Viens no maniem amerikāņu draugiem, bijušais virtuālais boifrends, taisījās braukt uz Eiropu un beidzot sāka apsvērt iespēju apciemot arī Rīgu un mani. Protams, viss nav tā kā ir bijis. Bet man tā ir viena izcila izklaide - izrādīt savu pilsētu jautrā kompānija, pat maizi var klāt nedot. Tad sarunas par Eiropas braucienu sāka vīt, un es sapratu, ka, laikam, nekas nenotiks. Nu, žēl...
Un neviens nejūtās pārliku sarūgtināts līdz brīdim, kad viņš ieminējās: "Ja tu tikai atļautu man tev piezvanīt..." Sākumā man pat mute atvērās no izbrīna. Un tad es atcerējos, kāpēc savulaik pret pašas jūtām nolēmu izmest viņu laukā, un mans izbrīns pārauga aukstā naidā, pazīstat tādu? Šis ir vīrieša tips, kurš ļaus jums aiziet un nekad netraucēs dzīvot ar saviem uzstājīgiem zvaniem un mēģinājumiem kaut ko jūsu attiecībās sakārtot. "Tev bija izslēgts telefons." "Es biju aizņemts." "Tu biji aizņemta." "Tevis nebija mājās." "Es domāju, tu negribi mani redzēt." Jā, tagad - kad tu neesi pat pamēģinājis piepūlēties un noskaidrot, ko es gribu un kad es esmu mājās - tagad pilnīgi noteikti negribu. Jo man neizskatās, ka tev tas būtu vajadzīgs.
No otrās puses, protams, tas ir skaisti, ka cilvēks visu uztver ar pirmo reizi, un ka cilvēks ir pietiekami taktisks un audzināts, lai neaizsniegtu mani ar savu klātbūtni, ja es pati esmu pavēlējusi pazust. Bet es īsti neprotu atšķirt šādu smalkjūtību no vienaldzības. Es arī esmu gabēns. Man arī ir slikta intuīcija. Man arī vajag septiņus uzaicinājumus, jo uzreiz es pat pateiktajam neticu, kur nu vēl piedomāt kaut ko. Ja man pasaka "negribu tevi redzēt", ir jābūt tiešām ārkārtas situācijai, lai es ieķertos piedurknē un censtos kādu noturēt. Tieši šī iemesla dēļ es, neskatoties uz visa notiekošā acīmredzamu cūcību, viņu attaisnoju, jo es saprotu, kāpēc viņš rīkojas tieši tā. Bet tas, ko es saprotu un ko es pati daru, galīgi nav tas, ko es gribu no kāda saņemt. Un no malas man tas izskatās pēc vienaldzības ar muļķošanas elementiem.
Viņš neņem rokā klausuli un nespiež pogas, viņš uzreiz domā iemeslus, kāpēc varētu to nedarīt. "Ja tu ļautu man piezvanīt..." Nē, it kā es neļautu! Bet nav jau pat attāla nodoma zvanīt, tomēr, vajag kaut ko pateikt, lai ir darbības redzamība. Tad ūdens ir saduļķots, likmes uzliktas, visi gaida, tikmēr pats laiski svaidies apkārt un nevari sadūšoties ne uz ko. Divu gadu laikā trīs reāli zvani. To es saprotu! That's my guy! Man of action! Man pat tika paskaidrots, kāpēc tik maz, kauns tikai šeit publiski stāstīt. "Man likās, ka tev nepatīk runāt pa telefonu." Ja liekas, tad uzmet krustu.
Un tad gadījās kāds, kurš nelūdza atļauju zvanīt, bet teica, ka taisās mani precēt. Pēdējais, ko man tajā brīdī vajadzēja, bija stabilas attiecības, atbildība, pienākumi un nākotne. Es tiešām negribēju vai domāju, ka negribu. Un kā viss notika, a? Tikai mazliet uzstājības, tikai pajautāt divas reizes. Vai piecpadsmit.
Un neviens nejūtās pārliku sarūgtināts līdz brīdim, kad viņš ieminējās: "Ja tu tikai atļautu man tev piezvanīt..." Sākumā man pat mute atvērās no izbrīna. Un tad es atcerējos, kāpēc savulaik pret pašas jūtām nolēmu izmest viņu laukā, un mans izbrīns pārauga aukstā naidā, pazīstat tādu? Šis ir vīrieša tips, kurš ļaus jums aiziet un nekad netraucēs dzīvot ar saviem uzstājīgiem zvaniem un mēģinājumiem kaut ko jūsu attiecībās sakārtot. "Tev bija izslēgts telefons." "Es biju aizņemts." "Tu biji aizņemta." "Tevis nebija mājās." "Es domāju, tu negribi mani redzēt." Jā, tagad - kad tu neesi pat pamēģinājis piepūlēties un noskaidrot, ko es gribu un kad es esmu mājās - tagad pilnīgi noteikti negribu. Jo man neizskatās, ka tev tas būtu vajadzīgs.
No otrās puses, protams, tas ir skaisti, ka cilvēks visu uztver ar pirmo reizi, un ka cilvēks ir pietiekami taktisks un audzināts, lai neaizsniegtu mani ar savu klātbūtni, ja es pati esmu pavēlējusi pazust. Bet es īsti neprotu atšķirt šādu smalkjūtību no vienaldzības. Es arī esmu gabēns. Man arī ir slikta intuīcija. Man arī vajag septiņus uzaicinājumus, jo uzreiz es pat pateiktajam neticu, kur nu vēl piedomāt kaut ko. Ja man pasaka "negribu tevi redzēt", ir jābūt tiešām ārkārtas situācijai, lai es ieķertos piedurknē un censtos kādu noturēt. Tieši šī iemesla dēļ es, neskatoties uz visa notiekošā acīmredzamu cūcību, viņu attaisnoju, jo es saprotu, kāpēc viņš rīkojas tieši tā. Bet tas, ko es saprotu un ko es pati daru, galīgi nav tas, ko es gribu no kāda saņemt. Un no malas man tas izskatās pēc vienaldzības ar muļķošanas elementiem.
Viņš neņem rokā klausuli un nespiež pogas, viņš uzreiz domā iemeslus, kāpēc varētu to nedarīt. "Ja tu ļautu man piezvanīt..." Nē, it kā es neļautu! Bet nav jau pat attāla nodoma zvanīt, tomēr, vajag kaut ko pateikt, lai ir darbības redzamība. Tad ūdens ir saduļķots, likmes uzliktas, visi gaida, tikmēr pats laiski svaidies apkārt un nevari sadūšoties ne uz ko. Divu gadu laikā trīs reāli zvani. To es saprotu! That's my guy! Man of action! Man pat tika paskaidrots, kāpēc tik maz, kauns tikai šeit publiski stāstīt. "Man likās, ka tev nepatīk runāt pa telefonu." Ja liekas, tad uzmet krustu.
Un tad gadījās kāds, kurš nelūdza atļauju zvanīt, bet teica, ka taisās mani precēt. Pēdējais, ko man tajā brīdī vajadzēja, bija stabilas attiecības, atbildība, pienākumi un nākotne. Es tiešām negribēju vai domāju, ka negribu. Un kā viss notika, a? Tikai mazliet uzstājības, tikai pajautāt divas reizes. Vai piecpadsmit.
10 comments:
Tā, tikko beidzu skatīties uz divos iepriekšējos postos redzamajām bildēm, nu var arī ko pateikt.
Neteikšu, ka esmu svētais un nekad neesmu izdomājis iemeslus, kāpēc neesmu piezvanījis, atnācis, aizgājis... visādi ir sanācis. Ir sanācies arī pēc ilga laika zvanīt un tad stāstīt stāstiņus, bet... Frāze "Ja tu man atļautu..." man atsauca atmiņā to, kā tu sacepies par manu frāzi "Izklausās, ka es..." - tāds atkāpšanās ceļš, jo saruna notiek tikai tāpēc, lai kaut ko teiktu ibo visa darbība (uzaicinājums kniebties, sarunas biedra pērles) tiek pārspēlēta otrā laukuma pusē. Vai nu tāpēc, ka negribas neko darīt, jo tā īsti konkrētajā situācijā negribas vai arī tāpēc, ka ir pierasts neko nedarīt. Un man patiesi žēl to sieviešu, kuras uz šādiem aicinājumiem atsaucas. Uz maniem ir atsaukušās divas un kā reizi viņām es tad arī vairāk nezvanīju.
Katrā gadījumā malacis tas kāds, tikai tā var kaut ko panākt. Jo ņuņņa vēl arvien lūdzas piezvanīt, bet uzstājīgais pa gultu saimnieko.
Pat ne tik atkāpšanās ceļš, cik pierādījums tavām labākajām iecerēm.
Tas ir kā ieteikums sievai, kura ir līdz riebumam apnikusi, bet šķirties no kuras neuzskati par vajadzīgu, izrādīt savu seksuālo un citādu interesi. Vēlams tajos brīžos, kad tā nebūs jāpierāda - nu, kad viņa lako nagus vai nes katlu ar karstu zupu...
Klau, Mārci, uz kādiem uzaicinājumiem? Atspēlēt to darbību atpakaļ vai uzdarboties pašai un tādejādi uzņemties atbildību?
Ar aicinājumiem es domāju to, ka es piezvanu pēc ilgum ilga laika, nostāstu savu tekstu par to, cik biju aizņemts, cik grūti man pa šo laiku ir gājis, kā es esmu par viņu domājis etc, savukārt viņa to pieņem, pacieš un pat neskatās ar šķību skatienu. Protams, ka sekss ar mani ir labs (ko gan es citu varētu teikt...), bet nu šitais jau ož pēc zema pašvērtējuma.
Starp citu, tikko aicinājuma īsziņu no šitādas žubes. Bet sīkāk savā blogā.
Kad tas ir pēc, tā ir pavisam cita lieta.
Savādāk ir dzirdēt attaisnojumus no cilvēka, kurš nekad neko nav darījis lietas labā. Nu, jēzus, nedari tad arī turpmāk neko, nevajag tikai taisnoties, jo tam nevar būt attaisnojuma.
Starp citu, par aicinājumu pieņemšanu, viss nav tik viennozīmīgi. Citreiz tas nav zemais pašnovērtējums, bet gan zemais tevis novērtējums vai arī vienkārši situācija tāda. Varbūt, viņai arī nevajag tavus aicinājumus vai zvanus visu to ilgum ilgu laiku un vispār viņai pajāt, cik grūti tev ir gājis un kāpēc tu neesi zvanījis. Bet to jau parasti uzreiz var noteikt, tā kā, droši vien, tu zini, par ko runā.
Redzi, es toreiz pati savās acīs izskatos pēc muļķītes, kura nepasūtīja džeku, uzreiz uzzinot, ka viņš ir precējies, bet turpināja to visu jezgu, vienmēr palikdama trešajā vietā. Un ko varēja domāt citi? Bet tas nav pašnovērtējums. Tagad es ļoti labi redzu, ka man vienkārši tā bija ērti - džeks aizņemts, tātad es arī esmu brīva no saistībām. Emocionāli mana pasaule ir piepildīta, gulēt es varu ar ko patīk, bet kartupeļi kopā nav jāiet pirkt. Diezgan ideāli.
Dārgā, par sievietēm, ar kurām mani saista draudzīgs sekss (sauksim to tā), es nemaz nesākšu rakstīt, jo man pašam tas liekas diezgan pašsaprotami un arī ērti.
Of course. Es jau tikai tā, pazīmējos ar to, cik es esmu gudra, it kā tu nezinātu... :)
Cienītā, es par to nešaubos jau gandrīz astoņus gadus. Un tu taču pati rakstīji par savu gudru un skaistu galvu. :)
Ierakstīt komentāru