Šomēnes es centos būt atturīgāka, tāpēc man tika viena pati brūnpelēka jaķele ar neapstrādātām šuvēm un strīpainu kapuci.
Tāpēc nāksies rakstīt par ko pagadās.
Darba pārtraukumos es izeju dārzā, apguļos uz zaļā guļamā, sildu saulē pēdas un muguru, blenžu uz pienenēm un intensīvi domāju: biroja darbiniekiem staigāšana basām kājām dārzā darbdienas vidū nav pieejama. Un tad aizmiegu. Tas mani viegli samierina ar faktu, ka bankā, kurai mēs maksājam kredītu par maniem izgājieniem zālītē, izmanto īpaša veida matemātiku: ja eiribors uzkārj par 4%, tad mūsu maksājums palielinās par 400 latiem, bet ja nokāpj par 4%, tad samazinās knapi par 100! Nu godavārds! Tā kā, ja paveiksies, mēs tagad kredītā maksāsim 500 latus, nevis 600. Ja paveiksies.
Bērnam ir 5 gadu krīze (jā, tiem bērniem vienmēr ir krīze, kaut gan, it kā pieaugušajiem būtu citādāk!), tāpēc visu laiku ir jākauc un jāskandalē. Skandalēt es arī protu (iespējams, daļēji tāpēc arī viņa to dara), bet kaukt es vēl neesmu mēģinājusi. Tas saucās - ar to pašu metodi: pirmā sāc no rīta "aaaaaaaa, es neeegribu uz daaarbu šooooodien" "es gribu ceeeepumu, bet naaaaaaaaaaudas nav" "aaaa visi aizbraukuši projām... nē! aaaaa neviens neraksta internetā, man ir garlaicīgi!" "neeeegribu gulēt, gribu skatīties filmu" un tā tālāk. Nezinu, vai tam ir kaut kāda pedagoģiska jēga, bet man tas varētu kādu laiku patikt. Berns gan uz to atbildēja "nav ko kaukt, tu esi liela". Bet mums sanāca vesels vīkends bez bļaušanas, pieņemu apsveikumus. Bet vakar, ejot gulēt, atkal viss pa jaunu.
Nolakoju tirkīzzilus nagus, paliku neapmierināta - izskatās pēc guašas krāsas. Tagad meklēju laimu. Tikai ne matētu, kā tagad modē, bet tādu, puscaurspīdīgu. Vēl es gribētu koši zaļas sienas. Teiksim, virtuvē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru