Поход с Василеостровской до Сенной превратился в трехчасовой трип. Команду "Кратчайшим путем до дома" внутренний компас воспринял как "Покажи мне все самое красивое в Питере, детка!" Ииии - питерский Арбат, дворцовый мост, зимний, Исакий, барное гетто, Казанский, Спас на крови, Инженерный замок, чижик... Топографический кретинизм - страшная штука
Garš garš autobusa pārbrauciens ar izkāpšanu ar mantām nakts vidū, lai uzrādītu pasi ar Krievijas vīzu. Sešos no rīta mums pateica: Baltijskij vokzal, lūdzams pamest autobusu. Brīdi mēs blisinājāmies apkārt svešā pilsētā, un tad no vienas puses pavilka ar vēju, un es sajūtu no bērnības pazīstamu smaržu. Metro! Sanktpēterburgā es esmu bijusi reizes piecas, ne mazāk (pēdējoreiz gan 1995.), bet atceros viņu tikai ar degunu. Metro smaka ir neaizmirstama. Un vējš! Es atceros, kā visi brauc pa nenormāli garu eskalatoru, un tie, kas brauc lejā, izskatās atgāzušies atpakaļ, bet tie, kas brauc augšā, izskatās saliekušies uz priekšu. Es tikai neatcerējos, ka visiem plīvo mati. Divas pārsēšanās, trīs kvartāli, septītais stāvs, un mēs esam mājās, mazītiņajā, ar artefaktiem, suvenīriem un rotām piebāztā dzīvoklī, pie suņa un kaķa. Dzīvojām mēs te, kur sarkanais krusts, uz ielas ar skatu uz kuģi.
Un kas bija tālāk?
Tūrisma ieteikumu nebūs un salkanu kliedzienu - arī ne. Tā, vīns, lietus, vējš un ģeogrāfijas diploms.
1.diena
Vējš mūs gaidīja visur. Pirmajā dienā, kad mēs braucienu izgulējuši, nolīdām no septītā stāva uz Vasiļeostrovu, aizgājām pāri upei (pa kuru aprīļa vidū gāja ledus!) izņemt koncerta biļetes un apmaldījāmies turpat celtniecības džungļos. Galu galā mums izdevās nonākt pie Pētera-Pāvila cietokšņa, un tur tas vējš rāva man ārā no rokām cigareti. Mēs apgājām riņķī ap cietoksni un satikām tos cilvēkus, kas aprīlī pliki sauļojas pie sienas. Es biju cieši apņēmusies ne dienu neiztikt bez vīna, tāpēc mēs iegriezāmies visos veikalos pēc kārtas. Eu, Baltijas glumiķi, man jūsu tur pietrūka! Ienāc pie mums vīnu-vodkas veikalā - staigā starp plauktiem kā muzejā, pēti, neviiens neko. Te mums gan apsargs paklanījās, gan glauns puika ar matiem centās izstāstīt katras pudeles vēsturi. Knapi kājas aiznesām. Tālāk es nolēmu, ka, ja ne supermarkets, tad es iešu iekšā un teikšu, ka dodiet mums vīnu uz 200 rubļiem! Troicka tilts, Marsa lauks, kanāls, kanāls, vēl kanāls, atradās supermarkets, un tālāk mēs ņemam metro un braucam ciemos. Ēst. Dzert vīnu. Skatīties vietējos pļavniekus. Vakars beidzās ar vēl vienu garu pastaigu pie rietošās saules un pusotras stundas garu braucienu pa naksnīgu pilsētu. Skaisti nu bez gala. Tiem cilvēkiem tiešām, tikai dod iespēju izrādīt savu dzīvesvietu!
2.diena
Otrajā dienā mēs iznācām no mājas un gājām uz krastmalu pie Mākslas Akadēmijas, apmaldījāmies un nonācām tajā pašā krastmalā, bet pavisam citā pusē, pie kuģa (tikai diplomēts ģeogrāfs var sajaukt virzienu, kurā jāiet pa ielu, lai tiktu uz mērķi!). Vējš rāva nost matus no galvas, un es sāku sapņot par cepuri - vot kā tā, aprīlī un salā bez cepures! Bet tikko mēs nonācām centrā (nobraucām ar metro, jo pret saviem ieradumiem iet pāri tiltam ar izpūstām smadzenēm es atteicos!), cepure aizmirsās. Pastaiga, Ņevas prospekts, Gostiny Dvor, cilvēku pūļi, kanāli. Daudz pakāpienu Īzaka katedrālē un superīga audioekskursija, kuru es labprāt noklausītos reizes trīs, ja atkal neuzbruktu vējš. Kur? Kur bija tas Coffee House, kuru mēs redzējām turpceļā? Kur, jo rokas nosala tā, ka pirkstus izlocīt nevar? Kafija, saldējums, cigarete (fui, cilvēki pīpē iekšā!), Kr.Augšāmcelšanās katedrāle, kanāli, mazliet apmaldījāmies trijās priedēs, pica uz dārzeņi un dodamies pie Annuškas tilta mazajā ūķa veicī pie kautrīgas moldāvu meitenes nopirkt vīnu uz 200 rubļiem un lielo daudzkrāsaino Tic Tac kastīti, ko atvest bērnam.
Ejam skatīties skvēru ap Inženieru Pili, jo šajā grāmatā tēvs stāvēja uz Inženieru pils kāpnēm, kamēr viņa meita ar draugu leja skraidīja ar suņiem, un tad sāka līt lietus. Viņi noslēpās zem ozola, un tēvs teica: jūs jutat, kādā pilsētā dzīvojat? - Ļeņigrādā dzīvojam, - atbildēja nepoētisks puika. To Ļeņingradu es arī gribēju redzēt. Pa pusei mums tas izdevās - kā reizi sākās lietus. Pēc tā vēja silts lietus likās ļoti pat pātīkams ar visu to, ka mums nebija lietussarga. Un pirms tam mēs apmaldījāmies vēl tikai divas reizes. Bet bez vēja un ar vīnu visi bija atslābināti un mierīgi, pat mans vīrs. Inženieru Pils bija ciet un apkārt tai - žogs. Mēs apgājām apkārt un devāmies uz Ņevas prospekta metro žāvēties. Lietus lija, vīns dzerās. Mājās ejot vīrs uz mani nejauši paskastījās un teica: oi, sieva, tu slikti izskaties! Un man pat nebija, ko iebilst, jo izskatījos es uz pieci. Mati slapji, tuša notecējusi, uz gaišā mēteļa priekšā netīrumi no tilta margām, aizmururē melna švīka pa visu dibenu no eskalatora margām. Labvakar, mani sauc Elizabete, un es mīlu margas.
3. diena
Mērķis 1 - Okeanārijs. Veikals/vīns. Metro. negaidīta tikšanās ar Bērnu teātri, kur augstākminētajā grāmatā suns gaidīja saimnieci pie ieejas. Daļa vīna okeanārija laikā izlija somā. Toties zivis smukas.
Ņevas prospekts, pica, garš gājiens līdz Ermitāžai.
Mērķis 2 - Ermitāža. Apmaldījāmies Divas stundas, kuru laikā mēs sapratām, ka v i s a ļ ot i d a u d z, un pa visu laiku mēs neesam divas reizes iegājuši vienā istabā. Vispār jau, normāli cilvēki plāno Ermitāžā visu dienu, nevis iebāž viņu vienā dienā ar rokkoncertu un kaudzi citu pasākumu.
Kājas vispār vairs nejūt. Bet nu, Coffee House, cigarete, vīns, gājiens pāri tiltam līdz Vasiļeostrovas strēlei, apmaldījāmies, mazliet pa kreisi, uz priekšu, apmaldījāmies (vai nu tikai es, jo vīrs gāja kā gājis un nestenēja), pazīstamas vietas, septītais stāvs, mājas.
Mērķis 3 - Maine un Ko. Pārģērbties, gājiens pāri tiltam, vīns, rinda, kauja/koncerts.
Mērķis 4 - paceļamie tilti. Kartē skaidri rakstīts, cikos: 1:35, 1:40, 2:04 un tā. Tāpēc radi mūs no koncerta aizveda mājās, mēs uzkāpām 7. stāvā šo to uznest un nonest, aizbraucām uz veici, kur es uzzināju, ka ģevuška! eto čeremša! mežloki nav ķiploki. Tas gan man netraucēja gandrīz visus aprīt vakariņās pēc kārtējā kāpiena uz 7. stāvu. Un tagad ejam uz tiltiem. Tagad mēs pat neapmaldījāmies un trāpījām, kur vajag. Pat laicīgi, bet tilts pat nedomāja celties. Te es paskatījos pa kreisi, un kas tur? tas taču ir pacelts tilts, tikai brīdi nokavējām. Kamēr kūkojām, tikmēr arī tas nolaidās. Neko es nesapratu, kāpēc tilts jāceļ augšā uz 15 minūtēm. Bet nu ok, ejam uz to tālāko tiltu! Es jau gribēju apmaldīties iet pa krastmalu, bet vīrs bija prātīgāks - hule 5 km jāiet, ja var tikai 2? Pie pēdējā tilta mēs iznācām tajā brīdī, kad apsargi nesa barjeras. Urā! Un tad bija tas, ko es esmu lasījusi šeit un kāpēc vispār gāju skatīties uz to procesu: vot jā, ceļa gabals, ar braucāmo daļu un degošiem lukturiem stāv vertikāli, it kā tā arī vajag! Pilnīgs Kerols! Internetā ir daudz smuku bilžu, bet man ir tikai neglīts pierādījums no telefona:
Kāpiens uz 7. stāvu, gulēt.
4.diena arī bija pilna ar staigāšanu, vēju, kanāliem, salšanu un kafiju, tikai šoreiz viss likās auksts un neglīts, jo Jaunā Holande bija ciet, uz ietves gulēja nobraukts kaķis, aptiekā viss šausmīgi dārgs, lai ko visi neteiktu. Tad mēs atkal apmaldījāmies, nosalām, un es vēl 10 minūtes izteiksmīgi noraudāju kafūzī par to, cik man cietsirdīgs vīrs. Un vienalga žēl aizbraukt. Četras dienas ir ļoti par maz. Ja ne vējš, es šo vietu ļoti iemīlētu. Bet tā, man viņa tikai ļoti patika. Bet ļoti.
PS Vēlāk noteikti pierakstīšu šo to vēl, jo par cilvēku uzvedību man arī ir novērojumi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru