Kad mums ar Tomu bija pa 15, mēs dzīvojām kopā (pie manas mammas) un domājām, ka mēs dzīvojam - vo, kā 30-gadnieki! Nē, toreiz mēs dzīvojām kā 20-gadnieki. Attiecības, protams, ir attiecības, bet atbildības ne par ko tev nav. Ja vajag - var pusnakti raudāt un skaidroties. Un tad turpināt tādā garā vēl dažas nedēļas, ko nu ne. Nauda nav jāpelna, studijas pagaidīs, bērni ēst neprasa. Un tagad visu laiku sevi jāpiebremzē.
Kaut kāds ļoti grūts moments.
Man bieži liekas, ka no mums diviem runāju tikai es, bet tagad es saprotu, ka es runāju par savām daudzajām problēmām, kā mēs visi to daram ar tuvākajiem draugiem.
Bet viņam ir tikai viena nopietna problēma - es.
Te gan viss ir izrunāts, bet problēma paliek.
Neesmu izdomājusi, kur citur lai izliek palikušo enerģiju.
It kā, pat būtu kur, bet man liekas, ka tā būs aizstāšana.
Vislabāk derētu raudāt, cik vajag.
Bet par to es jau uzrakstīju - bezmiegs, migrēna, asinsspiediens.
Novopasits. Ūdens. Izpūt ārā. Darbs.
Galu galā, piecgadniekiem šī drāma notiek katru dienu vairākas reizes, un nekas.
Ik pēc brīža kāds no tuvākajiem rīko man šo scēnu. Patiesībā tikai divi tuvākie - tie, kuriem es nekad neizrādu savu mīlestību fiziski - kaut vai minimāli, ar apskāvieniem. Un tas ir tāpēc, ka ar vienu man to darīt nav ieraduma. Ar otru es baidos, ka viņš to nepareizi interpretēs. Bet es zinu, ka fiziskās izpausmes ir spēcīgākais pierādījums. Ne vīram, ne bērnam - lai cik briesmīgi es šad tad uzvestos - nerodas aizdomas, ka es viņus nemīlu. Laikam, man vēl ir daudz ko mācīties, un tas ir labi.
Bet kad es kādu no jums esmu nodevusi, kad es neesmu bijusi pieejama, kad esmu vajadzīga?
Vai tikai es tajā saskatu pierādījumu patiesi atvērtai sirdij?
Vai tikai es tajā saskatu pierādījumu patiesi atvērtai sirdij?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru