- Viņi iemācījās skaistu kompozīciju, bet tad viņiem viss izjuka, jo gadījās domstarpības vadīšanas jautājumos.
- Viņš laikam gribēja viņu pavest. Bet viņa nevedās.
- Viņš laikam gribēja viņu pavest. Bet viņa nevedās.
Un tas iepriekšējais par man of action loģiski noved pie vadīšanas, dejā un dzīvē. Jau sen gribēju par to parunāt.
Viens puisis, kas sevi iztēlojas par brīnišķīgu, ja ne dejotāju, tad partneri, ar mani nodejojis vienu valsi, teica manam vīram: "Ar viņu gan ir grūti tikt galā." Ja tā būtu mana sieva, par ko tā teica, es atbildētu: "Bet tu, draudziņ, štruntīgi vadi. Man ar viņu nemaz nav grūti." Tāpēc, ka tā tas ir. Pati es droši varēju publiski teikt viņa partnerei, ka viņš ir pārāk mīksts priekš manis. Es šoreiz pievēršu acis uz faktu, cik tas ir taktiski tā izteikties par dāmu un ko var saklausīties pretī (skaties augstāk), bet mēģināšu pastāstīt, kāpēc, manuprāt tas tā ir.
Es vienmēr esmu uzstājusi uz teorijas, ka tas, kā jūs varat sadejoties ir identiski tam, kas jums sanāks gultā. Un tālāk, kopdzīvē, jo cilvēks savus apiešanās šablonus nemaina. Būt mīkstam vadītājam nav slikti, tas vienkārši neder man. Es taisni varu iedomāties - viņš tur mani pārāk viegli, delikāti. Viņa roka nevis viegli iegrūž pagriezienā, bet laiski slīd gar manu muguru. Viņš mēģina vadīt ar diviem pirkstiem. ...bet man nepietiek ar diviem pirkstiem! Žēl, jo viņš, laikam, labi dejo. Bet man nepatīk vīrieši, kas labi dejo. Man patīk vīrieši, kas labi vada.
Tad ir cits Viņš, kura rokas ir lielas un stingras. Kurš neieķeras manās plaukstās, bet satver no visām pusēm, un es saprotu, ka man nebūs jādomā, tikai jāseko. Viņš mani nepārprotami ievirza... tomēr atstāj vietu manevriem. Jā, arī dzīvē. Tāpēc man ir tik laimīga laulība. Jo, ziniet, ir vēl cita tipa stingrās rokas - tur mani ciet kā grožos, pat zilumi paliek. Es nevaru ne apkārt paskatīties, ne sekundi aizkavēties un paimprovizēt kādā figūrā. Toties es tik un tā nesaprotu, kur man ir jāiet un kas jādara. Tas, droši vien, arī ir tāds partnera tips.
Deju skolā daudz stāsta par to, ka tev ir jāprot sadejoties ar jebkuru. Ziniet, nekā nebija, man ir jāprot sadejoties tikai tik daudz, lai var pieciest vienu deju, bet man nav jāpielāgojas kam pagadās ne uz deju grīdas, ne kur citur. Taču mērķis ir atrast to, ar kuru ir vislabāk, nevis iemācīties darīt to ar visiem, vai ne?
Pēdējā "Manieru" ballē es biju nepatīkami pārsteigta. Tādos pasākumos vienmēr notiek gan draudzības valsis, gan visādas citādas kopīgas dejas. Parasti jau man tas nepatīk, bet šoreiz vai nu man bioritmi bija pareizā punktā, vai nu kas, bet es lieliski izklaidējos. Un pārsteidza mani tas, ka tāds lērums cilvēku ne tikai ir tikpat nekomunikabls cik es, bet pat neprot notēlot elementāru pieklājību pret īslaicīgu partneri. Tikai daži ir spējīgi būt, vai izskatīties, droši un ieinteresēti, un izklaidēt meiteni savā acu priekšā ar kādu nebūt sarunu, vienlaicīgi nepazūdot kustībā. Citam priekšā noliek skaistu vāveri ar platu smaidu un draisku skatienu, kas ar viņu pat sasveicinās... ko dara viņš - skatās projām! Visu deju! Cits piespiesti atsmaida, bet fiziski izstaro vēlmi tikt no viņas vaļā. Citam vispār rokas trīc. Jēzus, es tiešām nezināju, ka vīrieši - simpātiski, iznesīgi vīrieši neba kaut kādi jefiņi - tā baidās no sievietēm vai jūtas tik piespiesti viņu klātbūtnē. Un baidīties dejā ir galīgi švah, jo, baidoties, nekur aizvest un neko pavest nevar.
Deju skolā arī vīriešiem daudz stāsta par to, ka ir jāprot novadīt jebkura partnere. Bet kurai katrai var gadīties pilnīgs saderības iztrūkums personīgi ar jums. Un še, viens jau sāk nervozēt par to, ka viņš nav nekāds mačo, ja netiek galā ar kādu vāveri, bet cits uzreiz norāda ar pirkstu uz pašu vāveri. Protams, jo stingrāk vadi, jo lielākas ir tavas izredzes izpatikt visām. Bet jums jau arī nav jāmokas ar ko pagadās, bet jāatrod tā, ar kuru ir vislabāk, vai ne?
Viens puisis, kas sevi iztēlojas par brīnišķīgu, ja ne dejotāju, tad partneri, ar mani nodejojis vienu valsi, teica manam vīram: "Ar viņu gan ir grūti tikt galā." Ja tā būtu mana sieva, par ko tā teica, es atbildētu: "Bet tu, draudziņ, štruntīgi vadi. Man ar viņu nemaz nav grūti." Tāpēc, ka tā tas ir. Pati es droši varēju publiski teikt viņa partnerei, ka viņš ir pārāk mīksts priekš manis. Es šoreiz pievēršu acis uz faktu, cik tas ir taktiski tā izteikties par dāmu un ko var saklausīties pretī (skaties augstāk), bet mēģināšu pastāstīt, kāpēc, manuprāt tas tā ir.
Es vienmēr esmu uzstājusi uz teorijas, ka tas, kā jūs varat sadejoties ir identiski tam, kas jums sanāks gultā. Un tālāk, kopdzīvē, jo cilvēks savus apiešanās šablonus nemaina. Būt mīkstam vadītājam nav slikti, tas vienkārši neder man. Es taisni varu iedomāties - viņš tur mani pārāk viegli, delikāti. Viņa roka nevis viegli iegrūž pagriezienā, bet laiski slīd gar manu muguru. Viņš mēģina vadīt ar diviem pirkstiem. ...bet man nepietiek ar diviem pirkstiem! Žēl, jo viņš, laikam, labi dejo. Bet man nepatīk vīrieši, kas labi dejo. Man patīk vīrieši, kas labi vada.
Tad ir cits Viņš, kura rokas ir lielas un stingras. Kurš neieķeras manās plaukstās, bet satver no visām pusēm, un es saprotu, ka man nebūs jādomā, tikai jāseko. Viņš mani nepārprotami ievirza... tomēr atstāj vietu manevriem. Jā, arī dzīvē. Tāpēc man ir tik laimīga laulība. Jo, ziniet, ir vēl cita tipa stingrās rokas - tur mani ciet kā grožos, pat zilumi paliek. Es nevaru ne apkārt paskatīties, ne sekundi aizkavēties un paimprovizēt kādā figūrā. Toties es tik un tā nesaprotu, kur man ir jāiet un kas jādara. Tas, droši vien, arī ir tāds partnera tips.
Deju skolā daudz stāsta par to, ka tev ir jāprot sadejoties ar jebkuru. Ziniet, nekā nebija, man ir jāprot sadejoties tikai tik daudz, lai var pieciest vienu deju, bet man nav jāpielāgojas kam pagadās ne uz deju grīdas, ne kur citur. Taču mērķis ir atrast to, ar kuru ir vislabāk, nevis iemācīties darīt to ar visiem, vai ne?
Pēdējā "Manieru" ballē es biju nepatīkami pārsteigta. Tādos pasākumos vienmēr notiek gan draudzības valsis, gan visādas citādas kopīgas dejas. Parasti jau man tas nepatīk, bet šoreiz vai nu man bioritmi bija pareizā punktā, vai nu kas, bet es lieliski izklaidējos. Un pārsteidza mani tas, ka tāds lērums cilvēku ne tikai ir tikpat nekomunikabls cik es, bet pat neprot notēlot elementāru pieklājību pret īslaicīgu partneri. Tikai daži ir spējīgi būt, vai izskatīties, droši un ieinteresēti, un izklaidēt meiteni savā acu priekšā ar kādu nebūt sarunu, vienlaicīgi nepazūdot kustībā. Citam priekšā noliek skaistu vāveri ar platu smaidu un draisku skatienu, kas ar viņu pat sasveicinās... ko dara viņš - skatās projām! Visu deju! Cits piespiesti atsmaida, bet fiziski izstaro vēlmi tikt no viņas vaļā. Citam vispār rokas trīc. Jēzus, es tiešām nezināju, ka vīrieši - simpātiski, iznesīgi vīrieši neba kaut kādi jefiņi - tā baidās no sievietēm vai jūtas tik piespiesti viņu klātbūtnē. Un baidīties dejā ir galīgi švah, jo, baidoties, nekur aizvest un neko pavest nevar.
Deju skolā arī vīriešiem daudz stāsta par to, ka ir jāprot novadīt jebkura partnere. Bet kurai katrai var gadīties pilnīgs saderības iztrūkums personīgi ar jums. Un še, viens jau sāk nervozēt par to, ka viņš nav nekāds mačo, ja netiek galā ar kādu vāveri, bet cits uzreiz norāda ar pirkstu uz pašu vāveri. Protams, jo stingrāk vadi, jo lielākas ir tavas izredzes izpatikt visām. Bet jums jau arī nav jāmokas ar ko pagadās, bet jāatrod tā, ar kuru ir vislabāk, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru