Labi, lietussarga man nav, mājās es netieku, tā kā parakstīšu kaut ko jums par prieku. Paturpināsim to aicinājumu tematu.
Uz katru lepnu "tu man pusgadu nezvanīji" vienmēr var atbildēt, ka "arī tu nezvanīji". Un arī nekad neuzzināt īsto iemeslu.
Reiz, kad man bija 18, es vienā krogā nomakšķerēju ideālu džeku. Vārdu trūkst, lai pateiktu kā man viņš iepatikās. Mēs lieliski izklaidējāmies turpat krogā, tad pie viņa - viss, vienkārši viss kliedza pēc tā gadījuma, kad tas ir no pirmā acs uzmetiena un uz ilgu laiku. Un abpusēji. Maza dzīve vienas nakts garumā. Bet nākamajā dienā, kad pienāca laiks atvadīties, man bija tik sāpīgi pieļaut kaut mazāko iespēju, ka viņš varētu domāt savādāk... ka uz viņa jautājumu es atbildēju: "Protams, telefonu es tev iedošu. Procesa pēc." Viņš nesaprata kāda tāda "procesa pēc". "Tāpat jau nezvanīsi, vai ne?" Viņš nekad nepiezvanīja. Es tiešām ļoti pārdzīvoju.
Trīs mēnešus vēlāk es satiku viņu Pulkvedī. Bija ļoti neveikli, tāpēc viņš piedāvāja iet dejot, bet tā, ne īpaši uzstājīgi. Negribēdama atsaukties uz "aicinājumiem", es atburkšķēju mūsu ar draudzeni tekošo joku, ko lietojām pret visādiem uzlūdzējiem: "Desmit lati." Ouch.
Pēc četriem gadiem viņš uzradās kazino, kur es inspektora krēslā izrādīju savas kājas. Es neko nesamelošu, kad pateikšu, ka bija vēl neveiklāk kā toreiz Pulkvedī. Viss jau bija savādāk, un nevienam no mums nebija vietas otra dzīvē. Un abiem bija žēl. Es atgādināju, ka viņš tā arī nekad nepiezvanīja. "Bet tu man skaidri pateici atšūties". Priekškars.
Patiesībā ta ir tieši zemā pašnovērtējuma problēma. Tagad es saprotu, ka, ja cilvēks jautā "vai tu visiem, kas uzaicina, brauc līdzi?", tas ne vienmēr nozīmē "tu esi vieglas uzvedības meitene". Citreiz viņš tikai grib uzzināt vai kaut mazliet atšķiras no pārējiem džekiem, kas vijas tev apkārt. Un tagad es zinu, ka pareizā atbilde bija un ir "nē, tu esi vienīgais".
PS Es gan domāju, ka mums tāpat nesanāktu nekas vairāk par parasto bailuļu sviestu. Tomēr, es vairāk cienu vīriešus, kuri, ja meitene tiešām patīk, zvanīs. Zvanīs, pat ja skaidri pateica atšūties. Šeit tikai ir jāprot noturēt robežu starp nelielu uzdrīkstēšanos un domāšanu, ka jebkurš sievietes 'nē' ir maskēts 'jā'.
Uz katru lepnu "tu man pusgadu nezvanīji" vienmēr var atbildēt, ka "arī tu nezvanīji". Un arī nekad neuzzināt īsto iemeslu.
Reiz, kad man bija 18, es vienā krogā nomakšķerēju ideālu džeku. Vārdu trūkst, lai pateiktu kā man viņš iepatikās. Mēs lieliski izklaidējāmies turpat krogā, tad pie viņa - viss, vienkārši viss kliedza pēc tā gadījuma, kad tas ir no pirmā acs uzmetiena un uz ilgu laiku. Un abpusēji. Maza dzīve vienas nakts garumā. Bet nākamajā dienā, kad pienāca laiks atvadīties, man bija tik sāpīgi pieļaut kaut mazāko iespēju, ka viņš varētu domāt savādāk... ka uz viņa jautājumu es atbildēju: "Protams, telefonu es tev iedošu. Procesa pēc." Viņš nesaprata kāda tāda "procesa pēc". "Tāpat jau nezvanīsi, vai ne?" Viņš nekad nepiezvanīja. Es tiešām ļoti pārdzīvoju.
Trīs mēnešus vēlāk es satiku viņu Pulkvedī. Bija ļoti neveikli, tāpēc viņš piedāvāja iet dejot, bet tā, ne īpaši uzstājīgi. Negribēdama atsaukties uz "aicinājumiem", es atburkšķēju mūsu ar draudzeni tekošo joku, ko lietojām pret visādiem uzlūdzējiem: "Desmit lati." Ouch.
Pēc četriem gadiem viņš uzradās kazino, kur es inspektora krēslā izrādīju savas kājas. Es neko nesamelošu, kad pateikšu, ka bija vēl neveiklāk kā toreiz Pulkvedī. Viss jau bija savādāk, un nevienam no mums nebija vietas otra dzīvē. Un abiem bija žēl. Es atgādināju, ka viņš tā arī nekad nepiezvanīja. "Bet tu man skaidri pateici atšūties". Priekškars.
Patiesībā ta ir tieši zemā pašnovērtējuma problēma. Tagad es saprotu, ka, ja cilvēks jautā "vai tu visiem, kas uzaicina, brauc līdzi?", tas ne vienmēr nozīmē "tu esi vieglas uzvedības meitene". Citreiz viņš tikai grib uzzināt vai kaut mazliet atšķiras no pārējiem džekiem, kas vijas tev apkārt. Un tagad es zinu, ka pareizā atbilde bija un ir "nē, tu esi vienīgais".
PS Es gan domāju, ka mums tāpat nesanāktu nekas vairāk par parasto bailuļu sviestu. Tomēr, es vairāk cienu vīriešus, kuri, ja meitene tiešām patīk, zvanīs. Zvanīs, pat ja skaidri pateica atšūties. Šeit tikai ir jāprot noturēt robežu starp nelielu uzdrīkstēšanos un domāšanu, ka jebkurš sievietes 'nē' ir maskēts 'jā'.
3 komentāri:
Ir man tāda tendence parādīties un pazust, parādīties un pazust un pēc kārtējās parādīšanās secināt, ka pa šo laiku kārtējo reizi meitene ir atradusi citu puisi. Tāpēc zvaniet, puiši, droši zvaniet meitenei, regulāra uzmanības pievēršana ir labāka par kvēli skaļām runām visa vakara gaitā ik pa pusgadam.
Elegants tulkojums. Vīrietis, kurš tagad izturas kā karaliene - tas ir pieci.
Ierakstīt komentāru