Sestdiena

Sestdiena ir galīgi izdevusies. Pēc labi nogulētā rīta mēs sākām ar visu loloto referendumu. Smīkņājot par to, ka pie vēlēšanu iecirkņa jārunā valsts valodā, citādi iekšā nelaidīs, vai ārā bietē dabūsi, mēs nobalsojām pret (ja kādu interesē). Pret ko - to mēs bērnam neskadrojām, jo šī noteikti izdomātu iedot mums kādu padomu. Es gan centos izvairīties no pareizajām runām par to, ka Latvijā visiem ir jāzina latviešu valoda, bet kā negrozi - nesanāca.

Tālāk mēs trijatā aizbraucām uz slidotāvu, kur puspiecgadnieks laimīgi tipināja uz slidām no tēta līdz mammai, gandrīz iemācījās slidot un pāris reizes no sirds nožāvās uz ledus. Mēs, pieaugušie, gan izmetām tikai kādus desmit apļus. Un slēpot man tomēr patīk vairāk. Pēc tam mēs aizgājām uz Zilajiem kalniem salauzt tikko nopirktās ragavas pavizināties no kalna. Dažas reizes pat sanāca, un tad mēs tomēr salauzām tās ragavas nē, bet iegareno plastmasas bļodu. 15 lati par pieredzi, sviests!

Kad mēs gājām pāri ielai uz mašīnu, kāda tante mūs uzrunāja: "Top veikalā ir kaķu izstāde!" Dzirdot, ka mēs savā starpā sarunājamies krieviski, precizēja: "Košku izstāde!" (Hello, referendums!) Košku izstāde, es teiktu, mūs iepriecināja pat vairāk par slidām un salauztām ragavām. Abas ar bērnu mēs liecāmies pie visiem kaķiem un ucinājāmies bez gala. Bērnam vislabāk patika mazā melnā sfinksa. Un man milzīgā radība meinkūns ar asti kā slotu un pušķīšiem ausu galos. Jā, viņš te dažiem ir rokām - un tāds viņš arī ir! Wow! Wow! Arī pelēcis ar pieticīgu nosaukumu 'mājas kaķis' ļoti man patika. Un Sibīrijas kaķis - tas vispār ir sapņu kaķis, es nezināju, ka viņš ir TĀDS! Vārdu sakot, preferences mums ar jaunkundzi ir skaidras.

Pēcpusdienā iegāzāmies skatīties Desperately Seeking Susan. To filmu es vienīgo reizi biju redzējusi 13 gadu vecumā, un galvenā varone atstāja uz mani pilnīgi un galīgi neizgludināmo iespaidu. Kā viņa žāvēja paduses pie roku žāvētāja, kā viņas wannabe, gribēdama ieskatīties čemodānā, apsēdās taisni zemē, kā viņa ģērbjas, dejo, stāv, staigā, skatās, pīpē, aaaaaaaaa! Tas pie visa tā, ka Madonna man nekad nav patikusi. Toreiz likās šausmīgi netaisnīgi, ka man ir 13, es esmu tik necila un man rīt jāiet uz skolu!

Bērnam, laikam, arī viņa likās pievilcīga, jo, kamēr mēs skatījāmies, jaunkundze pārvērtās par Sjūzenu.

Un tad vīrs pateica: Aaaaaaaaaaa! Tas ir Maine! Un bērns izbrīnā noskatījās, kā senči katru reizi, kad parādās čirkains onkulis ar matu iztrūkumu galvas virspusē, gāžas uz dīvāna un sāk dziedās dumās balsīs: dynamiiiiiite! un big city, big city nights!

Nē, nu a ko: Steven Wright vs Klaus Meine!

Un cik atšķirīgi viņi pie šīs līdzības novecoja...

Tas man atgādināja senāku stāstu, kā es darba ietvaros skatījos Sātana advokātu (jā, tulkojuma šai filmai nav 2011. gadā, kā tad!) un domāju, Als Pačino un Kūpers ir radinieki, vai? Dvīņubrāļi?

Nu, un, protams, ne es viena par to domāju.

Tā lūk sestdien. Bet ir jau svētdiena, varētu arī darbam pieķerties.