Pirmās sezonas kopsavilkums

Visu pagajušo silto sezonu es regulāri noskrēju. Ne tas, ka daudz, bet 2-3 reizes nedēļā pa 20-30 minūtēm. Nu es jums pateikšu... Trīs gadus atpakaļ es varēju noskriet 200 metrus un tad jau labdien sāpošs sāns un asins garša mutē. Tagad es normāli noskrienu 4km (vairāk neesmu mēģinājusi) un par to sānu un garšu esmu aizmirsusi. Tomēr saulē un karstumā es skriet neesmu spējīga. Nezinu, vai tas ir individuālās siltumapmaiņas jautājums vai kas, bet pie vairāk par +10 saulē un +20 pie apmākušām debesīm, es nevaru. Intensīvi sačkojot treniņus visu karsto periodu, es uz septembri nonācu pie secinājuma: mums Ogrē ir baseins.

Nu galu galā. Skriet ir grūti, peldēt ir viegli. Labi, tas ir tehnikas jautājums - pareiza ķermeņa darbība, pareiza elpošana, - bet nopeldēt 3 km man ir daudz vieglāk nekā noskriet. Es pat nejūtos nogurusi. Tad kāpēc gan man labi nepeldēt tā vietā, lai slikti skrietu? Un no oktobra es sāku iet uz baseinu. Contentedly content.

Piemēram, vakar. Tas ir mans vidusmēra treniņš.

200 kraulā
100 kompleksā
200 uz muguras
100 kompleksā
200 brasā
200 kompleksā
-----------------
ar kājām
100 kraulā
100 brasā
100 kraulā
100 brasā
----------------
noslēgumam
50 kraulā
50 brasā
---------------
1500 m, 35 min

Pēc baseina es parasti gāju pirtī, tāpēc tikai 35 minūtes. Ja pirts nav paredzēta (katru otro reizi), tad var piemest vēl 300-500 metrus. Bez pauzēm - apstājos tikai uz sekundi brilles sakārtot, ja ietek ūdens. Un jā, es ļoti labi peldu. No tiem, kas liek kaunēties pārējiem baseina apmeklētājiem. Bet tomēr, tikko nokusa sniegs, es atkal sāku skriet. Kā tā peldēšana noriebās pa ziemu!

Un kopumā par sezonu (1.oktobris - 1.aprīlis) es saskaitīju:
Nopeldēti gandrīz 40 kilometri
Ātrā solī nostaigāti 200 kilometri (uzskaitītie)
Nu, un 750 minūtes staipīšanās
Un 4 reizes sviedros paslēpojām

Es esmu apmierināta par savu mietiņa ieguldījumu savā veselībā. Nu, un vēl:
Medicīniski: viens akūts augšējo elpceļu vīruss (4 dienas), vienas iesnas (5 dienas, no bērna noķēru), viens rotavīruss (bet tos ar sportu nepaņemsi)
Idiotiski: es joprojām cenšos pīpēt. Kaut arī apmēram reizi nedēļā, bet uzstājīgi.
Inovatīvi: kas teica, ka meditācija un ķermeņa/gara atslābinājums iet roku rokā ar jogu? Tas ir roku rokā ar jebko, ko dari pietiekami labi. Mana meditācija ir baseins, kad neko nedomā, tikai cirkulē turp-šurp un blenz uz baseina dibena flīzēm. Ļoti relaksējoši. Labāk par jogu.

PS Tomēr, Ogres baiseinā tie atbildīgie ir jocīgi. Pirtī 120 grādi!!! Es jūtu, kā man ausis apsvilst!
PPS Kas par prikolu ir tajā pirtī sēdēt gumijas peldcepurē? Smadzeņu zupu vāra?

Marts, Something's Gotta Give

Es noteikti gribēšu izlasīt šo kādas ziemas beigās.

Manu sejas ādu var ātri izglābt ar zivju eļļas kapsulām iekšķīgi, rožu ūdeni, sasaldēto zaļo tēju no rītiem un Sprāgušās jūras mitrinošiem krēmiem. Iepakojumu ar kuriem es negaidīti izņēmu no pasta nodaļas, kad jau biju domājusi, ka tas ir pazudis pagalam.

Kamēr es centos Latvijas veikalos sameklēt kaut ko piemērotu manai ādai un nebankrotēt, no gandrīz ideālas ādas es dabūju kombinētu - taukainu ar paplašinātām porām t-zonā un sausu ar krunciņām visur citur. Un tas 32 gados! Never again! Es labāk ebajā skraidīšu pakaļ katrai bundžiņai no Izraēlas, nekā jebkad vēl eksperimentēju ar savu seju un dabīgo kosmētiku, kuras ražotājiem un lietotājiem ir tik baisi dzīvot.

It īpaši, jo pārdevēji ebajā ir ļoti pretīmnākoši, vismaz man tā veicās. Tikko sarunāju vienu smaržu sūtījumu no štatiem par saprātīgu cenu un vienu krēma sūtījumu no Izraēlas vispār par brīvu (pats eksemplārs vinnēts par nieka kapeikām). Abas pārdevējas teicās nesūtīt pa visu pasauli. Bet tomēr.

Par tikpat saprātīgu cenu mēs šomēnes esam nopirkuši slēpes.

Par mazāk saprātīgu - biļetes uz Scorpions koncertu Sanktpēterburgā.

Un brūnu mīkstu džemperi par 90 santīmiem, kurā es izskatos ļoti pieticīga un vienlaicīgi nepiedienīgi smuka. Kā šitā te, Pelnrušķīte.

Un purva zaļās zeķbikses un sarkanu rievotu alkoholiķi.

Un -3 kg. Kurai gan sievietei tas varētu nepatikt.

Un sniegs nokusa.

Un es ceru, ka to Līvānu dzīvokli tomēr paņems. O lūdzu, lūdzu!

Un tas ir tas, ko visi nevar sagaidīt.

Jā, tas ir Latvijā, nekur nav jāskrien.

Фото Владлен Абдулин (komentāri, kā parasti - apšaut visus)

Kaut ko gribas 6 Asociācijas

Lai paturētu atmiņā to, ko man derētu iegādāties. Es neprecizēšu, ko tieši no kuras bildes man vajag.

Ja gribat, varat minēt.

Pēc klikšķa var nokļūt uz avotu.

Sākums un Versus Donna

Nesen, pēc desmit gadu pārtraukuma, es atklāju, ka neskatoties uz noliegumiem, es esmu perfumaniac. Nu, smaržu cienītāja. Vienīgi šobrīd parfīmu klāstā nevaru atrast neko sev noderīgu, tāpēc man likās, ka smaržas ir kopumā bezjēdzīga padarīšana. Kāpēc?

Ziniet, dažas sievietes skaidri apzinās atšķirību starp luksa klases kosmētiku (šaneles visādas un tā) un vidējās klases kosmētiku. Es nojaušu, ka atšķirība ir, bet precīzi viņu ieraudzīt nevaru. Man arī ir vienalga, jo pagaidām es labi jūtos arī lietojot lētākus variantus. Kas attiecas ar smaržām, te mani apdāvināja ar īpaši jūtīgu ožu. Vairumam lētu smaržu pamatā ir tualetes atsvaidzinātāja nots. Nevaru pateikt, kāpēc tas nekad nav sastopams dizaineru smaržās un nezinu pat, kā to sastāvdaļu sauc, bet ož tā pa vidu starp maijpuķītēm un gurķiem un pirmam kārtam izsauc man atmiņā neko citu kā - aha - tualetes atsvaidzinātāju. Viņu es saožu caur jebkuru buķeti, un mani fiziski velk uz korķi. Ja kas, viņu var saost arī krēmos, šampūnos un citos parfimērijas līdzekļos. Bue. 

Tieši tāpēc es aizliedzu bērnam pūst sev virsū bērnu smaržas. Vienreiz riebuma lēkmē es izlidināju smaržu pudelīti pa durvīm ārā, kupenā. Tagad mēs esam sarunājušas, ka labāk viņai mēģināt pieaugušo dārgās smaržas, tikai ne to gurķi.

Un, starp citu, tas ir otrs jautājums - kāpēc pieaugušo smaržas tagad ir tādas, ka der tikai bērniem. Varbūt, es testēju ne tos objektus, bet visas smaržas, ko pielaikoju visu pēdējo gadu, ir ļoti vienkāršas un pliekanas. Un ļoti bērnišķīgas savā vienkāršībā. Es tādas nenēsāju. Tāpēc pakāpeniski pastāstīšu par tiem eksemplāriem, kas man ir iekrituši sirdī pēdējos desmit gados. Lielākā daļa gan ir noņemta no ražošanas, jo pasaule pieder bērniem.

Versus Donna. Ar šīm es iepazinos 2000. gadā. Šogad sameklēju tās ebajā. Amerikāņu krustmāte, caur kuru tās nāca pie manis, teica: "Kaut kas ar viņām nav labi. Laikam vecas." Uztraukumā gaidīju divus mēnešus, un tad tās bija te. Pati tu esi veca! Avene, plūme, roze uz benzoīna koka sveķu bāzes. Tumšsarkana koša silta smarža tādā pašā tumšsarkanā pudelītē, kas atstāj neizpratnē. It kā visu saod jau pirmajā brīdī, bet nezini, ko ar to darīt - atskatīties vai uzreiz mesties virsū. Vīramāte teica "oi, šitās tikai uz vakaru! Tik spēcīgas!" Nunu, es varu arī no rīta, viegli! Because these are so me. Es saprotu, ka jūtīgākiem cilvēkiem no Versus var sākties galvassāpes... Man arī. Bet vai tad man galva nav sāpējusi no sevis pašas?

Un tādas ir labākās atsauksmes no Fragrantica:

It is a little darker and oh so MMmmm...... Plummy, nutmegy, violety, musky, jasminy, lily of the valley and spicy stuff. Very womanly and sophisticated... Love it it for sexiness and warmth....

Can turn the most shy woman into the most dangerous heartbreaker.

Its the first perfume I ever wore that a guy stole a piece of my clothing to sleep with.

Puķes, pārtika un financial cul-de-sac

Visas ziņo par to, kādas puķes saņemtas, neskatoties uz to, ka daudzas uzstāja 8. martā, ka puķes nedrīkstot  dāvināt (un pat piesauca Okupāciju). Bet prātīgi vīrieši ar cieņu pieņem feministiski noskaņotās sievas izklūpienus, bet pēc tam tik un tā nāk apsveikt. Pamēģīni tādu sievu neapsveikt, būs vēl sliktāk nekā ja apsveiksi. Pagajušogad es neko nesaņēmu, jo vīrs izlēma, ka puķu bodē nekas nav viņa sievas cienīgs. Kā man tas bija jāsaprot, es tā arī nezinu, droši vien - kā kompliments. Šogad man te jau no 7. marta tusējas sarkanās rozes, kas man visādi patīk, tikai viņas ir jāreanimē jau otrajā dienā. Un vēl hiacintes, ko mēs pašas nopirkām ar mazo sievieti - smarža patīk, un atvēršanās process. Pati mazā sieviete dabūja sarkanu gerberu, kas viņai ļoti piestāv un ar kuru viņa tikko ka gulēt neiet.

Vakar saskumu par to, cik daudziem es esmu parādā, un kā man vispār finansiāli neiet. Bet tās ir ziemas beigu izpausmes, un paldies, ka tās ir tik maigas. Padomāsi, naudas nav! Ielīdu paskatīties sēriju, kur Kerija bēdājās, ka iztērējusi 40 000 kurpēm, bet tagad viņai nav kur dzīvot. I will literally be an old lady, who lived in her shoes. Es, godīgi sakot, arī tagad esmu auzās, jo visu rudeni un ziemu (un pagajušo vasaru) mēģināju tēlot, ka mēs varam atļauties dzīvot, nevis izdzīvot. Nē, mēs nevaram. Mēs nevaram atļauties mašīnu, jo viņa jāuzpilda un jāremontē. Mēs nevaram atļauties nekur braukt, iet uz koncertiem, ballēm un dzert vīnu pat reizi nedēļā. Par to tagad visi pieprasa samaksu (Latvijas Gāze, Latvenergo, Mālkalne, VID, Zemes dienests un tā).

Bet nu ja, no Kerijas padeves es aizklīdu lingvistiskajos meklējumos izteicienam I am in a financial coldasack. Tur es izgāju vienā blogā, kur meitene atklāti cīnās ar divām problēmām - parādiem un lieko svaru. Parādi=25 000$, liekais svars=apmēram 25 kilo. Cilvēks ir tādā bezizejā finansiālā stāvokļa dēļ, ka nopērk makdonaldā bigmaku, lielos kartupeļus, maknagetus un kolu un visu notiesā mašīnā, lai neviens neredz. Tad izvāc visu, kad varētu nodot, ko viņa ir darījusi. Tad aiziet uz veikalu, atrod kleitu, kas viņai patīk, saprot, ka izmērs tai ir 3XL un nolādē sevi par to, ka pati pie visa vainīga. Un atkal, tādēļ, viņai ir tik rūgti un skumji, ka gribas kaut ko apēst. Es klusēju. Man... problēmas? Man... tiešām nav nekādu problēmu.

Vakar pie butes un sarkanvīna es viegli izveidoju top5 no produktiem, bez kuriem negribētu dzīvot:

1. Zivis. Man ļoti pietrūkst zivju - visu laiku. Zivis ir dārgas un grūti gatavojamas (vismaz es tā redzu), un es cenšos ēst tās, kuras pieejamas vismaz 3x nedēļā. Bet man ar to ir par maz. Gaļa man ir vienaldzīga - es viņu ēdu, dažreiz pat garšo, bet es pēc tās neilgojos, tas pats ar olām. Bet zivis...

2. Tas pats ar vīnu. Man ļoti garšo sauss sarkanvīns, kaut gan iedzert viņu es daudz nevaru. Un man viņa pietrūkst, jo dzeru es viņu reti (vispār, ir ļoti maz alkohola veidu, kas man garšo, un tos es dzeru vēl retāk).

3. Siers. Viņa man arī pietrūkst. Vieni avoti saka, ka tas esot ļoti smags un trekns ēdiens, otri saka, ka tā esot pati veselība. Man no siera paliek nedaudz smagnēji, bet kad viņa nav, tad es par viņu domāju.

4. Tomāti un 5. zaļumi (loki, rukola, pētersīļi, selerijas, dilles, puravi utt.). Ja man pateiktu, ka turpmāk jāiztiek bez tomātiem un visas tās zāles... emmm, tiešām, tā dzīvot nav vērts. Jo es dažreiz ēdu visu pārējo, lai būtu pie kā piekost pētersīli. Un dilles (turies, duāl!) es ēdu kā citi saldējumu - graužu biezu pušķi.

Visi pārējie ēdieni tikpat labi varētu arī nepastāvēt vispār, pārsitīšos. Man ir problēmas? Man nav nekādu problēmu.

Man daudz vairāk pietrūkst baseina un skriešanas. Un plānāka apģērba.

Krāsas no Design Seeds

Vakar ielasīju linku uz Design Seeds, kur viena dizainere meklē neparastus krāsu salikumus dabā. Es gan nekad neesmu bijusi no tiem, kas saka, ka oranžs vai rozā neiet kopā ar zaļo, bet šeit to var redzēt savām acīm. Es tur vakar uzkāros uz kādu laiku, un savācu sev jaunu desktopu no tām krāsām un to salikumiem, kas izrotā personīgi mani.

              

Bet citi salikumi ir ne mazāk skaisti, un tur viņu ir ļoti daudz. Visiem steidzami skatīties!

Komforta zona

Pirmā līmeņa ponti - man pofig, ko kuram vajag, man tā ir ērti.
Otrā līmeņa ponti - izej no savas komforta zonas, tikai tā var tikt uz priekšu, āmen!
Trešā līmeņa ponti - es tik bieži izeju no savas komforta zonas, ka gandrīz nekad tajā neienāku.
Ceturtā līmeņa pontu nomešana ir laikam nedomāt par komforta zonu, bet es vēl pagaidām atrodos trešajā pieturpunktā.

Februāris, prasme baudīt iepirkšanos

1. tumšsarkanas zeķbikses
2. šokolādes brūnas zeķbikses (superbiezas un vispār labākās, kādas es pēdējos gados esmu nopirkusi. Mazpazīstamā Mona ražo ļoti labas kāju lietas)
3. gari svārki (laikam lillā, vai varbūt arī tumšsarkani)
4. šalle brūkleņu krāsā (par to gan paldies duālam)
5. ādas šņorītes un visādus sīkumus rotu izrotāšanai (jā, tieši tā - ar pērļošanu es neaizraujos, toties visas esošās rotas es labprāt modificēju). Kā rezultātā:

E

"... всё есть яд, и всё есть лекарство. Одно от другого отличает только доза…»

Парацельс, Epistola dedicorate St.Veit

Es kaut kad arī pievienojos anti-E nometnei. Fui, viss, kas ir ar E, ir inde! Nu, visur taču saka, ka E esot slikti, katram gadījumam labāk pirkt visu bez E. Ne tik sen es uzgāju vienu žurnālu, kura autors strādā tur, kur E-vielas pārbauda pirms pielaist pie ražošanas. And it changed my life completely!

Jā, E-vielās nav nekā slikta, tieši otrādi, ne bez iemesla tās atrodas praktiski visos produktos - pārsvarā tie pasargā produktus no bojāšanās (kas manuprāt ir ļoti svarīgi) un piešķir tiem īpašības, kuras mūsdienu patērētājam liekas pašsaprotamas (kas manuprāt gan ir mazāk svarīgi, bet nu jā, pliki nesālīti vārīti rīsi vai ar verdošu ūdeni aplietās auzu pārslas, garšo  tikai sievietēm uz diētas ne visiem).

Nē, tas, ka E nav kaitīgi, nenozīmē, ka drīkst ēst tikai desu un pelmeņus. Agrāk vai vēlāk veselības problēmas no desas tev radīsies, bet tas būs no pārāk daudz sāls un tauku, ko satur pusfabrikāti, nevis no E. Problēmas tev radīsies, pat ja tu ēdīsi vienus pašus savām rokām audzētā un nokautā lopiņa taukus, sālītus. Bet dārzeņus un putru nē. Tas arī pilnībā atbild uz jautājumiem - bet kā tad sanāca, ka es pārstāju ēst desu un smērēt uz sejas lēto krēmu, pārgāju uz organiku, un ir uzlabojumi! Es domāju gan, ka nav neveselīgi pārtraukt ēst desu un sākt smērēt uz sejas dārgākus krēmus ar paplašinātu sastāvu - tas vienmēr vedīs pie uzlabojumiem. Bet, kā jau teikts iepriekš, nekāda sakara ar E šeit nav. Vēl vairāk - produkti bez E, īpaši bez konservantiem, ir daudz bīstamāki. Jo mikrobioloģisko bojāšanos neviens nav atcēlis.

Šajā blogā var uzzināt daudz pārsteidzošu lietu:

ka šausmas-šausmas, no glutamāta neizvairīties, pat neēdot desu. Jo gaļā viņš ir jau sākotnēji.

No kurienes cēlis mīts par to, ka visi mirs no glutamāta.

Un, protams, no parabēniem!

Un ka, dzerot kolu, viņas ietekmē tavā organismā izdalās ne vairāk metanola, kā apēdot ābolu

un vispār, jūs zinājāt, ka...

Lasīt to visu, protams, ir šausmīgi galvulauzoši, jo tur ir ķīmiskās formulas, vēl nedod dies' atsauces uz zinātnisko literatūru, un vispār pietiekami sarežģīts teksts, turklāt krieviski. Bet nu labi, te ir latviski par ĢMO. Ja tas ir par sarežģitu, tad te par zinātnes vietu cilvēka bailīgajā apziņā.

Mani sajūsmina indivīdi - nē, tagad jau masas - kas uz zinātnes produktiem attiecina vārdu ĶĪMIJA kā raksturojumu visām pasaules bēdām. Vobšem, ķīmija ir kaut kas baiss. Tad noliec nost to glāzi ar ūdeni un ielej sev ģeogrāfiju, jo tas nav nekāds tīrs strautiņa ūdentiņš, bet ļaunais H2O! Šodien paņēmu rokā sodu, krūzi gribēju nomazgāt, bet tur priekšā uzraksts - nātrija hidrogēnkarbonāts a.k.a. irdinātājs E500. Cik baisi dzīvot.

Un PS vietā iztulkošu divus citātus no minētā cilvēka bloga:

Katram gudriniekam, kurš kārtējo reizi ir atklājis kādu kaitīgo iedarbību, gribas pateikt: drošības novērtējumu veic ne gluži debīli un idioti. Viņu vērtējumu pamatā ir nevis google meklētāja rezultāti, bet zinātniskie eksperimenti. Ja uztura bagātinātājam tiešām ir negatīvs efekts, tas tiks aizliegts, kā tas arī notika ar formaldehīdu.

un

Man ir ļoti nepatīkami apzināties, ka labākie no prātiem mūs vilka ārā no sūdiem, bet dažas ne pārāk gudras dāmas, kas skolas grāmatu vietā informāciju rod aizvēsturiskajos garadarbos, cenšas mūs iestumt atpakaļ sūdos, un pasludina to gandrīz par mākslu.

Ja kas, tas ir identiski mans viedoklis par potēšanu. Cilvēki lauzuši galvas, riskējuši ar savu dzīvību, lai izglābtu cilvēci no nāvīgām slimībām, bet māmiņas atsakās potēt savas atvases, jo pa televizoru onka teica, ka tas esot kaitīgi. Šo tagad sauc par cieņu pret zinātni un progresu? Bet nu labi, pie potēm es vēl atgriezīšos, kad noskaņojums būs pietiekoši radikāls, es apsolu.

Slēpošana

Izmantojot pēdējo sniegu izgājām Zilajos kalnos. Un es nemaz nezināju, ka mums tādi prieki ir tepat, pie sāna. Nē, nu labi, zināju, bet pamēģinājuši gan mēs nebijām ne reizi. Šodien izvazājāmies divas stundas, gan normāli paskrējām, gan kalnā uzrāpāmies, gan mazliet apmaldījāmies, novirzījušies no iemītās takas. Jā, iemaldījāmies mēs galu galā lielā kalna augšā. Un visas slēpju pēdas ved tikai augšā! Vot jā, augšā kāpj, lejā nebrauc. Nu labi, brauca viens-otrs, cik var redzēt, bet tur lejā bail pat skatīties - mēs galu galā esam slēpotāji-wannabe, nevis profiņi. Uz dibena braukt lejā negribas, ņemt nost slēpes un kāpt kājām - nesportiski... Nu neko, maucam. Trīs tur bija tādi nobraucieni, ka sniegs acīs ielipa un elpa aizrāvās.

Viss būtu labi, ja divos no tiem nebūtu lejā aizsalušās peļķes - te es atkal sāku darīt to, ko sezonas sākumā Lido kalna trasē - domāt, oi, tūlīt es kritīšu un sēsties zemē. Nu neko, pāris reizes sagrābu sniegu biksēs, noilgojos pēc sava slēpošanas kombinezona, bet kopumā ļoti apmierināta.

Ko es nesaprotu - kāpēc man neliekas laba ideja paņemt kalna slēpes un apzināti braukt no kalna. Brrrr.... Toties uzkāpt kalnā ar distancenēm un braukt no turienes ar minimālu pieredzi un prasmi - bail tikai salauzt īrētās slēpes. Visādi citādi, atšķirībā no kalnu slēpošanas, tā braukšana neliekas ne bīstama, ne bezjēdzīga. Cilvēku dīvainības. 

Kopumā šogad slēpošanā ir tādi panākumi:

- slēpes man vēl gluži nav kāju turpinājums, bet vairs nav tā, kā bija pagajušogad pēc 20 gadu pārtraukuma - slēpes kaut kur brauc, bet es te neko, nāku līdzi.  

- slidsolis man vēl pārāk nepadodas, bet es to arī neesmu mācījusies piemērotā vietā (būs sniegs un sals tagad, mēģināsim parkā). Toties klasiskajā es skraidu kā tāds somu skolnieks.

- es vairs nebaidos no visiem kalniem pēc noklusējuma. Pagajušogad, un arī šogad pirmo reizi, es pie katra nobrauciena tā nobijos, ka tūlīt nokritīšu, ka nemēģināju noturēties, bet gāzos brīvprātīgi. Pāris reizes to neizdarot, sapratu, ka var arī nenogāzties. Vairs es to nepraktizēju.

Un plāni uz nākamo gadu:

- iemācīties normāli to slidsoli

- varbūt dieviņš sūtīs slēpes mūsu saimniecībai - tad izvazāties pa Zilajiem kalniem krustu šķērsu, cik vien varēs.

Jājā, protams, nākamgad nebūs sniega.

PS Kurš jautājums mani nodarbināja šodien. Es saprotu, kapēc pēc dabas slinkais cilvēks ņem kalna slēpes vai dēli un brauc lejā, ka ausīs vējs svilpo. Nu kā - adrenalīns, ātrums, pats sajūties varonis, piepūle neliela, augšā jākāpj nav. Tur man viss ir saprotams, kāpēc viņš to dara. Bet kāpēc cilvēks brīvprātīgi uzkāpj uz garajām slēpēm un sevi fiziski nogurdina, cenšoties tikt uz priekšu? Tomēr, distanču slēpošana ir grūts darbs, īpaši sākumā. Ar mani viss skaidrs, mani adrenalīns neinteresē, toties sevi mocīt - ļoti. Mazohisms to sauc. Un kāpēc to dara citi? Anete, jautājums arī tev.

Modes blogeri-4 Metāliste

Metāliste ir tas personāžs, kuru es izsekoju kosmoforumā. Cik cilvēks var būt aprobežots un ietiepīgs vienos jautājumos, tik smalks un intuitīvi tālredzīgs citos. "Cits" viņas gadījumā parasti ir apģērbs. Principā, es viņu lasu tikai tādēļ, ka reizi gadā viņa izdod pērles - detalizēti apraksta savu prikidu, un manās ausīs tā ir dzeja, jo apraksta viņa tieši to, ko es gribētu dzirdēt (vai redzēt).

"Šodien eju uz koncertu. Pastāstīšu, kas man būs mugurā.

1. variants. Džinsi-trubiņas gaiši-gaiši zilas ar melnu Jack Daniels T-kreklu vai arī ar melnu džemperi ar īsām piedurknēm.

2. variants. Tumšzili vai melni džinsi ar baltu T-kreklu vai arī ar vīriešu kreklu ļoti smalkās rūtiņās. Apavi ne gluži neformāli, bet rupji zābaki līdz celim ar platu stulmu, uz plata papēža 7 cm, vai arī botiljoni ar dzelžiem uz vīriešu papēža 4 cm (abi pāri melni). Ne gluži neformāla, bet rupja ādas jaka - bieza, krāsa tumša - starp brūnu un ķiršu krāsu (taisna uz pogām, garums līdz asteskaulam) un tādas pašas krāsas liela mīkstās ādas soma. Tumšsarkana šalle. Siksna melna ar baltā metāla sprādzi puķes formā. Rotas - sudrabs, smalks. Gari izlaisti mati, meikaps nemanāms.

Pēdējie divi tusiņi:

1. Izlaisti mati, tumšbrūna acu tuša, gaišsarkana puscaurspīdīga lūpkrāsa bez spīduma. Uz vienas rokas 2 plāni sudraba gredzeni, uz otrās - arī. Īsas krelles no dabīgām melnām pērlītēm. Kleita tipa T-krekls, pelēka, taisna, nedaudz zem dibena, miesaskrāsas zeķbikses, gaišmelni zābaki līdz celim, ar platiem stulmiem bez rāvējslēdzējiem no rupjās ādas, apaļu purngalu, uz bieza 7 cm augstā papēža. Ķiršu krāsas rupja ādas jaka, maziņa lakādas somiņa. 

2. Rupji īsi zābaciņi, uz kantaina 4 cm augstā papēža, iekšā iebāzti tumšpelēki skinny džinsi, gaišpelēks krekliņš ar metāla grupas apdruku, brīvs melns džemperis ar īsām piedurknēm, mati-meikaps-rotas - tās pašas, soma parasta, vidēja lieluma no melnās ādas, virsdrēbe - militārā tipa melna jaka ar uzšūvēm, pusjostiņām un pārējiem atribūtiem." 

Parasti cilvēki to visu pasaka ar fotogrāfiju, ka zemāk. Viņa ar foto ir uz jūs, bet vārdi arī ir variants, kā kaut ko parādīt.

Bildes, kā parasti, no The Killing Moon, Lovely Liv Tyler Website un Freepeople

PS Es, laikam, arī drīz sākšu tēlaini izteikties, jo fotoaparātus es esmu sasitusi visus.

Sestdiena

Sestdiena ir galīgi izdevusies. Pēc labi nogulētā rīta mēs sākām ar visu loloto referendumu. Smīkņājot par to, ka pie vēlēšanu iecirkņa jārunā valsts valodā, citādi iekšā nelaidīs, vai ārā bietē dabūsi, mēs nobalsojām pret (ja kādu interesē). Pret ko - to mēs bērnam neskadrojām, jo šī noteikti izdomātu iedot mums kādu padomu. Es gan centos izvairīties no pareizajām runām par to, ka Latvijā visiem ir jāzina latviešu valoda, bet kā negrozi - nesanāca.

Tālāk mēs trijatā aizbraucām uz slidotāvu, kur puspiecgadnieks laimīgi tipināja uz slidām no tēta līdz mammai, gandrīz iemācījās slidot un pāris reizes no sirds nožāvās uz ledus. Mēs, pieaugušie, gan izmetām tikai kādus desmit apļus. Un slēpot man tomēr patīk vairāk. Pēc tam mēs aizgājām uz Zilajiem kalniem salauzt tikko nopirktās ragavas pavizināties no kalna. Dažas reizes pat sanāca, un tad mēs tomēr salauzām tās ragavas nē, bet iegareno plastmasas bļodu. 15 lati par pieredzi, sviests!

Kad mēs gājām pāri ielai uz mašīnu, kāda tante mūs uzrunāja: "Top veikalā ir kaķu izstāde!" Dzirdot, ka mēs savā starpā sarunājamies krieviski, precizēja: "Košku izstāde!" (Hello, referendums!) Košku izstāde, es teiktu, mūs iepriecināja pat vairāk par slidām un salauztām ragavām. Abas ar bērnu mēs liecāmies pie visiem kaķiem un ucinājāmies bez gala. Bērnam vislabāk patika mazā melnā sfinksa. Un man milzīgā radība meinkūns ar asti kā slotu un pušķīšiem ausu galos. Jā, viņš te dažiem ir rokām - un tāds viņš arī ir! Wow! Wow! Arī pelēcis ar pieticīgu nosaukumu 'mājas kaķis' ļoti man patika. Un Sibīrijas kaķis - tas vispār ir sapņu kaķis, es nezināju, ka viņš ir TĀDS! Vārdu sakot, preferences mums ar jaunkundzi ir skaidras.

Pēcpusdienā iegāzāmies skatīties Desperately Seeking Susan. To filmu es vienīgo reizi biju redzējusi 13 gadu vecumā, un galvenā varone atstāja uz mani pilnīgi un galīgi neizgludināmo iespaidu. Kā viņa žāvēja paduses pie roku žāvētāja, kā viņas wannabe, gribēdama ieskatīties čemodānā, apsēdās taisni zemē, kā viņa ģērbjas, dejo, stāv, staigā, skatās, pīpē, aaaaaaaaa! Tas pie visa tā, ka Madonna man nekad nav patikusi. Toreiz likās šausmīgi netaisnīgi, ka man ir 13, es esmu tik necila un man rīt jāiet uz skolu!

Bērnam, laikam, arī viņa likās pievilcīga, jo, kamēr mēs skatījāmies, jaunkundze pārvērtās par Sjūzenu.

Un tad vīrs pateica: Aaaaaaaaaaa! Tas ir Maine! Un bērns izbrīnā noskatījās, kā senči katru reizi, kad parādās čirkains onkulis ar matu iztrūkumu galvas virspusē, gāžas uz dīvāna un sāk dziedās dumās balsīs: dynamiiiiiite! un big city, big city nights!

Nē, nu a ko: Steven Wright vs Klaus Meine!

Un cik atšķirīgi viņi pie šīs līdzības novecoja...

Tas man atgādināja senāku stāstu, kā es darba ietvaros skatījos Sātana advokātu (jā, tulkojuma šai filmai nav 2011. gadā, kā tad!) un domāju, Als Pačino un Kūpers ir radinieki, vai? Dvīņubrāļi?

Nu, un, protams, ne es viena par to domāju.

Tā lūk sestdien. Bet ir jau svētdiena, varētu arī darbam pieķerties.

Pre-Ramm

Es ar Rammstein iepazinos 1998. gadā, kad dzīvoju Pulkvedī. Tad bija DM kavers un baumas par pašsadedzināšanos koncertos pie Ramstein dziesmas. Pa īstam es viņus nenoklausījos, bet žēl. Uz iepriekšējā Ministry pamata, mana toreizējā crush uz NIN un regulārā Šturmu apmeklējuma, man tas Herzeleid varētu oi kā patikt. Man viņš arī tagad tas ir mīļākais viņu albums gan strādāšanai, gan dejošanai, gan austiņām (gan Wollt Ihr..., gan Der Meister, gan Asche Zu Asche, gan Heirate Mich un, protams, Du Riechst So Gut un "kein Vogel singt" un vispār es esmu klasiskā monotonā industriālā ritma cienītāja, jā).

Tad uzreiz sekoja Matrix Soundtrack ar Du Hast. Kā var nepatikt Du Hast?! Tas gan arī visu iztraucēja, jo es nopirku Sehnsucht albumu. Emmm... tas nav tas, ar ko es ieteiktu sākt iepazīšanos ar Rammstein. Pretīgs vāks, agresīva mūzika, ai. Pat Du Hast to neizglāba, pat Tier, kuru es ievērtēju no pirmās reizes. Un Engel lūdzu nepiedāvāt, tā nekad nav bijusi mana mīļākā dziezma. Tā mēs arī izšķirāmies neko nepasākuši.

Epizodiski mēs tikāmies kino (ou, tas tak Ramštains! Bang Bang! Feuer Frei!) un kad es nedabūju Amerikas vīzu (Coca Cola, wonderbra). Tad es beidzot arī noskatījos kādu viņu klipu un pirmkārt man iekrita sirdī frontmens ar debīlo frizūru un neiedomājamo sejas izteiksmi (es gan padomāju, ka viņš to dara speciāli, bet nē - bieži tas viņam sanāk dabiski!).

Otrkārt, es nodomāju, ka tādas vieglas uzjautrinošas dziesmiņas viņu radošajā darbā ir izņēmums. Bet arī nē!

Pagajušā gada beigās es viņos ieklausījos nopietni (savācu visu populārāko putrā un sāku) un... Kaut kā tā bija pirmā grupa, kura mani tā pārsteidz no visām pusēm. Viss viņiem ir ne tā, kā es biju iedomājusies un man viss patika!!! Gandrīz vai pilnīgi viss. Un, galvenais, viss ir tik dažāds. Kā manas krustmātes vīrs reiz teica (gan ne par ramštainu) - katrai dziesmai sava seja.

Priekš manis viņu pievilcība nav smagumā un agresivajā ritmā, kaut arī, zina debesis, man tas ir nepieciešams! Pirmkārt, viņi ir drosmīgi un jautri. Drosmīgi - a pamēģini visādu tādu huiņu klāstīt pirmajā personā! Jautri - Rammstein ir resnākais pasaules trollis. Un daži, saucot sevi par faniem, viņu baro uz nebēdu. Nu kā var nopietni apspriest cik prasti vārdi vai jēls klips ir Pussy. Viņi to pa nopietno - apspriest šī gabala māksliniecisko vērtību!!! Vai, tur, viņu pēdējo pludmales uzvedumu ("ai vot galīgi popsīgi palikuši"). Nu, gan jau grupai arī tādi fani vajadzīgi, neko darīt.

Vēl, protams, tā vienkārši ir patīkami enerģiska mūzika (es arī baidījos, ka būs grūti no trokšņa izdalīt melodiju, bet tas galīgi tā nav) un mana progresējošā (lēni) piektā valoda manā krājumā.

PS Mežāzis Tils gan ar gadiem paliek arvien līdzīgāks mūsu mežāzim dejošanas guru - ironiski sagurušā vienaldzībā noraugās uz savu roku darbu un domā visādu huiņu, kā mežāzis Raimonds Pauls, domā: "Kā man tas viss ir noriebies!" Es kā mežāzis zinu.

07.02. Rammstein

Pulkstens pieci. Es braucu mašīnā pa krastmalu un pilnā balsī dziedu "hier kommt die Sonne..."

Ap pulkstens pusdeviņiem Tils sāka skaitīt eins zwei drei vier... Godīgi, sakot, man elpas aptrūkās jau pie Aus. Es viņu knapi savācu līdz und die Welt zählt laut bis zehn. Tas ir kā pilnā spēkā noskriet simtiņu pirms maratona. Kur tā jāuzņem, a?

Nē, pagaidiet. No sākuma. Nestāstīšu par iesildītājiem, par tiltiņu, par tvaiku, salūtu, ugunīm un pārējo, tas jau ir pastāstīts akadēmiskā valodā. Es varu pastāstīt tikai no iekšpuses. Kad tiltiņš nolaidās, visi sāka grozīt galvas uz visām pusēm - kur?! kur skatīties, no kurienes gaidīt, un KO? Es centos pastiepties garāka (jo tajā pārpilnajā zālē neko nevarēja redzēt), mīņajos no viena pirksgala uz otru, klusi pīkstēju aiz uztraukuma un ķeros kapucē nepazīstamam džekam, kas stāvēja blakus (jo nostāvēt vairākas minūtes uz pirkstgaliem grūti, nu, un vispār es tajā brīdī slikti sajēdzu). Tai kapucei arī pēc tam vēl kādu laiku labi negāja. Un tad viņi noiet pa tiltiņu garām, tieši man gar degunu. "Reku, tavs mīļotais",- teicu es vīram, kad garām soļoja Flake. - "Un reku manējais, knapi velkas".

Un jā, atvilkās un sāka - eins, zwei... Блядь, блядь, блядь!!!! - histēriski sāka bļaut man pie auss viens no, tur, lielākajiem faniem. To viņš pēc tam darīja pie katra lielā hīta, kamēr spēka pietika.  Un precīzāk izteikt emociju kāpumu nevarētu. Es kaut kā pēdējos koncertos tusējos pitā, pat pirmajā rindā, bet tāds mosh tur nebija. Labi, ka šoreiz mēs bijām kādā desmitajā rindā (jo nākt vajag laicīgi! ...vēl laicīgāk). Jā, vārdu sakot, jumts visiem nolidoja jau pie vārda eins. Tālāk psiho fanu pūlis mani aiznesa vairākus metrus uz priekšu. Tur es turējos pie tās pašas kapuces brīžos, kad prasījās atpūtināt roku, ar otru (haha) es tomēr paspēju pieturēt pupus (vilkšu nākamreiz skriešanas krūšturi!), un mēs visi kopā histērijā kliedzām un lecām un gāzāmies viens otram virsū.

Sonne

Wollt ihr das Bett in Flammen sehen?

Keine Lust

Sehnsucht

Asche zu Asche

Feuer Frei!

Uz Mutter man bija pofig, tāpēc es izmantoju momentu, lai atkal sameklētu vīru - nu cik jau var berzties ar svešiem džekiem. Un tur, starp citu, bija daudz mierīgāk, pat Links un Du Hast laikā, kad visi lēkāja kā bumbiņas - tīri prieks! Kruta bija bezdievīgi, līdz pašam pēdējam brīdim. Ich Will es nodziedāju ar īpašu izteiksmi - ne sliktāk kā bērns dzejoli salavecim. Bet nu gan, dārgie fani, grūti iemācīties vācu valodu uz koncertu, lai Tilam nav jums jātulko "Jūsu rokas, ibio!" Un pareizi es uztraucos, ka viss beigsies ar nemainīgo Ich versteh euch nicht. Er versteht uns nicht. Par to, cik visi bija tik smuki nolieti ar putām Pussy laikā, es tā smejos, ka pat vaigu muskuļus sāka raut krampī. Un kad tas lielais cilvēks, kas no skatuves rūc un dārd, pēc tam samērā maigā balstiņā pasaka Viel viel viel Dank, Dankeschön - it is so cute!!! Nu, labi, pateisībā viņš teica "Liels paldies", bet nu vienalga.

 

Vārdu sakot, es esmu absolūti apmierināta ar draivu, ar skatu, ar publiku, ar savu sagatavotību, ar visu. Tikai nākamreiz tomēr iešu pirmajā rindā, lai var nedejojamo gabalu laikā ne tikai mēģināt palūrēt pa šķirbu vai tik, cik vīrs var mani noturēt gaisā, bet izblenzt visas acis.

 

PS Ja pēc Scorpions man gribējās atkārtot jau nākamajā dienā, tad Rammstein es tiešām kādu laiku vairs redzēt negribu - pēc koncerta jūtos galīgi izspiesta gan fiziski, gan morāli.  

PPS Interesanti tomēr, kā jūtās tie, kas stāv zāles galā. Un, galvenais, KO VIŅI TUR REDZ??? īpaši tie, kas īsāki par 1,80.

PPPS Te ir par konci Maskavā. Pretty much sums ir up.

Kaut ko gribas 5 Ich Will

Gatava...

...un gatavi

Just a little bit,

Be my little bitch