- Боголюбов Алексей Петрович -> Aleksejs Bogoļubovs. Tas ir tieši tik, cik es esmu spējīga sevi piespiest iztulkot. I am totally not inspired.
- Man vajadzēja 30 gadus, lai saprastu, ka man nepatīk peldēties. Upēs un ezeros ūdens ir auksts un slapjš. Nevaru pateikt, ka jūrā un baseinā tas ir kaut kādā mērā sausāks, bet katrā ziņā man šķiet, ka mazāk slapjš.
- Sapnis ar kāda dalību pilnībā izmaina manas emocionālās pasaules ainu. Iracionāļa galvā sapņiem ir reāli lielāka nozīme nekā īstenībai. Sapnī mans ex-american boifrends ne bez sekām atlidoja uz Rīgu. Es nemaz neuztvēru kā problēmu to, ka šī garā blondā dāma ir Roberts.
- Bijām pie upes. Tie vecāki ir tik nervozi, viss ko bērni parasti dzird ir "Neej tālu!" un "Nāc ārā!" Un nav mazliet jokaini lietot tādus vārdus kā "ninna", runājot ar 4(!)-gadīgu bērnu?
- Nav nekāds lielais atklājums, bet internets ir ļoti šaurs. Es šeit visus pazīstu. Un visi, ko es pazīstu atsevišķi, ir pazīstami savā starpā. Toties es nepazīstu nevienu no sava vīra pat draugu draugu draugiem.
- Agrāk, vazājoties pa Jūrmalu, es vienmēr blenzu uz vienaudžiem. Ko es novēroju savas brīvības gados - brīvie puiši izskatījās pēc tēviņiem skatē. Brīvās meitenes izskatījās cita par citu karstākas un koptākas. Puiši gatavajos pāros izskatījās nelaimīgi un notrenkāti. Tā vietā, lai blenztu uz skaistiem dibeniem, viņiem tagad ir jāpilda sava regular basis fuck pavēles. Īpaši viņiem ir žēl par to, ka savējā izrādās nepavisam ne labākais piedāvājums ķermeņu tirgū. Meitenes gatavajos pāros ir ļoti vērīgas, jā, jo konkurence ir liela. Tagad es pārsvarā skatos uz bērniem. Nez, ar ko tas varētu būt saistīts?
- Pārdzīvodāma par to, ka vairs nestaigāju, kā to darīju agrāk, es pirmajā dienā aizgāju no Bulduriem līdz Majoru manas bērnības spotam, tad pēc pāris stundām parāvu no Majoriem līdz Lielupei. Otrajā dienā es uzreiz gāju no Lielupes līdz Majoriem, bet tur apgāzos smalkajās smiltīs un sapratu, ka vairs nevaru. Un tas ir labi, jo Jūrmala jāpamet, braucot no Majoru stacijas upes krastā, meditatīvi vērojot vilciena kustību no pašiem Jaundubultiem.
- Es izdzēru jau trīs campari un iešu pēc ceturtā. Kāpēc es agrāk dzēru sarkanvīnu un tad visu atlikušo dienu mocījos ar migrēnu, kāds man var pateikt? Ikdienā campari pa rokai negadās, un es esmu pasākusi dzert kafiju vairākas reizes dienā. Viss ļaunums nāk no tā, ka pīpēt gribās, bet sadūšoties nevaru.
- Man vajadzēja 30 gadus, lai saprastu, ka man nepatīk peldēties. Upēs un ezeros ūdens ir auksts un slapjš. Nevaru pateikt, ka jūrā un baseinā tas ir kaut kādā mērā sausāks, bet katrā ziņā man šķiet, ka mazāk slapjš.
- Sapnis ar kāda dalību pilnībā izmaina manas emocionālās pasaules ainu. Iracionāļa galvā sapņiem ir reāli lielāka nozīme nekā īstenībai. Sapnī mans ex-american boifrends ne bez sekām atlidoja uz Rīgu. Es nemaz neuztvēru kā problēmu to, ka šī garā blondā dāma ir Roberts.
- Bijām pie upes. Tie vecāki ir tik nervozi, viss ko bērni parasti dzird ir "Neej tālu!" un "Nāc ārā!" Un nav mazliet jokaini lietot tādus vārdus kā "ninna", runājot ar 4(!)-gadīgu bērnu?
- Nav nekāds lielais atklājums, bet internets ir ļoti šaurs. Es šeit visus pazīstu. Un visi, ko es pazīstu atsevišķi, ir pazīstami savā starpā. Toties es nepazīstu nevienu no sava vīra pat draugu draugu draugiem.
- Agrāk, vazājoties pa Jūrmalu, es vienmēr blenzu uz vienaudžiem. Ko es novēroju savas brīvības gados - brīvie puiši izskatījās pēc tēviņiem skatē. Brīvās meitenes izskatījās cita par citu karstākas un koptākas. Puiši gatavajos pāros izskatījās nelaimīgi un notrenkāti. Tā vietā, lai blenztu uz skaistiem dibeniem, viņiem tagad ir jāpilda sava regular basis fuck pavēles. Īpaši viņiem ir žēl par to, ka savējā izrādās nepavisam ne labākais piedāvājums ķermeņu tirgū. Meitenes gatavajos pāros ir ļoti vērīgas, jā, jo konkurence ir liela. Tagad es pārsvarā skatos uz bērniem. Nez, ar ko tas varētu būt saistīts?
- Pārdzīvodāma par to, ka vairs nestaigāju, kā to darīju agrāk, es pirmajā dienā aizgāju no Bulduriem līdz Majoru manas bērnības spotam, tad pēc pāris stundām parāvu no Majoriem līdz Lielupei. Otrajā dienā es uzreiz gāju no Lielupes līdz Majoriem, bet tur apgāzos smalkajās smiltīs un sapratu, ka vairs nevaru. Un tas ir labi, jo Jūrmala jāpamet, braucot no Majoru stacijas upes krastā, meditatīvi vērojot vilciena kustību no pašiem Jaundubultiem.
- Es izdzēru jau trīs campari un iešu pēc ceturtā. Kāpēc es agrāk dzēru sarkanvīnu un tad visu atlikušo dienu mocījos ar migrēnu, kāds man var pateikt? Ikdienā campari pa rokai negadās, un es esmu pasākusi dzert kafiju vairākas reizes dienā. Viss ļaunums nāk no tā, ka pīpēt gribās, bet sadūšoties nevaru.
3 komentāri:
Šodien vispār nav darāmā diena, ka es tev saku.
Par puišiem vieniem un dzīvi pāros jauki ir parādīts Ice Age 3, kur vāveris savu mūžīgi nenoķeramo zīli samainīja pret vāverieni.
Ja gribas pīpēt, tad ir jāpīpē, bet jādzer tas, ko tajā brīdī gribas. Kaut vai veco labo džinu ar toniku.
Man ir tik daudz iemeslu to nedarīt, ka nevar uzskaitīt. Pirmkārt, es to nevaru atļauties. Ne tā ka es virtuāli kaut ko ieekonomēšu, bet citreiz mājās tiešām nebūs ko ēst, ja es nopirkšu cigaretes. Otrkārt, pēc trīs gadu pārtraukuma vajag lielu grūdienu lai atsāktu, jo kaut kā taisni vai bail. Treškārt, agrāk es pīpēju coffee nation un mājās, bet tagad kur? Mājās katlu telpā? Autobusa pieturā? Ceturtkārt, negribās, lai bērns saka, ka mamma smird, bet, ka smird, to nevar noliegt. Piektkārt, tas, kurš grib, meklē iespēju, tas, kurš negrib, meklē attaisnojumus, aha.
Jā, pasaules tautsaimniecības stāvoklis mani arī reizēm liek aizdomāties par smēķēšanas atmešanu... it īpaši uz mēneša beigām. Bet attaisnojumi tev sanāk tikpat labi kā man, tikai mums ir dažādi mērķi.
Ierakstīt komentāru