadi. Man ar viņu nemaz nav grūti." Tāpēc, ka tā tas ir. Pati es droši varēju publiski teikt viņa partnerei, ka viņš ir pārāk mīksts priekš manis. Es šoreiz pievēršu acis uz faktu, cik tas ir taktiski tā izteikties par dāmu un ko var saklausīties pretī (skaties augstāk), bet mēģināšu pastāstīt, kāpēc, manuprāt tas tā ir.

Es vienmēr esmu uzstājusi uz teorijas, ka tas, kā jūs varat sadejoties ir identiski tam, kas jums sanāks gultā. Un tālāk, kopdzīvē, jo cilvēks savus apiešanās šablonus nemaina. Būt mīkstam vadītājam nav slikti, tas vienkārši neder man. Es taisni varu iedomāties - viņš tur mani pārāk viegli, delikāti. Viņa roka nevis viegli iegrūž pagriezienā, bet laiski slīd gar manu muguru. Viņš mēģina vadīt ar diviem pirkstiem. ...bet man nepietiek ar diviem pirkstiem! Žēl, jo viņš, laikam, labi dejo. Bet man nepatīk vīrieši, kas labi dejo. Man patīk vīrieši, kas labi vada.

Tad ir cits Viņš, kura rokas ir lielas un stingras. Kurš neieķeras manās plaukstās, bet satver no visām pusēm, un es saprotu, ka man nebūs jādomā, tikai jāseko. Viņš mani nepārprotami ievirza... tomēr atstāj vietu manevriem. Jā, arī dzīvē. Tāpēc man ir tik laimīga laulība. Jo, ziniet, ir vēl cita tipa stingrās rokas - tur mani ciet kā grožos, pat zilumi paliek. Es nevaru ne apkārt paskatīties, ne sekundi aizkavēties un paimprovizēt kādā figūrā. Toties es tik un tā nesaprotu, kur man ir jāiet un kas jādara. Tas, droši vien, arī ir tāds partnera tips.

Deju skolā daudz stāsta par to, ka tev ir jāprot sadejoties ar jebkuru. Ziniet, nekā nebija, man ir jāprot sadejoties tikai tik daudz, lai var pieciest vienu deju, bet man nav jāpielāgojas kam pagadās ne uz deju grīdas, ne kur citur. Taču mērķis ir atrast to, ar kuru ir vislabāk, nevis iemācīties darīt to ar visiem, vai ne?

---

Pēdējā "Manieru" ballē es biju nepatīkami pārsteigta. Tādos pasākumos vienmēr notiek gan draudzības valsis, gan visādas citādas kopīgas dejas. Parasti jau man tas nepatīk, bet šoreiz vai nu man bioritmi bija pareizā punktā, vai nu kas, bet es lieliski izklaidējos. Un pārsteidza mani tas, ka tāds lērums cilvēku ne tikai ir tikpat nekomunikabls cik es, bet pat neprot notēlot elementāru pieklājību pret īslaicīgu partneri. Tikai daži ir spējīgi būt, vai izskatīties, droši un ieinteresēti, un izklaidēt meiteni savā acu priekšā ar kādu nebūt sarunu, vienlaicīgi nepazūdot kustībā. Citam priekšā noliek skaistu vāveri ar platu smaidu un draisku skatienu, kas ar viņu pat sasveicinās... ko dara viņš - skatās projām! Visu deju! Cits piespiesti atsmaida, bet fiziski izstaro vēlmi tikt no viņas vaļā. Citam vispār rokas trīc. Jēzus, es tiešām nezināju, ka vīrieši - simpātiski, iznesīgi vīrieši neba kaut kādi jefiņi - tā baidās no sievietēm vai jūtas tik piespiesti viņu klātbūtnē. Un baidīties dejā ir galīgi švah, jo, baidoties, nekur aizvest un neko pavest nevar.

Deju skolā arī vīriešiem daudz stāsta par to, ka ir jāprot novadīt jebkura partnere. Bet kurai katrai var gadīties pilnīgs saderības iztrūkums personīgi ar jums. Un še, viens jau sāk nervozēt par to, ka viņš nav nekāds mačo, ja netiek galā ar kādu vāveri, bet cits uzreiz norāda ar pirkstu uz pašu vāveri. Protams, jo stingrāk vadi, jo lielākas ir tavas izredzes izpatikt visām. Bet jums jau arī nav jāmokas ar ko pagadās, bet jāatrod tā, ar kuru ir vislabāk, vai ne?

Fashion Fine Tuning

Pagajušonedēļ es braucu autobusā, bet blakus man sēdēja tante, tāda tipiska Bolderājas tante, kas aizņem pusotru sēdekli. "Bolderājas", nedod dies ne tāpēc, ka man būtu iebildumi pret pašu rajonu, bet gan tāpēc, ka tieši uz turieni viņa brauca. Pusceļā es pamanīju karājāmies viņai uz rokas somas siksnu. Es esmu redzējusi labas somas ar tizlām siksnām, bet šeit bija tieši pretējs gadījums. Soma bija nodriskāta melna lupata, viscaur nošūta ar spīguļiem, toties siksna izskatījās kā gluži no citas somas, un no tās nevarēja ne acu noraut. Plāna melna āda, malās nodrāzta tā, ka cauri spīd brūnais ādas apakšslānis. Metāliski caurumi mēlītei aprūsējuši, bet pati sprādze satumsusi no laika. Tajā vietā, kur beidzās siksna, sākās tikpat nodrāzta, cauri spīdoša ādas šnore, krustam sapīta līdz pat somas dibenam. Tā siksna izskatījās tā, it kā tā būtu no manas somas!

Es nevarēju to neievērot, jo braucu es pēc nelielas personiskās drāmas. Es te nesen demonstrēju saulenes, vai ne? Diemžēl, mūsu sadarbība bija pavisam neilga, līdz tam brīdim, kad man pagajušnedēļ savajadzējas pa ceļam ieiet Mango pielaikot bītleni pareizā krāsā, ko pirms pāris mēnešiem tur nolūkoju. Bītlene nebija pareizā krāsā. To es sapratu pēc tam, kad ienesos ar pieri biezajā stiklā, mēģinot noteikt lupatas apakštoni dabiskajā apgaismojumā. Tajā pašā brīdī es sapratu, ka atstāju saulenes pielaikošanas kabīnē. Tās mani nesagaidīja. "Pēc jums tur bija citi cilvēki",- atklāja man noslēpumu vāverīte, kad pieņem pielaikotās drēbes un izsniedz numuriņus. Kāda cita vāvere tajā dienā tika pie jaunajām brillēm. Es gan aiznesu no Mango uz Vision Express divas citas, ar ko, es ceru, mēs dzīvosim kopā ilgi un laimīgi.

Žēl tikai, ka tai bītlenei nebija īsts apakštonis, jo pati krāsa tai bija visai pareiza. Veikalos, ziniet, nevar atrast tikpat ka nevienu lupatu smukā sarežģītā jauktā tonī.

Var atrast šādu un šādu ,
toties šādu un šādu atrast nevar.

Daži domā, ka tā sāls ir cenā vai zīmolā. Nekā, tā sāls ir piegriezuma smalkajās detaļās un krāsas tonī un apakštonī. Bet tas, protams, ir fine tuning.

Priecīgu momentu man gan sagādāja pašas vecā soma. Gadus septiņus atpakaļ vecmāmiņa man uzdāvināja savu simts gadus vecu brošu - brūnu ādas puķīti. Man tā ārkārtīgi patika, bet ko ar to iesākt, es īsti nevarēju izdomāt līdz brīdim, kad no Romas atvedu brūnu mīkstās ādas somu ar maigām noapaļotām līnijām. Tur es viņu arī piespraudu un laimīgi aizmirsu par visu ansambli. Pēc kāda brīža es sāku nievāt arī pašu somu - nu kur man tā brūnā krāsa, man nekas nav brūnā krāsā, man tā nepiestāv. Tad man radās vispusēja un neapturāma vajadzība pēc tumši sarkanās somas. Jā, tādas mīkstās ādas somas ar noapaļotām līnijām, tikai tumši sarkanā krāsā. Ne lakotu, ne kantainu, ne košu. Tādu, dabīgas ādas tonī, tikai tumši sarkanajā. Sapņo vien, ka kaut kas tāds būtu atrodams starp pieejamo eurotrash. Īpaši pie esošās situācijas manā kontā. Es smagi nopūtos un aplūkoju to ideālo somu, tikai brūnā krāsā. Un atvēru acis. Ziniet ko, tur bija piesprausta tā brūnā ādas puķīte, kas patiesībā bija tieši tajā dabīgajā tumši sarkanajā toni, kas tik ideāli sasaucās ar visu somu kopumā, ka izskatījās tur izaugusi. Kas piedeva visai somai ja ne to pareizo tumši sarkano toni, tad noskaņu, kas man pašai ļauj iedomāties, ka visa soma ir tumši sarkana. Tomēr, tāpat kā viss pārējais, viss fašens, arī fainākais tjunings ir tikai mūsu galvās.



Es tagad vēl vairāk ticu brīnumiem apnikušo mantu nolikšanai malā līdz piemērotam brīdim. Bet lupatas manos mīļākajos sarežģītajos toņos es vienmēr varu atrast otrās rokas veikalos, kur tās turklāt nekad nav jaunas. Man noteikti ir idiosinkrāzija pret jaunām mantām, tāpēc svaigi nopirktās un nelietotās es bieži vien ielieku skapī nostāvēties pāris gadus un pierast pie saviem kaimiņiem.