Trīs dienas metro man likās atrakcija un ļoti jauks pārvietošanās veids - godavārds, ko tās cosmovāveres var raut deguntiņus "fui, metro, es braucu tikai autoooo". Es vienkārši nebiju mēģināju braukt ar metro sešos vakarā! Ar četrām somām... Teica mums paziņa - iziet vajag laicīgi, jo metro stacijā jūs uzreiz netiksiet. Kā tā, netiksim uzreiz?
Šitā! Tā ir metro Vasiļeostrovskaja sešos vakarā, un tur nevis pončikus pārdod, bet gaida rindā, lai ieietu stacijā.
Ieietu. Mēs tomēr iegājām ar savām četrām somām pa sānu durvīm, kas paredzētas slimniekiem, invalīdiem un somaiņiem. Bērniem nē. Es neesmu redzējusi šajā stundā nevienu bērnu metro, un nav arī, ko bērniem tur darīt. Reiz iegājuši, cilvēki sastājas pie durvīm. Pie
šitām, jo šajā un vēl dažās stacijās vilciens nepiebrauc pie atvērtā tipa platformas. Tas gan ir ļoti kruti un prātīgi, es domāju. Jā, bet vilciens pienāk un atiet puыautomātiski, neviens tur neskatās, lai visi ieietu. Tātad, durvis atveras, un visi skrien laukā, jo pēc cik tur sekundēm pasaka, ka "uzmanību, durvis aizveras" un čau - kas paspēja, tas paspēja. Centrālākajās stacijās iekāpt nepaspēj vispār neviens. Tāpēc tie, kam ļoti gribas, skrien iekšā uzreiz, kā atveras durvis, negaidot, ka kāds vispār izkāps. Paši saprotat, pārvietoties ar četrām ceļojumu somām ir augstākā pilotāža.
Tur es sapratu, kāpēc visi ir tādi norūpējušies un aizkaitināti. Kārtējo reizi dzirdot, ka pospadomijas iedzīvotājus var atpazīt pēc grūtajām sejām, es vienmēr domāju, ka tas arī par mani. Izbeidziet, skatoties uz otrās galvaspilsētas iedzīvotājiem, es sapratu, ka izskatos bezrūpīga un smaidīga kā feja. No otrās puses, kaut kā savādi vērtēt dzīvesprieku cilvēku sejās sastrēguma stundā metro vai ārā pie vēja, slapjā sniega un +2. Vēl rindā uz tualeti pavērtējiet.
Parunāsim labāk par attālinātām komunikācijām. Kas atkal teica, ka "glumiķi" un nelaipni ir latvieši? Kamon, pie mums gan oficiālie darbinieki, gan parastie mirstīgie (ieskaitot mani), pirms runāt pa telefonu uztaisa apaļas acis un laipnu balstiņu. Pēterburgā es trīs reizes ar apaļajām acīm runāju pa telefonu ar nepazīstamiem cilvēkiem. Visi trīs uz acīm uzlikt gribēja. Ja cilvēks noguris - tad visi to dzird. Ja nav laika, tad to arī labi dzird. Un vispār, pasvītrota laipnība, vismaz telefoniski, nav pieņemta.
Sapratu arī tematu "
kas mums nepatīk citu apģērbā". Agrāk man pirmkārt, likās, ka visi ir normāli saģērbti. Nu, nav obligāti īpaši tur skaisti, bet nu briesmīgi jau gan nav. Otrkārt, vot darīt nav ko - skatīties uz apkārtējiem. Un metro es sapratu, ka jā, nav ko. Palasīt tādos apstākļos nesanāk, pa logu neko nerāda, tā kā skaties uz citiem vien. Daudz "seksaūlu" skaistuļu un ļoti maz frīku. Un, tiešām, daudzi ir saģērbti... briesmīgi. Neglīti, bezgaumīgi un lēti. Un tas nav tas, kas bezgaumīgi un lēti Rīgā. Laikam, tas tiek dalīts ar iedzīvotāju daudzumu.
Vēl, kad kosmoforumā kāds runā par netīrām drēbēm, es vienmēr sāku domāt, ka tas par mani. Nu, man ne viss ir ideāli izgludināts un vakar svaigi mazgāts. Man citreiz liekas ok nevistīrākie džinsi. Bet arī ne. "Netīrs" ir tāds manāmi netīrs, kad skaidrs, ka cilvēkam tas ir vienīgais bikšu pāris, un mazgāt īpaši nav kur. Jā, tieši tā. Un tur tādu nav maz, un viņi nav bomži un alkoholiķi. Vienkārši strādnieki no citām valstīm vai tie, kam nepietiek. Mums visiem pietiek - re, humpalniekā jauni džinsi par latu. Tur es arī iegāju, novērtēju otrās rokas džinsus par 30 latiem. Nu, šitais te, ir ok netīrajos staigāt...
Pati es arī ļoti iepriecināju tautu veikalā. Nepietiek ar to, ka es mežlokus no ķiplokiem neatšķiru, es vēl arī naudu neprotu skaitīt. Kaut ko es tur kalkulēju pie kases ar metāla rubļiem un kapeikām, un vīrs vēroja to visu no malas. Pēc tam teica - cilvēki uz tevi skatās kā uz citplanētieti: it kā brīvi, bez akcenta runā krieviski, bet uz kapeikām skaties tā, it kā pirmo reizi tās redzi.
PS Jā, atklāsmes gan. Bet es ļoti sen tur neesmu bijusi. Un nē, nav tā, ka tur visi ir briesmoņi. Internetos cilvēki no tās valsts ir ļoti normāli, bet tas ir mans ieguldījums krātuvītē par pelēkajām masām.
