Viena meitene, ko es labprāt lasu, šodien pūkojās par uzspēlētu apjautāšanos par draugu darīšanām. Nu kāpēc gan būtu jājautā vai tev ir atrisinājusies situācija, kura, pats zini, uz šo brīdi nu nekādā veidā nav varējusi atrisināties. Vai tā ir induļģence sev pašam - kāds es balts un pūkains un rūpējos par draugu, vai sava baltuma un pūkainības izrādīšana tam pašam draugam.
Yep, kad man bija mazliet pāri divdesmit es par to arī spļāvu uguni, tiesa. Bet tad es kaut kad paspēju iepazīties ar mmmm.... es teiktu, pieklājību. Jo es noteikti apjautātos, pat ja zinātu, ka jautājuma subjekts nevarēja būt atrisinājies. Pirmkārt, eu, bet ja nu tiešām ir? Otrkārt, jā, es pasvītroti izrādu savu interesi, un no tā, ka es to izrādu, tā nav mazāk patiesa. Šāds jautājums no jebkā - no svešinieka, no drauga, no partnera - tagad mani neizbesītu. Toties traki izbesī cilvēki, pat tuvākie, pat tie, ar kuriem es esmu viens vesels, kas nez kāpēc iedomājas, ka man ir jāatceras katrs sīkums iz viņu dzīves un jāatceras, kurā tieši brīdī par to drīkst apjautāties. Tagad šādas prasības saucu nevis par tuvas draudzības, nevis par kopā saaugšanas rādītāju, bet par klaju egocentrismu, un cieņas pret citu cilvēku laiku un vietu viņa bēniņos trūkumu.
Ja tu esi man draugs, tad man ir tiesības šo to piemirst. Tev ir tiesības šo to piemirst. Es nebeigšu ar tevi komunicēt, ja tu aizmirsīsi, kurā datumā es iešu pie ārsta un uzzināšu diagnozi. Pat ja aizmirsīsi apsveikt mani dzimšanas dienā. To visu es tev pati pastāstīšu un atgādināšu. Toties, ja tu man esi draugs un sauc manu bijušo amerikāņu boifrendu par memberu, neatkarīgi no tā, kur es ar viņu iepazinos; ja tu jautā, cik naudas viņš uz mani ir iztērējis; vai es neuztraucos, ka manam vīram varētu patikt viņa kolēģes dibens, es noteikti uzlūkošu tevi ar aizdomām, jo tik daudz tev vajadzētu par mani zināt. Kaut gan ne, arī tad es tikai izbrīnīšos un novērtēšu tavas pasaules šaurību, tas arī viss.
Patiesībā, sākumā es to pieklājību gribēju nosaukt par taktiskumu, bet tā nav taisnība. Takstisks cilvēks sapratīs, ka šim te viņa draugam, kas mēdz apvainoties, pieklājības jautājumus uzdot nedrīkst. Atšķirībā no pieklājības, taktiskums ir iedzimts. Un man tas nepiemīt, man piemīt tolerance.
PS Es vēl neesmu pat pietiekami pietuvojusies savai trīsdesmitajai dzimenei, bet mani plīvojošiem matiem ienesa šajā vecuma kategorijā un iespieda tik spēcīgi, ka elpa aprāvās. Spriežot pēc "vecums nenāk viens" temata stāstu daudzuma, man galīgi ir trīsdesmitgadnieces krīze. Un tas ir ļoti patīkami, jo es arvien tuvojos savam ideālajam vecumam - 60.
Yep, kad man bija mazliet pāri divdesmit es par to arī spļāvu uguni, tiesa. Bet tad es kaut kad paspēju iepazīties ar mmmm.... es teiktu, pieklājību. Jo es noteikti apjautātos, pat ja zinātu, ka jautājuma subjekts nevarēja būt atrisinājies. Pirmkārt, eu, bet ja nu tiešām ir? Otrkārt, jā, es pasvītroti izrādu savu interesi, un no tā, ka es to izrādu, tā nav mazāk patiesa. Šāds jautājums no jebkā - no svešinieka, no drauga, no partnera - tagad mani neizbesītu. Toties traki izbesī cilvēki, pat tuvākie, pat tie, ar kuriem es esmu viens vesels, kas nez kāpēc iedomājas, ka man ir jāatceras katrs sīkums iz viņu dzīves un jāatceras, kurā tieši brīdī par to drīkst apjautāties. Tagad šādas prasības saucu nevis par tuvas draudzības, nevis par kopā saaugšanas rādītāju, bet par klaju egocentrismu, un cieņas pret citu cilvēku laiku un vietu viņa bēniņos trūkumu.
Ja tu esi man draugs, tad man ir tiesības šo to piemirst. Tev ir tiesības šo to piemirst. Es nebeigšu ar tevi komunicēt, ja tu aizmirsīsi, kurā datumā es iešu pie ārsta un uzzināšu diagnozi. Pat ja aizmirsīsi apsveikt mani dzimšanas dienā. To visu es tev pati pastāstīšu un atgādināšu. Toties, ja tu man esi draugs un sauc manu bijušo amerikāņu boifrendu par memberu, neatkarīgi no tā, kur es ar viņu iepazinos; ja tu jautā, cik naudas viņš uz mani ir iztērējis; vai es neuztraucos, ka manam vīram varētu patikt viņa kolēģes dibens, es noteikti uzlūkošu tevi ar aizdomām, jo tik daudz tev vajadzētu par mani zināt. Kaut gan ne, arī tad es tikai izbrīnīšos un novērtēšu tavas pasaules šaurību, tas arī viss.
Patiesībā, sākumā es to pieklājību gribēju nosaukt par taktiskumu, bet tā nav taisnība. Takstisks cilvēks sapratīs, ka šim te viņa draugam, kas mēdz apvainoties, pieklājības jautājumus uzdot nedrīkst. Atšķirībā no pieklājības, taktiskums ir iedzimts. Un man tas nepiemīt, man piemīt tolerance.
PS Es vēl neesmu pat pietiekami pietuvojusies savai trīsdesmitajai dzimenei, bet mani plīvojošiem matiem ienesa šajā vecuma kategorijā un iespieda tik spēcīgi, ka elpa aprāvās. Spriežot pēc "vecums nenāk viens" temata stāstu daudzuma, man galīgi ir trīsdesmitgadnieces krīze. Un tas ir ļoti patīkami, jo es arvien tuvojos savam ideālajam vecumam - 60.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru