Visas ziņo par to, kādas puķes saņemtas, neskatoties uz to, ka daudzas uzstāja 8. martā, ka puķes nedrīkstot dāvināt (un pat piesauca Okupāciju). Bet prātīgi vīrieši ar cieņu pieņem feministiski noskaņotās sievas izklūpienus, bet pēc tam tik un tā nāk apsveikt. Pamēģīni tādu sievu neapsveikt, būs vēl sliktāk nekā ja apsveiksi. Pagajušogad es neko nesaņēmu, jo vīrs izlēma, ka puķu bodē nekas nav viņa sievas cienīgs. Kā man tas bija jāsaprot, es tā arī nezinu, droši vien - kā kompliments. Šogad man te jau no 7. marta tusējas sarkanās rozes, kas man visādi patīk, tikai viņas ir jāreanimē jau otrajā dienā. Un vēl hiacintes, ko mēs pašas nopirkām ar mazo sievieti - smarža patīk, un atvēršanās process. Pati mazā sieviete dabūja sarkanu gerberu, kas viņai ļoti piestāv un ar kuru viņa tikko ka gulēt neiet.
Vakar saskumu par to, cik daudziem es esmu parādā, un kā man vispār finansiāli neiet. Bet tās ir ziemas beigu izpausmes, un paldies, ka tās ir tik maigas. Padomāsi, naudas nav! Ielīdu paskatīties sēriju, kur Kerija bēdājās, ka iztērējusi 40 000 kurpēm, bet tagad viņai nav kur dzīvot. I will literally be an old lady, who lived in her shoes. Es, godīgi sakot, arī tagad esmu auzās, jo visu rudeni un ziemu (un pagajušo vasaru) mēģināju tēlot, ka mēs varam atļauties dzīvot, nevis izdzīvot. Nē, mēs nevaram. Mēs nevaram atļauties mašīnu, jo viņa jāuzpilda un jāremontē. Mēs nevaram atļauties nekur braukt, iet uz koncertiem, ballēm un dzert vīnu pat reizi nedēļā. Par to tagad visi pieprasa samaksu (Latvijas Gāze, Latvenergo, Mālkalne, VID, Zemes dienests un tā).
Bet nu ja, no Kerijas padeves es aizklīdu lingvistiskajos meklējumos izteicienam I am in a financial coldasack. Tur es izgāju vienā blogā, kur meitene atklāti cīnās ar divām problēmām - parādiem un lieko svaru. Parādi=25 000$, liekais svars=apmēram 25 kilo. Cilvēks ir tādā bezizejā finansiālā stāvokļa dēļ, ka nopērk makdonaldā bigmaku, lielos kartupeļus, maknagetus un kolu un visu notiesā mašīnā, lai neviens neredz. Tad izvāc visu, kad varētu nodot, ko viņa ir darījusi. Tad aiziet uz veikalu, atrod kleitu, kas viņai patīk, saprot, ka izmērs tai ir 3XL un nolādē sevi par to, ka pati pie visa vainīga. Un atkal, tādēļ, viņai ir tik rūgti un skumji, ka gribas kaut ko apēst. Es klusēju. Man... problēmas? Man... tiešām nav nekādu problēmu.
Vakar pie butes un sarkanvīna es viegli izveidoju top5 no produktiem, bez kuriem negribētu dzīvot:
1. Zivis. Man ļoti pietrūkst zivju - visu laiku. Zivis ir dārgas un grūti gatavojamas (vismaz es tā redzu), un es cenšos ēst tās, kuras pieejamas vismaz 3x nedēļā. Bet man ar to ir par maz. Gaļa man ir vienaldzīga - es viņu ēdu, dažreiz pat garšo, bet es pēc tās neilgojos, tas pats ar olām. Bet zivis...
2. Tas pats ar vīnu. Man ļoti garšo sauss sarkanvīns, kaut gan iedzert viņu es daudz nevaru. Un man viņa pietrūkst, jo dzeru es viņu reti (vispār, ir ļoti maz alkohola veidu, kas man garšo, un tos es dzeru vēl retāk).
3. Siers. Viņa man arī pietrūkst. Vieni avoti saka, ka tas esot ļoti smags un trekns ēdiens, otri saka, ka tā esot pati veselība. Man no siera paliek nedaudz smagnēji, bet kad viņa nav, tad es par viņu domāju.
4. Tomāti un 5. zaļumi (loki, rukola, pētersīļi, selerijas, dilles, puravi utt.). Ja man pateiktu, ka turpmāk jāiztiek bez tomātiem un visas tās zāles... emmm, tiešām, tā dzīvot nav vērts. Jo es dažreiz ēdu visu pārējo, lai būtu pie kā piekost pētersīli. Un dilles (turies, duāl!) es ēdu kā citi saldējumu - graužu biezu pušķi.
Visi pārējie ēdieni tikpat labi varētu arī nepastāvēt vispār, pārsitīšos. Man ir problēmas? Man nav nekādu problēmu.
Man daudz vairāk pietrūkst baseina un skriešanas. Un plānāka apģērba.
Man daudz vairāk pietrūkst baseina un skriešanas. Un plānāka apģērba.
2 komentāri:
Es biju pārsteigta, ka Ogres tirgū ir arī zivju būda, pieejamas svaigas saldūdens zivis. Ja saņemas, tad ar pagatavošanu nav nemaz tik traki (piemēram, iemest kādu karpu cepeškrāsnī), bet vismaz man tam procesam ir jānobriest. No pārējiem uzskaitītajiem vājais punkts ir siers, kas lētāks nekļūst, un vīns - zaļumus tomēr var pats izaudzēt :)
Es reizēm nododos līdzīgām pārdomām, par to, ko varam vai nevaram atļauties (it sevišķi mēneša beigās :)), bet, tā kā pārdomas ir par to, ka jākrāj ceļojumam un tāpēc uz atlaidītēm nevar nopirkt RCS Carbonlite slēpes par 180 latiem, tad skaidrs, ka nav runa par izdzīvošanu, bet gan plānošanu un prioritātēm
A.
Man diemžēl cepeškrāsns nobeidzās - ar viņu es daudz varētu. Kaut gan, ķīdātas zivis man tomēr pārsvarā ir par dārgu, bet neķidātas... oi nē. Vārdu sakot, jāgaida, kad vīratēvs līņus sāks vest.
Bet ar plānošanu ir kā ir. Skaidrs, ka ja es visu nomaksāšu laicīgi, tad es nekur neiešu un nebraukšu. Bet brīžiem prioritātē ir tieši tā iešana vai braukšana. Nu, tad tas gada sākumā atspēlējas, kad visi kantori izdara pārrēķinu un pārbauda, cik cītīgi es esmu maksājusi par elektrību un kanalizāciju.
Ierakstīt komentāru