Šodien frendu internetos kāds pateica kaut ko apmēram "tas, ka kāds, ar ko es personīgi neesmu pazīstāma, zina par manu privāto dzīvi, ir pamats paranojai". Un man sagribējās par to parunāt. Atkal. Jo es jau esmu par to runājusi, turklāt, arī toreiz mani uz to pamudināja tā paša cilvēka paranoja.
Es vienmēr esmu atradusies otrā barikādes pusē. Godavārds, man ir vienalga, ka kādu interesē mans ģimenes stāvoklis, suņu skaits un džinsu krāsa. Nē, man pat būtu prieks! Tas parasti nozīmē, ka vai nu es esmu tik interesanta, vai nu tas interesents ir tik interesants (jā, es būtu jau izmežģījusi mēli). Jau tajā agrākajā ierakstā es minēju, kāpēc personīgi es ložņāju pa cilvēku tīkliem - tāpēc, ka tas viss tur ir izlikts, lai es skatos, vai tad nē? Un es daudz zinu par dažiem cilvēkiem, ar ko personīgi neesmu pazīstāma.
Es vispār esmu ziņkārīga un protu izdarīt secinājumus, tikai labi to slēpju. Nesen Magnētā garāmejot redzēju vienu čali, kas mani uz brīdi ieinteresēja klasē tā 11-tajā. Nu, viņš izskatījās no tiem, kas man vismaz vizuāli varētu patikt. Un, ja mani kāds interesē, tad man ar to kaut kas ir jādara, citādi es ar ziņkārības riskēju pārsprāgt. Kas jādara? Pareizi, jāatrod viņa dati un jāpiezvana noskaidrot, vai ir pamats ziņkārībai. Protams, paralēli ir jānoskaidro, kādā avīzē viņš min krustvārdu mīklas, kurā rajonā dzīvo, kad viņam ir dzimšanas diena un visu citu informāciju, kas ir pieejama. Kā es to darīju - tas ir noslēpums (1997. gadā vēl nebija sociālo tīklu, bet kādam jautāt tieši ir zem manas pašcieņas). Nē, to visu es nekādā veidā netaisījos izmantot pret viņu. Vienkārši interesanti, a ko, jums tā nav?
Bet jā, atgriežoties pie notikuma. Zvanīt kādam personīgi nav zem manas pašcieņas, jo neko neķītru es viņam piedāvāt netaisījos un naudu aizņemties arī ne. Drīzāk, tas ir pārbaudījums manai vārgajai dūšai (tas, ka es kaut ko brīvprātīgi daru, nenozīmē, ka man tas nāk viegli). Pēc pāris norunātajām stundām abi sapratām, ka pamata turpmākai ziņkārībai nav. Grūti pateikt, pēc kā, jo sūtīt mani nesūtīja, bet arī zvanīt es vairs nezvanīju.
Diemžēl, ziņkārība tiek akceptēta tikai vienu reizi. Tagad man arī rokas niez viņu piesekot tviterī vai vismaz iebāzt degunu draugos, bet ja tas notiks otro reizi (kaut arī ar 15 gadu starpību), šoreiz viņš noteikti padomās, ka es viņam uzmācos. Un vēl padomās, ka arī uz mežu es velkos ne tāpat vien (jo orientierists no manis kā jau no ģeogrāfa). Un vispār, nevar zināt, ja nu cilvēks ir paranoiķis, un es viņu te baidīšu ar savu garo degunu. Ai.
PS Toties kārtējais 1997. gada pārcilājums man atkal atgādināja par to kājas rotu. Un šogad gan es to realizēšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru